Latgalei un latgaliešu kultūrai Latvijā ir īpaša vieta – no vienas puses, apbrīnota un cienīta, no otras puses, sveša un nesaprasta. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēdējām Saeimas vēlēšanām, kurās liels skaits latgaliešu atdeva savu balsi par prokrieviskām partijām, Latgale un tās robeža ar agresīvo kaimiņvalsti kļuvusi par īpaši sarežģītu tematu, un publiskajā telpā bieži izskan izteikumi, ka "Latgales jautājums" kaut kā jārisina. Vai tā tiešām ir, un ko īsti tas nozīmē? Cik labi citos novados dzīvojošie vispār izprot Latgali? Rakstu un raidierakstu sērijā "Latgolys vaicuojums" sīkāk pievērsīsimies vairākiem spriedzes punktiem Latgales un Latvijas attiecībās, reflektējot par to, kā tie veidojušies un veido mūsu identitāti. Sērijas redaktore ir antropoloģe Dace Dzenovska, bet visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".
Redakcija
Šis ir sērijas 2. raksts.
"Latgolys vaicuojums" nav tikai Latgales vai latgaliešu jautājums. Tas ir komplicēts dažādu vēsturisku, praktisku, emocionālu un arī juridiski politisku slāņu salikums. To nepārzināšana, vienkāršota interpretācija vai nepareiza atskaites punkta noteikšana var radīt ne tikai nesaprašanos, bet arī ievērojamu šūmēšanos. Tā notika, kad bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2017. gada Latgales kongresa simtgades atklāšanā izmantoja terminu "pievienošanās" tur, kur būtu jālieto "apvienošanās", aprakstot 1917. gada Latgales latviešu kongresa (Latgales kongresa) būtību un norisi, kā arī Fr. Kempa politiskās aktivitātes. Šī kļūda izpelnījās ūjināšanu un dusmīgus izsaucienus no publikas.
Atbilde uz "Latgolys vaicuojumu" – jautājumu par Latgales un latgaliešu kultūras, t.sk. latgaliešu (latgaļu) valodas, vietu un nozīmi Latvijas nacionālajā valstiskumā – ir arī atbilde par latviešiem kopumā, par mūsu identitāti un vēsturi. Ja netiksim skaidrībā ar mūsu pagātni un saknēm, mūs kā politisko kopienu gaida smaga nākotne. Jāpārstāj turēties pie ilgstoši uzspiestā viedokļa par pareizo latviskumu; jāatmet klišejas, aizspriedumi, ar atvērtu prātu jāiepazīst Latgales vēsture un jānovērtē (jāpārvērtē?) tās nozīme Latvijas valsts izveidē un pastāvēšanā. Šis mājasdarbs diemžēl vēl nav izpildīts.
Jāpiekrīt bijušajam Valsts prezidentam Egilam Levitam, ka latviskums nav "plakans", bet gan "telpisks", tas ir daudzkrāsains un daudzšķautņains. Latgale un latgaliskums kopā ar latgaliešu valodu ne tikai bagātina Latviju un latviskumu, bet arī nostiprina latviešu saknes daudz dziļākā vēsturiskā mantojumā, stiprinot piederību senākajai indoeiropiešu valodas saimei. Divas rakstu valodas tradīcijas (līdzīgi kā Norvēģijā) ir nevis apgrūtinājums, bet mūsu kopīgā vērtība, kas jāsargā un jāattīsta.
Iespējams, "aizmirsās"
Ne visām tautām ir sava valsts. Latvija kā nacionāla valsts neradās vienā dienā. Ceļš uz valsts nācijas izveidi bija garš un, raugoties no šodienas skatpunkta, nebūt ne skaidrs un taisns, jo kādu laiku pirms 1918. gada 18. novembra nebija skaidras nostājas par valsts dibināšanu un tās teritoriju. Pirmajam pasaules karam sekojošā Eiropas tautu tiekšanās pēc pašnoteikšanās un vēsturiskā situācija pavēra iespēju diskutēt par autonomiem veidojumiem Krievijas sastāvā un vēlāk arī par savu valsti. Latvijas teritoriju iezīmēja gan Polijas intereses, gan ideja par kopīgu latviešu-lietuviešu valsti. Saistībā ar Latgali svarīgi atcerēties arī diskusijas par to, vai pēc 300 gadu nošķirtības Vitebskas latviešiem un Baltijas latviešiem vēl ir gana daudz kopīgā – vai reliģiskās, valodas, kultūrsociālās un ekonomiskās atšķirības nav pārāk lielas? Piemēram, M. Valters 1914. gadā brīnījās, ka latgalieši ar tik mazu rūgtumu skatās uz pārējo latviešu mēģinājumiem viņus asimilēt [1].
1917. gada Latgales kongresam bija svarīga nozīme mūsdienu Latvijas izveidē. Tajā vēl reizi tika izvērtēts, vai latgalieši ir vai nav vienas latviešu tautas daļa. Tas bija nācijas un vēlāk arī valsts nācijas apziņas jautājums. Bija svarīgi apzināties gan to, ka kopīgā ir vairāk par atšķirīgo, tāpēc tika pieņemts lēmums apvienoties kā vienai tautai (nevis pievienoties vai tikt pievienotiem!), gan vēlmi veidot vienu autonomu valstisku vienību, vienlaikus saglabājot savu kultūrvēsturisko identitāti. Kongress bija ne tikai pirmā lielā latgaliešu manifestācija, bet arī brīdis, kad Kurzeme, Vidzeme un Latgale pirmo reizi tik viennozīmīgi un publiski pieteica sevi kā vienu veidojumu.
Diemžēl 1917. gada Latgales kongresa uzstādījumi – par savu "pošvaļdeibu, pošnūteikšonas tīseibu volūdas, ticeibas, bazneicas, skolu un saimisteibas, kai ari zemes jautōjumā", t.i., par savas patības saglabāšanu –, ko apstiprināja arī pārējie latviešu novadu pārstāvji – ar dalību 1917. gada Latgales kongresā un 1917. gada 30. jūlija Valkas kongresā, netika ievēroti un pilnībā izpildīti jau Latvijas valsts būvniecības sākumā. Iespējams, tāpēc, ka nebija līdzīga šāda valsts nācijas veidošanas piemēra. Iespējams, tāpēc, ka "aizmirsās", varbūt pārdomāja, varbūt jau sākotnēji nedomāja to nopietni.
Tomēr sākums bija cerīgs. Visām valsts iestādēm un amatpersonām bija jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē [2], un Latgalē valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī amatpersonām bija tiesības lietot latgaliešu izloksni darbā, sarakstēs, kā arī sludinājumos, izkārtnēs utt. [3] Arī tiesās lietu izskatīšana notika latgaliešu valodā [4]. Latgalē bija iespēja saņemt izglītību latgaliski [5], arī mācību līdzekļi, liecības u.c. dokumenti bija latgaliski. Tāpat bija apstiprināta latgaliešu pareizrakstība [6]. Kad ar likumu noteica vienotu latviešu ortogrāfiju, skaidri norādīja, ka tas neattiecas uz latgaliešu ortogrāfiju [7]. Bija izveidots Latgales lietu departaments [8], kura uzdevums bija informēt valdības iestādes par Latgales īpatnībām, vajadzībām un apstākļiem, izstrādāt Latgalei specifiskus likumprojektus, veicināt grāmatu, rakstu, avīžu izdošanu, iespiest valdības likumus un rīkojumus latgaliešu izloksnē un vākt statistiskus datus par Latgali. Tas vēlāk tika aizstāts ar ministru bez portfeļa vai balsstiesīgu ministra biedru Latgales lietās [9], un šāda Latgales "ministra" pārstāvība Ministru kabinetā saglabājās arī pēc K. Ulmaņa apvērsuma. Ar ministru bez portfeļa vai balsstiesīgu ministra biedru Latgales lietās bija jāsaskaņo noteiktu amatpersonu iecelšana Latgalē, un, ieceļot amatpersonas, priekšrocība bija dodama tiem kandidātiem, kas prot latgaliešu izloksni un pārzina vietējos apstākļus. Šāds valsts pārvaldes risinājums bija unikāls, jo, no vienas puses, latgalieši nav teritoriāla vai nacionāla minoritāte un arī Latvija nav daudznacionāla valsts, bet, no otras puses, pastāv pārvaldes elements, kas nodrošina (vai kam vajadzētu nodrošināt) Latgales pārstāvniecību valsts pārvaldē latgaliskās identitātes saglabāšanai.
Taču vēlāk situācija sāka mainīties. Pirmais nopietnais trieciens Latgales interesēm bija nekorekts atteikums iekļaut Satversmē regulējumu par Latgales autonomiju un latgaliešu valodu, kas noveda pie Satversmes otrās daļas neapstiprināšanas. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma no normatīvajiem aktiem sāka pazust atsauces uz latgaliešu izloksni, un valstī attīstījās ideja par vienotu un pareizu latviskumu, kur latgaliešu valoda "neierakstījās", turklāt virkne apdzīvoto vietu ar latgalisku nosaukumu tika latviskotas, piemēram, Zilupe (agrāk: Sīnuoja) .
Padomju laikos situācija tikai pasliktinājās. Pēc Otrā pasaules kara arī tie daži laikraksti, kas turpināja iznākt latgaliešu valodā, tika slēgti. LPSR Izglītības ministrija 1956. gadā pieņēma instrukciju "Vienotais runas, ortografijas un interpunkcijas režims skolā" [sic], kas noteica skolotājiem pienākumu "neatlaidīgi cīnīties ar dialektismu" un popularizēt "pareizo izrunu". Tas rezultējās ar latgaliešu valodas faktisku aizliegumu Latgales skolās arī starpbrīžos. Tā Latgale un latgalieši zaudēja leģitīmas, valstsnāciju veidojošas daļas statusu un kļuva par reģionu ar "nestandarta dialektu".
Taču mēģinājumi latgaliešus padarīt par "pareiziem latviešiem" (pat labu motīvu dēļ), latgaliešu valodas nerespektēšana un citu pārnovadnieku dominēšana vai pat šovinisms nav vienīgais iemesls latgaliešu rūgtumam. Būtisks iemesls ir arī Latgales neveiksmīgā agrārā reforma, kas kuplās latgaliešu ģimenes padarīja par sīkzemniekiem un daļai lika pamest Latgali, lai dotos batrakos [10]. Papildus Latgales depopulācijai latgaliešus sarūgtināja gan Drisas apriņķa daļēja atdošana Padomju Krievijai 1920. gada miera līguma rezultātā, gan Abrenes atdošana Krievijas Federācijai, nerīkojot referendumu. Uz šī fona nav nekāds brīnums, ka jautājums par Varakļānu novadu administratīvi teritoriālās reformas sakarā Latgalei ir tik sensitīvs, jo tās teritorija turpina samazināties. Uz to uzskatāmi norāda arī Latgales pārstāvības parlamentā samazinājums. Satversmes sapulcē un 1. Saeimā Latgales pārstāvji sastādīja 26%, bet 14. Saeimā Latgali pārstāv tikai 13% no kopējā deputātu skaita, t.i., divas reizes mazāk. Rūgtumu stiprina arī ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība un nevēlēšanās vai nespēja to mazināt ar ES fondu palīdzību.
Iedomātais separātisms
Runājot par Latgali un latgaliskumu, reizēm izskan vārdi "autonomija" un "separātisms". Cik tie ir pamatoti? Kaut kādu iemeslu dēļ termins "autonomija" saistībā ar Latgali tiek lietots ar negatīvu konotāciju, lai gan tam nav nekāda pamata. Autonomija ir normāla lieta un nodrošina zināmu patstāvību, pašpārvaldi. Autonomija nav sinonīms separātismam – tieksmei uz atdalīšanos vai noslēgšanos.
Par Latgales autonomiju vai separātismu visbiežāk un skaļāk runā visi citi, bet ne latgalieši. Visbiežāk autonomijas kārts kā trumpja dūzis tiek izvilkta, kad sāk trūkt argumentu, lai atspēkotu latgaliešu izteikto kritiku par netaisnību vai atšķirīgu attieksmi. Nav patīkami, ka šo kārti mēģina izmantot arī spēki, kas nav lojāli ne Latvijai, ne arī pašai Latgalei un latgaliešiem [11].
Arī Latgales autonomijai ir sava īpatnēja vēsture. M. Valters vēl 1914. gadā atzina par pareizu Fr. Kempa ideju par Latgales autonomiju un kritizēja nepamatotos pārmetumus par separātismu, uzsverot, ka jādomā par Latgales "kultūrtiesisko autonomiju Latvijas pašvaldībā" [12]. Tātad latgaliešiem bija jātaisnojas par separātismu vēl pirms Latvijas Republikas nodibināšanas.
Te jāatmet vēl viena klišeja saistībā ar Fr. Kempu. Viņš negribēja, lai Latgale būtu Krievijas sastāvā, taču viņam bija liela neuzticība tam, vai latgaļu ticības un pašpārvaldes nepieciešamību ievēros pārnovadnieki. Kempaprāt, pareizāk būtu bijis iesākumā izveidot savu autonomiju un tad runāt ar pārējām Latvijas autonomajām vienībām kā līdzīgam ar līdzīgu, piemēram, slēdzot līgumu, kā tas bija starp Čehiju un Slovākiju. Kemps nebija separātists, bet gribēja no pārējiem novadiem ļoti spēcīgas garantijas Latgales kongresa lēmumu izpildei. Tomēr viņš nespēja pārliecināt vairākumu un tādēļ ar saviem atbalstītājiem pameta kongresu, mēģinot to sabotēt. Kā apliecināja nākotne, Fr. Kempa bažām bija pamats. Vēlāk viņš kopā ar Fr. Trasunu cīnījās par Latgales interesēm Satversmes sapulcē.
Vēsture skaidri apliecina, ka latgalieši nav separātisti. Viņi ir mēģinājuši aizstāvēt savas intereses, vienlaikus nenostādot tās pret vai nenododot Latvijas intereses. Uzskatāms piemērs ir Jāzeps Rancāns, kurš, būdams Saeimas priekšsēdētāja biedrs, bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, pildīja Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāja un Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītāja funkciju trimdā. Tas viss palīdzēja stiprināt Latvijas Republikas nepārtrauktības konceptu un deva pamatu tās atjaunošanai. Tāpat to trimdā stiprināja arī citi latgalieši, piemēram, Vladislavs Lōcis, Latgales Demokrātu Savienības un latgaļu laikraksta "Latgolas Bolss" vārdā kopā ar M. Valteru vēršoties pie Ženēvas ārlietu ministriju konferences 1959. gadā, bet 1960. gadā arī ANO saistībā ar Padomju Savienības veikto Latvijas okupāciju un latgaliešu valodas un ticības apspiešanu LPSR [13].
Ja runā par autonomiju pēc būtības – tā nekad nav uzskatīta par pašmērķi, bet gan par līdzekli. Ja valsts spēj nodrošināt latgaliešu kultūras, valodas, identitātes saglabāšanu un attīstību, kā arī ekonomisko un sociālo izaugsmi, tad autonomija nav dienas kārtībā. Tomēr šobrīd Latgales un latgaliešu jautājums nav politiski un institucionāli atrisināts, un tas rada iespēju manipulēt ar "Latgolys vaicuojumu". Kad latgalieši prasa likumiskas garantijas vai kvotas, piemēram, noteiktu procentu raidlaika latgaliešu valodā sabiedriskajos medijos, viņi saņem atbildi, ka latgalieši nav nacionāla minoritāte, bet daļa no kopējās valstsnācijas – latviešu tautas. Jā, latgalieši nav nacionālā minoritāte, bet no valsts puses faktiski tiek par tādu padarīta, piemēram, sabiedrisko raidorganizāciju programmatiskajos dokumentos. To veicina arī prasība likt titrus latviešu valodā latgaliski uzņemtajām filmām vai valsts finansējuma piešķiršana mācībām latgaliešu valodā kā fakultatīvām un tikai tad, ja būs "pieprasījums". Svarīgi, lai ikviena valsts amatpersona skaidri pauž un reāli demonstrē atbalstu latgaliešu valodas un kultūrvēstures attīstībai. Ne viss prasa finanšu līdzekļus, piemēram, valsts amatpersonas savas oficiālās uzrunas varētu sākt ar sveicienu arī latgaliešu un lībiešu valodā. Tā būtu cieņas izrādīšana visai Latvijas tautai. Tas, ka esam mazliet atšķirīgi, apliecina, ka kopumā veidojam stipru valsts nāciju. Attīstot Latgales kultūru, valodu, informatīvo telpu un ekonomiku, tiktu stiprināta latgaliešu identitāte un pašapziņa. Tas tikai stiprinās Latviju.
Cik ilgi vēl bez portfeļa?
Zīmīgus vārdus 2017. gadā Latgales kongresa simtgades atklāšanas pasākumā teica arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs – viņš uzsvēra nepieciešamību atjaunot derību starp Latgali un pārējiem Latvijas novadiem (tagad latviešu vēsturiskajām zemēm) un kopīgu strādāšanu Latgales uzplaukšanai. Mācoties no vēstures un mainot valsts attieksmi, to var izdarīt, bet tas jādara mums visiem kopā. Tieši tam ir izveidota viena no lielākajām Latvijas pilsoniskajām iniciatīvām – Latgolys kongress, kura mērķis ir veidot plašāku Latgales un latgaliešu pārstāvniecību un platformu komunikācijai ar valsti. Ir jāsaprot, ka Latvijas kā valsts koncepts nav pabeigts. Atjaunojot Latvijas Republiku, netika atjaunots viss, t.sk. attiecībā uz Latgali. Ir vēlreiz politiski nacionālā līmenī jātiek skaidrībā par Latgales un latgaliešu vietu Latvijas valstī. Vai latgalieši ir nācijas sastāvdaļa, cita tauta vai nacionālā minoritāte? Latgalieši negrib zaudēt savu identitāti. Tāpēc Latgalei un latgaliešiem savas identitātes saglabāšanai un attīstībai nepieciešama speciāla valsts pārvaldes struktūra. Latviešu vēsturisko zemju likums ir solis pareizā virzienā, bet tas nav pietiekams. Varbūt ir vērts apsvērt atjaunot ministra bez portfeļa amatu Latgales lietās? Varbūt ir citi efektīvi risinājumi?
[1] Valters, M. Mūsu tautibas jautajums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni. A. Waltera, J. Rapas u. Beedr., Rīga, 1914, 146., 147. lpp.
[2] Toreiz tā tika apzīmēta latgaliešu valoda un šim terminam bija cita izpratne salīdzinājumā ar mūsdienām.
[3] 1921. gada 21. augusta MK "Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu" (Likumu un valdības rīkojumu krājums, 16. burtnīca, 1921. gada 10. septembris Nr.157, Valdības Vēstnesis, Nr. 183, 1921. g. 17. augustā). 1. un 2. punkts.
[4] 1918. gada 6. decembra Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību (vēlāk Tiesu iekārtas likums) (Likumu un valdības rīkojumu krājums, 1. burtnīca, 1919. gada 15. jūlijā Nr.10). Piezīme pie 10. p.
[5] 1919. gada likums "Par Latvijas izglītības iestādēm" (Likumu un valdības rīkojumu krājums, 13. burtnīca, 1919. gada 31. decembris Nr.155), 39. un 40. punkts.
[6] 1929. gada 19. jūnija rīkojums Nr.2593 "Par latgaliešu izloksnes pareizrakstību" (Valdības Vēstnesis, 1929. gada 21. jūnijs Nr. 137).
[7] 1922. gada 24. maija Satversmes sapulces "Likums par ortogrāfijas jautājumu nokārtošanu" (Valdības Vēstnesis, 1922. gada 1. jūnijs, Nr. 121), 5. pants.
[8] MK 1919. gada 15. decembra Noteikumi par Latgales leetu departamentu, W.W. 92
[9] 1927. gada 1. februāra Noteikumi par Latgales lietu pārvaldīšanu (Valdības Vēstnesis, 1927. gada 5. februāris Nr. 28).
[10] Kalpošana lauksaimniecībā.
[11] Skatīt, piemēram, BBC filmu "This World: World War Three Inside the War Room".
[12] Valters, M. Mūsu tautibas jautajums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni. A. Waltera, J. Rapas u. Beedr., Rīga, 1914, 147., 155. lpp.
[13] Latgaļu darbeibas dokumentacija, p/s Latgaļu izdevnīceiba, Minhene, 1963, 260.–320. lpp.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0