Latgalei un latgaliešu kultūrai Latvijā ir īpaša vieta – no vienas puses, apbrīnota un cienīta, no otras puses, sveša un nesaprasta. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēdējām Saeimas vēlēšanām, kurās liels skaits latgaliešu atdeva savu balsi par prokrieviskām partijām, Latgale un tās robeža ar agresīvo kaimiņvalsti kļuvusi par īpaši sarežģītu tematu, un publiskajā telpā bieži izskan izteikumi, ka "Latgales jautājums" kaut kā jārisina. Vai tā tiešām ir, un ko īsti tas nozīmē? Cik labi citos novados dzīvojošie vispār izprot Latgali? Rakstu un raidierakstu sērijā "Latgolys vaicuojums" sīkāk pievērsīsimies vairākiem spriedzes punktiem Latgales un Latvijas attiecībās, reflektējot par to, kā tie veidojušies un veido mūsu identitāti. Sērijas redaktore ir antropoloģe Dace Dzenovska, bet visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".
Redakcija
Šis ir sērijas 4. raksts.
Latgales nabadzība ir ne tikai ekonomiska, bet arī politiska problēma. Tās risināšanā esam ieinteresēti mēs visi, sevišķi tie, kam patiesi rūp demokrātija.
Ikreiz, kad latgalieši pārsteidz rīdziniekus ar kārtējo nepareizo balsojumu vēlēšanās, izskan dažādas domas par to, ko vajadzētu darīt ar Latgali, lai to mainītu. Uzlabot sabiedrisko mediju pārklājumu, kāpināt izglītības patriotiskumu, veicināt kritisko domāšanu, stiprināt NVO — ideju, kas pēc politiķu un intelektuāļu domām palīdzētu mainīt latgaliešu domāšanu un uzvedību, netrūkst. Taču vienīgā ideja, ko publiski neapspriež, ir izvilkt latgaliešus no nabadzības. Un vienlaikus tā ir vienīgā lieta, kas patiešām varētu palīdzēt mainīt latgaliešu politiskās izvēles.
Pagājušās Saeimas vēlēšanās Latgalē uzvarēja Alekseja Rosļikova vadītā partija "Stabilitātei!", šajā vēlēšanu apgabalā procentuāli saņemot tikpat daudz balsu, cik nacionālā mērogā uzvarējusī "Jaunā Vienotība". Respektīvi, ja Latgalē būtu atsevišķa valdība, tad to veidotu "Stabilitātei!" kopā ar ZZS un "Saskaņu". Kāpēc Latgale dzīvo citā pasaulē? Kāpēc latgaliešu vidū protesta balsojums ir tik izplatīts? Kas vainas Latgalei?
Latvijā cilvēku izvēli un uzvedību ir ierasts skaidrot ar domāšanu un vērtībām. Latgales gadījumā gan politiķi, gan intelektuāļi runā par Krievijas ietekmi informatīvajā telpā, "lojalitātes trūkumu mūsu valstij un nespēju pārslēgties no padomju laikiem uz Rietumu domāšanu", pilsoniskās sabiedrības zemo organizāciju un līdzīgām tēmām. Ar kultūras argumentiem tiek skaidrota gan Latgales ekonomiskā atpalicība, gan latgaliešu politiskais noskaņojums. Krievijas propagandas un "nepareizas domāšanas" arguments ir kārdinošs un ērts vairākos veidos. Pirmkārt, tas izmanto Latvijas intelektuāļiem ierasto konceptuālo aparātu (valoda–kultūra–vērtības), kuru viņi pārzina daudz labāk par ekonomiskajām norisēm un to saistību ar politiskajiem procesiem. Kultūras argumentu gravitācija Latvijas intelektuālajā telpā ir tik spēcīga, ka ar to beidzas gandrīz ikviena diskusija, arī par ekonomiskiem jautājumiem. Otrkārt, tas velk skaidru robežšķirtni starp viņiem — populistiski prokremliskajiem latgaliešiem — un mums — liberālajiem (pie)rīdziniekiem. Treškārt, tas piedāvā skaidru izeju no situācijas: izslēdzam visu Krievijas propagandu, sākam intensīvi raidīt latgaliešu virzienā pareizās vērtības valsts valodā, un Latgale sāks uzvesties, kā nākas. Taču tā, visticamāk, nenotiks, jo Latgales politisko attieksmju izcelsme ir meklējama citur.
Vienā vārdā atbilde ir — nabadzība. Starp Latgali un pārējo Latviju pastāv milzīga nabadzības plaisa. Latgale ir ekonomiski deprivēts reģions ar visām šāda tipa vietām raksturīgajām pazīmēm: labu darba vietu trūkumu, zemu produktivitāti, zemu dzimstību, sociālām problēmām, sliktākiem veselības rādītājiem, izplatītu vardarbību un tā visa rezultātā — augstu emigrāciju. Latgale ir piedzīvojusi lielākos cilvēkkapitāla zaudējumus aizbraukšanas vilnī pēc finanšu krīzes un Valda Dombrovska valdības īstenotās stingrās taupības politikas. No atlikušajiem strādājošajiem gandrīz puse strādā valsts un pašvaldību darbos. Vismaz 2000 eiro alga pirms nodokļu nomaksas vidēji Latvijā ir 19% cilvēku, taču Latgalē šāds ienākumu līmenis ir tikai 9,7% strādājošo. Trešdaļa no Latgalē strādājošajiem mēnesī saņem ne vairāk kā 700 eiro pirms nodokļu nomaksas. Bezdarba līmenis Latgalē ir augstākais Latvijā. Kamēr Rīgā faktiski ir pilna nodarbinātība (4,5% bezdarbs), Latgalē tas ir 12,7%. Augstais bezdarbs ļauj darba devējiem turpināt maksāt saviem darbiniekiem zemas algas un ne sevišķi rūpēties par labiem darba apstākļiem, savukārt darba ņēmēju iespējas izvēlēties un pateikt "nē" vakancēm, kas nespēj nodrošināt cienījamu dzīvi, šādā ekonomiskā situācijā ir minimālas.
Plaisa starp Latgali un pārējo Latviju parādās ne tikai ienākumu datos, vēl izteiktāk tā būtu redzama turības (wealth) datos, kurus Latvijas Centrālā statistikas pārvalde neievāc. Pierīgas privātmājas, Zemgales lauksaimniecības zemes, kapitāldaļas pelnošos uzņēmumos, piejūras īpašumi — tas ir milzīgs aktīvu apjoms, ar kuru latgalieši nevar sacensties. Visā Latgalē ir tikai 25 uzņēmumi ar vismaz 10 miljonu eiro apgrozījumu. Tā kā kapitāla vērtība aug ievērojami ātrāk nekā pārējā ekonomika, cilvēki bez vērtīgiem aktīviem ar laiku kļūst arvien nabadzīgāki iepretim aktīvu turētājiem, kas kļūs arvien turīgāki.
Taču problēma ir ne tikai ienākumi, kas nespēj nodrošināt cieņpilnu dzīvi. Problēma ir arī sabiedrisko pakalpojumu pieejamība. Latgalē ir slēgts visvairāk skolu; slēgtas vai "optimizētas", radikāli sašaurinot pieejamo pakalpojumu klāstu, arī slimnīcas. Sabiedriskais transports Latgalē kursē īpaši reti. Bāzes līmeņa pakalpojumu pieejamība un adekvāta kvalitāte ir vēl viena būtiska cieņpilnas dzīves sastāvdaļa, kuras latgaliešiem pietrūkst.
Nevienlīdzība ienākumos, aktīvos un pakalpojumu pieejamībā nozīmē arī pilnīgi atšķirīgu dzīves pasauli — vidējais Pierīgas iedzīvotājs brauc ar privāto auto, nolīgst saviem bērniem privātskolotājus, lai kompensētu valsts finansētās izglītības sistēmas nepilnības, saņem privātās medicīnas pakalpojumus bez rindām, 2—3 reizes gadā dodas ārvalstu ceļojumā utt. Latgales nabadzīgo iedzīvotāju realitāte ir reti un nestabili kursējošs autobuss, skola ar zemiem skolēnu zināšanu un prasmju rādītājiem, mēnešiem garas rindas uz medicīniskajiem izmeklējumiem un skaudra nepieciešamība taupīt pat uz pamata vajadzību rēķina. To, ka protesta un meinstrīma balsotāji arī emocionāli dzīvo atšķirīgās pasaulēs, labi nodemonstrēja "Providus" pirms un pēc 2022. gada vēlēšanām veiktās aptaujas: vidējais "Jaunās Vienotības" balsotājs raugās uz Latvijas nākotni ar cerībām, uzskata, ka Latvijā ir vārda brīvība, un nesauc korupciju par lielu problēmu valsts pārvaldē. Vidējam partijas "Stabilitātei!" vēlētājam ir trauksmes sajūta, vilšanās Latvijas politikā, pārliecība, ka valsts pārvalde ir viscaur korumpēta, aizvainojums pret valsti un sajūta, ka savus politiskos uzskatus brīvi paust nedrīkst.
Saikne starp ekonomisko deprivāciju un protesta balsojumiem ir labi iedibināta daudzu vadošo Rietumu politikas analītiķu darbos. Pēdējos gados iznākušas vairākas nozīmīgas grāmatas par šo tēmu: Džonatana Hopkinsa "Antisistēmiskā politika", Marka Blaita un Erika Lonergana "Dusmunomika", Mārtina Sandbu "Piederības ekonomika". Visas skaidri nodemonstrē likumsakarību — jo spēcīgāka ir cilvēku sajūta, ka viņiem nav iespējams dzīvot cieņpilnu dzīvi savā dzimtajā kopienā, jo lielāks pieprasījums pēc politiķiem, kas sola uzspridzināt sistēmu. Pavisam svaigs raksts ietekmīgā politikas zinātnes žurnālā apkopo datus no Lielbritānijas, Horvātijas, Francijas, Vācijas un Spānijas, secinot — ekonomiski atpalikušu reģionu iedzīvotājiem ir pārliecība, ka viņu valdības izturas pret viņiem ar aizspriedumiem. Viņiem ir sajūta, ka viņi nav svarīgi, ka par viņiem galvaspilsētās aizmirst, ka valdībām nedrīkst uzticēties. No šīm sajūtām dzimst pret esošo politisko sistēmu vērsta pārliecība. Un šie cilvēki labi apzinās, ka viņu protesta balsojumi ir tieši protesta balsojumi — savdabīga perifērijas atriebība centram.
Taču, neņemot vērā to, cik daudz pierādījumu ir argumentam, ka tieši ekonomiskā deprivācija un cieņpilnu dzīves apstākļu trūkums, nevis nepareizas vērtības vai nepareiza domāšana rada protesta balsojumus, Latvijā par to tikpat kā nerunā. Latgales atpalicības labošana ir bijusi valdību prioritāte tikai nomināli, jo vienīgā iespēja to patiešām paveikt ir pārdalīt naudu no bagātākajiem uz nabadzīgākajiem, un tam Latvijā gandrīz neviens nav gatavs. Latvijas nodokļu un sociālā atbalsta sistēma nav veidota nevienlīdzības samazināšanai. Pēc OECD datiem, piemēram, Somijā nodokļu un pabalstu rezultātā Gini koeficients — galvenā nevienlīdzības mēraukla — samazinās gandrīz uz pusi, kamēr Latvijā panāktais nevienlīdzības samazinājums ir pat mazāks par ceturtdaļu. Garantētais minimālais ienākums "109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro katrai nākamajai personai mājsaimniecībā" nav uzskatāms par nopietnu mēģinājumu garantēt cieņpilnu dzīvi ikvienam. Un pat šo programmu Latvijas valdība savulaik neslēdza tikai Eiropas Komisijas spiediena dēļ.
Arī akadēmiskajā jomā un medijos nabadzības un ekonomiskās deprivācijas tēmām ir zema prioritāte. Latvijas Universitātē aizstāvēto promocijas darbu datubāzē nav atrodama neviena disertācija par Latgales ekonomiku, tikai par kultūru, ainavu un etnolingvistiskajām attiecībām. Tas pats arī Latvijas Zinātnes padomes finansētajos pētījumos: Latgale projektos parādās sava nemateriālā kultūras mantojuma, valodas un vēstures dēļ, Latgales ekonomiskā atpalicība Latvijas pētniekiem acīmredzot nav aktuāla. Latvijas Centrālā statistikas pārvalde regulāri publicē pārskatus par iedzīvotāju nabadzības risku, nevienlīdzības rādītājiem, veselību, taču reģionālo dimensiju tajās neatrast, lai gan nabadzībai Latvijā ir izteikti reģionāls raksturs. Mārtiņa Kazāka vadībā par nevienlīdzību sākusi runāt Latvijas Banka, pārsvarā gan ne reģionālā griezumā, un tas pagaidām nav rezultējies plašākās sabiedriskās debatēs. Patērējot Latvijas mediju (tai skaitā — sabiedrisko mediju) saturu, nav sajūtas, ka šī ir viena no Latvijas pamatproblēmām. Vienīgā zinātnes nozare, kas ir sistemātiski fokusējusies uz Latgales sociālekonomisko problemātiku, ir antropoloģija. Daces Dzenovskas, Klāva Sedlenieka, Ievas Raubiško un Agneses Cimdiņas darbi ir izgaismojuši, ko nozīmē dzīve Latgalē visā tās daudzslāņainībā un sarežģītībā un kādas izdzīvošanas stratēģijas cilvēki izstrādā situācijās, kad valsts nav pietiekami klātesoša.
Gandrīz katrā valstī ir kāds ekonomiski atpalicis reģions — Latgales problēma nav unikāla. Nav jāmeklē arī unikāli risinājumi. Vietu ekonomikas (place-based economics) pieeja piedāvā plašu instrumentu klāstu. Šī pieeja balstās uz vairākām pēdējās desmitgadēs gūtām atziņām. Pirmkārt, izrādās, ka cilvēki nav nemaz tik gatavi pamest dzimto vietu un pārvietoties tur, kur ir darbs. Izņemot racionālus ienākumu argumentus, cilvēku lēmumus ietekmē arī kopienas saites, piederības sajūta, ģimenes tuvums un citi "neracionāli" faktori. Un, otrkārt, izrādās, ka politika tomēr ir lokāla padarīšana. Vēlētāji reaģē uz vietējām problēmām: stabilu, cienījamu un labi apmaksātu darbavietu trūkumu, uz izglītības kvalitāti vietējā skolā, poliklīnikas neesamību pilsētā utt. Ja viņi dzīvo vietā, kur nav labu darbavietu un publiskie pakalpojumi ir vai nu nekvalitatīvi, vai nesasniedzami, viņi ar lielu varbūtību agri vai vēlu kļūs par protesta balsotājiem.
Lai gan risinājumi ir zināmi, to ieviešana Latvijā ir ārkārtīgi grūta, jo prasa politiskās domāšanas maiņu. Lai samazinātu Latgales ekonomisko deprivāciju, nepietiek ar Eiropas naudas apgūšanu. Ir nepieciešami būtiski un regulāri ieguldījumi no valsts budžeta, kas būtu vērsti divos virzienos: sabiedrisko pakalpojumu pieejamības un kvalitātes celšanā un cieņpilna minimālā ienākuma nodrošināšanā. Ja latgaliešiem būtu pieejams cienījams garantētais minimālais ienākums, nevis tas, ko valsts piedāvā tagad, tas ļautu viņiem dzīvot pilnīgi citu dzīvi ne tikai materiālā, bet arī domāšanas ziņā. "Bāzes ienākuma radītā drošības sajūta ļauj cilvēkiem atteikties darīt bīstamus, neregulārus un slikti apmaksātus darbus [..]. Savukārt iespēja pateikt "nē" vispār nav novērtējama naudā," raksta Sandbu.
Būtiska sabiedrisko pakalpojumu pieejamības uzlabošana un reālu bāzes ienākumu nodrošināšana nav iespējama bez naudas pārdales. Pavisam vienkārši formulējot, augstu ienākumu saņēmējiem un vērtīgu aktīvu turētājiem būtu jāmaksā augstāki nodokļi, lai no iegūtās naudas varētu vilkt latgaliešus ārā no nabadzības slazda un nodrošināt viņiem cieņpilnu dzīvi. Ideja nav populāra, taču tā nav nedz jauna, nedz neraksturīga Latvijai. 20. gadsimta 20. gadu agrārā reforma nebija nekas cits kā radikāla pārdale no vērtīgu aktīvu turētājiem (baltvāciešiem) uz nabadzīgiem bezzemniekiem sabiedriskā miera nodrošināšanai. Tā brīža politiķi skaidri saprata, ka pārāk liela plaisa starp tiem, kam pieder daudz, un tiem, kam ir pavisam maz, ir drauds valsts pastāvēšanai.
Kāpēc tas arī šobrīd ir Latvijas turīgāko iedzīvotāju interesēs? Jo ekonomiski deprivēto latgaliešu protesta balsojumi ietekmē valsts politiku kopumā. Latgalieši mazpilsētā bez slimnīcas ar algu zem 700 eiro pirms nodokļu nomaksas arī ievēlē pārstāvjus valsts kopējā parlamentā. Kā pierāda Itālijas, Nīderlandes un citu valstu piemēri, sanitāro kordonu apkārt populistiem nav iespējams noturēt mūžīgi — agri vai vēlu viņi iegūst tik lielu atbalstu, ka viņus nav iespējams ignorēt. Un Rosļikova tipa politiķu nākšana pie varas noteikti nav Latvijas pārtikušo pilsētnieku interesēs.
Lai gan rīdziniekiem Latgale var šķist tāla un eksotiska, latgaliešiem nevar pārmest nevēlēšanos piedalīties nacionālas valsts būvē. Balstoties zinātnē, nevis aizspriedumos, var diezgan droši apgalvot, ka latgaliešu balsojumi atspoguļo nevis patriotisma trūkumu, bet depresīvo ekonomisko situāciju. Lai no tālākas populisma izplatības pasargātu ne tikai Latgali, bet visu Latviju, mums ir jānormalizē ideja par naudas pārdali no turīgākajiem valsts iedzīvotājiem uz nabadzīgākajiem. Latgales nabadzības un ekonomiskās atpalicības apburtā loka pārraušanai ir jākļūst par mediju, akadēmiķu, intelektuāļu un politikas veidotāju prioritāti. Ir jāpanāk tas, lai ikvienam Latgalē būtu iespēja dzīvot cieņpilnu dzīvi. Tas ir priekšnoteikums arī iedzīvotāju uzticībai institūcijām un veselīgai pilsoniskās sabiedrības funkcionēšanai. Izvilkt Latgales iedzīvotājus no nabadzības nagiem, kas vienlaikus ir arī populistu nagi, ir visu mūsu interesēs. Nabadzība un nevienlīdzība ir politiski toksiskas parādības, un to ietekme nebeidzas Rēzeknē un Daugavpilī.
Dzīvošana dažādās pasaulēs, kas jau šobrīd ir realitāte starp pārējo Latviju un nabadzīgo Latgali, ilgtermiņā izraisa fundamentālu nesaprašanos, savstarpējus aizspriedumus, polarizāciju un nespēju vienoties par pamatjautājumiem, kas ir esenciāli normālai demokrātijas funkcionēšanai. Latgales izvilkšana no nabadzības nav ekonomisks projekts, tā ir demokrātijas subsidēšana. Un visvairāk par to vajadzētu iestāties Rīgas pārtikušajiem liberāļiem, kuriem ir svarīgi, lai viņu vērtības neapdraud neliberāli politiķi, kas barojas no nabadzības rūgtuma. Jā, tas būs dārgi, bet nerīkošanās cena var būt demokrātijas zaudēšana.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0