"Atpalicība" un Latvijas valsts. Latgolys vaicuojums

Šis ir sērijas 1. raksts.

Vairāk nekā trīssimt gadu pēc tam, kad Voltērs gandrīz vienpersoniski pārorientēja Eiropas ģeogrāfiju no Renesanses laikmeta ziemeļu–dienvidu ass uz Apgaismības laikmeta rietumu–austrumu asi, mēs joprojām dzīvojam viņa radītās filozofiskās ģeogrāfijas ietvarā, kur telpa pakārtota atbilstoši valdošajiem priekšstatiem par civilizāciju un pārvietošanās telpā vienlaikus ir pārvietošanās laikā [1]. Lai gan pats Voltērs ceļoja tikai iztēlē, sekojot Zviedrijas karalim Kārlim XII karā ar Krieviju, 18. gadsimta patiesie ceļotāji – piemēram, grāfs de Segurs, kurš 1784. gada ziemā devās uz Krieviju, lai stātos Katrīnas II galmā – iedzīvināja Voltēra iztēli praksē. Ieradies no Prūsijas Polijā, de Segurs secina, ka ir šķērsojis civilizācijas robežu un atgriezies vismaz desmit gadsimtus atpakaļ laikā [2]. Viss, kas palicis aiz muguras uz rietumiem, ir saprotams un civilizēts; viss, kas priekšā uz austrumiem, – nesaprotams un barbarisks.

Novērojums, ka joprojām dzīvojam agrā Apgaismības laikmeta filozofiskās ģeogrāfijas gūstā, ir gandrīz banāls un tāpēc, protams, nepietiekams, lai saprastu konkrētas telpiskās attiecības. Taču šad tad noder sev atgādināt, cik tas ir noturīgs un klātesošs apzinātā un neapzinātā praksē, caur kuru ievietojam sevi laikā un telpā. "Man liekas, es neesmu vienīgais, kurš uzskatīja, ka Latgale ir kaut kur ļoti tālu projām, ir ļoti nabadzīga, tur visi dzer, slikti ceļi, daudz krievu, Daugavpils ir krievu pilsēta utt.," raksta zemessargs Juris Ulmanis, iesākot stāstu par savas "saimniecības" (t.i., Latvijas) apgaitu 2017. gada Ziemassvētkos. Zemessargs Juris Ulmanis, protams, nav ne valstsvīrs, ne visiem pazīstams viedokļu līderis. Viņš ir vienkārši Latvijas patriots, kurš rakstā piemin ne tikai savus, bet arī viņa draugu lokā feisbukā valdošos priekšstatus. Tātad Juris Ulmanis dodas uz Latgali, lai pārbaudītu ne tikai savus mītus, bet arī lai ieviestu skaidrību citiem. Atšķirībā no de Segura, kura ceļojums apstiprina Voltēra iztēles radītos priekšstatus, Ulmanis atklāj Latgali kā brīnišķīgu vietu. Lauki apkopti, atmatu neredz. "Pa ceļam tikai viens pamests ciems ar 3 mājām." Vairums no mītiem neapstiprinās, taču apstiprinās tas, ka darba nav un jaunieši brauc prom. Ko darīt, jautā Ulmanis, lai brīnišķīgajai Latgalei – "skaistajai meitenei" – ietu labāk? Graut mītus, stiprināt robežu, attīstīt latgaliešu valodu un nacionālo pašapziņu, viņš spriež.

Tieši nacionālā pašapziņa radīja bažas vairumam latviešu, kad 2022. gada Saeimas vēlēšanās 18,56% Latgales iedzīvotāju atdeva balsis par "Stabilitāti". Tviterī izskanēja saucieni, ka "kaut kas jādara ar Latgali", kamēr "Ludzas Zemes" redaktore jau pirms vēlēšanām ieņēma varonīgu nostāju, rakstot, ka Latgali neatdos. Tas, vai viņa runāja savā, avīzes vai visu ludzāniešu vārdā, paliek nenoskaidrots. Bažas un neizpratni publiskajā telpā rada arī ekonomiskie rādītāji – gan Latgales, gan Latvijas. Ja Latvija atpaliek no Igaunijas, Lietuvas un pārējās Eiropas [3], tad Latgale atpaliek no Latvijas: "Latgale ir Baltijas valstu nabadzīgākais reģions ar diezgan vāju attīstību. Ekonomiski mazāk attīstīti reģioni (t.s. "austrumu robeža") ir jebkurā valstī, taču Latgale izceļas – Baltijas valstīs nav cita reģiona ar tik zemu ienākumu līmeni." [4] Ekonomiskās atpalicības pārvarēšanas zelta atslēdziņu gan neviens vēl nav atradis, konstatē ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. 

Tik tiešām, kur gan tā ir? Varbūt drīzāk jājautā: kā tas nākas, ka trīssimt gadu pēc Austrumeiropas atpalicības diskursa rašanās un vairāk nekā 100 gadu pēc tā saukto Baltijas latviešu (Vidzemes un Kurzemes, t.i., Krievijas impērijas Baltijas guberņu latviešu) un Inflantijas jeb Vitebskas (Latgales) latviešu apvienošanās vienā valstī Latgale saglabā savu "austrumu robežas" kā "mazāk attīstīta reģiona" statusu Latvijas publiskajā diskursā un ekonomiskajā ainavā? Nav jau gan tā, ka viss ir slikti. Latgale ir "brīnišķīga", "sirsnīga", "sulīga savā daudzveidībā", jo, galu galā, tajā ir mazāk modernās pasaules atsvešinātības un vēsuma. Arī tas piederas pie Apgaismības filozofiskās ģeogrāfijas mantojuma: jo vieta mazāk attīstīta, jo vairāk tā saglabā tās tradicionālās kultūras daļas, pat eksotisku barbarismu, kuras racionālā modernā pasaule cenšas izskaust, bet kuras tomēr šķiet tik velnišķīgi skaistas. 

Latgales atpalicības apzināšana attiecībā pret Baltijas latviešu pārākumu nacionālās apziņas, izglītības un tautsaimniecības attīstības ziņā fundamentāli strukturēja Baltijas latviešu un Latgales latviešu kopā sanākšanu 20. gadsimta sākumā [5]. Savā slavenajā 1901. gada runā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcē latgaliešu nacionālās atmodas darbinieks Francis Trasuns skaidro Latgales atpalicību ar sevišķi bargo koloniālo varu, drukas aizliegumu un Apgaismības trūkumu, vienlaikus norādīdams – tā kā latvieši ir viena tauta, latgaliešu atpalicība ir visas latviešu tautas, ne tikai izglītoto latgaliešu problēma [6]. 

Latgaliešu publicists Francis Kemps šķietami asāk uztver Baltijas latviešu augstprātību un savā 1910. gada apcerējumā par latgaliešiem raksta, ka "ne latviešu zinība, ne māksla nav piegriezušas šai tautas nozarei savu vērību". Par Latgali nopietni, kaut tendenciozi raksta tikai vācieši un poļi, kamēr Baltijas latviešu avīžu korespondenti turpina aprakstīt "dažu Latgales pilsētiņu un sādžu tumsību, māņticību un žūpību" [7]. Kemps norāda uz Baltijas latviešu provinciālismu, kur tie, paši savu civilizācijas latiņu stutēdami caur Latgales tumsonības izgaismošanu, nespēj iemiesot īstu Apgaismības garu un izzināt Latgali, šo darbu atstājot vāciešiem un poļiem, un vēlāk pašiem latgaliešiem.

Ja 1910. gadā Baltijas latviešiem Latgale vēl par tālu, tad 1923. gadā Oto Svenne, Stāmerienā dzimušais Ludzas novada tautskolu inspektors, savā darbā par jauno un veco Latgali un tās īpatnībām rakstīs: "Šie novadi ir mūsu tautas pamirušās daļas, kuras mums jāatdzīvina un jāved pie nacionālas pašapziņas." Svenne uzņemas civilizācijas misiju, taču nav skaidrs, vai tas palīdz vai traucē saprast un izzināt Latgali. Lai nu kā, Latgales atpalicības diskurss, tāpat kā Latgale, kļūst par Latvijas valsti veidojošu elementu. Gluži kā ar Austrumeiropas "atklāšanu" Voltērs atklāj Eiropas dažādību un Rietumeiropas pārākumu, ar Latgales "atklāšanu" Baltijas latvieši vienlaikus atklāj Latvijas dažādību un savu, kaut provinciālo (jo tomēr no Eiropas atpalikušo) pārākumu.

Latgali Latvijā raksturo fundamentāla un līdz šim neatrisināta – un, iespējams, pašreizējā valsts pārvaldes modelī nemaz neatrisināma – spriedze. Problēma nav tajā, ka par Latgali valda stereotipi, kurus var labot ar došanos uz Latgali un tās iepazīšanu (tā nav briesmīga, bet brīnišķīga). Problēma, manuprāt, meklējama tieši Latgales – un līdz ar to arī Latvijas – atpalicības skaidrojumos. Vieni meklē cēloņus pašā zemē, cilvēkos un orientācijās, sevišķi tajās, kas uz austrumiem. Citi, savukārt, uzskata, ka par maz vai nepareizi tiek izmantoti jau zināmie instrumenti: investīciju piesaiste, uzņēmējdarbības veicināšana, nacionālās pašapziņas celšana. Bet varbūt tieši šeit arī ir problēma: ja instruments nestrādā, tad tas ir jānomaina, nevis jāpielieto vēl sparīgāk.

Taču, līdzīgi kā Voltērs 18. gadsimtā un Eiropas gaišākie prāti 20. gadsimta beigās [8], kuri ilgstoši un nenogurstoši sprieda par Austrumeiropas atpalicības cēloņiem, Saeimas Latgales apakškomisija rīko izbraukuma sēdes Latgalē, kur, pēc mediju ziņotā, spriež, ka "Austrumu pierobežā ekonomiskajai attīstībai jābūt straujākai, stiprinot pierobežas cilvēkresursus un paplašinot atbalstu Latgales speciālajai ekonomiskajai zonai (SEZ)". Tikmēr Latgales nevalstiskās organizācijas griežas pie šīs pašas apakškomisijas ar prasību nodrošināt latgaliešu rakstu valodas mācīšanu skolās. Režisors Viesturs Kairišs rosina attīrīt Latgali no Krievijas postošās ietekmes un jautā, kāpēc Latgalē vēl nav ierīkotas NATO bāzes. Bet literāte un redaktore Ilze Sperga norāda, ka Latgale pārējai Latvijai vēl joprojām šķiet ļoti tālu. Viss ir gandrīz tāpat kā 20. gadsimta sākumā: nacionālā pašapziņa un valodas attīstība klibo, ekonomika atpaliek un Rīga maz interesējas par Latgali. Pat padomju laiks ierakstās šajā modelī: līdzīgi kā 19. gadsimta otrajā pusē, kad Latgalē valdīja drukas aizliegums, kamēr pārējā Latvija rakstīja, lasīja un attīstījās, tiek uzskatīts, ka padomju laiks vairāk ietekmēja Latgali, novedot pie plaši diskutētās "krievu problēmas" Latgalē.

Kopš Voltēra laikiem kaut kas nemitīgi jādara ar Austrumeiropu, un kopš 20. gadsimta sākuma kaut kas nemitīgi jādara ar Latgali. Taču atšķirības paliek un attālums īsti nemazinās. Abas Eiropas daļas – rietumu un austrumu – turpina draudzīgi virzīties uz priekšu, ieturot pieklājīgu distanci. Tāpat arī Latvija un Latgale, abas uz priekšu, nedaudz aiz Eiropas, un Latgale pussolīti aiz Latvijas. Apbrīnojama noturība vērojama arī distances skaidrojumos: Austrumeiropa vairāk pakļauta slāviskās kultūras ietekmei, pat ar barbarisma pazīmēm, tajā mazāk izplatīts protestantisms un tā vairāk cietusi no dažādām nebrīves formām: no dzimtbūšanas līdz sociālisma totalitārajam slogam. Sociālisma rēgs turpina vajāt kā tāds zombijs [9], atkal un atkal celdamies, lai iedvesmotu aizvien jaunus ļaunuma izdzīšanas projektus. Bet kas tieši turpinās? Mīti, realitāte vai tas, kā mīti savijas ar realitāti tik cieši, ka pilnībā izslēdz radikālu politikas un pārvaldes procesu pārskatīšanu un tādu risinājumu rašanu, kas varētu mērķtiecīgi pārstrādāt valsts pamatos ielikto atpalicības struktūru?

Varbūt šī arī ir Latgales un Latvijas līdzšinējā specifika: būt par ķīlniekiem impēriju lūzuma zonā, kur rīcībspēja sastāv no tā, ka vispirms jāatrod pareizā orientācija un tad seko pārējās iespējamās darbības? Ja nav iespējams mainīt ietvaru, tad nekas cits neatliek, kā vēl vairāk izglītoties, vēl vairāk celt pašapziņu, vēl vairāk censties piesaistīt investīcijas, vēl vairāk veicināt uzņēmējdarbību, vēl vairāk mudināt uz reemigrāciju, bet pagriezt acis uz citu pusi, kad atbraukušie atkal aizbrauc, jo, kā teica Juris Ulmanis, un viņam piekrīt arī Viesturs Kairišs, darba nav un jaunie brauc prom. Taču kā būtu, ja caur Latgali, tieši caur Latgali, impēriju saskarsmes epicentru, mēs mēģinātu lauzt šo iesūnojošo mītu un realitātes satvērienu? Varbūt tieši caur Latgali mēs saprastu un pārveidotu Latviju?

Pateicos Vinetai Vilcānei par palīdzību raksta tapšanā.

[1] Wolff, Larry. 1994. Inventing Eastern Europe: The Map of Civilization on the Minds of Enlightenment. Stanford, CA: Stanford University Press. Pp. 89–90

[2] Ibid: 6

[3] Krastiņš, Edmunds. 2023. Kāpēc Latvija nevar labāk? Rīga: Ekonomistu apvienība. Pieejams: https://www.ekonomisti.lv/wp-content/uploads/2023/02/Kapec-Latvija-nevar-labak.pdf

[4] Krasnopjorovs, Oļegs. 2023. Latgales atpalicības anatomija. Makroekonomika.lv, 21.06.2023. https://www.makroekonomika.lv/blogi/latgales-atpalicibas-anatomija

[5] Kemps, Francis. 1910. Latgalieši: kultūr-vēsturiska skice. Rakstu apgādiens “Zemnieka pūrs”, ceturtais sējums. Rīga: Ģenerālkomisijā pie D. Zeltiņa, Svenne, Oto. 1923. Vecā un jaunā Latgale un viņas īpatnības. Rīga: A. Ozoliņš, Malahovskis, Vladislavs. 2015. “Diskursi latviešu presē par Latgales reģiona īpatnību izpausmēm: ieskats vēsturiskajā pieredzē (1920-1934).” Via Latgalica 7: 64-75, Lāms, Ojārs. 2017. “Austrumlatvija tautisko romantiķu ģeopolitiskaā poētikā.” Via Latgalica 9: 52, Ījabs, Ivars. 2023. Nepateicīgie: Latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos. Rīga: Jumava.

[6] Ījabs 2023: 182

[7] Kemps 1910: 3

[8] Wolff 1994: 9

[9] Chelcea, Liviu and Oana Druțǎ. 2016. “Zombie socialism and the rise of neoliberalism in postsocialist Central and Eastern Europe.” Eurasian Geography and Economics 57(4-5): 521-544.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".