Latgaliešu literatūra parāda visas Latvijas vitalitāti. Raidieraksts "Latgolys vaicuojums"

Latgaliešu valoda un literatūra arvien ir marginalizēta – gan publiskajā telpā un medijos, gan vēstures un mācību grāmatās. Latgaliešu dzejniece, zinātniece un sabiedriskā darbiniece Ilze Sperga savā rakstā sērijā "Latgolys vaicuojums" pat izmanto apzīmējumu "geto". Kāda īsti ir latgaliešu valodas vieta literatūrā un Latvijas publiskajā telpā gan Latgalē, gan citur Latvijā? Raidieraksta "Latgolys vaicuojums" piektajā un pēdējā epizodē par to sarunājas Ilze Sperga un vēsturniece, latgaliešu valodas aktīviste un latgaliešu valodas mācīšanās aplikācijas "Vasals" autore Vineta Vilcāne. Raidierakstu vada antropoloģe un sērijas redaktore Dace Dzenovska.

Visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".

Dace: Pagājušajā nedēļā es biju Kārsavas pusē, kur man malnavieši stāstīja, ka par spīti tam, ka pašā Malnavā ir šmakovkas muzejs, mājās viņi taisīja un taisa samogonu. Vārds "šmakovka" esot parādījies deviņdesmitajos gados. Iespējams, to pašu etnografizācijas procesu rezultātā, kuriem Ilze pieskaras savā rakstā un kuru rezultātā par latgaliešu valodu un literatūru mēdz domāt kā par kultūras iezīmi, kas attiecas uz privāto, ne-publisko dzīvi – mājās ar savējiem runājam latgaliski, bet darbā – latviešu literārajā valodā vai baltiski, kā raksta Ilze. Vai arī runājam latgaliski savā publiskās dzīves nostūrī, teiksim, Rēzeknē ar savējiem, bet pie kopējā galda atkal jau pārejam uz latviešu literāro valodu. Varbūt iesākumam runāsim nevis par to, kas nav tik labi, bet par to, kādu jūs iztēlojaties ideālo pasauli. Kādu jūs gribat redzēt nākotnes Latviju, skatoties no Latgales, latgaliešu valodas perspektīvas?

Vineta: Ja runājam latgaliskuma aspektā, tad man gribētos, lai latgaliskais ir pašsaprotams. Ka tas nav kaut kas eksotisks un citāds, jo šobrīd tas tā sabiedrībā tiek uztverts. Ja runājam par valodas lietojumu, tad, protams, gribētos, lai tas pieaug un lai arī jaunajās ģimenēs izvēlas runāt latgaliski.

Ilze: Maņ ir taids sapyns, ka mes Latvejā mīreigi runojam kotrys sovā izlūksnē, izbraucūt no sovys sātys, izeimūt uorā nu ustobys. Par pīmāru, Reigys autoūsta – es stuovu, gaidu autobusu nu Rēzeknis, pībrauc autobuss nu Līpuojis i izkuop školuotuojis iz kursim, kas runoj perfektā sovā izlūksnē. Īrauga mani, jūs apziņā durovys aizataisa i juos otkon runoj literarajā volūdā. Itymā breidī maņ gribiejuos latgaliski bļaut: “Deļkuo tu tū dori? Es naasu tev nikaids naidinīks!” Mes asam pīroduši, ka ar cytu ir juorunoj koč kaidā etalonā, bet volūda ir dzeiva, cikom tei ir izlūksnēs. Tys ir olūts, kas baroj latvīšu volūdu. I na tikai latgaliskuos! Latgaliskajam ir tei privilegeja, ka mums ir rokstu tradiceja, mums ir sova viesture. Bet cytys izlūksnis gaist vēļ pamateiguok. Kūrzemē paraugit atrast myusu vacuma jaunīšus, kas runoj sovā izlūksnē. Ot, paraugit!

Dace: Nujā, tas droši vien būtu sarežģīti, bet nevarētu teikt, ka šis gadījums ir unikāls Latvijai, principā tas ir tipisks modernizācijas procesu rezultāts. Vēsturnieks Judžīns Vēbers raksta, ka Francijā zemnieki bija jāpadara par francūžiem, jo viņi nerunāja franciski. Principā valodas standartizācija un kaut kādas standartvalodas ieviešana ir modernitātes pamatsastāvdaļa. Vai tas nozīmē, ka mums jākļūst mazāk moderniem vai mums jāiedzīvina cita modernitātes izpratne?

Ilze: Dūmoju, ka ite ari ir tys modernais, partū ka volūda ir vara. Tys sovā ziņā – voldi volūdu, voldi pruotu. Deļkuo pret latgaliskuo guoja preteimā, seviški padūmu vara tymā skaitā. Dūmoju, ka beja tys – kū vīnaiduoks, tū vīnkuoršuoks, tū vīgļuok asimilejams. Ir boguotuo krīvu volūda – tys taids stereotips. Nu i kū ta tī latvīši, kū ta tī latgalīši. Es dūmoju, ka ite ir tys modernais, ka tu dreiksti byut cytaids, bet tu naesi svešs leidza ar tū.  

Dace: Vineta, tu esi daudz mācījusies un pētījusi mazās tautas, mazās valodas. Kas tev par to sakāms?

Vineta: Kādreiz, kad sāku darboties latgaliskajā kultūrā, man likās, ka tas ir tikai Latvijas fenomens, ka Latvijā ir kaut kāda citāda reģionālā valoda. Bet tad, darbojoties dažādos projektos, redzēju – katrā Eiropas valstī ir sava latgaliešu valoda. Protams, katrā valstī tai ir atšķirīgs statuss, vienā valstī tā skaitās reģionālā valoda, citur – otra valsts valoda, kā, piemēram, frīzu valoda Nīderlandes ziemeļos. Un šis pats stāsts ir ne tikai Eiropā, arī Amerikā, kur ir daudzas pirmiedzīvotāju valodas. Vienā konferencē bija pētnieki un valodu aktīvisti gan no Eiropas, gan Dienvidamerikas. Viņi teica – jā, tā ir problēma, valoda izmirst un tajā runā tikai miljons cilvēku. Respektīvi, mums šeit ir daži tūkstoši [runātāju] un tās pašas problēmas, bet viņiem ir miljons, varbūt atsevišķām valodām pat vēl vairāk, un viņiem arī ir tās pašas problēmas. Savilku ļoti daudzas paralēlas starp latgaliešu un frīzu valodu, jo bija iespēja kādu laiciņu pabūt Nīderlandē. Viņa stāsta par savām bēdām, un tas ir vārds vārdā kā par latgaliešu [valodu]. Secinājums, kas man radās – nauda neatrisina visu. Runājot par latgaliešu valodu, mēs ļoti bieži sakām, ka ir par maz finansējuma, šķiet – ja mums iedos to lielo naudas kuli, viss uzreiz atrisināsies. Nīderlande frīzu valodā ik gadu iegulda tūkstošiem, pat miljoniem eiro. Problēmas ir tās pašas, tāpēc ka atslēgas vārds ir "cilvēks". Sabiedrībā jārada vēlme lietot šo valodu. Otrs – lai cilvēks redz, ka tam ir jēga.

Dace: Tu pieminēji, ka gribētu, lai ideālajā nākotnes Latvijā latgaliešu valoda nav kaut kas dīvains, sevišķs vai atšķirīgs. Ilze savukārt pieminēja padomju mantojumu kā instrumentu, ar kuru latgaliešu valoda tika nolikta maliņā. Bet tas jau nav tikai padomju mantojums, vai ne? Jo to etnografizāciju, ko redzam šobrīd, gana labi pieprotam arī mēs paši. No kurienes tas nāk? Ilze pat izmantoja vārdu "getoizācija".

Ilze: Šajā brīdī runāšu latviski tāpēc, ka par Latgales vēsturi un Latgales literatūru nerunā, runājot par Latvijas vēsturi un Latvijas literatūras vēsturi. Ar to nedomāju neskaršanu vispār, bet ir tāds mitoloģizēts stāsts par Latviju. Ir septiņi simti vācu verdzības gadu. Latgalē tādu nav bijis. Ja runā par Latgali, tad runā atsevišķi, un es domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc par Latgali neko nezina un katru reizi brīnās – kā tad tā? Pēkšņi kartē ierauga balsojuma rezultātus un guberņu robežas – kāpēc tās parādās? Rudens semestrī docējot latgalistikas kursu Latvijas Universitātē, es redzēju to pašu – ka studenti faktiski neko nezina. Viņi ir beiguši vidusskolu, bet viņiem tas fons ir ļoti, ļoti irdens. Tu nevari tur sākt celt māju tāpēc, ka tā nogrims.

Dace: Kā to varētu šobrīd mainīt? Jo, kā tu pareizi saki, atskaites punkts jau ir ielikts no pirmajām klasēm – šis mitoloģizētais Latvijas stāsts. Tāpēc, kad nāk iekšā Latgale, tad visi uzreiz galvā salīdzina.

Ilze: Tad uzreiz ir cits fails.

Dace: Kādam būtu jābūt atskaites punktam, lai to labotu jau saknē?

Ilze: Tā ir ne tikai mācību grāmatu, bet arī akadēmiskās vides tradīcija. Teiksim, literatūras vēsturē [šī tradīcija ir spēkā] jau no Zeiferta – runājam par latviešu literatūru un tad mazu paragrāfiņu par latgaliešu literatūru. Tas netiek integrēts, vispār nav tradīcijas iekļaut. Savā ziņā tā ir ērtāk un reizē arī pašsaprotami, jo tas ir tik atšķirīgs un patiesībā tik nesens. Teiksim, vai Latgalē bija Piektā gada revolūcija? Mēs bijām Zaļmuižā, kas bija nodedzināta vai sabrukusi. Ir stereotips – ja muiža beigta, tātad nodedzināta Piektajā gadā, elementāra Latvijas vēsture. Aizejam, un tur saka: jā, Piektā gadā braukāja te kaut kādi čiuļi un musināja. Respektīvi, tas stāsts joprojām dzīvo arī vietējā kopienā – kāds atbrauca no kaut kurienes un centās samusināt. Tikko Satversmes 90 gadu jubilejas izdevumā pārlasīju par Satversmes tēviem, tās veidotājiem – viens piedalījies Piektā gada revolūcijā, otrs, trešais. Viņi visi faktiski ir piedalījušies revolūcijā, bēguši, mukuši, likti cietumos – tas ir latviešu vēsturē nozīmīgs pagrieziena punkts. Francis Trasuns – kāda Piektā gada revolūcija? Viņš ir Pēterburgā.

Dace: Nujā, tas savā ziņā ir saistīts ar vēsturiskajām varas attiecībām starp latviešiem un baltvāciešiem.

Ilze: Kā veidojas drukas aizliegums? Tas ir poļu dumpis. Ko Latvijas skolās stāsta par drukas aizliegumu vai poļu dumpi? Pieļauju, ka ļoti maz, kaut gan nozīmīgai valsts teritorijai tas ir kritisks pagrieziena punkts. Tas it kā skāra muižniecību, bet tai pašā laikā arī tautu uz vietas.

Dace: Un kā Latgales skolās?

Ilze: Es domāju, ka nav citādi. Ja ir fakultatīvs, kurā kaut ko māca, tad māca kultūras izpausmes – mūsdienās vai vēsturiski. Nav plašāka skatījuma, tāpēc akadēmiskajai videi, pētniekiem ir kaut kā jāmaina skats uz lietām. Ne tikai pētniekiem, arī sabiedrībai kopumā. Geto ir skaļš vārds, es to apzināti lietoju. Rīgā bija Dzejas dienas un notika Latgales dzejas pasākums, uz kuru atnāca tikai latgalieši. Tad es sapratu, ka patiesībā nevienam tas neinteresē. Neinteresē, jo tas ir kaut kas cits.

Dace: Tas paceļ jautājumu, kam pieskārāmies pašā pirmajā raidierakstā ar Lauri Liepu un Agri Bitānu. Šo rakstu sēriju rediģējot un arī sarunājoties, man bija atklājums – lai gan Latgale un latgalieši ir fundamentāla Latvijas valsts sastāvdaļa, klātesoša jau no pašas valsts pirmsākumiem, publiskajā telpā un politikā bieži vien pret to attiecas kā pret minoritāti. Kā Ilze aprakstīja, ir šis Latvijas vēstures stāsts un ar kaut kādu nelielu Latgales piešprici. Tā ir attieksme kā pret minoritāti. Latgalieši un Latgale nav minoritāte tādā izpratnē kā, piemēram, baltkrievi vai tamlīdzīgi. Un te ir tā spriedze – īsti nav modeļa, valodas, caur kuru padarīt Latgali un latgaliešus klātesošus ikdienā visiem.

Ilze: Es domāju, ka sāksim ar alfabētu. Ja latviešu valoda ir kopums, kura, atbilstoši Valsts valodas likumam, vēsturiskais paveids ir latgaliešu rakstu valoda, tad kāpēc latviešu valodas alfabētā nav burta "y"?

Vineta: Daudziem cilvēkiem tas aizskar arī identitātes jautājumu. Piemēram, iespēja savu bērnu nosaukt par Andrivu vai atgūt vēsturisko uzvārdu, jo arī Ministru kabineta noteikumos, kas to regulē, ir piemērs – ja tavs uzvārds ir Cybuļskis, tad tas jāraksta Cibuļskis. Vai kādam atkristu gabals, ja alfabētā ieliktu vēl vienu burtu un cilvēks varētu lietot savu dzimtas uzvārdu?

Ilze: Un vēl, teiksim, divskaņa "uo" vēsturiskais, vecais apzīmējums. Kad divdesmitajos trīsdesmitajos gados veidojās [latgaliešu] rakstība, "uo" apzīmēja ar garumzīmi, kas mūsdienās neatbilst, jo esam pieraduši, ka ar garumzīmi apzīmē garās skaņas. Ja latviešu valodas alfabētā būtu iespēja uzrakstīt divskani "uo" ar atsevišķu grafēmu, kaut vai vienkārši kā divskani, tāpat kā "ie" vai "ai", tas daudz ko atrisinātu ne tikai latgaliešiem. Piemēram, vietvārdi. Tu vairs nedzīvo uz vietas [Latvijā], brauc pa ceļu, tur ir pieturas nosaukums – kā tad to īsti izrunāt? Rone? Ruone? Rōne?

Dace: Paceļas jautājums par standartizāciju. Arī latviešu valodas standartizācijas procesā izloksnes kaut kā tika atstumtas malā. Principā šobrīd notiek diezgan pamatīgs, ievērojams un, manuprāt, fantastisks darbs pie latgaliešu rakstu valodas. Bet tanī pašā laikā tas arī izlīdzina dažādas iekšējās reģionālās atšķirības Latgalē. Cilvēki jau runā atšķirīgi, teiksim, Balvos un Krāslavā. Vai procesā kaut kas zūd?

Ilze: Tāpat kā šmakovka. Tie ir apvidvārdi, kas ienāk plašākā lietojumā, jo tūrisma mārketingam ir vajadzīga citāda latgaliešu valoda, pēc iespējas eksotiskāka, pēc iespējas raibāka. Ar to esmu saskārusies, tulkojot preču aprakstus un preču zīmes. Nevienu neinteresē nosaukt savu firmu "Saule", jo raksta tāpat, bet, ja to nosauks "Rytums", uzreiz veidojas kaut kāda identitāte. Ar apvidvārdiem bieži vien ir tā, ka uzvar eksotiskākais. Cik daudzi lieto vārdu "sipisnīks", runājot par biezpienu? Bīzais pīns, siļdeits pīns, tuorags. Tāpēc, ka ļoti interesanti, eksotiski skan, un neba visa Latgale tā runā.

Dace: Kā lai standartizācijas procesā saglabā šo dažādību?

Vineta: Varbūt izklausās sāpīgi, bet droši vien tas tiks zaudēts. Jo, lai varētu mācīt valodu, tev tā jāieliek kaut kādos rāmjos. Es vienkārši iedomājos to ārzemnieku, kurš gribēs iemācīties latgaliešu valodu.

Ilze: Vai mākslīgo intelektu.

Vineta: Ja viņam nebūs kaut kādas sistēmas, pēc kuras mācīties kaut vai to, kā veidot galotnes, viņš apjuks un varbūt interese pazudīs. Šis ir ļoti labs aspekts, ko Dace aizskāra. Man liekas, ka Latgales sabiedrība un arī cilvēki, kas strādā pie valodas attīstības, to varbūt īsti vēl nav apzinājušies. Vismaz es neesmu dzirdējusi diskusiju par to. Kas būs tas, ko mēs upurēsim? Kas būs tas, ko saglabāsim? Pēc kādiem principiem izvēlēsimies, ko saglabāt? Valoda ir ļoti jutīgs jautājums. Nav tā, ka arī visi latgalieši ir superentuziastiski par savu valodu un tik skries, mācīsies un visu lasīs latgaliski. Ir arī ļoti daudz noraidošu cilvēku, jo tas, ko viņi lasa, nav uzrakstīts tieši tā, kā viņi runā. Tad ir divas opcijas – vai nu viņi saka, ka pašiem ir nepareizā latgaliešu valoda, vai arī tas, kā pierakstīts, ir nepareizā latgaliešu valoda.

Dace: Principā process sanāk līdzīgs kā latviešu standartizācijas kontekstā – kaut kas bija jāupurē, lai varētu veidot kopienu un tautu. Sanāk, ka šeit arī kaut kas ir jāupurē, lai varētu veidot.

Ilze: Teiksim, 20. gadsimta sākumā bija pavisam cita situācija, cita sabiedrība un cita mode valodas normēšanā. Tāpēc arī latgalieši savā rakstībā centās tuvināties latviešu literārajai valodai un kā primārās tika noteiktas galotnes -as, -es: sāt-as, egl-es. Ir ļoti ierobežots izlokšņu skaits, areāls, kur tā runā, bet tas ir tuvāk latviešu valodai. Arī izskaņas – pat Stroda ortogrāfijā ir nevis Lat-veja, kā runā lielākā daļa, bet Lat-vija. No vienas puses, tā kā mēģina tuvināties. Te varbūt ir tas trimdas aplauziens – saprati, ka tas bija par velti, un tad atkrita atpakaļ. Un tad nākamais ir trimdā uzplaukušais latgaļu fenomens – ja tā, nu tad mēs varam savu purvu kopt un savu dārzu stādīt. Par izloksnēm un atšķirīgo – patiesībā, veidojot mūsdienu ortogrāfiju (es pati biju šai ortogrāfijas komisijā), centās tuvināties izloksnēm, kur tas ir iespējams. Bija divas tendences. Viena – saglabāt esošo latgaliešu rakstu tradīciju, kur tas ir iespējams, bet tuvināties izloksnēm, lai tas cilvēks, kas lasa, redz, ka tā ir viņa valoda. Un tad arī aizgāja "sātys", "eglis". Joprojām ir pieļaujama otra galotņu sistēma ar -as un -es, bet tā ir paralēlā, nevis primārā sistēma. Te uzreiz ir divas lietas – vieni ir vecās rakstības piekritēji, kas bļauj "tai nabeja, maņ tai navuiceja, tys samaituoja volūdu". Un tad ir citi, kas faktiski jau sen ir rakstījuši atbilstoši tam fonētiskajam principam, rakstījuši mūsdienu ortogrāfijā. Mūsdienu ortogrāfija ir tuvināta tautas runai. Tas, kas atšķiras – šī divskaņa "uo" grafēma. Tas sitas acīs, bet, ja paskatās rakstus deviņdesmitajos gados vai katoļu dzeju, tur faktiski jau ir mūsdienu ortogrāfija, jo tā ir tuvāka izloksnei.

Vineta: Man gribētos, lai latgalieši saprot – nav tā, ka viens runā pareizi un cits runā nepareizi. Visi latgalieši runā pareizi, jo nav nepareizas latgaliešu valodas. Un es arī negribētu teikt, ka varbūt kāds raksta nepareizi, es drīzāk teiktu, ka viņš raksta neatbilstoši rakstu valodas normām. Runājot par tekstu, kas pierakstīts atbilstoši rakstu valodas normām, jāsaprot – var gadīties, ka nav cilvēka, kurš tieši tā katru vārdu lieto. Tā ir tāda sava veida puzle. Piemēram, ja skolās tiks mācīts par šiem noteikumiem, ar laiku formēsies runa, kas būs atbilstoša rakstītajam. Es arī pati pirms pāris gadiem katru dienu rakstīju latgaliski un strādāju ar ļoti lielu teksta apjomu. Šajā rakstībā es ievēroju normas, bet nav tā, ka tas uzreiz pārceļas uz tavu runu. Runājoties ar kādu, es saprotu, ka pateicu vārdu, ko es nekad nerakstītu vai arī rakstītu citādi.

Dace: Laikam tas ir ļoti grūts izaicinājums – kaut kā tomēr noturēt līdzsvaru starp rakstu valodas normu attīstīšana un dažādības saglabāšanu.

Ilze: Bet latgaliešu fenomens, man liekas, jau no veciem laikiem tāds ir – [teksts] var būt pierakstīts, velns zina, kā, bet cilvēks vienalga izlasīs savā izloksnē. Man patiesībā ir interesants novērojums. Šobrīd notiek projekts "Bolsu tolka", kas ir "Balsu talkas" variants latgaliski. Tiek veidotas divas datubāzes, divi korpusi. Tur ir teksti latgaliešu rakstu valodā un ir speciāls aicinājums tos ierunāt savā izloksnē. Kas interesanti – cilvēki reizēm pat cenšas izlasīt tā, kā tur [rakstīts], bet nespēj.

Dace: Tas būs izaicinājums mākslīgajam intelektam.  

Ilze: Noteikti, jo visas izloksnes miksēs kopā – kā intelekts izvēlēsies, kurā izloksnē runās?

Dace: Man ir divi provokatīvi jautājumi. Latvijas valsts veidošanas kontekstā baltieši un latgalieši kopā kļuva par valsts nāciju, un tas nāca ar kaut kādu savu atbildību – vajadzēja pārvaldīt ne tikai sevi, bet arī tos, kas dzīvo šinī teritorijā un kas nav valsts nācija. Kaut kādā ziņā, protams, to varētu skatīt arī kā analoģiju ar Latgali, ja mēs to skatām ne tikai kā kultūrtelpu, bet arī kā teritoriju, kurā dzīvo dažādi cilvēki. Vai varētu teikt, ka latgalieši vai latgaļi kļūst par tādu kā reģionālo valsts nāciju? Ja mēs braucam uz Latgali, tur ir latgaļi, tur runā šinī valodā, bet tur ir arī citi cilvēki, kas runā baltkrieviski, poliski un tā tālāk. Kā notiek šī sazobe? Vai jūs jūtat, ka latgalieši ir atbildīgi par sadzīvošanu ar citiem, vai ne?

Ilze: Mūsu paaudze – tie, kas nav latgalieši – runā latviešu literārajā valodā. Starp maniem kaimiņiem, kas ir mana paaudze, ir arī pārkrievotie latvieši – arī tāds fenomens Latgalē pastāv un tam ir daudzi iemesli. Teiksim, mani latviešu kaimiņi savu bērnu, kas ir par mani drusku jaunāks, aizsūtīja krievu skolā, lai viņam būtu lielākas iespējas nākotnē, lai viņu neizsmej par akcentu. Tā ir arī liela latviešu atbildība – vēršoties pret latgalisko, tu iegūsti vairāk krievu. Tas tā ir vēsturiski. Liela daļa lokālās integrācijas varēja vai varētu notikt uz latgaliskā bāzes tāpēc, ka tā ir vietējā, nevis Rīgas valoda, tāpēc sazobe notiek horizontāli tepat uz vietas. Ja tas notiek virs-valodā, nereti tā masa aizplūst. Ar pašvaldību vai valsti sazinās latviešu valodā, bet medijus īsti nepatērē. Vai viņi klausītos [medijus] latgaliski? Es dziļi šaubos, jo latgaliešu mediji šobrīd lielā mērā ir orientēti uz latgaliešu valodu.

Vineta: Es esmu pilsētniece. Lai gan vasaras pavadīju laukos, tur bija latviskā vide, un es teiktu, ka man pašai ar citu tautību cilvēkiem nebija saskares arī bērnībā. Protams, es pārvaldīju krievu valodu, skolā mācījos, bet neesmu izjutusi, ka būtu kaut kāda nesaskaņa vai nesaderība. Tā ir mana personīgā pieredze mana burbuļa dēļ.

Dace: Bet tā nav nesaskaņa, vienkārši ir šī dažādība. Mēs varam uz to skatīties kā uz matrjoškām – Latvijas valstī kopumā ir dažādi līmeņi, bet Latgales reģionu līmenī ir arī iekšējā dažādība. Vai tā ir jākultivē? Vai Latgalei jākļūst latgaliskai vai arī tur kādam ir jādomā par poļu, jidišu…?

Ilze: Patiesībā Latgales raibums ir paraugs tam, kā vietējā kopiena, vietējā sabiedrība var koeksistēt – kā veidot savu kopā būšanu, no vienas puses, it kā norobežojoties no etniskā, bet arī to respektējot. Es dzīvoju laukos visu bērnību, jaunību. Man apkārt pārsvarā ir vecticībnieki. Protams, vēsturiski attiecības bijušas ļoti smagas, jo ir arī kaimiņi, kas kara laikā sadedzināti un [kuru nogalināšanā] iesaistīti vietējie – cik lielā mērā, to neviens neuzzinās. Tas etniskais konflikts, protams, gruzd apakšā. Ar mani bērnībā visi runāja latviski un latgaliski, jo pieņēma, ka es krieviski nesaprotu. Es to ļoti labi izmantoju – kāpēc man mocīties, ja es varu runāt pa savam? Dzīvojot Latgalē, esmu automātiski pieņēmusi, ka visi jau visu saprot. Un ne Viļānos, ne Rēzeknē man konfliktu īsti [nav bijis]. Nu viens varbūt ir bijis veikalā, kur pārdevējs konsekventi ar mani turpina runāt krieviski. Bet tā ir viena reize pa visu manu dzīvi. Es nesaprotu, kur tad ir tas cepiens. Vienkārši katrs runā savā valodā, bet visi visu saprot.

Dace: Mēs varētu pētīt, kā tas ir iespējams, lai varētu to veicināt kā plašāku modeli.

Vineta: Ja atgriežas pie jautājuma par dažādo kopienu kultūru, tad, protams, katra kultūra un valoda ir vērtība, un tas būtu jāsaglabā. Ja mēs labāk izprotam šīs kultūras, labāk saprotam paši sevi. Bieži vien pārmet, ka [dažādi latgaliešu] vārdi ir no krievu valodas, bet, ja tu painteresējies, izrādās, tie ir poļu valodas vārdi vai ienākuši no vietējiem ebrejiem. Tas nekādā veidā nemazina nedz latgaliešu nozīmīgumu, nedz arī pārējo latviešu nozīmi.

Ilze: Un nereti tie pat nav ienākuši, vienkārši ir ļoti seni – tas pats "žvyrs" (grants) ir gan baltkrievu, gan poļu, gan leišu valodā un patiesībā, iespējams, vēl senāks. "Zvirgzdi" latviski ir tas pats, sakne ir tā pati. Daudziem vārdiem meklē šo krievisko vai slāvisko ietekmi, bet nereti tā ir pašu baltu senā valoda, senā cilme. Poliskais konteksts bieži tiek aizmirsts un ignorēts, bet es domāju, ka Latgale nebūtu eiropeiska un varbūt nespētu pievienoties, ja nebūtu šīs kultūras saites ar Poliju, ar katolisko Eiropu. Rusifikācija, kas nāca pēc tam, bija ļoti smags posms. Protams, ka pārējie latvieši zina par krieviem, par rusifikāciju, par impēriju, bet kas ir tas poliskais? Vai "viedrys" ir no "ведро" vai no poļu valodas? Arī lielākā daļa baznīcas terminu ir poļu.

Dace: Viena no Ilzes rakstā minētajām problēmām – ir izveidojies latgaliešu literatūras geto. Respektīvi, autori raksta sev un savā vidē, bet, ja vēlas iziet uz plašāku auditoriju, tad jātulko latviski, jo kā lai izvērtē kvalitāti, ja nevar īsti saprast? Šeit es gribēju pieminēt 1994. gadā iznākušo filozofa Čārlza Teilora eseju par multikulturālismu, kurā viņš iztirzāja tieši šo izaicinājumu. Viņš rakstīja par minoritātēm, bet, kā jau es teicu, mēs neuzskatām latgaliešu valodu vai latgaliešus par minoritāti, bet tas vienkārši palīdz domāt. Čārlzs Teilors jautā – kā lai iekļauj šo minēto minoritāšu literatūru kanonā? Kāpēc tā būtu jāiekļauj kanonā? Vai tāpēc, ka tā ir minoritāšu literatūra, vai tāpēc, ka tā ir kvalitatīva? Kāds ir līdzsvars starp nepieciešamību reprezentēt kaut ko publiskajā telpā un kvalitāti? Vai nepieciešama reprezentācija, lai rastos kvalitāte? Jo vairāk publicē, jo kvalitatīvāk, vairāk raksta? Vai jūs redzat spriedzi starp nepieciešamību dot telpu latgaliešu literatūrai un apsvērumiem par kvalitāti?

Ilze: Reizēm man liekas, ka tie latgaliešu autori ir viens dīvaiņu bars, kas mierīgi iztiek bez publicitātes, un arī latviešu literatūra bez viņiem mierīgi var iztikt. Jautājums – vai to kvalitāti kāds arī pamana un vai kvalitāte var rasties, dzīvojot perifērijā, rakstot, kā man patīk un īsti nekontaktējoties? Kas virza literāro procesu? Vai, sēžot savā nodabā kaut kur Daugavpilī vai Viļānos, es varu uzrakstīt Nobela prēmijas cienīgu romānu? Un kas par to vispār uzzinās, ja es pārdošu mežu un izdošu grāmatu? Man būs 500 eksemplāri, ko izdalīšu radiem, draugiem, bibliotēkām, un tā tas arī aizies. Kurš ir spējīgs izlasīt un ne tikai latviešu literatūras, bet arī pasaules literatūras kontekstā novērtēt, vai šie teksti ir interesanti tikai tāpēc, ka rakstīti latgaliski? Nereti no latgaliešu literātiem un mūziķiem ir spiediens, ka jāpērk viss, jālasa viss. Man arī ir sava gaume, man ir mana dzīve, ierobežots laiks – es lasu to, kas man patīk un interesē. Neba viss, kas ir latgaliski vai latviski uzrakstīts, mani interesē.

Vineta: Jā, es piekrītu Ilzei. Negribas aizvainot latgaliski rakstošos autorus, bet nu reizēm ir arī tādi izdevumi, ka jādomā, kāpēc tie ir izdoti. Nevajag jau arī izdot visu, kas uzrakstīts, jo svarīga ir kvalitāte. Es neesmu literatūrzinātniece, es varu spriest tikai kā vienkārša lietotāja – nav jau tik daudzi, bet tajā pašā laikā ir mums tādi piemēri kā Aldis Bukšs ar romānu "Bruoli". Viņš izmantoja konceptu, kas, manuprāt, ir labs risinājums. Romāns tika izdots gan latgaliešu rakstu valodā, gan latviešu literārajā valodā. Un pavisam nesen viņš latgaliešu versijai izdeva papildu tirāžu. Ja pieņemam, ka grāmatu parasti drukā 500 eksemplāros, nu tad vismaz 500 nopirka, kas nav slikts rādītājs. Ir sen pagājis tas laiks, kad bija svarīgi, ka tu kaut ko dari latgaliski. Jāsāk jau domāt par kvalitāti.

Dace: Bet vai esam nonākuši tādā punktā tāpēc, ka ir bijusi šī aktivitāte latgaliešu valodā? Jo vairāk aktivitātes, jo labvēlīgāka valodas telpa, jo vairāk cilvēki sāk rakstīt un attīsta kvalitāti? Varbūt cilvēks piedzimst Varakļānos un ir fantastisks talants, bet kaut kā jau viņš tomēr ir jākultivē, ne?

Ilze: Cik tur procentu talanta, cik procentu darba? Es pirmos tekstus rakstīju latviski, jo latgaliski rakstīt nemācēju. Tad man bija ambiciozs mērķis iemācīties rakstīt latgaliski tā, lai valoda man netraucētu. Man pagāja padsmit gadu, lai es iemācītos rakstīt, nedomājot par rakstību. Vai visiem ir šie padsmit gadi, ko tam veltīt? No otras puses – labi, tu raksti, un varbūt tev pat sanāk, bet kas tevi izlasīs? Vai, iesniedzot darbu LALIGABAS žūrijai, tu vari cerēt, ka to tiešām izlasīs no vāka līdz vākam?

Dace: Vai atdos kādam latgalietim, lai izlasa.

Ilze: Man pašai dzīvē bija gadījums, kad žūrijas loceklis jautā – kas tas tāds ir, vai ir tā vērts? Apmēram īsu konspektu. Ko man darīt? Es neesmu žūrijā.

Vineta: Es domāju, ka šis ir arī jautājums par personībām. Iedomāsimies kaut kādu literatūras interneta mediju. Jautājums: kas ir tā redaktors? Ja redaktore būs Ilze, tad viņa visdrīzāk paņems manu darbu, ja redzēs kvalitāti. Ja redaktors būs cilvēks, kuram ir aizspriedumi pret latgaliešu valodu, viņš atradīs 10 argumentus, kādēļ nevar manu dzejoli publicēt. Es domāju, ka latgaliskā attīstībā ļoti liela nozīme ir tieši personībām.

Ilze: Arī ambiciozitāte, pašu autoru vēlme sisties pret tiem griestiem un kaut ko sasniegt. Ir ļoti ērti ieritināties upura lomā – mani neviens nesaprot, mani neviens negrib, es te klusiņām kaut ko rakstīšu vai pat vairs nerakstīšu.

Dace: Tad labāk, ja ir ambiciozi autori, kuri grib darīt un sisties, nekā ja tādu autoru nebūtu, bet būtu valsts institūcijas, kas rada vidi, bet neviens neraksta.

Ilze: Latgaliešu literatūra, ar to domājot rakstības tradīciju un spēju radīt tekstus, kas nav tikai utilitāri, ir fenomens, kas parāda arī visas Latvijas sabiedrības vitalitāti – par spīti tam, ka tā visu laiku tiek slaucīta zem tepiķa, ka tā nekad nav mācīta, ka bez tās var iztikt, vienalga tā eksistē!

Dace: Franču izcelsmes antropologs Žoržs Batajs suverenitāti definējis kā lietas, ko mēs darām vienkārši tāpat, nevis tāpēc, ka tās kādam ir vajadzīgas vai dod kādu labumu. Latgalieši, izrādās, iedzīvina īsto suverenitāti.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".