20. gadsimta 30. gados vairums Krievijas revolucionāru gāja bojā Staļina represijās. Viņu bērni palika bez vecākiem. Šos bērnus pie sevis pieņēma izdzīvojušie ģimenes locekļi, vai arī, ja ģimenes locekļi atteicās no adopcijas, viņi tika ievietoti valsts bērnunamos vai internātskolās. Kā raksta Jurijs Sļozkins (Yuri Slezkine) grāmatā par Maskavas valdības namā dzīvojošajiem revolucionāriem, šajos apstākļos izveidojās noteikta izpratne par morāli. Tie, kuri atteicās pieņemt tuvu radinieku vai ģimenes draugu bērnus, tika uzskatīti par sliktiem cilvēkiem. Savukārt tie, kas riskēja ar savu ģimenes locekļu drošību un dzīvību, pieņemot tuvu radinieku vai draugu bērnus, tika uzskatīti par labiem cilvēkiem. Taču, ja kāds pieņēma pārāk daudz bērnu vai pilnīgi svešus bērnus, tas tika uzskatīts par svēto, kura labdarība robežojās ar vājprātu. Būt labam nozīmēja prast orientēties krīzes situācijā un saprast, kam sniegt palīdzīgu roku un cik plaši atvērt durvis.
Šī Krievijas pēcrevolūcijas sociālā morāle atšķiras no Krievijas revolucionārās politiskās morāles, kas pieprasīja upurēt bioloģisko ģimeni un draugus revolucionārās brālības vārdā (Slezkine 2017). Tā atšķiras arī no kristīgās morāles, kas uzskata beznosacījumu viesmīlību (unconditional hospitality) pret svešiniekiem par visaugstāko tikumu (Houston 2015: 152; Derrida 2000: 79). Un tā atšķiras no kristīgās morāles sekulārās versijas – politiskā liberālisma, kuram ģimene ir nepieciešama kā institūcija, kas audzina pilsoņus, taču kas jāatstāj malā, piedaloties sabiedriskajā dzīvē. Liberāli demokrātiskā sabiedrībā cilvēks ieiet publiskajā telpā kā svešinieks starp svešiniekiem; kā pilsonis, nevis kā ģimenes loceklis. Tieši šī iemesla dēļ viesmīlība – kā uz svešiniekiem vērsts tikums – kļuva par 2015. gada Eiropas migrācijas vai bēgļu krīzes galveno morālo kategoriju. Būt viesmīlīgam nozīmēja uzņemt svešiniekus un būt atvērtam tiem riskiem un nedrošībai, ko šāda uzņemšana var radīt.
Liberālisma attiecības ar radniecību kļuva sevišķi redzamas pēc PSRS sabrukuma, kad Latvija un citas Austrumeiropas valstis uzsāka politiskās un ekonomiskās liberalizācijas procesu. Austrumeiropieši nemitīgi jauca radniecību ar politiku jeb, kā to formulējis Maikls Hercfelds (Michael Herzfeld), bija "pārāk daudz radniecības nepareizajās vietās" (Herzfeld 2017, Thelen and Alber 2017) [1]. Oligarhi izmantoja ģimenes locekļus, lai pārvietotu nelegālus līdzekļus un slēptu bagātības, kamēr iedzīvotāji tika uzskatīti par pārāk piesaistītiem kolektīvam (piemēram, tautai), lai kļūtu par kritiski domājošiem indivīdiem (Dzenovska 2018, Larson 2013, Matīsa 2007). 2015. gada Eiropas migrācijas vai bēgļu krīzes kontekstā liberālie mediji rakstīja, ka austrumeiropieši atteicās pieņemt svešiniekus – bēgļus no Tuvajiem Austrumiem, tā vietā dodot priekšroku savām ģimenēm un tautai.
Ukrainas bēgļu – sieviešu un bērnu – siltā uzņemšana šķietami pierāda pretējo: austrumeiropieši – un eiropieši – spēj atvērt sirdis, mājas un makus svešiniekiem. Taču ukraiņi nav svešinieki. Ukraiņi ir politiskie radinieki. Viņu siltā uzņemšana ir saistīta ar tām pašām rūpēm par ģimenes un tautas drošību, kas attur austrumeiropiešus no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas bēgļu uzņemšanas. Tiklīdz sākās karš, desmitiem cilvēku no Latvijas – un simtiem no Polijas, Vācijas un citām kaimiņvalstīm – devās uz dažādiem Ukrainas robežpunktiem, lai sagaidītu bēgļus, kas šķērso robežu (jāpiezīmē, ka līdzīgas pilsoniskās aktivitātes tika kriminalizētas 2015. gada migrācijas krīzes laikā). Arī Latvijā palikušie nežēlo ne laiku, ne līdzekļus, ne savas mājas, lai palīdzētu bēgļiem. Lai gan "Satori" lasītāji to jau zina, jo daudzi noteikti paši palīdz bēgļiem, ir vērts vēlreiz uzsvērt, ka Latvijas iedzīvotāji bēgļiem piedāvā ne tikai savus vasaras mājokļus vai īres dzīvokļus, bet arī savas mājas. Kara sākumā sastapu kādu vīru no lauku apvidus, kurš piedāvāja meitas istabu. Meita pa nedēļu dzīvojot internātskolā. Vīrs teica, ka pa nedēļas nogalēm viņi abi varētu dzīvot vienā istabā, lai meitas istaba paliek bēgļiem. Cilvēki jūt emocionālu un eksistenciālu vajadzību palīdzēt, jo papildus cilvēciskai līdzjūtībai daudzi identificējas ar tautu, kura cieš no Krievijas agresijas. Tie bērni un sievietes, kas šķērso Ukrainas un Krievijas robežas bēgļu gaitās, varētu būt mūsu. Viņi izskatās līdzīgi, var sazināties ar Latvijas iedzīvotājiem krievu valodā, kas liecina par kopīgu, kaut sāpīgu vēsturi, un viņiem ir tas pats vēsturiskais ienaidnieks – Krievija.
Šķiet, ka bēgļiem no Ukrainas tik tiešām tiek izrādīta beznosacījumu viesmīlība. Daudzi cilvēki darbojas pašaizliedzīgi un tīras empātijas vadīti. Taču drīz vien – ja ne vienlaicīgi ar pašaizliedzību – parādās nosacījumi. Kāda sieviete, kura ziedoja savu laiku, lai palīdzētu bēgļiem orientēties Latvijas administratīvajās struktūrās, atzina, ka jūt aizvainojumu, ja viņai šķiet, ka bēgļi mēģina izzināt, kura valsts sniedz lielāku pabalstu, pirms pieņemt lēmumu par to, uz kurieni doties. "Es droši vien darītu tāpat," viņa teica, "taču jūtu pretestību pret tādiem cilvēkiem. Šķiet, ka viņiem vajadzētu būt pateicīgiem par jebkādu palīdzību, bet viņi grib izvēlēties." Pusotru mēnesi pēc kara sākuma vēl viena brīvprātīgā man stāstīja, ka "viņi ir izvēlīgi. Es piedāvāju darbu lauku saimniecībā, mans vīrs piedāvāja darbu gaļas kombinātā, bet viņi teica: nē, tas nav priekš manis." Kādā pierobežas novadā dzirdēju, ka uz mazpilsētu atvestie bēgļi esot bijuši vīlušies. "Viņi ieraudzīja šo vietu un teica, ka nekāps ārā no autobusa, lai ved uz pilsētu." Vēl viens vīrietis, kurš man lūdza viņa vietā aizpildīt palīdzētgribētāju anketu, ar asarām acīs piekodināja, lai noteikti pierakstot, ka viņš grib izmitināt nabadzīgus bēgļus, tādus, kuriem tiešām vajag palīdzību. Sirdis ir mīkstākas un durvis atvērtākas, ja palīdzības saņēmēji ir vai nu tādi paši kā tās sniedzēji, vai, vēlams, nabagāki. Jebkurā gadījumā, viņiem jābūt pieticīgiem un pateicīgiem. Pārāk pārtikuši bēgļi, tādi, kas var atļauties to, ko nevaram atļauties paši, izraisa netaisnības sajūtu, sevišķi, ja viņu vidū ir vīrieši starp 18 un 60, kuriem, pēc Ukrainas likumdošanas, vajadzētu atrasties Ukrainā. Daudzos tas rada aizdomas, ka šie vīrieši ir nopirkuši ceļu uz ārpasauli.
Ģimenes ar vīriešiem, kuras griežas pēc palīdzības interneta forumos, tiek uztvertas ar aizdomām. Dažas ģimenes taisnojas, ka vīrietis izlaists no Ukrainas bērnu invaliditātes vai kādu citu apstākļu dēļ. Aizdomas, ja ne nosodījums par šķietami veselu, 18 līdz 60 gadus vecu Ukrainas vīriešu atrašanos Latvijā jūtams arī neformālās sarunās ar draugiem, paziņām un brīvprātīgajiem. Šie vīrieši neuzvedas kā idealizētie Ukrainas cīnītāji, un tas mulsina. Jāsecina, ka Ukrainas sieviešu un bērnu pozitīvā uzņemšana vismaz daļēji notiek ar nosacījumu, ka vīrieši turpina cīnīties par Ukrainu, par Latviju, par Eiropu un par Rietumu civilizāciju. Jau pašā kara sākumā Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis mudināja latviešus neaizmirst, ka Ukrainas vīrieši, tai skaitā krieviski runājošie, atdod dzīvības ne tikai par Ukrainu, bet arī par Latvijas brīvību. Nedaudz vēlāk žurnāla "Klubs" galvenais redaktors Aivars Pastalnieks pielīdzināja Vladimiru Putinu tīram ļaunumam: "Ukrainas notikumi šo ļaunumu izgaismo visā pilnībā. Tas būtībā nav karš starp divām valstīm, tas ir karš starp pagātni un nākotni, diktatūru un brīvību, barbarismu un civilizāciju." "Mēs sargājam viņu sievas un bērnus, lai viņi varētu cīnīties un sargāt mūs," rakstīja kāds brīvprātīgais sociālo mediju grupā, aicinādams visus, kas var, doties uz Ukrainas robežu ar Poliju, lai vestu bēgļus uz Latviju. Vai šīs reciprocitātes formas ir ilgtspējīgas? Kas notiks, kad sievietēm un bērniem pievienosies vīrieši – karā ievainoti, no kara noguruši, negribēdami vai nevarēdami atgriezties mājās, jo māju vairs nav? Vai viņi tiks sagaidīti kā varoņi? Vai arī no viņiem tiks sagaidīts, ka viņi paliks Ukrainā, lai atjaunotu valsti un turpinātu sargāt robežu starp labo un ļauno?
Palīdzība bēgļiem no Ukrainas nav beznosacījumu viesmīlība. Turklāt tā izriet no tā paša avota, no kura izrietēja nevēlēšanās uzņemt bēgļus 2015. gadā un nevēlēšanās atzīt irākiešus, kas mēģināja šķērsot Latvijas, Lietuvas un Polijas robežas ar Baltkrieviju 2021. gadā, kā leģitīmus patvēruma meklētājus. Irākiešu atgrūšana tika skaidrota ar to, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko viņus izmanto kā ieročus pret Eiropu vērstā hibrīdkarā [2]. Lukašenko savukārt teicās izgaismojam Eiropas divkosību, kas sludina cilvēktiesības, bet nepieņem mežā salstošus robežšķērsotājus. Drīzāk gan tā ir liberālo Eiropu veidojoša pretruna: no vienas puses, liberālo Eiropu veido kristīgi sekulārā morāle, kas pieprasa būt atvērtiem un viesmīlīgiem; no otras puses, to veido politiskā nepieciešamība stiprināt robežas nācijas, Eiropas, starptautiskās liberālās kārtības un Rietumu civilizācijas vārdā (Dzenovska 2018). Bieži liberālā atvērtība tiek pretstatīta nacionālisma izslēdzošajām tendencēm – piemēram, kad ir runa par sabiedrības dažādību, taču pašreizējā kara kontekstā liberālisma politiskā vajadzība pēc robežām kļūst redzama un sakrīt ar nacionālisma mērķiem un vajadzībām. Karš – vai, pareizāk sakot, tieši karš ar Krieviju – licis liberālismam mobilizēt iekšējos resursus, lai savienotu universālo tiesību principu un atvērtības tikumu ar robežu nepieciešamību vai, kā teicis Frensiss Fukujama (Francis Fukuyama), lai atzītu, ka liberālismam ir vajadzīgs nacionālisms.
Taču Frensiss Fukujama iet vēl tālāk. Viņš atzīst, ka "liberālais universālisms daļēji ir pretrunā ar to, kā cilvēki veido attiecības. Cilvēki izjūt visstiprākās saites ar tiem, kas viņiem ir vistuvākie – ar draugiem un ģimeni. Pienākuma izjūta mazinās, attiecību lokam paplašinoties." Ukrainas bēgļu kontekstā tiek mobilizēti trīs radniecības reģistri: ģimeniskais (faktiskā ģimene un draugi), kultūras (ukraiņi ir kultūras ziņā tuvi latviešiem, viņi izskatās mums līdzīgi, mēs viņus saprotam) un politiskais (ukraiņi karo ne tikai par sevi, bet arī par mums). Šādi radniecības reģistri netiek mobilizēti – un nav pieejami – situācijā ar irākiešiem uz Baltkrievijas robežas. Viņi nav radinieki. Viņi nav pat svešinieki, kuriem varētu izrādīt viesmīlību. Viņi tiek uztverti kā ieroči Lukašenko rokās un kā tādi tiek slepeni atgrūsti vai, nedodot tiem tiesības uz patvērumu, aizsūtīti atpakaļ uz Irāku. Mēģinājumi pārliecināt Latvijas iedzīvotājus, ka ukraiņu bēgļiem sniegto palīdzību varētu un vajadzētu pārnest arī uz bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem vai Ziemeļāfrikas, man šķiet, ir lemti neveiksmei. Šo visaugstāko kristīgo un liberālo tikumu – kad radniecība tiek atstāta malā, lai izrādītu viesmīlību svešiniekiem – spēj iedzīvināt vien daži. Vairums ļaužu neatstāj radniecību malā, kā liberālā politiskā morāle to pieprasa, bet gan pārnes radniecību politiskajā sfērā. Politiskā radniecība tik tiešām rezultējas daudz dziļākā un plašākā palīdzības sniegšanā, bet tā var tikpat ātri pārtapt aizvainojumā, ja viena vai abas puses viļas savās gaidās.
Agrāka šī raksta versija publicēta angļu valodā Oksfordas Universitātes Migrācijas, politikas, un sabiedrības centra forumā "Saprast karu Ukrainā".
[1] Skatīt Rīgas Stradiņa universitātes projektus par radniecību: https://www.rsu.lv/removing-ties
[2] Skatīt Andra Šuvajeva analīzi par jēdziena "hibrīdkarš" pielietojumu: https://www.tvnet.lv/7325989/kas-ir-hibridkars
5