Autores foto
 
Latgolys vaicuojums
12.01.2024

Latgolys vaicuojums. Nepārkāpt robežu

Komentē
0

Latgalei un latgaliešu kultūrai Latvijā ir īpaša vieta – no vienas puses, apbrīnota un cienīta, no otras puses, sveša un nesaprasta. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēdējām Saeimas vēlēšanām, kurās liels skaits latgaliešu atdeva savu balsi par prokrieviskām partijām, Latgale un tās robeža ar agresīvo kaimiņvalsti kļuvusi par īpaši sarežģītu tematu, un publiskajā telpā bieži izskan izteikumi, ka "Latgales jautājums" kaut kā jārisina. Vai tā tiešām ir, un ko īsti tas nozīmē? Cik labi citos novados dzīvojošie vispār izprot Latgali? Rakstu un raidierakstu sērijā "Latgolys vaicuojums" sīkāk pievērsīsimies vairākiem spriedzes punktiem Latgales un Latvijas attiecībās, reflektējot par to, kā tie veidojušies un veido mūsu identitāti. Sērijas redaktore ir antropoloģe Dace Dzenovska, bet visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".

Redakcija

Šis ir sērijas 5. raksts.

Latgale, šķiet, atrodas "mūžīgajā pierobežā". Kā rakstījis kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile: "Krievi tajā redzēja savas impērijas rietumu robežu, poļi – savas Žečpospolitas ziemeļus, vācieši – savas kultūras un vēstures austrumu aizsniedzamības robežu. Bet Baltijas latvieši – savu etnogrāfisko "nacionālo parku"." [1] Tomēr arī pēc 300 gadu nošķirtības starp Latgali un pārējiem novadiem 1917. gada Latgales kongresā tika lemts, ka Latviju veidos tās kultūrvēsturiskie novadi – Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Latgalei gan pēcāk nācās piekāpties Baltijas latviešiem, zaudējot kongresā noteikto pašnoteikšanos valodas, ticības, zemes un citos jautājumos [2] un tā kļūstot par jaunizveidotās Latvijas robežzemi.

Rēzeknes sirdī Latgales Māras piemineklis atgādina par izcīnīto brīvību un vienotību ar Latviju. Taču vilkt vienādības zīmi starp Latgali un Latgales pierobežu nevar. 1920. gadā noslēdzās Brīvības cīņas ar Rīgas miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kas noteica robežlīniju starp abām valstīm. Robeža tika vilkta pa dzīvu miesu, nevienmērīgi šķērsojot etnogrāfiskos apgabalus un izveidojot savdabīgu pierobežas joslu. Novilktā robeža arī ir šī raksta pamatā, kurā vēlos vērst uzmanību uz Latgales pierobežu no tās iedzīvotāju perspektīvas un uz bailēm, kas asociējas ar robežu, tai skaitā 2021. gada migrācijas krīzi. Mijot vietējo balsis ar dažādām pierobežas reprezentācijas praksēm, aicinu pārdomāt, kāpēc Latgales pierobežas iedzīvotājus nepamet sajūta, ka "Latvija mūs nepieņem".

Zināmais, nezināmais un bailes

Dzīve pierobežā ir kā atrašanās uz dzīvas kartes. 1994. gadā palestīniešu izcelsmes literatūrzinātnieks Edvards Saīds (Edward Said) izdeva eseju krājumu "Kultūra un imperiālisms". Tajā viņš attīstīja iedomātās ģeogrāfijas konceptu: "Tāpat kā neviens no mums nav ārpus vai pāri ģeogrāfijai, tāpat neviens no mums nav pilnībā brīvs no cīņām par ģeogrāfiju. Šī cīņa ir daudzpusīga un interesanta, jo tā nav tikai par karavīriem un lielgabaliem, tā ir arī par idejām, par formām, par attēliem un iedomām." [3] Kad plašsaziņas līdzekļos tiek piesaukta pierobeža, runa drīzāk ir par antenas virzienu vai žoga celtniecību, nevis integrālām dzīves pieredzēm. Tās nereti paliek otrajā plānā. Protams, ir izņēmumi. Pamatā tie ir vietējie latgaliešu mediji, kas pierobežu reprezentē kā savu mazāk zināmo ģeogrāfisko komponenti. Viņu mērķis ir iepazīt pierobežu, tās iedzīvotājus un sadzīvi, kā arī popularizēt vietējo kultūras dzīvi. Tie reti izaicina ar pierobežu saistītās klišejas, bet drīzāk nostiprina pieņēmumu, ka Latvijas laukos dzīvo stipri cilvēki sūros apstākļos.

Tikmēr pārējā Latvija skatās no malas ar bažām. Piemēram, režisors Dāvis Sīmanis dokumentālo filmu "Mūris" (2018) ir veltījis komplicētām pārrobežu pieredzēm, attieksmēm un ideju sadursmēm. Latgales pierobeža filmas autoram un lielai daļai auditorijas ir nezināma, turklāt biedējoša. Filmas ievadā tiek rādīts 1940. gada 15. jūnija fotoattēls no uzbrukuma robežsargu ģimenei Masļenkos, paskaidrojot: "Mani pārņēmušas bailes. Neskaidras bailes no kaut kā tāda, kam vēl nav apveida. Man droši vien kļūdaini liekas, ka baiļu cēlonis atrodas tur – uz Latvijas un Krievijas robežas." [4] Filmas nosaukums vedina domāt par robežu kā mūri, kas atdala un sadala, bet ievītās sižeta līnijas liek nojaust atdalījuma iztrūkumu. Filmas izskaņā robeža atkal tiek pārnesta uz Daugavpili, kur 9. maija svinībās kara un uzvaras atribūtika netiek taupīta un ar to dāsni rotāti arī bērni. Filmas autors secina: "Tomēr tikai šeit es sapratu, ka svinēta netiek vis 1945. gada uzvara, bet gan kaut kas pilnīgi cits. Piederība kaut kādai citai vēsturei, ne manējai. Baiļu robeža šajā dienā nestiepjas pa kaut kādiem tur mežiem un upju lokiem, bet tā ir ievilkta kaut kur tepat, pavisam tuvu. Kaut kur starp šiem bērniem." Sīmanis uzsver, ka valstu fiziskās robežas per se ir tikai līnijas kartē. Iespējams, ka skaidrās konotācijas dēļ robežas kļūst par vistiešāko iedomātās ģeogrāfijas komponenti. Taču patieso robežu novelk nozīme, kādu tai piešķir cilvēki, un robežas esamību apliecina tās ietekme uz dažādām cilvēku grupām.

Pierobeža kā mēraukla

Latgales pierobežu apmeklēju regulāri kopš 2018. gada. To biju izraudzījusies kā izpētes lauku savai disertācijai. Divus kilometrus platās pierobežas joslas apmeklējums katru reizi bija jāsaskaņo ar Valsts robežsardzi, kas lemj par atļaujas piešķiršanu uz noteiktu laika posmu. Ātri vien atskārtu, ka pierobeža atrodas savdabīgā divkāršā izolētībā. Pirmkārt, tās apmeklēšana ir apgrūtināta un kontrolēta. Otrkārt, to bieži vien neaizsniedz mobilie saziņas līdzekļi, Latvijas radio un pat televīzija.

Gadu gaitā tikos ar daudziem pierobežas joslas iedzīvotājiem. Manis novērotā izolētība gan nebija viņu domu priekšplānā, jo rūpes par savējiem un savu sētu aizņēma pārāk daudz laika. Vecākais satiktais cilvēks pierobežā bija kāda 104 gadus veca sieviete, kas dzīvoja Dvorčanos meitas un znota apgādībā. Viņa bija pieredzējusi Latvijas neatkarības iegūšanu, Otro pasaules karu, PSRS laikus, Atmodu, neatkarības atjaunošanu un visbeidzot nonākšanu pie ES un NATO ārējās robežas. Jādomā, ka instinktīvi rakstītais "nonākšana" arī atspoguļo to, kā šajos procesos sevi redz pierobežas iedzīvotāji – kā mūžīgās pierobežas apdzīvotājus.

Latgales pierobežas iedzīvotāju vides un sadzīves tvērumu ietekmējusi teritorijas tukšošanās pēdējā desmitgadē. Sociālekonomiskās nevienlīdzības sajūtu pastiprinājusi izpratne par savu savdabīgo pozīciju. To trāpīgi pauda kāda pierobežas ciema iedzīvotāja: "Pie mums saka tā – te ir Indra, bet tur ir Latvija. Tas vēl no tiem laikiem, kad brauca piepelnīties. Tad tā arī teica: "Brauksim uz Latviju!" Mūs nepieņem kā… Bet mēs ļoti vēlētos, lai mēs būtu vienlīdzīgi. Tas nekas, ka mēs krieviski runājam, šī taču ir mūsu zeme, nekā cita mums nav." [7] Katrā pierobežas iedzīvotāja ģimenē, kaimiņā vai paziņā bija migrācijas pieredze. Tas arī atspoguļojas mēģinājumos pašidentificēties: "Pēc tradīcijām, pēc dzīvesveida, pēc mentalitātes mēs esam ļoti līdzīgi baltkrieviem, latgaliešiem un nedaudz lietuviešiem. Mēs viņiem līdzināmies. Ne īsteniem latviešiem." Izpratne par sevi tika drīzāk balstīta pretmetā ar tuvākiem vai tālākiem kaimiņiem, kamēr centrā bija piederība zemei – Latgales pierobežai.

Pēdējo gadu pieaugošā robežapsardzība lika īpaši vērīgi pieiet ar robežu saistītajām procesuālajām darbībām. Savulaik atvieglotās mobilitātes iespējas uz Baltkrieviju vai Krieviju stipri ietekmēja pandēmija. Izmaiņas turpinājās arī pēc 2022. gada pavasara, kad Baltkrievija ieviesa bezvīzu režīmu. Aizbrauca kādu reizi, bet vairs ne tā kā agrāk. Un politiskais konteksts arī bija pamainījies. Lai cik vienoti mēs Latvijā esam, tieši Latgalē ir novilkta robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Ar valstīm, kas 2022. gadā 24. februārī jau atkal izsita no līdzsvara Eiropas robežas.

Pierobežas iedzīvotāji vislabāk zina, kuras robežas labāk nepārkāpt, viņi izdzīvo robežu kā procesu, un sensori izjūt tās jutības mainību. Robežapsardzība var radīt lielāku vai mazāku drošības sajūtu, taču valsts robeža nav dots lielums. Tās jutība ir tiešā veidā saistīta ar robežvalstu savstarpējām attiecībām, kas arī nosaka tās atvērtības vai aizvērtības pakāpi.

Drošības cena

Robežas sarežģītību pastiprina robežrežīmu mainīgums. Tas nosaka patruļu un pārbaužu intensitāti un regulē pierobežas joslas aizsniedzamību ārpusniekiem. Pēc 2020. gadā apspiestajiem protestiem Baltkrievijā ES noteica virkni sankciju pret Lukašenko režīmu. Par atbildi sekoja hibrīdkarš, kurā kā ierocis tika instrumentalizēta migrācija. Rezultātā Latvijas–Baltkrievijas pierobežā pēdējie trīs gadi pavadīti ārkārtas stāvoklī un pastiprinātas robežapsardzības režīmā. Raksta publicēšanas laikā tas noteikts līdz 2024. gada 10. februārim.

Vēl 2021. gada rudenī attieksme pret migrantiem no pierobežas iedzīvotāju puses bija drīzāk atvērta: "Mums te viens bijušais kolēģis strādā robežsardzē. Un es smejoties viņam saku: "Tu neved visus projām, atstāj mums kādu!" Lai mums asins pamainās, bērni būs smukāki." Tomēr kopš 2023. gada vasaras, kad strauji pieauga robežšķērsošanas mēģinājumu skaits, pierobežas iedzīvotāju attieksmē pret migrantiem nolasās piesardzība. Arī bailes. Un vēlme, lai dzīve pierobežā atgrieztos laikos pirms 2021. gada vasaras izskaņas, kad uz Latvijas–Baltkrievijas robežas ieradās pirmās migrantu grupas. Kopš tā laika Latvijas–Baltkrievijas sauszemes robežu mēģina šķērsot aizvien vairāk un vairāk cilvēku. Kopskaitā 2023. gadā novērsti 13 863 mēģinājumi šķērsot robežu [5]. Migrantu iespējas ir diezgan šauras: ja izdodas šķērsot robežu un atrasties tādā stāvoklī, kas apdraud dzīvību, tad Latvija tevi uzņem. Tas arī paver ceļu patvēruma procedūrai, lai pieteiktos bēgļa statusam, kas vēl, protams, nenozīmē tā iegūšanu. Šādu gadījumu 2023. gadā bija 428. Citus aizvirza atpakaļ uz Baltkrievijas pierobežas mežiem un purviem. Pagājušo ziemu braucu cauri Šķaunei, kad ārā bija –24 grādi. Pierobežas ceļi bija pilni ar policijas un robežsardzes patruļām. Arī tajā dienā vairāki cilvēki tika atturēti no robežšķērsošanas mēģinājuma, tātad atgriezti Baltkrievijas teritorijā.

Poļu režisore Agneška Holanda savā jaunākajā spēlfilmā "Zaļā robeža" arī pievēršas situācijai uz Baltkrievijas robežas [6]. Filmā skaudri atspoguļots, kā Minskā ierodas sīriešu ģimene un mežā zaudē visu sev dārgo. Ģimenes vecākais dēls kādas afgāņu sievietes acu priekšā noslīkst purvā, bet viņu pašu izglābj pierobežas iedzīvotāja, kas sadzirdējusi palīgā saucienu. Filmas beigās vardarbības mēru sasniedzis robežsargs piever acis, lai cilvēki tiktu ārā no šīs atvērtās brūces.

Iespējams, tieši šādas pierobežas reprezentācijas alternatīvas Latvijā pietrūkst visvairāk. Drošības cena tiek mērīta arī nezināšanā par to, ka Latgales pierobežā izspēlējas pasaules mēroga traģēdija. Mūžīgā pierobeža ir kļuvusi par pastāvīgu migrācijas ceļa galamērķi Eiropas Savienībā ar visu no tā izrietošo dzīvības apdraudējumu.

Taču kas tad īsti ir noticis Latgales pierobežā? Pār stipri miglaino izpratni, ka valstij būtu jāvairo pierobežas iedzīvotāju labbūtība, virsroku ņēmis valsts drošības jautājums. Globālā robeža iezīmējusi savas korekcijas lokālajā dzīves ritmā, tomēr neregulārā migrācija ir tikai viens no apstākļiem, kas raksturo Latgales pierobežu. Tās iedzīvotāji, starp kuriem ir liels senioru īpatsvars, starp tukšošanos un robežpatruļām aizvada savas dzīves izskaņu. Latvijas pierobežas joslai, tās iedzīvotājiem un viņu izaicinājumiem jābūt katra Latvijas iedzīvotāja redzes un rūpju lokā. Viņi dzīvo mūsu zemes sarežģītākajā ģeogrāfiskajā punktā.


[1] Zeile, P. (2010). Latgale un tās ļaudis. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība. 

[2] Ivanovs, A., Soms, H. Latgales kongress arhīva dokumentos. Latvijas arhīvi, 2017. nr. 3.

[3] Said, E. W. (1994). Culture and imperialism. New York: Vintage Books. 

[4] Sīmanis, D. (2018). Mūris. Režisors D. Sīmanis. Latvija/Čehija: Ego Media.

[5] Šeit un turpmāk izmantoti interviju fragmenti no raksta autores disertācijas "Tautas dievbijība Romas katoļu draudzēs Latgales pierobežā" (Latvijas Universitāte, 2023). 

[6] VRS statistika: 2023. gada 31. decembris uz valsts robežas un valsts iekšienē | Valsts robežsardze (rs.gov.lv)

[7] Holland, A. (2023). The Green Border. Režisore A. Holland. Polija/Francija: Metro Films.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Anna Elizabete Griķe

Aizstāvējusi disertāciju “Tautas dievbijība Romas katoļu draudzēs Latgales pierobežā” un nodarbojas ar pētniecību, veic Latvijas pierobežas monitoringu un koordinē humanitāro atbalstu patvēruma meklēt...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!