Dienā pēc Spēlmaņu nakts braucu mājās no izrādes "Drama Queen" un domās sāku rakstīt sleju par tobrīd vienīgo tematu:
"Soņa izveido ar mani acu kontaktu un pastiepj mikrofonu ar žestu, ko mans nogurušais prāts tulko kā pa pusei apsūdzošu, pa pusei bailīgu. "Ko jūs domājat par karu Ukrainā?" viņa nolasa jautājumu no telefona ekrāna, balsi iekrāso stiprs akcents. Karš un tieši šis karš ir galvenā tēma, par kuru šogad esmu domājis un lasījis. Es blenžu uz viņu ar tukšu skatienu, mēģinot savākt kopā kādus nebūt vārdus. "Šausmīgi," es izmoku. "Paldies," viņa dodas tālāk un atkārto jautājumu. Nākamajam atbildētājam ir vairāk laika sagatavoties, bet viņa teiktais tāpēc nav sakarīgāks – tukšas standarta frāzes. "Paldies."
Citā epizodē Soņa, kura uz Rīgu atbēgusi no Harkivas un ienīst rusņu, stāsta par to, kā šeit tinderī sasvaipojusi ar kādu bēgli no Krievijas – viņa atzīst, ka nezina, vai tic un spēj sarunāties ar "labajiem krieviem". "Es tevi saprotu," krievu bēgle atbild, un sarakste drīz pārtrūkst."
Nākamajā rītā pamostos slims un iesākto sleju par Čulpanu Hamatovu nepabeidzu – un par to daļēji priecājos. Šobrīd izjūtu milzīgu pretestību vajadzībai nemitīgi vērtēt un ieņemt pozīciju viedokļu konstelācijā, kas izplešas kā Visums, radot aizvien vairāk tukšas, aukstas telpas, kura jāpārkliedz. Es ilgojos atrast zonu, kurā uz brīdi apmesties un kur "politika mani neskar", kā to intervijā ar Poltavas pareizticīgo priesteri definēja Justīne (un apzinos ironiju, ko šai vēlmei piešķir mans amats, tāpat to, ka mana pretestība nav pilsoniski atbildīga).
Tad feisbukā ieraugu komentāru, ko Liene Linde daloties pierakstījusi pie Žadana un Betsa vēstulēm: "Piemērs tam, kā mēs varētu savstarpēji sarunāties, ja vien gribētu, ja vien lūkotos viens uz otru ar uzticēšanos, labvēlību un vaļsirdību. Paldies Mārai Poļakovai par izcelšanu un tulkošanu." Domās iesaucos: "Jā!", jo šī divu dzejnieku sarakste par karu ir manis meklētā zona – bet vai tiešām es atkal grasos rakstīt sleju, lai jauniem vārdiem pateiktu, ka jāmācās sarunāties? Negribu piesavināties autoritāti, paužot jābūtību, jo tā uzreiz nododu pats savu uzstādījumu – gribu aicināt vienkārši būt klātesīgam otra pieredzes telpā. Turklāt "jāmācās" skan tik smagi kā mājasdarbs algebrā, kuru pats negribu pildīt.
Man ļoti patika Soņas godīgums – tas, ka viņa nezina, vai spēj un grib tos "labos krievus". Visa izrāde ir viņas pieredzes stāsts, un kā tāds tas arī ir pasniegts – nepabeigts process, kuram nav atrisinājuma un kurš nepiedāvā secinājumus, vienkārši ir bijis "šausmīgi" (un ko jūs atbildētu?), un viņa nezina, ko ar to tagad darīt, bet ir gatava par to pastāstīt, jo pašā stāstīšanā ir jēga. Man šķiet ļoti drosmīgi atzīties atbilžu trūkumā un nepiedāvāt nevienu potenciālu risinājumu, bet tāpat runāt un rādīt savu esības procesu, neizliekoties, ka sadragāto dzīves telpu var vienkārši sakārtot, paslēpjot vēl neatrisināto pieredzi un emocijas aiz ētiskas jābūtības vai mērķa. Un es nezinu, kurā brīdī pieredze un emocijas no neatrisinātām kļūst par atrisinātām, kur ir robeža starp netiesāšanu un bezdarbību.
Pārlasu uzrakstīto un redzu, ka mana adventes sleja ir par nogurumu, pretrunām un karu. Es pretojos tā gravitācijai, sākumā uzrakstot veselu lapu par sniegu, bet prom netiku. Žadans vēstulē Betsam raksta: "[..] šis karš [..] ļoti skaidri un pārliecinoši parāda, ka, par spīti visam ļaunumam un varmācībai, ko viens cilvēks ir spējīgs nodarīt citam, par spīti izmisumam un tumsai, kas brīžiem aizsedz skatu, mums arī turpmāk ir iespēja runāt – runāt savā starpā, runāt ar pasauli. Izteikt sevi, paskaidrot savas sāpes un savu cerību." Es patvaļīgi izrauju šo citātu no konteksta, mazliet mainot jēgu, jo pats nevaru pateikt precīzāk – es vēlos atvērt publisko telpu runai, kurā ir vieta šaubām un visam tam, ko apraksta Žadans, sarunai, kurā "mēs kārtējo reizi pārvaram savu vājumu un bezcerību". Un tāda saruna ir jēgpilna pati par sevi – skaļš viedoklis var traucēt cilvēku sadzirdēt.
1