Autores foto
 
Vide
29.03.2022

Lucavsalas dārzs

Komentē
10
Saglabā

Turpinām rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis". Šajā rakstā par dārzu pilsētā – Lucavsalu.

Mana pirmā saskarsme ar Lucavsalas dārzu teritoriju notiek pirms dažiem gadiem, apciemojot pazīstamu cilvēku – Līvas un Linarda – dārzu.

Dārza iemītnieki nodarbojas ar dārzniecību un dārza labiekārtošanu savā nodabā, bet palaikam uzaicina viesus baudīt darba augļus.

Pirmajā reizē, kad dārzā ierodos, mēs kurinām ugunskuru. Kaislīgs makšķernieks Daugavā noķēris līdaku, kuru uzcepam, pievienojot nedaudz sviesta un sāls. Šī ir garšīgākā zivs, ko esmu ēdusi. Dārzā nupat uzbūvēta būdiņa ar dzelteniem aizkariem, kurā izlemju pārlaist nakti. Pamostos no putnu dziesmām saullēktā, nomazgāju seju Daugavas ūdenī un braucu ar velosipēdu uz darbu Stūra mājā. Tik labi gulējusi neesmu sen un nebūšu vēl ilgi.

Tajā vasarā nonāku arī labas draudzenes Laimas dārzā, kur tiek vadīti daudzi saviesīgi vasaras vakari ap ugunskuru.

Tuvu Laimas dārzam atrodas Lindes un Džona dārzs. Nonāku tur, sekojot ādas bungu skaņai. Ābeles un ceriņu krūmi izrotāti ar mazām burciņām, kurās deg sveces. Notiek akustisks koncerts ar iespaidīgiem bungu ritmiem.

Pa dārzu skraida bērni. Uz galda stāv svaigi cepts kēkss. Ir ķiršu laiks.

Tā vien rodas sajūta, ka dārzus šeit kopj visai daudzi paziņas, vienkārši nekad nav nācies par to ar viņiem runāt. Iespēja pašai kādu dienu šeit kopt dārzu šķiet simpātiska. Sevišķi patīkamās lokācijas dēļ.

Šie dārzi, nodalīti viens no otra dažādos oriģinālos un ne tik oriģinālos veidos, kuros cilvēki savā nodabā piekopj dārzniecību, sauļošanos vai svētku svinēšanu ar baltiem galdautiem, rada zināmu drošības sajūtu. It īpaši piesaista tas, ka starp koptiem dārziem atrodas arī maz skartas dabas pleķīši, un tieši tāds ir draudzenes Laimas dārzs, kuram pēc viņas uzaicinājuma lemju pievienoties. Vieta kartē saucas Jumpravsala, senāk dārzus te kopušas mūķenes, iespējams, tas ietekmējis vietas nosaukumu.

Dārzu te īrē Laimas tēvs un viņa draugs Ingus, kurš agrāk rūpējās par pasaku māju "Undīne".

Šis dārzs ir visai mežonīgs, visur brīvi izsējušies ziedi, ļoti sen stādīti augļu koki un ogu krūmi, un visu to rotā grāvis, pilns ar vardēm, arī pa kādam ūdensputnu pārim, un pāri grāvim var raudzīties uz milzīgu ozolu, kurā mīt vanadziņu pāris.

Pavasarī varžu un putnu koris reizēm mēdz komunicēt tik skaļi, ka kļūst grūti uzturēt sarunu. Pārsvarā šurp nāku viena, tādēļ tādas vajadzības nav.

Pirmajā gadā, kad uz dārzu nāku reti, dažādu sakritību rezultātā dārzs šķiet aizmidzis.

Laiku pa laikam kāds no dārza īrniekiem nopļauj zāli, uzrīko kādu kinofestivālam "2 Annas" veltītu pasākumu, atnāk iedzert aliņu vai zemē ieliek kādu burkānu, bet plaša dārzniecība tur pagaidām nenotiek. Vismaz es to nenovēroju. Burkāni nākamajā pavasarī stāv, kur stāvējuši.

Tomēr tur tiek vadīti vairāki silti vakari ap ugunskuru, un tas ir gana pirmajai saskarsmei ar dārzu un opcijām, ko tas spēj piedāvāt.

Nākamajā gadā pār mūsu galvām nāk globālā pandēmija, kuras dēļ, tāpat kā daudzi citi, uz laiku zaudēju darbu. Sākumā nepārdzīvoju, bet ar laiku neziņa kļūst traucējoša un dārza kopšanā rodu zināmu mierinājumu.

Šogad pievēršos dārzam jau nopietnāk – sagatavoju augsni, ielieku zemē šo to, ravēju, grābju. Grāvja tuvums visu padara stipri vieglāku. Saule, putnu dziesmas, varžu koris, ziedi, rušināšanās zemē – tas viss aizbīda nelabumu tālāk.

Drīz vien šim dārzam pievienojas vairāki darīt griboši cilvēki, kuri iekopj lielas un ražīgas dobes. Talko, tīra dārzu, satiekas, lai apmainītos pieredzē.

Dārzs paver iespēju iepazīties ar šiem ļaudīm. No viņiem varu daudz ko mācīties. Savukārt ar esošajiem draugiem kopīgais mērķis nostiprina draudzību.

Starp jauniepazītajiem ļaudīm, piemēram, ir kāda ļoti enerģiska jaunzēlandiešu meitene ar apātisku sejas izteiksmi un koši zaļu muleta tipa frizūru ("priekša sievai, aizmugure rokam"). Amberai ir liela pieredze itin visā, un viņa ne vien prot izaudzēt daudz dārzeņu, bet arī tos pasakaini pagatavo turpat uz vietas. Nezinu, ar ko tas saistāms, bet viņa atstāj tādu iespaidu, it kā būtu gan trīsreiz uzkāpusi Everestā, gan Atlantijas okeānā jājusi ar diviem cūkdelfīniem pretī saulrietam, ne reizi acis nepamirkšķinot.

Viņa ar savu puisi bija plānojusi ceļot un Latvijā uzturēties neilgi, bet globālā situācija ieviesusi savas korekcijas. Tāpēc Ambera paliek te un laiku īsina starp dobēm.

Daudziem dārza biedriem šī pieredze izskatās kā terapija, lai tiktu galā ar emocionālo slogu, kuru uzlikusi pandēmija. Satiekoties viņi daudz sarunājas un smejas, spriež par kopīgiem vingrošanas pasākumiem. Tas ir jauki.

Grupveida aktivitātes mani mēdz ļoti satraukt, tādēļ bieži vien tajās nepiedalos.

Vienkārši rušinos dobē vai nāku savu darba tiesu izpildīt laikos, kad varu būt viena. Man pārsvarā dārzā patīk ravēt, zagt vardēm ūdeni un vērot putnus.

Taču par draugu kopīgajām aktivitātēm iekšēji priecājos.

Tomēr arī šai idilliskajai vietai Rīgas centrā rodas savi izaicinājumi, bieži gan – ļoti subjektīvi. Par saviem izaicinājumiem ne vienmēr runāju ar dārza biedriem.

Daudziem pirmais aizspriedums par Lucavsalu ir bezpajumtnieki, un šis aizspriedums ir pamatots.

Viņi te dzīvo, un viņi te mirst. Pārsvarā sadegot dārza mājiņās. Lucavsalas dārza teritoriju sākumā slejas vairākas pamestas mājiņas, kuras apdzīvo bezpajumtnieki un suņi. Reizēm viņi mucās cep zivis, dzer alu un lustējas. Reizēm nāk sirot. Ne reizi vien no krūmiem izvelku kādu asiņainu, pakritušu saulesbrāli.

Mazskarta daba ir ļoti skaista, bet grāvja tuvums nodrošina regulārus bebra kunga apciemojumus, kā rezultātā ne reizi vien cieš dobes un augļu koki.

Kā vēl vienu šādas dārzniecības izaicinājumu saskatu visu brālīgo tautu sadraudzību.

Tādā izpratnē, ka mūsu dārza kopēji stāda to priekšā kā vietu, kuras vārti vienmēr ir vaļā visiem – tas var nest zināmus jaukus mirkļus, bet mēdz rezultēties ar tukšiem pudeļu kalniem, netīriem traukiem un atkritumiem, kas  nereti paliek nenovākti. Palaikam gadās arī pa kādam horderim, kurš dārzā uzrodas, labu gribēdams, lai izmestu savus atkritumus – krāmus, no kuriem šis tas var noderēt, bet pārsvarā pēc labdaru apciemojuma jāsauc konteiners vai jāmēģina pašu spēkiem atkritumus aizvest. Reizēm cilvēki, kuri atved krāmus, ir tie paši, kuri tos aizved, tikai par otro pakalpojumu viņiem, saprotams, jāmaksā.

Dārzā, kurā valda brīvība un nav noteikumu, paveras plašs lauks pašdarbībai, kas ne vienmēr ir auglīgi. Tāpat paveras lauks neizpildītiem solījumiem un darba roku trūkumam brīdī, kad tās ir nepieciešamas.

Un tas ir kopīgs akmens visos kolektīvajos dārzos, jo vasarās visiem mēdz būt daudz citu nodarbju.

Tomēr trešais gads augstākminētajā dārzā, manā skatījumā, izrādās vispatīkamākais.

Uzkrājusies neliela pieredze, ir bijuši izaicinājumi, un pamazām no dārza apmeklētājiem atdalās tā daļa, kura nevēlas iesaistīties dārza labiekārtošanā. Cilvēki reizēm nāk svinēt, bet pārsvarā vairs neiesaistās darbos regulāri, kas liek apjaust cilvēku skaitu, ar ko var rēķināties, un tas ir izdevīgi visiem.

Tiek izvesti krāmi, nojaukta ziemu neizturējusī nojume, no vecām paletēm tiek uzslieti soli, regulārāk pļauta zāle ap tulpju un lupīnu puduriem, tiek apcirpti zari un daži ieviesušies latvāņi, rodas nedaudz lielāka pieredze dārzeņu audzēšanā, līdz ar to arī novākšanā. Lauku baloža ligzdiņā šogad mājo sīļu ģimene. Tiek uzcelta jauna būve, un kopā to nokrāsojam skandināvu sarkanajā tonī, lai tā iederētos apkārtējā vidē (krāsošanas procesā piedalās no kaimiņa dārza izmukušais kucēns, kurš sarijas kokam paredzēto sarkano krāsu un kaimiņam sagādā neērtus mirkļus).

Vienreiz, plucinot tomātu stādus, rodas sajūta, ka uz mani kāds skatās, un tas izrādās pats R. Vardes kungs, ar kuru uzpīpējām zem aliču krūma blakus sarkano skudru pūznim. Uztveru to kā labu zīmi.

Ar kaimiņiem sveicināmies arvien regulārāk – gan ar vīrieti, kurš, ideāli gludi nopļāvis zālienu, melnos stringos gozējas uz sauļošanas krēsla blakus mūsu kartupeļu laukam, gan ar kucēna saimnieku, kurš cauru gadu mīt sārtā dārza mājiņā ar elektrību, videokameru un četriem auto. Šogad viņam parādījies jauns hobijs – kolekcionēt dzīvnieku galvaskausus un kraut tos torņos uz lieliem oļiem. Vienreiz viņš pat aizdeva pļaujmašīnu un atdeva mums savu maznodrošinātā ēdiena paku.

Sveicinos arī ar pāris dārziņus tālāk mītošo vīrieti, kura milzīgais suns reizēm noraujas no ķēdes un izsauc man aukstus sviedrus.

Kaimiņš, liels miesās, bez krekla, ar nikno suni garā siksnā nākot pretī pa grants ceļu, ierauga manu vēl nenozagto velosipēdu, un vīra sirmās ūsas atplaukst smaidā.

Pašā grants ceļa sākumā, saulei laižoties uz rietu – tas ir laiks, kad parasti, no dārza prom braucot, iemetos Daugavā –, mani sveicina un ar rokām māj smaidīgi bezpajumtnieki (viņi vēl nezina, ka viņu mājiņas pavisam drīz nojauks).

"Tu esi tieši īstajā laikā! Drīz sāksies dejas. Nāc iekšā!"

Es pasmaidu, novēlu viņiem veiksmi un aizbraucu upes virzienā. Vēl nenojaušu, ka, iespējams, tiekamies pēdējo reizi.

Pēc peldes nodomāju, ka rīt atkal iešu uz dārzu. Baidīšos no suņiem, barošu odus un atdošos sarkanajām skudrām. Būs forši.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Līga A. Neilande

Līga brīvajā laikā strādā par gidi un rekvizitori Latvijas leļļu teātrī. Studējusi žurnālistos. Patīk vērot cilvēkus viņu dabiskajā vidē un noklausīties sarunas pie svešiem galdiem. Interesē mūzika, d...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!