Foto no autores arhīva
 
Proza
23.12.2022

Ziemassvētku laiks bērnu slimnīcā

Komentē
1

Briesmīgs sals, izrotātas egles ceļmalā un lustīgas dziesmas radio.

Ar teātri braucam uz Gaiļezera slimnīcu.

Man ir nedaudz jocīga sajūta, jo pirmajā dzīves posmā esmu tur uzturējusies ilgstoši un cerējusi vairs tur neatgriezties.

Pirmais posms Gaiļezerā, tad bērnu slimnīcā un pēc dažiem gadiem atkal bērnu slimnīcā.

Dienas tur rit lēni. Ļoti gribas, lai kāds atnāk ciemos. Aiz loga ziema, šļūdoņa, pikti sētnieki. Slimnīcas pagalmā spīd izrotāta egle. Garas, pelēkas dienas.

Ir vakariņu laiks, guļu gultā. Medmāsa atnes ēdienu. Apetītes nav. Esmu no bērniem, kas ēd gausi, manu ēdienu visbiežāk utilizē palātas biedru vecmāmiņas. Ļošas vecmāmiņa pēc manas mannā putras apēšanas parasti baudkāri aplaiza no mutes izvilktās protēzes. Man ir grūti aizgriezties, jo esmu iestiprināta gultā. Varu tikai aizvērt acis un cerēt, ka tas ātrāk beigsies. Ar laiku iemācos viņai savu ēdienu nepiedāvāt. Tad viņa apēd Ļošas ēdienu.

Ļoti daudz skatos pa logu un gaidu vecmāmiņu, kura apmaiņā pret neraudāšanu solījusi man atvest čipšu paku. Oranžie Ādažu čipši ar sēņu garšu.

Toreiz esam nabadzīgi, nezinu, kur nauda tiek iegūta, bet paku viņa atnes.

Vienreiz viņa neatnāk. Esot piemeties vadātājs vai kas tāds. Tāpat reiz gadījās ar skolas Ziemassvētku koncertu Mārtiņa baznīcā un manu septīto dzimšanas dienu, kad pēc stundām ar cepumu maisu skolā paliku pēdējā līdzās dežurantam. Bet viņai ir sava izpratne par laiku, un to es cienu.

Visvairāk man slimnīcā nepatīk tarakāni. Tie kustas ļoti ātri, bet es tik ātri pakustēties nevaru. Nepatīk arī pīle zem gultas, mēģinu rausties uz tualeti, bet māsiņa dusmojas. Esmu visai diskrēts bērns (vai izlutināts), ļoti kautrējos citu priekšā nokārtot dabiskās vajadzības. Kad kādu atved no operācijas, ir citādi. Kad atiet no narkozes, gandrīz visi vemj pīlēs, un tam neviens nepiegriež vērību.

Pāris gadus vēlāk, kad esmu jau lielāka, ar dažiem bērniem kaļam bēgšanas plānu.

Atrodamies otrajā stāvā, slimnīcu ieskauj liela sēta. Vienam prātā iekritis kāds dēlis pagalmā un dežurantu mainīšanās laiks, kā arī naktsmāsas Mārītes maiņa.

Reizēm naktī kāds no bērniem Mārīti sauc, bet viņa atsaucas reti un negribīgi, jo pie viņas nāk ciemos kavalieri vai viņa guļ uz kādas no kušetēm, kurās pārvadā slimniekus.

Mārīte vienmēr smaržo pēc cigaretēm, viņai parasti ir gari, lakoti nagi un liela, čirkaina astoņdesmito gadu sapņa frizūra. Tik iespaidīgas sievietes pirms vai pēc tam esmu novērojusi tikai "LNT" nakts programmu reklāmās.

Mārītei ne sevišķi patīkam mēs, un mums ne sevišķi patīk Mārīte, un tā ir laba augsne bēgšanas plāna realizācijai.

Bet kaut kas toreiz nesanāk. Vai nu neizdodas sazīmēt dēli, vai plāna galveno virzītāju Voldi dienu iepriekš vecāki no slimnīcas izņem. Vairs neatceros.

Katrā ziņā mēs pārsvarā domājam par to, kā tikt no turienes prom.

Ir arī labi brīži. Galvenais ķirurgs Z. ir ļoti jauks. Kad viņš nāk pārbaudīt kādu pacientu, viņš vienmēr apvaicājas par pašsajūtu, ir ļoti smaidīgs un stāsta visādus jokus, kamēr ņem ārā šuves. Citreiz kāds bērns ir tā sasmējies, ka nepamana – šuves jau ir laukā.

Sienas ap Ziemassvētku laiku slimnīcā vienmēr rotā iemītnieku zīmētie lielie vai mazie rūķi, dāvanu maisi, brieži. Pie sienām tiek pielīmēti bērnu vēlmju saraksti. Kāds grib bārbiju, kāds tamagoči, kāds cits vienkārši grib mājās.

Kādā no reizēm esmu nonākusi palātā, kurai abās pusēs ir stikla sienas. Katrā pusē mīt pa kādam par mani vecākam bērnam. Kaut kādos brīžos gaitenī tiekamies un spēlējamies. Ināra uz nedēļu kļūst par manu labāko draudzeni, Renārs – par vienu no mūža mīlām.

Vienreiz, kad vai nu pusdienu, vai pārbaužu dēļ katram jāiet savā istabā, Ināra pa lodziņu cauri manai palātai Renāram rāda krūtis. Renārs sarkst. Savukārt es neko nesaprotu.

Drīz mums jāšķiras.

Reiz uz slimnīcu atved bērnu, ko esmu redzējusi. Mūsu vecmammām blakus ir dārziņi. Kamēr omes rušinās dārzos, mēs ar Andri caur žogu runājam. Viņš stāsta, ka nedrīkst iet laukā spēlēties ar citiem apkaimes bērniem, jo viņam esot ļoti viegli saslimt. Viņam nav matu un skropstu, viņš ir ļoti bāls. Tāpat izskatās arī viņa tēvs. Viņu arī sauc Andris.

Vēl viens bērns, kas nokļūst slimnīcā, ir ģimenes paziņu dēls Edgars. Mātei pirmā bērna tiesības ir atņemtas, pēdējo viņa pēc dzemdībām neizņem no dzemdību nama. Varbūt tāpēc, ka ir stiprā reibumā.

Edgars ir vārgs, ilgi neceļas gultiņā stāvus, ir savam vecumam par smalku un daudz čurā gultā. Viņam viegli veidojas zilumi. Varbūt tāpēc, ka Edgars mājās pārsvarā tiek barots ar ūdensputrām. Tas ir tā, ka pudelītē ar ūdeni ieliek putraimus.

Bet vispār slimnīcā ir ļoti jauki cilvēki. Vienmēr kāds apjautājas par pašsajūtu, mēģina kā iepriecināt. Stāsta savu stāstu. Tur Ziemassvētku lampiņas spīd spožāk.

– No kā tev ir bail? – prasa Ināra.
– No zombijiem, zirnekļiem un zagļiem. Un tev?
– No tā, ka mums neiznāks.
– Kas?
– Ai, aizmirsu.

Un tā paiet vēl viena ziema, pa vidu tai ierodas kāds smaidīgs salavecis indīgi košā kostīmā ar vidēji paģirainu Sniegbaltīti pie sāniem, no jumtiem krīt sniegs, sētnieks rāda dūri debesīm, un no zemes kautrīgi izlien krokusi.

Šodien pie slimnīcas bērni pikojas un smejas. Viņiem vestibilā rūķi dala saldumu pakas. Pēc izrādes kāds mazs skatītājs kliedz sniegavīra virzienā: "Atā, burkāniņ! Tiksimies nākamgad."

Līdz citai reizei!

Tēmas

Līga A. Neilande

Līga brīvajā laikā strādā par gidi un rekvizitori Latvijas leļļu teātrī. Studējusi žurnālistos. Patīk vērot cilvēkus viņu dabiskajā vidē un noklausīties sarunas pie svešiem galdiem. Interesē mūzika, d...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!