Foto: "Unsplash"
 
Proza
16.11.2021

Bizness

Komentē
0
Saglabā

"Tā vairs nevar dzīvot," vienā rītā teica Kirils, "mums jāuzsāk savs bizness."

Mēs ar viņu un Oti sēdējām uz betona apmales pie kanāla. Nupat bija sācies vasaras brīvlaiks, un, lai gan ilgi gaidīts, tas tomēr bija pienācis, nesdams līdzi zināmus sarežģījumus.

Tā kā skolas sezona bija cauri un pusdienas varēja paēst mājās, vecāki mums ikdienā vairs neizsniedza kabatas naudu. Nebija skaidrs arī, pa kuru laiku lai pusdienas paēd, ja ārā jādara tik daudz nozīmīgu lietu – jābūvē štābiņi, kur patverties no trakiem suņiem, jākāpj pamestos ugunsdzēsēju torņos pārlūkot apkārtnes drošību, jāiet apraudzīt apkaimes vecmāmiņas, lai viņas mums pastāstītu par vecajiem laikiem un uzcienātu ar pankūkām, jācīnās pret pastāvošo politisko iekārtu un, galu galā, jālabiekārto mūsu štābs ar mēbelēm, ēdienu un laika kavēkļiem, jo atsevišķās dzīves situācijās bunkurā var nākties pavadīt ievērojamu laika daudzumu un nevar taču kaut kā ķap-ļap to visu, neesam taču nekādi mežoņi. Vajag, lai ir kā pie cilvēkiem.

Tā nu mēs sākām domāt, ko varētu darīt, lai iegūtu peļņu.

Pirmajam ienāca prātā doma sarunas ievirzītājam Kirilam. Nu, kā, apkārtnē nupat piešķirtās Eiropas naudas dēļ sāks likt jaunas ceļa zīmes. Mums jāaizņemas no viņa tēvoča Slavika instrumenti – Kirils droši nezina, kādi, bet tēvocis strādājot autoservisā un viņam esot kaut kas, ar ko var griezt metālu. Kad būsim aizņēmušies ierīci, mums jānogriež viena ceļa zīme. Trijatā mēs to aiznestu līdz Ūdens ielas metāla nodošanas punktam – tas ir vien nieka pusstundas gājiens –, un, nododot tur zīmi, mēs iegūtu pirmo kapitālu savam biznesam. Kamēr tēvocis nogalē būs pāķos, mēs varētu nogriezt vairākas zīmes, un tad veči metāla punktā mums uzticētos, jo mums vienmēr būtu, ko viņiem piegādāt.

Pa nedēļas nogalēm, kamēr Slaviks būs prom, mēs džekiem aiznestu tik daudz zīmju, lai pietiktu naudas tam instrumentam, ar kuru zīmes griezt, un tad vairs nebūtu jāņem no Slavika. Miers mājās un biznesā, kā saka.

Eiropa jau tik ātri nepazudīs, un ceļi pie mums, tā teikt, pilnīgā žopā. Kaut vai tepat uz Zvejnieku un Ģipša stūra – cik daudz cilvēku nositās, pirms uzlika spoguli, ko?

Lai vai kā, galvenais to visu darīt tumsā.

Nu, ok, tas ir viens variants, sākumam. Kirils par tēvoča gaitām noskaidrošot.

Otrs variants ienāk prātā man – apkaimes vecākās meitenes nodarbojas ar hiphopa dejām, kas tajā brīdī ir ļoti moderni. Dzirdēts, ka par nodarbībām kāš baigo piķi, un, cik man stāstījušas meitenes, tur dejot iet ļoti daudzi. Visi tur dejo kaut kādā milzīgā zālē un sauc viens otru par brāļiem un māsām angļu valodā. Par atsevišķu samaksu var pat iet mācīties dejot ap stieni pie meitenēm no "A–Eiropas". Tā ka nauda šiem ir. Varbūt mēs varētu tur aiziet un piedāvāt viņiem iztīrīt deju zāli vai palīdzēt viņiem meklēt jaunus klientus  un par to viņi mums kaut ko atlicinātu. Gan jau tas nebūtu nekas daudz, bet vismaz mazumiņš. Nu, lai bizness sāk kustēties.

"Tikai tur jāiet tā, nu, saprotiet, pa draudzīgo. Jāparāda, cik ļoti mums viņi rūp, lai, tā teikt, nopulētu sabiedriskās attiecības," piebilda Kirils.

Sacīts, darīts.

Saģērbušies lielos sporta džemperos, ap kaklu apkāruši no rajona meitenēm aizlienētas mākslīgā zelta ķēdes, devāmies uz deju zāli.

"Yo, yo, yo, brāļi un māsas, mēs esam starā par ielu deju kultūru. Jūs esat baigie malači. Varbūt mēs varam tik labiem cilvēkiem kā jums kaut kā palīdzēt?"

Un pašiem par pārsteigumu mēs dabūjām darbu reklāmas sfērā.

Katram no mums izdalīja paprāvu kaudzi ar šīs deju skolas reklāmas skrejlapām, un mūsu uzdevums bija Lāčplēša ielas dzelzceļa tunelī sagaidīt sarkano luksofora gaismu, skriet uz ielas un mest tos pēc iespējas vairāku automašīnu logos.

Jūs visai labi varat iztēloties nemitīgo taurēšanu un šoferu lamas.

Skrienot prom pēc visu reklāmas lapiņu izdalīšanas, pēdējais, ko dzirdēju, bija kāds no mašīnas loga izliecies šoferis, kurš kliedza: "Kakije tanci?! Nahuj poshli!"

Pēc vairāku stundu darba mūsu alga izrādījās viena bezmaksas nodarbība deju studijā. Kā jau īstiem ielu deju faniem pienākas.

Bet nebija laika nokārt degunu. Bija jādomā plāns. Trešais naudas pelnīšanas piedāvājums prātā ienāca Otim.

"Atceraties to gruzīnu Ruslanu, kuram pie auto šrota ir tas viesu nams? Viņam tak tur noteikti daudz darba ir. Varbūt varam viņam uzjautāt, vai nevajag darbiniekus. Tad viss, tā teikt, oficiāli, un uz cietumu pēc tam jāiet nav."

Ok, sacīts, darīts.

Aizejam pie Ruslana. Pirms tam viens no mums mājās nočiepj "Kagora" pudeli. Mammai bija svētki, viņa nepamanīs. Ja kas, teikšu, ka vecākais brālis vainīgs, viņš reizēm revidē viņas bāriņu. Esam kaut kur dzirdējuši, ka, noslēdzot biznesa lietas, cilvēki sadzer, tāpēc vajag pudeli. Un, ja Ruslans nedzers, tad aiznesīsim atpakaļ un mamma pat nemanīs.

Ar skatienu skenējot mūs no kurpēm līdz cepurei, Ruslans nedaudz aizdomīgi noklausās piedāvājumu, pasmīn un saka:

"Labi, sīkie. Tā kā vasarās man te diezgan daudz cilvēku brauc atpūsties, daudz ir arī, ko darīt. Nav jau žēl jums izlīdzēt. Atnāciet rīt, kaut ko saštukosim."

Uz atvadām viņš spiež visiem rokas. Viens no mums izvelk "Kagoru" un svinīgi sniedz to viņam. Ruslans aizdomīgi, caur pieri, paskatās uz pudeli, ieliek to iespaidīga izmēra jakas kabatā un saka:

"Pats nedzeru, kopš pametu mājas, bet šo es konfiscēju. Man vajadzīgi skaidri darbinieki." Un mēs visi kopā pasmejamies.

Nākamajā dienā, saulei esot pie rītiem, ejam pie Ruslana norunātajā laikā.

Viņš nolēmis, ka mums jānodarbojas ar teritorijas labiekārtošanas darbiem. Viesi pēc ballītēm reizēm atstāj izmētātus mēslus – vienam grūti tos salasīt. Plus te agrāk bijusi daļa no šrota, un zemē palicis daudz visādu skrūvju, stiepļu un metāla knariņu, kurus būtu labi savākt. Metālus labāk vākt atsevišķā maisā no citiem atkritumiem. Šoreiz varam arī palīdzēt sakopt pašu viesu namu, vakar kāds svinējis dzimšanas dienu.

Runāts, darīts.

Tīri priecīgi, maisiem bruņojušies, ienākam viesu namā. Nekad agrāk tādā vēl neesam bijuši.

Pirmais, kas piesaista mūsu uzmanību, ir iespaidīgais izsmēķu daudzums uz grīdas un pelnutraukos un lielais, izdegušais caurums uz paklāja. Pa labo roku no durvīm ir šaura pirts, kurā mētājas alus pudeles, bet viesu nama centrā ir milzīgs, sarkans ādas dīvāns ar vairākiem caurumiem, no kuriem spraucas laukā dzeltens porolons. Te laikam gājis karsti, nosmej Kirils.

Kad pielasīti daži atkritumu maisiņi, ķeramies pie ārtelpu labiekārtošanas.

Izsmēķi, izsmēķi, izsmēķi. Atsevišķā maisā skrūves, stieples un ļoti daudz metāla "E" burtiņu. Pie kanāla skats paveras vēl nemīlīgāks – tur bez pudelēm un izsmēķiem mētājas arī izlietoti prezervatīvi un mežģīņu apakšveļa. Bet darbs ir darbs. Jādomā par biznesu.

Kad teritorija ap viesu namu sakopta, Ruslans saka, lai droši dodamies tālāk  un vācam gružus arī tur. Saskatījušies pie sevis nopūšamies, bet Kirils pēkšņi sasmejas un saka: "Oti, tu esi ģēnijs! Tu taču zināji, ka te ir tik daudz metāla, vai ne?! Ruslans mums samaksās, un mēs palīdzēsim viņam atbrīvoties no atkritumiem. Ar šito metāla daudzumu mēs taču būsim bagāti. Vismaz iesākumam. Jebkurā gadījumā – mēs esam uzvarētāji."

Kamēr Ruslana nav pie horizonta, sākam svērt metāla maisus un rēķināt, cik aptuveni varētu nopelnīt. Sistēma vienkārša – Kirils paceļ mani (es zinu, cik aptuveni sveru), tad paceļ maisus, un pēc sajūtām aprēķinām aptuveno svaru, ko reizinām ar metāla pieņemšanas punkta kilograma tarifu.

Saulei laižoties uz rietu, esam ļoti saguruši un piepildījuši ievērojamu maisu skaitu.

Ruslans, to novērtēdams, spiež mums rokas un tad svinīgi iedod uz visiem 50 santīmus.

“Droši nāciet vēl kaut kad!"

Pēc mūsu metāla svēršanas aptuvenajiem aprēķiniem tur vajadzēja būt vismaz 20 latiem, bet nu labi.

Ar atkritumu maisiem viņam palīdzību nevajadzēs, viņš atvadoties teica un, mums prom ejot, ķērās pie smagāko maisu krāmēšanas mašīnas piekabē.

"Ar onkuli, starp citu, nekas neizdevās," no Ruslana prom ejot, teica Kirils. "Izrādās, ka Slaviks jau mēnesi Anglijā."

Vēlāk, dienas beigās, atvēruši vienu citronu "D-Light" alu, kuru kādam bezpajumtniekam palūdzām nopirkt veikalā "Saulīte", un, ēdot katrs pa šokolādes saldējumam, skatījāmies saulrietu uz betona apmales pie kanāla.

Kādā ilgākā klusuma brīdī Kirils dzīvesgudri noteica: "Pieaugušu cilvēku dzīvē jau reizēm gadās tā, ka kāds tevi piekāš."

"Tā jau ir, tā jau ir," mēs piekrītoši mājām ar galvām, pa apli laižot pirmo nopelnīto alus izstrādājumu, un skatījāmies, kā putni laižas uz dusu.

Tēmas

Līga A. Neilande

Līga brīvajā laikā strādā par gidi un rekvizitori Latvijas leļļu teātrī. Studējusi žurnālistos. Patīk vērot cilvēkus viņu dabiskajā vidē un noklausīties sarunas pie svešiem galdiem. Interesē mūzika, d...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!