Autores foto
 
Sabiedrība
29.09.2021

Dzīve kurpju kastē

Komentē
10
Saglabā

Dzīve saspiestībā ir veca kā mūsdienu pasaule.

Komunālie dzīvokļi, internātskolas, nometnes, pansionāti, sabiedriskais transports.

Pārvākšanās no gleznaina Pārdaugavas stūra koka namiņa nenācās viegli. Tas nācās ļoti grūti. Bet apstākļi bija spiedoši.

Tā nu es īsi pēc savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas ar pēdējo autobusu negribīgi aizbraucu uz 40. autobusa galapunktu, kur paliku turpmākos pāris gadus. Tur manai ģimenei bija iedalīts īres dzīvoklis sociālajā mājā, caur kuru iepazinu bloku māju dzīvi visā tās godībā.

Pirmais jaunums kā rajona jaunpienācējai man bija tas, cik tuvu viens otram cilvēki šādos apstākļos dzīvo. Sākot jau ar dzīvokļa durvju savstarpējo tuvumu.

Aiz sienas dzīvoja Sveta. Gara, slaika, balināta blondīne lielā kažokā. Dabīgi skaista sieviete ar pārmērīgu daudzumu kosmētikas. Blakus Venērai kažokos mita viņas stiprais plecs Vova, ražena auguma miermīlīgs tumšmatis ar ādas jaku, lielu, melnu mašīnu un baltu cīņas suni. Ja apstākļi būtu lēmuši citādi, šis pāris mierīgi varētu gozēties uz kāda dzīvesstila žurnāla vāka Holivudā.

Reizēm Sveta mēdza piedzerties un vārtīties pa zemi pie bloku mājas ieejas, sevišķi pie ūdens noteces grāvja. Bite atrod puķi, dzērājs – grāvi.

Vārtīties Svetai patika ļoti, viņa to darīja bieži.

Vēl Svetai patika flirtēt ar policistiem, kurus kaimiņi nereti sauca viņas kliegšanas dēļ. Vīrietis formā bija vienīgais, kas viņu spēja piecelt no grāvja. Citas pretī sniegtās rokas Sveta vienkārši noraidīja.

Kādā no šīm reizēm Svetas vīram salūza sirds un viņš nomira.

Tad viņa dzēra pusgadu un krāsojās vēl košāk.

Suni veda laukā ļoti reti, tādēļ blakus dzīvoklis smaržoja pēc urīna, un tajās retajās reizēs, kad suni izveda laukā, tas momentā piečurāja kāpņutelpu.

Vēl Svetai bija divas meitas, viena no tām stāvēja uz balkona un kliedza. Ļoti bieži kliedza, pārsvarā vēlos vakaros. Viņa kliedza un gārdza aizgūtnēm veselu stundu, reizēm divas. Taču katru reizi, kad policija atbrauca, viņa nevarēja paskaidrot – kādēļ.

Vēl viena lieta, kas mani pārsteidza, ievācoties bloku mājā, bija policijas un ātrās palīdzības biežā klātbūtne. Reizi nedēļā vai pat biežāk kāda no šīm mašīnām dežurēja pie durvīm, dažkārt arī ugunsdzēsēji.

Kāpņutelpā bija pret dūmiem jutīga signalizācija. Ikreiz, kad Dzidra, Alberts vai Vaņa savā dzīvoklī aizsnaudās pie vāroša putras katla, mājas kāpņutelpā ļoti skaļi sāka gaudot signalizācija un pāris minūtēs visi papildspēki bija klāt. Dienā, naktī, rītā. Pēdējo reizi to atminos nakti pirms bakalaura nodošanas. Tā bija pirmā reize, kad nogaršoju kafiju, un tases iztukšošanai sekoja mokoša kaucošu sirēnu pusstunda.

Vēl mūsu kāpņu telpā dzīvoja Olga. Ļoti kopta gara auguma tumšmate, pie kuras ciemos nāca daudz jaunekļu sporta tērpos. Nāca viņi pa vienam, bet reizēm arī lielākās grupās. Neviens no redzētajiem nekad nebija pāraudzis Olgas varenās krūtis.

Viens no šiem vīriešiem pērn Olgu nodūra.

Desmitajā stāvā dzīvoja ģimenīte ar vienādiem bērniem. Īsa auguma gaišmatains, drukns pāris – vīrietis un sieviete, ļoti līdzīgi viens otram (vīrietis sevišķi izteikti līdzinājās cekulainajam pingvīnam) ar diviem, trijiem, nu jau pieciem bērniem. Nezināmu iemeslu dēļ visiem bērniem bija pilnīgi vienādas sejas, un viņi savas dienas vadīja, vizinoties ar liftu. Ikreiz, kad kāds izsauca liftu, priekšā bija kāds no vienādajiem bērniem, kurš piespieda visu stāvu pogas, un lifts apstājās katrā. Sejas visiem bija vienādas, atšķīrās tikai izmēri.

Viņu māte nekad neslēpa, ka dzemdē pabalstu dēļ. Viņa bieži dzēra oranžos četrpadsmitgrādniekus un bieži bija stāvoklī.

Katru darba dienu, līgojoties pa bedraino zemes ceļu, pēc pirmās kāpņutelpas bērniem ieradās oranžs busiņš. Busiņa aizmugures durvju grīda nolaidās, un iekšā tika sastumti bērnu invalīdu ratiņi. Bērnus piesprādzēja un buču uz pieres tiem uzspieda viņu vientuļās mātes.

Pirmajā kāpņutelpā mita kāds pirmspensijas vecuma pāris, kas bieži izsita gan kāpņutelpas stikla durvis, gan sava dzīvokļa logus. Katru gadu no jauna izsisto logu caurumus pāris aizdarīja ar dažādiem materiāliem. Te sega, te koks, te kartona gabals. Vienu reizi izsistā loga caurums tika aizdarīts ar saulespuķēm rotātu vaska drānu.

Šī dzīvokļa vīrišķais pārstāvis savai sievai divreiz skrēja pakaļ ar dārza šķērēm. Asi priekšmeti te bija cieņā.

Ap to laiku ziņās parādījās ne vien šis gadījums, bet arī viens no vienādajiem bērniem, kurš kopš triju gadu vecuma trīspadsmit reizes esot ticis atrasts uz ielas viens. Ziņās pieminēja arī vīrieti baltā uzvalkā, kurš bērzu birzītē aiz veikala "Mego" virināja žaketi.

Tajā laikā pretī manas istabas logam dzīvoja kāds vīrietis ar pelēkiem, vienmēr glīti apgrieztiem matiem un lielām, skumjām acīm. Viņš uz balkona ļoti uzmanīgi kāra savas drēbes, pārbaudot, vai katra zeķe ir kārtīgi piesprausta auklai. Reizēm šķita, ka viņš uz balkona pavada stundu. Kad veļa bija izkārta, vīrietis ilgi smēķēja un skatījās tālumā. Reizēm man šķita, ka mūsu acis sastopas un viņš zina, ka sēžu pie rakstāmgalda ar tējas krūzi un skatos viņam pretī.

Gadiem ejot, zeķēm klāt nāca zeķubikses un krūšturi, vēlāk arī mazas zeķītes un cepurītes, kuras viņš nemainīgi kārtīgi ar krāsainiem knaģiem sprauda pie veļas auklas uz balkona.

Šķita – lai kas arī notiktu manā dzīvē vai pasaulē apkārt, es vienmēr varēšu atvērt aizkarus, un tur būs viņš un aizvien lēnīgi kārs veļu.

Īstenībā es nemaz neredzēju to, cik lielas bija viņa acis un kā apgriezti viņa mati, bet man labpatika domāt, ka to zinu.

Viens no šī rajona bonusiem bija netālu esošais mežiņš. Ja iegāja gana dziļi, varēja atrast gan dzīvnieku kapus, gan savvaļas bezpajumtniekus.

Bezpajumtnieki mita vecās dārza mājiņās ar apkārt apjoztām dzeloņdrātīm, krāsainām vatētām segām un melniem dūmiem barotiem skursteņiem. Šie cilvēki bija ļoti nesociāli, viņi savstarpēji reti sarunājās, tikai gārdza un klepoja klusumā starp savām vēja izpūstajām sejām.

Cits bonuss, dzīvojot šajā rajonā, bija mājas balkons. Uz tā bieži gāju dzert kafiju un skatīties uz mežu. Vienā no šīm dienām izdzirdēju sievietes kliedzienus. Paskatoties lejup, varēja redzēt jaunu vīrieti guļam uz asfalta. Asiņu straume aizplūda līdz blakus esošajam rotaļu krokodilam bērnu laukumā. Kā vēlāk izrādījās, vīrietis, skūpstoties ar draudzeni, bija pārkritis balkona malai.

Tomēr mājā bija arī mierīgi laiki. Sevišķi aukstos brīvdienu rītos, kad viss pārskatāmais rajons, baltā segā vai miglā satinies, klusi kūpināja savu skursteņu pīpes.

Vienā no šiem rītiem visai nesen blakus ēkai, kurā dzīvoju, kāda no sērkociņkastīšu māju iemītniecēm izkāpa pa devītā stāva logu.

Vienkārši atvēra logu un izkāpa, piezemējoties uz kāpņutelpas ieejas jumta, slaidajai rokai noslīdot gar apmali. Nebija ne asiņu, ne citu pēdu. Viņa bija paturējusi sevī visu līdz pēdējam.

Dzīve saspiestībā ir veca kā mūsdienu pasaule.

Tēmas

Līga A. Neilande

Līga brīvajā laikā strādā par gidi un rekvizitori Latvijas leļļu teātrī. Studējusi žurnālistos. Patīk vērot cilvēkus viņu dabiskajā vidē un noklausīties sarunas pie svešiem galdiem. Interesē mūzika, d...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!