Foto: "Unsplash"
 
Sleja
03.10.2022

Laikmetīgais patriotisms

Komentē
0

Skotu izcelsmes amerikāņu filozofs Alsdērs Makintairs savā laikā uzdeva jautājumu, vai patriotisms ir tikums. [1] Viņa paša atbilde nebija viennozīmīga. Būtībā viņš secināja, ka patriotisms var būt bīstams, bet sabiedrības pastāvēšanai tas ir nepieciešams. Protams, Rietumu kultūras vēsturē ir bijis daudz cilvēku, kuri savas kopienas pastāvēšanu nav uzskatījuši par pašmērķi vai augstāko vērtību, – vieni ir bijuši gatavi to ziedot, lai apvienotu visas pasaules proletāriešus, citi atstājuši "mājas, tēvu, māti un bērnus" ticības vārdā, vēl citi patriotismā saredz apdraudējumu vispārcilvēciskām vērtībām. Tomēr jāpiekrīt, ka tikmēr, kamēr ir jēga dalīt cilvēci dažādās sabiedrībās, kas pastāv viena otrai līdzās, ir jēga arī patriotismam. Proti, savstarpējais izdevīgums vien nav pietiekama saistviela, lai saturētu kopā cilvēkus, it sevišķi krīzes laikos.

Kas ir patriotisms? Pirmkārt: nevajadzētu iedomāties, ka šim vārdam ir viena noteikta nozīme. Otrkārt, mēģinājums precīzi formulēt un nošķirt dažādas nozīmes būtu svētīgs, bet slejas žanram nepiemērots darbs. Tāpēc es gribu pievērst uzmanību pāris tēmām, par kurām, manuprāt, ir vērts padomāt.

Mēdz teikt, ka patriotisms ir "dzimtenes, valsts mīlestība", bet kas ir mīlestība? Nāk prātā vecā anekdote par biheivioristiem, kuri pēc mīlēšanās apjautājas: "Tev bija labi, bet kā bija man?" Šajā gadījumā varbūt to varētu formulēt tā – vai patriotisms ir jūtu vai uzvedības veids? Atbilstoši – kā mēs varam zināt, vai cilvēks ir patriots?

Es teiktu, ka mums ir jānošķir vismaz divas šī vārda nozīmes. Proti, dažkārt ar patriotismu saprotam noteiktu jūtu klātbūtni. Vārdi "šis cilvēks ir patriots" var nozīmēt vienkārši to, ka vismaz noteiktos apstākļos viņu pārņem patriotiskas jūtas, teiksim, lepnums par savu piederību noteiktai nācijai. Savukārt citā nozīmē mēs ar patriotismu saprotam noteiktu uzvedību vai dispozīciju (tieksmi) uzvesties noteiktā veidā, piemēram, daļa no šī uzvedības apraksta droši vien paredzētu iezīmi, ka cilvēks ir gatavs rīkoties saskaņā ar nācijas interesēm pat tad, ja tās neatbilst viņa paša individuālajām interesēm – būt patriotam nozīmē būt gatavam ziedoties savas kopienas labā.

Vērts pamanīt, ka šajā gadījumā viens var pastāvēt bez otra. Var būt cilvēks, kurš patiesi izjūt patriotisku saviļņojumu, kad dzied himnu, bet nav gatavs ziedot savas intereses. Un otrādi – var būt cilvēks, kurš rīkojas patriotiski, lai gan nav piedzīvojis īpašas patriotisma jūtas. Abos gadījumos kritiska situācija ir pārbaudījums, un abos gadījumos cilvēks var pats sevi pārsteigt kā biheivioristu mīlētājs: tas, kurš nievājoši izteicies par dzimteni, pēkšņi var atklāt, ka ir gatavs ziedot tās labā dzīvību, bet patriotisku saukļu cienītājs – atzīt, ka viņam kara situācijā labāk strauji doties robežas virzienā.

Tikai nepārprotiet mani. Es nesaku, ka tie, kuriem nav patriotisku jūtu, ir īstie patrioti un visi, kuri tādas izjūt, ir liekuļi. Protams, ka tā nav. Es tikai saku, ka pārliecināties par cilvēka patriotismu ir sarežģīti. Turklāt abās nozīmēs. Pirmajā gadījumā es nevaru ielūkoties otra cilvēka apziņā un tāpēc nevaru droši zināt, ka cilvēks, kurš, teiksim, izkāris pie mājas valsts karogu, patiešām pārdzīvo patriotiskas jūtas. Otrajā gadījumā, kamēr nav krīzes situācijas, tikmēr es nevaru būt drošs, kā cilvēks rīkosies. Ar to, ko viņš saka vai cik aizkustināts ir, uzlūkojot dzimtenes krastus, nepietiek.

No šejienes, šķiet, vēl viena patriotisma iezīme. Patriotisms regulāri iet kopā ar formālu un neformālu cenzūru un politkorektumu, ja ar pēdējo saprotam prasību pēc pareizas runas un simboliskām darbībām. Šī saikne nav nejaušība. Sabiedrība prasa no tās locekļiem, lai viņi regulāri demonstrē savu patriotismu, un rūpīgi seko, vai kāds šīs prasības klaji nepārkāpj. It sevišķi krīzes situācijās. No vienas puses, tas ir tāpēc, ka patriotisms ir, kā jau teicu, sabiedrībai vajadzīgs, tas satur to kopā, un it sevišķi krīzes situācijās ir svarīgi pamanīt tos, kuri ir nolēmuši ziedot kopējās intereses, lai nodrošinātu savējās. Bet, no otras puses, šī vajadzība regulāri prasīt apliecinājumus ir saistīta ar nedrošību, kas ir patriotismā iekodēts – tu nekad nevari būt īsti drošs, kurš ir un kurš nav patriots. Miera laikā sabiedrība var atļauties nepatriotus, krīzes situācijā tie kļūst par reālu apdraudējumu.

Bet, lūk, sarežģītākais jautājums – ja patriotisma pazīme patiešām ir gatavība upurēt kādas savas intereses kopējo interešu vai mērķu labā, tad kuras intereses un mērķi uzskatāmi par kopējiem un upura vērtiem? Proti, ne jebkuras intereses, kuras kāds pasludina par kopējām, patiešām ir kopējas. Turklāt vērts pamanīt, ka politiskajā cīņas viens no pamatelementiem ir vēlme panākt, lai vienas grupas intereses, mērķi un droši vien vērtības tiktu sabiedrībā atzītas par kopīgām. Atbilstoši ir kārdinājums citas intereses un mērķus pasludināt par nepatriotiskiem, kā tas, piemēram, diezgan veiksmīgi izdevās Brexit aizstāvjiem.

Varētu meklēt kopīgās intereses nosacījumos, kas nepieciešami, lai sabiedrība varētu pastāvēt. Un daudzi atzītu, ka rīcība, kas grauj sabiedrību, nevar būt patriotiska, tāpēc atteikšanās cīnīties par dzimteni vai tās noslēpumu nodošana pretiniekam šķiet skaidri šādas rīcības piemēri. Tomēr nereti grūti nošķirt sabiedrības un politiskās elites intereses. Vai Krievijas pilsoņi, kuri izvairās no dienesta, acīmredzami nav patrioti? Tā varētu teikt, ja prezidenta Putina intereses būtu arī Krievijas intereses. Bet vai tā tiešām ir? Vēl vairāk – ja Putina lēmumi galu galā noved Krieviju līdz krīzes situācijai, kurā patiešām karš Ukrainā var izšķirt Krievijas likteni, – vai tās pilsoņiem ir jādodas karā pret ukraiņiem?

Visbeidzot gribu atgriezties pie Makintaira, kurš nošķir dažāda veida patriotismu, tai skaitā norobežojas no "aklas lojalitātes savai nācijai", lai ko tā darītu. Kā vienu no nopietni uztveramiem patriotisma veidiem viņš aplūko patriotismu, kas balstās izpratnē par nāciju kā vēsturiski veidojušos projektu. Proti, no vienas puses, patriotam nav obligāti jāpiekrīt visam, ko viņa kopienas pārstāvji dara, no otras puses, šis patriots var ziedot sevi kopējo interešu vārdā kā viņa minētais vācu diplomāts Ādams fon Trots, kurš iesaistās neveiksmīgā mēģinājumā izdarīt atentātu pret Hitleru un tiek sodīts ar nāvi – pēc Makintaira domām, fon Trots ir patriots, kurš cīnās par Vāciju, bet ne par nacistisko Vāciju.

Doma par nāciju kā projektu, kas ir pamats patriotismam, man šķiet būtiska. Šajā versijā patriotisms nav laikā sastingušu pārliecību kopums, bet ir vēsturiski mainīgs. Vienlaikus jāatzīst, ka šāds patriotisms nepastāv ārpus politikas, jo, protams, dažādiem cilvēkiem var būt dažāda izpratne par to, kāds ir kopienas, sabiedrības vai nācijas projekts. Tā ka patriotisms nav kaut kas, kur viegli meklēt mierinājumu. Šis projekts ir visu laiku jāatjauno, par to strīdas – gan cilvēki ar dažādiem uzskatiem, ar dažādu etnisko piederību, no dažādām paaudzēm –, un katram laikmetam būtībā ir jāatrod sava patriotisma versija. Versiju daudzveidība, manuprāt, sabiedrībai nav tas bīstamākais, bīstamāk ir atmest ar roku un pārstāt to meklēt.

Diskusijas par mūsu nācijas projektu un atbilstoši laikmetīgā patriotisma izpratni acīmredzami turpinās. Tie ir jautājumi par politisko vai etnisko nāciju, modernitāti vai iesakņotību, kultūras un zinātnes konvertējamību vai iespējām attīstīt lokālo un citi temati. Ja man jānosauc laikmetīgā patriotisma izpausme, kas, manuprāt, būtu īpaši jāattīsta Latvijā, es minētu republikānismu – gatavību aizstāvēt un attīstīt institūcijas, kas nodrošina cieņpilnu attieksmi pret pilsoņiem, ievēro noteikumus, ko sabiedrība ir izvēlējusies demokrātiskā ceļā, risina konfliktus, saprāta robežās respektējot cilvēku daudzveidīgos uzskatus un izpratni par labu dzīvi. Bet varbūt kļūdos. Kā šķiet jums?


[1] Makintairs, A. Vai patriotisms ir tikums? // Kiss, J., red. Mūsdienu politiskā filosofija. Rīga: Zvaigzne, 1998, 420.–435. lpp.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!