Par Vladislava Nastavševa izrādi "Piecas dziesmas pēc atmiņas" (Rīgas Krievu teātris, 2020).
Dons, Nastavševs un "Orbīta"
Februāra pirmajā vakarā, kad Dons ar dziesmu "Es nāktu mājās" Daugavpilī svinēja uzvaru "Muzikālās bankas 2019" konkursā, Rīgas Krievu teātrī notika Vladislava Nastavševa jaunā iestudējuma "Piecas dziesmas pēc atmiņas" pirmizrāde. Projekts tapis sadarbībā ar Latvijas krievu dzejnieku, fotogrāfu, mūziķu un multimediju mākslinieku apvienību "Orbīta". Teksta, scenogrāfijas un kostīmu autori ir četri apvienības dzejnieki – Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs, bet režisors Vladislavs Nastavševs līdz ar skatuves norišu sacerēšanu un organizēšanu komponējis mūziku Semjona Haņina, Artūra Puntes, Vladimira Svetlova un Sergeja Timofejeva dzejoļiem. Izrādē tos izpilda aktieris Maksims Busels un Rīgas Skolēnu pils koris "Accolada" Oksanas Čerkasovas vadībā.
Atcerēšanās mokas
Stāsts šķiet sākamies ļoti nopietni: trīs izrādes varoņi, kurus spēlē Aleksejs Korgins, Ivans Streļcovs (jaunpienācējs RKT trupā) un Dmitrijs Palēss, frontālā mizanscēnā, sēžot uz krēsliem, kopā ar ceturto saieta dalībnieku (viņš redzams uz ekrāna Igora Čerņavska atveidā) gremdējas atmiņās. (Starp citu, arī tekstu radījušie dzejnieki, tāpat kā pasākuma dalībnieki, skaitā ir četri, un varam pieņemt, ka atmiņu vakars viņiem ir ļoti personisks.) Visi četri neatlaidīgi pūlas atcerēties pagātni, vienlaikus izvēršot diskusiju par atmiņas darbības mehānismu, tā zinātnisko pamatojumu, saikni ar iztēli un šodienas pieredzi. Ar atmiņu "saprasties" nav tik vienkārši – reizēm tā atsaucas, bet biežāk gan atsakās izvilkt no savām dzīlēm netīkamus faktus un notikumus, vēl citkārt piedāvā deformētus priekšstatus vai ko tādu, kas nemaz nav noticis.
Tam, ko vakara dalībniekiem izdodas atcerēties, ir piešķirts poētisks veidols – atmiņa, tāpat kā dzeja, glabā nevis hronoloģisku pārskatu, bet tēlus, sajūtas, vīzijas. Savukārt ietvars, kurā "iepakotas" atmiņas un to restaurācijas grūtības, apzināti salūkots visbanālāko zīmju plauktā – skatītājiem tiek piedāvāts publisks jubilejas pasākums ar visām no tā izrietošajām sekām – apnicīgām runām, nesavaldīgu jubilāra slavināšanu un eksaltētiem priekšnesumiem.
Iepriekš neieskatoties programmas grāmatiņā, kur melns uz balta rakstīts "jubilejas traģikomēdija", šo rindu autorei izrādes intonācijā uzreiz "iebraukt" neizdevās. Šķiet, ka pārējai publikai arī ne. Taču, atpazīstamajam gaviļnieka sumināšanas scenārijam uzņemot apgriezienus, svinīga pirmizrādes klusuma pārņemtajā auditorijā ieskanējās pa klusam spurdzienam un vēlāk arī pa nedrošai smieklu šaltij, kas liecināja – publiku beidzot izdevies "iešūpot" līdz sapratnei, ka izrādes veidotāji pret pašu iedzīvināto realitāti izturas ar ironiju.
Mītiskais jubilārs un viņa pielūdzēji
Šī realitāte savukārt cieši saistīta ar apvienības "Orbīta" pastāvēšanas divdesmitgadi (grupa dibināta 1999. gadā) un izrādes teksta autoru atskatu uz to, kas pieredzēts un pārdzīvots laikā, kopš Latvija atguva neatkarību. Individuālā atmiņa, kā zināms, ir cieši saistīta ar kolektīvo atmiņu, un tas, ko cilvēks atceras, ir atkarīgs no piederības noteiktai sociālai grupai, ar kuru viņu vieno kultūras pieredze un vēsture. Ņemot vērā to, ka dzīvojam dalītā valodas un informācijas telpā, atmiņas prakse latviešu un krievu kopienās mēdz būt atšķirīga. Arī šajā aspektā par izrādi ir interesanti domāt. Bet – par to vēlāk.
No saieta dalībnieku mokošajiem pūliņiem atcerēties iznirst juceklīgi atmiņu fragmenti – par ekonomiskajām grūtībām, nesakārtoto sadzīvi, intīmās pieredzes sarežģījumiem –, Latvijas sabiedrības dzīves telpu iztēlojot kā nolaistu daudzdzīvokļu namu, kura sakopšana un uzturēšana prasa ne tikai spēju vienoties kopīgai lietai, bet visupirms – vadoni, priekšsēdētāju, spēcīgu līderi. Lūk, šis līderis tad arī ir godināmais jubilārs. Dievs vien zina, kas viņš ir un vai vispār eksistē kur citur kā godinātāju galvās, bet viņam tiek veltīta visu vakara dalībnieku siržu kvēle un pasākuma beigu daļā – pat salūts, kas izklausās kā apslāpēta pukšķināšana, fonā virmojot tikko pamanāmiem gaismas laukumiņiem.
Tieši publikas piesardzīgi tvertā ironiskā dimensija izrādē šķiet īstenota visuzrunājošāk. Izskatīgā pasākuma vadītāja Danas Bjorkas personā, nomainot vienu dziļi dekoltētu kleitu pret citu – vēl dziļāk dekoltētu – un veikli balansējot uz nagliņpapēžiem, komplektā ar uzbrūkošu koķetēriju demonstrē spēju turēt grūti valdāmos vakara dalībniekus paredzētajos rāmjos, no kuriem tie dažādu iemeslu dēļ (trāpa strāvas trieciens, nevar vien beigt runāt u.tml.) "krīt" laukā. Aktrisi šajā daudzveidīgu un palaikam gluži absurdu darbību spektrā nepamet ne humora, ne mēra izjūta.
Spožs savā pašironiskumā ir Ņinas Ņeznamovas uznāciens jubilāra talanta cienītājas Regīnas Šmuļavskas lomā. Tumši sarkanā kleitā ģērbusies, kundze pieplok mikrofonam un arvien dziļāk ienirst atmiņās par jubilāru, emocionāli "uzvelkoties" līdz teju vai saldkaislei. Kamēr aktrise mikrofonā runā, nolaižas viens priekškars, tad otrs, atstājot runātāju avanscēnā vienu pašu, citiem vārdiem – telpiski parādot viņas ieiešanu savas iztēles pasaulē, kam ar dzīves realitāti nav ne mazākā sakara. Kaut gan – tādējādi atmiņu sacerēšanas pārņemtā Regīnas kundze atrodas vienā telpā ar skatītājiem, liekot domāt, ka cildināmais jubilārs ir arī mūsu visu kopīgās pielūgsmes objekts.
Izrādes nosaukumā minētās piecas dziesmas ir Maksima Busela atveidotā mūziķa Juliana Sopota pārziņā. Kopā ar bērnu kori un Ludmilas Mogiļevskas koncertmeistari Lilānu Reku pie klavierēm Maksims Busels artistiski parodē ne tikai izklaides industrijas spīdekļu uzvedības stereotipus, bet arī Vladislava Nastavševa savdabīgo dziedāšanas stilu, kas balansē uz pārpasaulīguma un manierības robežas. Turklāt aktierim izdodas tikt galā arī ar augsto un zemo reģistru nemitīgo maiņu, kas raksturīga Nastavševa kompozīcijām.
Aktieriski gurdenākais posms izrādē šķiet esam četri atmiņu "kamolīša" ritinātāji. Katrs no viņiem vakara gaitā iejūtas vairākās lomās – atveido pats sevi citā laikā, kā arī cilvēkus vai personificētas parādības no savām un laikabiedru atmiņām. Arī te spilgtākie momenti saistās ar ironiski tvertām situācijām, kā, piemēram, uzņēmuma "Minotaurs" pārstāvja – Ivana Streļcova – absurdais vēstījums par nenoskaidrota ienaidnieka armijas uzbrukumu daudzdzīvokļu namam. Tomēr, ja taujājam pēc "sausā atlikuma", tad, izņemot Igora Čerņavska daiļrunīgi niansēto mīmiku ekrānā, četru vīru maldīšanās pa atmiņu labirintiem lāgiem izskatās vienmuļības iekrāsota.
Dziedniece un priekšsēdētājs
Vladislava Nastavševa izrāde nav tikai studentisks "kāpostnieks" – parodija par "kroņa" stilā sarīkotu jubilejas vakaru. Atgriežoties pie jautājuma par divkopienu sabiedrību un atšķirīgajām atmiņas praksēm latviešu un krievu valodas telpā, jau atkal piemēru salīdzinājumam vedas meklēt Alvja Hermaņa aizvadīto gadu repertuārā.
Iespējams, ka savu asociāciju iestudējumam uzspiežu varmācīgi, bet iespaids no Nastavševa izrādes sabalsojas ar Hermaņa izrādi "Zilākalna Marta", kas tapusi pirms desmit gadiem. Gan tāpēc, ka abi uzvedumi pretendē uz aptverošu sava laika krievu/latviešu sabiedrības noskaņojuma raksturojumu, gan arī tāpēc, ka abi režisori realitāti uzlūko ar analītiķa vērīgumu un bez ilūzijām. Abās izrādēs cilvēki inventarizē savu pagātni, abās izrādēs ieraugāms bojāejai nolemtā "Titānika" motīvs – Hermanis vizuāli un skaniski citē Džeimsa Kamerona filmu, Nastavševa iestudējumā skatuves kreisajā pusē rēgojas trīs vareni dūmeņi, kas raisa asociācijas ar milzu kuģi vai puspagrabā iegremdēto un par "Titāniku" asprātīgi nodēvēto kanālmalas tirdzniecības centru pretī Rīgas autoostai.
Hermaņa izrādē cilvēki vairāk nekā uz sevi paļaujas uz dziedniecei Zilākalna Martai piemītošo spēju atpestīt no nelaimēm un likstām. Nastavševa izrādē kolektīvās apbrīnas un ilgu objekts ir priekšsēdētājs – cilvēkus kopīgai rīcībai saliedēt spējīgs harismātisks līderis. Droši vien, ka ir pārspīlēti vai pat maldīgi šim aspektam piedēvēt īpašu nozīmi, tomēr atšķirība liekas uzmanības vērta.
Un vēl. Hermaņa izrādē ap savām ķibelēm čubinās tikai pieaugušie, Nastavševa iestudējumā uz skatuves atrodas arī bērni – daudz bērnu. Tie ir Rīgas Skolēnu pils kora dziedātāji, kuri Maksima Busela enerģiskajam priekšnesumam piešķir teju vai episku vērienu un nepārprotami asociējas ar antīko kori. Tomēr režisoram, šķiet, bijis svarīgi arī tas, ka koristi ir tieši bērni, jo bērni vienmēr nozīmē nākotni.
Nobeiguma piebilde
Pašās izrādes beigās skan dziesma ar Semjona Haņina vārdiem. Tā ir dziesma par cilvēku, kuram neviens netic, ka viņš ir elektriķis. Viņš apskauj elektrības skaitītāju un velk no kabatām apliecinošus dokumentus – joprojām netic. Šķiet, Juliāns Sopots vēl nav beidzis dziedāt, kad no šņorbēniņiem sāk birt papīra lapas. Varbūt tie ir elektriķa kvalifikācijas sertifikāti, varbūt – dzejoļi. Juliāns Sopots cenšas tos uzlasīt, tad izmisumā met mieru.
Bet vēl pirms dziesmas izrādē ir epizode, kurā vakara vadītāja saistībā ar elektrības pārrāvumu jeb notumsi (ja lietojam aizvadītā gada jaunvārdu), kas uz brīdi pārtrauc svinības, nākamo priekšnesumu piesaka ar uzvarošā intonācijā izrunātu absurdu frāzi: "Kur elektrība, tur dziesma."
Varbūt absurdais izteikums nemaz nav tik absurds? Lai varētu dzīvot ar skatu nākotnē, nepieciešams atcerēties – nemitīgi izgaismot, pārinterpretēt savu pagātni, kā to darījuši izrādes veidotāji. Ko te vēl piebilst? Lai vienmēr būtu elektrība! Gan radīsies arī dziesma.
0