Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
08.04.2020

Katastrofas ētika

Komentē
0

Koronavīrusa pārbaudījums

Koronavīruss izgaismo vairākas ētiskas un politiskas problēmas, tostarp vērš uzmanību uz veselības aprūpes nozares resursu sadalījumu. Medicīnas personālam šajā situācijā jāpieņem lēmumi par to, kuri intensīvās aprūpes pacienti ir prioritējami. Šī infekcija ir pārbaudījums mūsu morālajai intuīcijai un politiskajiem lēmumiem, tomēr tas ir tikai ieskats tajā, kas mūs nākotnē sagaida veselības aprūpes nozares nepietiekamā finansējuma, sabiedrībā augošās nevienlīdzības un klimata pārmaiņu dēļ.

Medicīnas atbildība un katastrofu medicīna

Pamatproblēma ir ierobežoto resursu pārvalde, proti – izvēle dot priekšroku salīdzinoši jauniem cilvēkiem, kurus ievieto intensīvās terapijas nodaļā vecāku pacientu vietā un nepieciešamības gadījumā nodrošina viņiem mākslīgo elpināšanu. Šāda pieeja nav nekas jauns, bet attīstītajās valstīs tā reti bijusi tik aktuāla un izplatīta kā šobrīd.

Veselības aprūpes iespējas ir ierobežotas pat attīstītajās valstīs, un medicīnas darbiniekiem vienmēr jāveic sarežģīta izvēle, piemēram: vai ārstēt pacientus, kuriem nepieciešami ļoti dārgi medikamenti? Politisko lēmumu pieņēmējiem ir jāizvēlas, vai investēt retu, nāvējošu slimību izpētē vai tā vietā, piemēram, pārveidot senioru paliatīvo aprūpi. Veselības aprūpe implicē dilemmas ikvienā līmenī.

Protams (un par laimi), nav tā, ka medicīnas darbinieki visu laiku domā tikai par rēķiniem. Vērtēt izmaksu izdevīgumu nav viņu galvenais pienākums, pat ja tas ir svarīgi. Medmāsas un ārsti veic vairākus pienākumus, bet primāri tos, kas formulēti Hipokrāta zvērestā. Pirmais pienākums ir "nekaitēt" – neizrakstīt pacientam kaitīgus vai bezjēdzīgus medikamentus un procedūras.

Šie pienākumi attiecas uz ikdienas situācijām, kurās pareizo rīcību var noteikt pēc salīdzinoši vienkāršiem, bet imperatīviem noteikumiem. Ētikā šādu pieeju dēvē par deontoloģisku – labā vai pareizā rīcība ir tā, kas atbilst iepriekš noteiktiem principiem.

Taču ārkārtas apstākļos (kara vai dabas katastrofu gadījumā, pandēmijās u.c. situācijās) ārstiem un medmāsām nav pietiekamu resursu, lai izpildītu deontoloģiskos pienākumus pret visiem pacientiem. Katastrofu medicīnas situācijās viņiem jāveic tā sauktā "šķirošana" un nākas sastapties ar īstām ētiskām dilemmām.

Maksimāls labums

Intuitīvi šķiet saprātīgi – pret visiem pacientiem vajadzētu izturēties vienādi, neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma, sociālās izcelsmes vai citām jau iepriekš diagnosticētām saslimšanām. Visiem vajadzētu būt tiesīgiem saņemt ja ne to pašu, tad aptuveni līdzvērtīgu aprūpi un medikamentu daudzumu. Saskaroties ar vienu vīrusu, visiem vajadzētu būt nodrošinātām aptuveni vienādām iespējām izdzīvot.

Taču SARS-CoV-2 gadījumā tas ir neiespējami un pat nevēlami. Neiespējami, jo ar dažām iekārtām, piemēram, mākslīgās elpināšanas aparatūru, nevar vienlaikus ārstēt visus. Jāapzinās šo ierīču ierobežotais daudzums un šībrīža apjomīgais pieprasījums. Turklāt, dalot arī to, ko var sadalīt, proti, ārstu un medmāsu darba laiku un pūles, rodas nevēlami rezultāti – mazinās visu intensīvās terapijas pacientu izdzīvošanas iespējas.

Tātad medicīnas darbiniekiem ir jāizvēlas, kuriem cilvēkiem dot priekšroku, izvairīšanās no šāda lēmuma nav iespējama. Mediķiem jāizvēlas, kurus pacientus atstāt intensīvās terapijas nodaļās un kurus sūtīt mājās, potenciāli – nāvē. Šāda izvēle jau tiek veikta Francijā, Itālijā, Ķīnā un citās valstīs. Piemēram, Itālijas Anestēzijas, reanimācijas un intensīvās terapijas institūta (SIAARTI) sniegtais kritēriju kopsavilkums ir: "Ievērot vispārpieņemtos taisnīguma principus un tiem atbilstošu ierobežoto veselības resursu sadalījumu," – proti, radīt vislielāko iespējamo labumu maksimālam cilvēku skaitam.

Tas nozīmē, ka pacientiem ar lielāku izdzīvošanas iespēju tiek dota priekšroka salīdzinājumā ar tiem, kam iespēja izdzīvot ir mazāka, – jauni cilvēki ir prioritāri, salīdzinot ar veciem. Pamatojums – sabiedrībai būs labāk, ja šāds princips tiks pieņemts, jo tas nodrošina vislielāko iespējamo izdzīvojušo skaitu.

Šāds arguments ir konsekvenciāls (precīzāk, utilitārs). Tas nosaka, ka rīcību attaisno tās paredzamās sekas un pareizā izvēle ir tā, kas noved pie visaugstākajiem veselības, izdzīvošanas un dzīves kvalitātes rādītājiem. Ja viens variants dod pozitīvākus (vai mazāk negatīvus) rezultātus nekā iespējamās alternatīvas, tad tas ir pamatots, pat ja pārkāpj deontoloģiskos pienākumus.

Apkopojot sacīto, ārsti un medmāsas diskriminē mazaizsargātos cilvēkus un seniorus. Viņi darbojas ārpus parasti pieļautajām normām, lietojot konsekvenciālu pamatojumu.

Vai vecuma prioritāte ir negodīga?

Varētu strīdēties, ka jauniešu prioritēšana ir negodīga, jo tie, kas jau tā ir mazaizsargāti, piemēram, minētie seniori, nokļūst vēl sliktākā situācijā. Turklāt varētu teikt, ka medicīnas darbinieki ne tikai veido nevienlīdzīgu attieksmi, kas pats par sevi jau ir nepareizi, bet vienlaikus pastiprina jau esošo nevienlīdzību.

Prioritēšana ir diskriminēšana, bet, "visu apsverot", ne visi diskriminācijas gadījumi ir nepareizi. Diskriminācijai var būt skarbas sekas, bet tā tomēr var būt pamatota. Ārstiem un medmāsām var rasties nepieciešamība neīstenot daļu savu pienākumu pret dažiem saviem pacientiem, lai šos pienākumus pildītu pret lielāku cilvēku daudzumu.

Tiesa, šādu izvēli bieži vien pastiprina esošā nevienlīdzība, kas saistīta ar vecumu, sociālekonomiskajiem apstākļiem, dzīvesvietu (dažos reģionos ir sliktāka veselības infrastruktūra nekā citos), dzimumu, rasi un etnisko piederību. Pie šī argumenta vēlāk atgriezīšos, bet lielākajā daļā gadījumu ārsti un medmāsas nav atbildīgi par šo nevienlīdzību (piemēram, par atšķirībām veselības aprūpes pieejamībā sociālekonomisku vai ģeogrāfisku iemeslu dēļ). Drīzāk šāda nevienlīdzība ir viņiem uzspiesta un ierobežo rīcības iespējas.

Veci cilvēki ir riska grupā negrozāma fakta dēļ: viņu apdraudējumu nosaka vecums – un tas ir apstāklis, ko medicīnas personāls nav izvēlējies. Daudzas infekcijas ir radušās cilvēku, tostarp jaunu cilvēku, bezatbildīgās rīcības rezultātā, jo viņi turpina dzīvot "normāli" – dodas uz veikalu, kafejnīcām, tiekas ar draugiem, apciemo ģimeni, par spīti ieteikumiem pašizolēties.

Divas piebildes. Pirmkārt, veselības aprūpes sistēmas visā pasaulē pat ārpus ārkārtas apstākļiem jau (daļēji) darbojas saskaņā ar konsekvenciālismu. Tā, piemēram, "kvalitatīvi pavadīto gadu skaita" (Quality-Adjusted Life Year jeb QALY) sistēma tiek plaši lietota, lai novērtētu veselības politikas lēmumus, aprēķinot to radītos "ieguvumus" un salīdzinot paredzamo mūža ilgumu ar gadu kvalitāti.

Mērķis ir neizšķērdēt resursus, kad runa ir par neciliem uzlabojumiem, kas skar mazākumu. Tā, piemēram, ja jāizvēlas starp iespēju uzturēt pie dzīvības indivīdu, kurš vada dzīvi ciešanās un kuram ir mazas izredzes izveseļoties, un iespēju vakcinēt daudzus bērnus pret kādu slimību, vajadzētu prioritēt bērnus.

Otrkārt, "vecie" ļaudis pēc būtības ir dzīvojuši ilgāk nekā jaunie. Viņi jau ir izmantojuši iespējas, kas jaunākiem cilvēkiem nebūs pieejamas priekšlaicīgas nāves gadījumā. Visu apsverot un raugoties no mūža ilguma perspektīvas, vecāki cilvēki nav mazāk privileģētā situācijā. Viņi ir dzīvojuši ilgāk nekā daudzi citi. Tas, protams, neattaisno lēmumu pārtraukt senioru ārstniecību, bet liek pārskatīt domu, ka pret viņiem izturas negodīgāk mūža ilguma griezumā. Kāds varētu teikt, ka jauniem cilvēkiem šobrīd pienākas vairāk dzīves gadu nekā vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tā teikt, viņi vēl nav iztērējuši visu savu "dzīves kredītu". Šajā situācijā identiska veselības aprūpes resursu sadale visiem pacientiem būtu negodīgāka pret jaunākajām paaudzēm.

Veselība, nevienlīdzība un klimats

Lai nokļūtu līdz stabilam secinājumam, jāapsver vēl vairākas dimensijas, taču šī raksta mērķis nav veikt padziļinātu analīzi. Tomēr ir trīs pieminēšanas vērti aspekti, kurus katastrofu medicīnas fokuss aizēno.

Pirmkārt, to, ka šobrīd darbojamies katastrofu medicīnas situācijā, ir noteicis nepietiekams ieguldījums veselības aprūpes sistēmās vairāku paaudžu garumā – slikti atalgotie ārsti un medmāsas; slimnīcas, kam trūkst darbinieku un aprīkojuma. No sarežģītu lēmumu pieņemšanas nav iespējams izvairīties pavisam, tāpat nevar noliegt, ka ir vēl plašākas, patiesi grūtas izvēles attiecībā uz resursu sadali starp veselības un citām nozarēm, piemēram, izglītību. Drīzāk jāuzsver, ka šobrīd būtu mazāk mokošu dilemmu, ja veselības politika būtu veiksmīgāk attīstīta jau iepriekš.

Otrkārt, SARS-CoV-2 pastiprina arī citus nevienlīdzības veidus, ne tikai ar vecumu saistītos. Dažas grupas ir vairāk pakļautas vīrusam un nāvei nekā citas, jo ir cilvēki, kuriem savas atrašanās vietas dēļ kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība ir vai nu apgrūtināta, vai tādas nav vispār. Daudziem cilvēkiem vai nu nav veselības apdrošināšanas polišu, vai arī tajās iekļautais saņemamo pakalpojumu grozs ir niecīgs. Sociālekonomiski nelabvēlīgos apstākļos esošie indivīdi jau tā cieš no stresa un hroniskām slimībām, piemēram, aptaukošanās, paaugstināta asinsspiediena un garīgās veselības problēmām, ko pandēmija saasina.

Vīruss izgaismo nevienlīdzību visā pasaulē, taču īpaši spilgts piemērs ir ASV. Daudzi amerikāņi nevar pašizolēties un pārstāt strādāt. Atsevišķu cilvēku ierobežota piekļuve veselības apdrošināšanai vai iespējai saņemt slimības lapu var pasliktināt visas sabiedrības centienus apkarot pandēmiju, un rezultāts būs katastrofāls sabiedrībai kopumā.

Treškārt, SARS-CoV-2 ir tikai priekšvēstnesis vēl bīstamākiem vīrusiem, baktērijām un citiem slimību izraisītājiem, kas varētu izplatīties klimata pārmaiņu dēļ. Kāpēc? No vienas puses, temperatūras paaugstināšanās veido labvēlīgākus apstākļus eksotisku vīrusu, parazītu, baktēriju izplatībai (piemēram, Rietumnīlas vīrusam, Zikas vīrusam). No otras puses, mūžīgā sasaluma kušana atbrīvos potenciāli nāvējošus organismus, kas ir bijuši neaktīvi tūkstošiem vai pat miljoniem gadu un ar kuriem cilvēce līdz šim nav sastapusies. Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc jādomā par klimata pārmaiņām. Koronavīruss ir nopietns pārbaudījums.

 

Autors pateicas Kristoferam Rīberam par viņa vērtīgajiem komentāriem raksta tapšanas gaitā.

Tēmas

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!