Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
08.08.2022

Kas kopīgs Latvijai un Itālijai?

Komentē
2

Saeimas vēlēšanu tuvošanās nozīmē arī to, ka nākamajās nedēļās mēs jo bieži informatīvajā vidē dzirdēsim pieminam jēdzienu "populisms".

"Tas ir pilnīgs populisms!" "Šis ir populistisks solījums!" Šādus un līdzīgus izteikumus politiskie konkurenti viens otram veltī tik bieži, ka iecerētais apvainojums, manuprāt, vairs pat īsti "nestrādā". Tajā pašā laikā, pirmkārt, populisms ir ļoti interesanta tēma, un, otrkārt, tas, ko Latvijas politikā visbiežāk sauc par "populismu", ir konkrētās situācijas konjunktūras noteikta, atvainojiet, tukša muldēšana – bez īstas ticības pašiem savām idejām, bez degsmes. Lai paskaidrotu savu interesi (lūgums nejaukt ar simpatizēšanu) gan par populismu, gan par apgalvojumu, ka "populisms" Latvijā ir tikai māžošanās, esmu izvēlējies šobrīd Eiropā ļoti aktuālu tēmu – 25. septembrī gaidāmās parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas Itālijā.

Jāpiezīmē: ja runājam par politiskajiem projektiem starpkaru Eiropā, tad man subjektīvi vislielāko interesi izraisa Rumānija, savukārt pēc Otrā pasaules kara – Itālija. 2015. gada nogalē manu uzmanību piesaistīja politiskais projekts ar nosaukumu "Piecu zvaigžņu kustība" (M5S), kas vairumā gadījumu tolaik tika apzīmēts par populistisku. 2016. gada sākumā veltīju M5S publikāciju "Satori", bet pēc 2018. gada vēlēšanām M5S kļuva par lielāko politisko grupu Itālijas parlamentā, kopš tā laika strādājot arī valdībā (tostarp atbildot par ārlietām). Zināmā mērā varu tikai nožēlot un vainot pats sevi, ka Itālijas valdība 2022. gada 21. jūlijā krita, pirms biju paguvis uzrakstīt kādu tekstu arī par tā saucamajiem labējiem populistiem Itālijā, piemēram, partiju "Fratelli d’Italia" ("Itālijas brāļi").

Ja paveramies uz Eiropas tradicionālo mediju lauku, novērojama viegla histērija. "The Guardian" 24. jūlijā atzīmē to, ka 25. septembra vēlēšanu potenciālā uzvarētāja, "Fratelli d’Italia" līdere Džordžia Meloni, tādā gadījumā kļūtu par pirmo sievieti premjerministri Itālijas vēsturē, tomēr virsrakstā tiek pieminēts, ka tad viņa būšot arī Itālijā pirmā "galēji labējo līdere pēc Musolīni". Visnotaļ ietekmīgais "Politico" 3. augustā – "Labējiem gatavojoties varas pārņemšanai, Itālija nonāk aci pret aci ar tās fašistisko pagātni". Nu, un tādā garā – katrs pats var pārliecināties, ierakstot pārlūkprogrammā attiecīgo partijas nosaukumu. Nervozitāti palielina arī zināms apjukums par "Fratelli d'Italia" popularitātes straujo kāpumu. Ja 2013. gada parlamenta vēlēšanās partija ieguva 2% vēlētāju atbalstu, tad 2018. gadā – apmēram (ja skatās gan uz apakšpalātu, gan augšpalātu) 4 procentus. Kāpums redzams, bet samērā lēzens līdz 2022. gada uzrāvienam, proti, apmēram 20–23%. Kā tas panākts? Vai tiešām itāļi tā simpatizē populistiem, "neofašistiem"? Var atbildēt apstiprinoši, uzsverot šī teksta sākumā minēto – tas, ko mēs saprotam ar "populismu", nav populisms Itālijā.

Lasītājiem, kuru rīcībā ir pusstunda laika, varu rekomendēt Krakovas Jagelonu universitātes pētnieku šogad izdoto krājumu, kurā 5. nodaļa veltīta Meloni uzskatiem par to, kas ir Eiropa, nacionālā pašidentitāte utt. Akadēmiski neitrāls, korekts izklāsts. Es savukārt vēlos izklāstīt savu versiju par šo ideju pievilcīgumu, kā piemēru minot citu politisko grupu – "CasaPound Italia". Jā, šobrīd tā ir ārpus parlamenta (turklāt neesmu pārliecināts, ka tā vispār vēlas kļūst par parlamentāru spēku), bet, kā saka, arī par "Itālijas brāļiem" savulaik smīkņāja.

Francijas sabiedriskās televīzijas (angļu versija) "France 24" sižetā ar izteiksmīgu nosaukumu "Vai Itālija piedzīvo fašisma atdzimšanu?" eksperte (sākot no 6:53) norāda: radikāli labējie populisti Itālijā nosacīti dalās divās politiskās grupās. Ir "Forza Nuova" ("Jaunais spēks"), kas esot vairāk orientēts uz "tradicionālo neofašismu", reliģijas nozīmes uzsvēršanu un konservatīvismu, un, lūk, "CasaPound Italia", kas iemiesojot "kreiso fašismu" vai "fašisma sociālās tradīcijas". Labi, nepinamies formulējumos, tikai atgādināšu, ka Itālijas, ļoti iespējams, nākamā premjere un viņas partija arī ir veidojusies šajā augsnē.

Es pats par "CasaPound" sāku interesēties agrāk nekā par "Fratelli d’Italia", jo mani vienmēr ir interesējušas jauniešu politiskās aktivitātes (arī kreiso radikāļu) ārpus tā sauktajām tradicionālajām partijām, un "CasaPound" saknes ir skvoteru kustībā Romā, tāpat kustībā ir daudz studentu un jauno profesionāļu. Par ko varen izbrīnīts ir britu "Channel 4" žurnālists, retoriski jautājot: vai var būt "hipsteri – fašisti"? Tas, ko šis kungs acīmredzot nesaprot – lai gan savā materiālā piemin – ir tas, ka šie "galēji labējie populisti" savās lokālajās kopienās nereti veic sociālas funkcijas. Vāc un dala pārtiku mazturīgajiem, organizē mazturīgajiem bezmaksas medicīnas speciālistu apmeklējumus utt. Kā sižetā zīmīgi norāda kāds sirmgalvis, agrāk to esot darījuši vietējie komunisti, tagad, lūk, "CasaPound".

Formulēšu citādi: kritizējot šādas politiskās grupas (vai šausminoties par tām), pārāk liels akcents tiek likts uz to aso nostāju pret imigrāciju, nepamanot, ka paralēli šai neapšaubāmi nozīmīgajai tēmai labējie populisti arī vienkārši kultivē attiecības ar lokālajām kopienām jautājumos, kuriem "valstij" (varai, elitei – saucam, kā gribam) nav laika vai vēlēšanās pievērsties. Un tas notiek nevis neilgi pirms kārtējām vēlēšanām, bet ikdienas režīmā. Citiem vārdiem sakot, šīs politiskās grupas – un "Itālijas brāļu" gadījumā mēs redzam reālus panākumus – ne tikai apelē pie ļaudīm, kuriem nepatīk imigrācija, t.s. globālisms un t.s. multikulturālisms (lietoju "t.s." tādēļ, ka interpretācijas šiem jēdzieniem laika gaitā ir kļuvušas pārāk izplūdušas), bet arī pie tiem, kuri uzskata, ka "vara" ir atsvešināta, abstrakta, nodarbojas ar "vienkāršajiem cilvēkiem" svešiem jautājumiem.

Savā ziņā pat apbrīnojami, ka dažādi analītiķi un eksperti, it kā gudri cilvēki, vērtējot labējos radikāļus un populistus Eiropā, izvēlas vieglāko ceļu. Imigrācija ir tikai viena no tēmām, kas svarīga tai sabiedrības daļai, kuru neapmierina šodiena, tāpat kā idealizētajā pagātnē ("pareizajā pasaulē") konkrētās sabiedrības etniskais sastāvs ir tikai viens aspekts. Vienam pietrūkst kopības sajūtas, citam šķiet, ka izglītība un kultūra aizbraukušas auzās, vēl citam šķiet, ka mazie uzņēmumi ir daudz vērtīgāki par lielajiem un tā tālāk. "Vox" ceļš Spānijā no marginālas grupas līdz gandrīz 11% balsu nacionālajās vēlēšanās 2019. gadā ir saistīts ne tikai ar partijas neslēpti noraidošo nostāju pret imigrāciju, bet arī ar apelēšanu pie valsts vienotības (katalāņiem te, saprotams, ir pretējs viedoklis), pie "mūsu tradīcijām" utt. Es personīgi tādu cilvēka emociju kā nostalģija, apjukums, vientulība ekspluatēšanu uzskatu par populismu, bet mana skepse "neatceļ" to, ka populisms ir daudz sarežģītāks un tādēļ potenciāli ietekmīgāks diskurss, nekā, šķiet, labpatīk domāt šī diskursa apsmējējiem. Ja nosacītā liberālā nometne to nesapratīs, tai atliks arī turpmāk vien šausmināties par notiekošo Polijā, Ungārijā, Serbijā un, jā, arī "vecajās demokrātijās". Tāpēc es uzskatu par nepieciešamu šādas politiskās kustības iespēju robežās pētīt.

Kādēļ, manuprāt, mūsu "populisti" nav īsti populisti? Tāpēc, ka viņus interesē vara, nevis relatīvi skaidri noformulētu ideju īstenošana. Ja tevi interesē idejas (lai kādas tās būtu…), tu esi gatavs ilgam ceļam. Atļaušos citēt jau minēto tekstu "Satori" 2016. gadā: "Ja kādu pašmāju aktīvistu ir iejūsminājuši M5S panākumi un labās perspektīvas, jāatgādina, ka nekāda "iejāšana baltā zirgā" nav notikusi arī šīs kustības gadījumā. Tas, ko mēs redzam, ir apmēram 10 gadu (paša Grillo gadījumā pat vairāk) darba rezultāts. Arī antiesteblišmenta kustībām ir nepieciešama pacietība, ziniet..." Savukārt mūsu "populistiem" laika horizonts aktivitātei labākajā gadījumā ir viens gads. Es arī nevēlos popularizēt "CasaPound", norādot uz kustības videomateriāliem tīmeklī (pārfrāzējot kādu PSRS laika disidentu, man ir estētiski iebildumi pret jebkādu soļošanu gājienā), bet nav noliedzams, ka īsti populisti un radikāļi nevairās no fiziskas konfrontācijas ar pretiniekiem (vai policiju). Savukārt mūsu "populisti", žargonā izsakoties, atstrādā, lai būtu, ko ievietot sociālajās platformās.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!