Reiz pētīju kādu senu izspiešanas lietu. No Latvijas slavenākā mākslinieka kāds mēģināja izdabūt lielu naudas summu. Es analizēju noziedznieka plānu, izmeklētāju darbu. Salīdzināju laikabiedru liecības, saskatīju citu nepamanītas nianses. Biju iegrimis detektīva darbā. Te skatos: e-pasts pienācis, vai nav jauki? Bet nav gan, "Omniva" ziņo, ka adrese saputrota un mans sūtījums gaidot noliktavā, bet par noliktavu jāsamaksā 1 eiro 58 centi. Lai tā būtu. Smart ID, kods viens, kods otrs, darīts. Atpakaļ pie sarežģītām krimināllietām!
Bet tad es iedomājos – jāpaskatās internetbankā, cik man kontā. Skatos, bet gudrāks nekļūstu, jo nezinu, cik tur bija jābūt. Labi, kas bija pēdējais maksājums? Hei, "Omniva" vēl nav noņēmuši. Bet tikko, pirms minūtes, esmu veicis maksājumu Parīzes H&M par 348 eiro. Parīze, protams, ir mana otrā Jelgava, un H&M – lielisks veikals. Tiesa, nekad neesmu tur iepircies par tādu summu. Turklāt es taču pirms minūtes nebiju Parīzē, bet šeit. Man radās nelāgas aizdomas. Cēlos un devos uz banku pēc taisnības.
Bankā pret mani izturējās laipni un līdzjūtīgi. Viņi arī apstiprināja manas aizdomas – es biju apkrāpts. Ne pirmais tāds, bankas meitene mani mierināja, kādai sievietei gājis vēl trakāk. Taču banka tur neko nevarot līdzēt. Lai ejot uz policiju.
Es biju apjucis. Kā tā? Par ko? Kāpēc es? Un kremta arī. Naudiņas žēl. Taču mazliet arī sīka līksme par piedzīvojumu, par izkrišanu no ikdienības. Jo tas notika toreiz, pirms vairāk nekā gada, kad vēl nebija kauns par savām sīkajām likstām. Kauns bija par savu muļķību. Tiem pāris cilvēkiem, kam pastāstīju notikušo, minēju krietni mazāku summu, lai viņi mani nežēlotu. Tā sapinos melos, ka tagad, atzīstoties publiski, vairs īsti neatceros, cik tieši bija. Bet apmēram tā. Policijā gan pateicu precīzi. Lielais policists arī mani sāka žēlot un ieteica aiziet uz banku, gan jau tur kaut kā varēšot līdzēt.
Manu lietu uzņēmās inspektore Aleksandra. Sekoju viņai augšup pa kāpnēm, skatīdamies uz pistoli, kas karājās pie džinsos cieši ietērptā gurna. Kabinetā man Aleksandrai vajadzēja vēlreiz sīki izstāstīt, cik stulbs, cik mazisks esmu bijis.
Patiešām, uz ko gan es iekritu? Uz paciņu, kuras nemaz nebija. Agrāk mani sapņi nebija tik sīki. Atceros, ap 2007. gadu mēs sēdējām birojā un katru dienu e-pastā saņēmām piedāvājumus palielināt peni. Atverot šīs mēstules, datori tika inficēti, un drīz mēs saņēmām šādus piedāvājumus arī cits no cita e-pasta. Miķelis teica, ka tas pat patīkami, tāds kā sociāls projekts. Jo parasti jau darba e-pasts nekādu līksmi nesola. Atnāc no rīta, atjēdzies skarbajā pasaulē, skaties pastu, kur tikai atgādinājumi par nepadarīto un jauni uzdevumi. Tā bija agrāk, bet tagad pasts dzirkstī, tur Joņevs un Pētersons piedāvā palielināt peni, tāpat arī priekšnieks un maketētājs. Pastkastē ap 30 šādiem solījumiem, turklāt tie evolucionēja, parādījās asprātīgas ilustrācijas ar gaiļiem, kaktusiem, vēl kaut kas. Mums jau šķita, ka šie procesi arvien palielināsies un aizņems visu pasauli, bet sisadmins kaut kā nokāva vīrusu un pastkastes mums atkal bija šķīstas.
Vēlāk nāca Nigērijas princis un piedāvāja miljonus. Sen vairs viņš neraksta. Tikai vēl palaikam kāds asprātis atkārto, kā atbildējis princim un tūliņ saņems naudiņu. Droši vien to joku ir bijis vairāk nekā pašu prinča vēstuļu. Bet pazūd arī tie.
Bijuši dažādi solījumi. Biļetes uz "Metallica", uz "Lamb Of God". Skaistas sandales, kuru vietā atsūta neglītas saulesbrilles. Bet paretam nāk kaut kas patiesi liels. Jaunlatvija. Protams, piesardzīgi, bet, cik zinu, vēl nav pamata to saukt par krāpšanu. Tikai "Valsts policija, kā arī citas iestādes aicina cilvēkus būt uzmanīgiem, jo tiek saskatīti krāpniecības riski". Kāpēc mēs esam tik skeptiski? Ne jau tikai krāpniekiem bijušas idejas par jaunu Latviju. Lūk, ko raksta Vilis Kasims: "Par Lielo Pasauli Dāvim jau martā pastāstīja Rīgas brālēns. Tur cilvēki mēģinot taisīt jaunu Latviju, lielāku, labāku par esošo, lai mazākā bariņā izmēģinātu citas kopdzīves iespējas…" ("Lielā pasaule", 11. lpp.) Pavisam saprotama vēlme. Apvienojam to ar visu bērnu sapni par neapdzīvotu džungļu salu, un, lūk, tagad sapņotāju kompānija piedāvā iegādāties zemi uz kādas no Fidži arhipelāga salām, lai tur tiktu radīta "valsts, kur nešķiros cilvēkus un nebūs pilnīgi nekādu aizspriedumu". Vai "Satori" jau sev rezervējis kādus kvadrātkilometrus? Sapņi ar to nebeidzas: "Uz salas plānots izvietot skaistus un eksotiskus dzīvniekus no izmirstošām sugām, lai integrētu sabiedrībā." (Bet kāpēc tikai skaistos? Kas integrēs neglītos? (Bet neglītu dzīvnieku nemaz nav.)) Pagaidām kolonizācijai noskatīta viena no arhipelāga salām – Vatu Vara. Salas siluets atgādina hūti, ja kas. Salas platība ir apmēram 7 kvadrātkilometri, apdzīvojami ir kādi četri. Jaunlatvija būs mazliet mazāka par Sabili. Jaunlatviešu nodarbošanās būs "fitness, labsajūta, open source university" u.tml. Starp biežāk uzdotajiem jautājumiem ir: "Vai Jaunlatvijā būs atļauts alkohols?" Nē, un arī ne kafija. Tā būs "labākā pasaules versija".
Šie visi ir burkāna paņēmieni, taču ir arī pātagas. Man raksta nepazīstama sieviete, draiski jautā: "Vai video tas ir tu?" Un: "Paskaties es atradu vecu tavu fotogrāfiju!" Klāt ir saite. Bet gudri ļaudis māca, ka uz tām nevajag spiest, tad nu es arī nespiežu. Turklāt vai es sevi redzējis neesmu? Sūtītāja kļūst uzstājīgāka, viņa raksta, ka mans foto ir "pikants" un pie tā atstāts "netīrs komentārs", man vajadzētu to izdzēst, lūk, saite. Nabaga krāpniece, viņa nezina, ka džentlmeņa dzīvē nav nekā tāda, ko viņš nevarētu visiem pastāstīt pie kopīgu pusdienu galda. Bet viņa tik turpina, komentārs esot "ļoti netīrs", es atbildu, ka tādi man tieši patīk, viņa neatstājas, es kļūstu vēl asprātīgāks. (Es taču saprotu, ka strīdos ar robotu un viņa nenovērtē manu asprātību, bet man patīk tā dažreiz patērzēt.)
Citi lieto smagākus argumentus. Pienāk vēstule no Valsts policijas priekšnieka personiski. Ģerbonis, zīmogs, paraksts. Saņēmēju apsūdz bērnu pornogrāfijas izplatīšanā, un policija rīkojas, "lai izveidotu pret jums apcietināšanas orderi. Šīs procedūras beigās jūs tiksiet iekļauts dzimumnoziedznieku sarakstā. Jūsu lieta tiks nosūtīta arī plašsaziņas līdzekļiem..." Daži saņēmēji ļoti uztraukušies, taču velti, sūtītājs piedāvā juridisku kompromisu. Būs jāsamaksā.
Bērnībā man patika krāpnieki. Elegantais sapņotājs Ostaps Benders. Ar jokiem vien viņš izkratīja no bagātajiem nelgām naudiņu. Bet tagad es pats tas nelga, un tā ir pavisam cita sajūta. Un krāpnieks nav jautrs kungs baltā šallē, bet kāds neredzamais, neizprotamais. Kaut kur Nigērijā vai, citi saka, cietumā, vai varbūt vispār tikai internetā eksistējoša būtne.
Krāpšana ir īpašs noziegums. Citi nodarījumu upuri ir pelnījuši līdzjūtību, bet apkrāptie – viņiem kodolīgi atbild mūsu detektīvžanra milzis Andris Kolbergs: "Apkrāpts, tu saki? Ar to nevajag lielīties! [..] Dzīvo sveiks un pieņemies prātā!"
Bet, ja nu tomēr gadījies, ko labu var izvilkt no šīs pieredzes? Lūk, ir, ko pastāstīt pie kausa vai taustiņiem (bez lielīšanās). Drusku esi izsists no ikdienības. Un vēl, kad citā reizē esi nobijies un redzi savu likteni kā aizpildāmu veidlapu, tad domā: "Ak, vai man nevarētu šoreiz noveikties?" Bet man taču vienmēr drusku veicas. Kāpēc lai es būtu tādu saudzību pelnījis? Taču nu es varu atcerēties, nē, bija gan vienreiz arī liksta. Turklāt var mierināt citus apkrāptos: "Ne pirmais tu tāds, paklausies, kā man..."
Vai varu dot kādu padomu? Atceros, reiz divtūkstošo pirmajā pusē tā laika internetā tika apspriesti krāpšanas gadījumi, kad uz ielas piesienas hipnotizētājs un izspiež tavu naudiņu. Saruna parasti sākoties, kad svešinieks jautā pēc kādas adreses, ielas. Un tālāk jau… Kāds ass komentētājs uzreiz reaģēja apmēram šādi: "Paldies! Tagad zināšu – ja kāds prasīs, kur kāda iela, došu uzreiz bietē!" Tas nav labs padoms. Taču uzmanīties iesaku.
1