Brīvības smarža

Jaunībā lasīju, ka Oskars Vailds uzaicinājis uz restorānu noskrandušu ubagu. Savācis pa taisno no ielas. Restorāna publikai mutes vaļā. Par dzejnieka ekstravaganto labsirdību jūsmo visa Londona un visi jaunie censoņi vēl pēc simt gadiem. Arī es tā gribēju. Noskrandušu ubagu pilsētā netrūka, nolēmu vienu uzaicināt ne gluži uz restorānu, bet pie sevis uz kojām. Tur dzīvoja kāda jauna dāma, uz kuru cerēju atstāt iespaidu. Iztēlojos, kā viņa nolemj apciemot manu istabiņu, tāpat vien, studiju jautājumos, bet es tur sēžu ar noskrandušu ubagu. Sajūsma! Stacijas rajonā atradu vienu ļoti piemērotu, Ziemassvētku vecīša tipa, ar platu, dzeltenu bārdu. Viņš tomēr atteicās, juta, ka nav no sirds. Tagad domāju: vai es būtu savaldzinājis meiteni?

Šodien es šādu paņēmienu pat neapsvērtu. Kaut kas ir mainījies. Vai kādreiz bezpajumtnieks nebija pozitīvs, gaišs tēls? Kunnoss taču rakstīja: "Kā kurpes man pie kājām zeme / kā cepure virs galvas debess" Kas var būt skaistāks? Un "Hospitāļu iela" vai Čaks galu galā: "Nu es klaidonis biju. / Tur, kur bulvāri gari, / Viņa pagāja garām man melnā; / Manī pavērās pēkšņi, likās, savādi gari / Un tad – iespieda līdaku delnā." (Tātad ubagojošs klaidonis, paturam prātā!)
Poēzija var saskarties ar realitāti. Un tad ubagam labāk sastapt Vaildu, ne Čaku.

Literatūrzinātnieks Valdis Rūmnieks stāsta: reiz Čaks ar kompāniju sēdējuši krogā, kad tur ienācis ubags un uzsācis dziedāt "Miglā asaro logs…" Kur vēl labāk! Bet tad "A. Čaks piecēlies un iesitis ubagam". Es lasu un brīnos: wtf, Čak? Ubags, klaidonis ir tavs liriskais varonis, tas esi tu pats, ja nemelo, un, lūk, viņš dzied tavu dzejoli, kāpēc tu viņu sit?

Man pašam neiet daudz labāk. Sēdēju reklāmas aģentūrā, pavisam pie Hospitāļu ielas, un skatījos pa logu: tur viņi dreifēja – "šitās ielas sāls". Blakus bija puslegāls metāla pieņemšanas punkts, un viņi tur kā apdulluši lemingi pēdējiem spēkiem nesa sarūsējušus bleķus, tad gulēja turpat parkā, reizē dzerdami, vemdami, mīzdami, mani agrās jaunības elki. Es biju kļuvis "labiņais". Bet tik tālu kā Čaks es nespētu iet: lai iesistu, vajag pieskarties. Bet šie bija jau tajā līmenī, ka nevarēja viņiem pat blakus atrasties.

Tas ir sasniegts. Mūsu sabiedrībā pastāv īsteni nepieskaramie. Viņiem nevajag kā Indijā rakstīt savu kastu uz pieres, tā ir pa gabalu sajūtama aizvērtām acīm.
Pat viņu vārds ir nepiedienīgs, grūti izrunājams. Cik ilgi jau par viņiem runāju, bet vēl neesmu pateicis, par ko tieši. Reiz viens no viņiem stādījās man priekšā tieši Čaka manierē:
– Esmu klaidonis.
Bet neviens taču viņus tā nesauc. Un viņi nemaz tā neklaiņo, turas savā rajonā. Ubags ir nodarbošanās veids, ne vienmēr viņiem piemītošs. Bezpajumtnieks tuvāk, taču, kā noprotu, vairākiem no viņiem ir sava dzīvesvieta. Labi, mums taču ir pavisam precīzs vārds – bomzis. Tas ietver visu: izskatu, uzvedību, smaku. Vārds radies kā bezpajumtnieku apzīmējošs akronīms (без определённого места жительства), padomju mantojums, taču Francijā lietotais SDF (Sans Domicile Fixe) nozīmē tieši to pašu. Bet mums "bomzis" ir kļuvis par lamuvārdu. Vai varbūt vienmēr bijis? Es atceros, kad pirmo reizi dzirdēju to lietotu, lai apvainotu. Mazi skolasbērni ķircinājās:
– Tu esi bomzis!
– Tavs tētis ir bomzis!

Mani pārņēma šausmas. Un joprojām tā notiek ik reizi, kad to dzirdu. Vai manī Blaumanis pārāk iesēdies, vai kas, taču es nesaprotu – kā var kādu lamāt par nabagu? Taču to dara. Asprātis žurnālists raksta: "Mūsu oligarhi ir bomži." Reķis, jau 20 gadus cietumā pavadījis, kritizē vietējo vidusšķiru, sakot: "Ko tāds mužičoks – staigā noplīsis kā bomzis." Visur tas ir apvainojums, pazemojums.

Kad nabadzība kļuva par netikumu? Mums taču mācīja just līdzjūtību. Vai šie ir ārpus līdzjūtības? Es runāju par tiem pašiem, pašiem. Viņus nosoda, ienīst, par viņiem smejas, cenšas ignorēt. Gandrīz neeksistējoši cilvēki.

Kas viņi īsti ir? Derētu definējošs apraksts. Tur ir dažādas gradācijas, es šoreiz domāju to galējo. Tātad trūkumcietējs, alkoholiķis (dzer odekolonu), netīrs, smirdošs, dzīvo uz ielas, rakājas pa atkritumiem, koprofāgs, bez iespējas kaut ko mainīt. Kā savulaik aprakstīja Voldemāru Irbi: "Mākslinieks ziepes lielā vērtē neturēja un kājas ar ūdeni slapināt nemēdza." Tas attiecas uz viņiem visiem, bet par dažiem vēl jāpapildina: "Arī tualeti lielā vērtē netur un bikses novilkt nemēdz." Tas ir tas, par ko es runāju. Šoreiz definējošais orgāns ir deguns.

Kur viņus atrast? Latgalē pie Šņepstu pilskalna esot dzīvojis "bomžs vientuļnieks". Tomēr biežāk viņi redzami nelielās komūnās pilsētvidē. Un drīzāk ne romantiskās, depresīvās nomalēs, bet pilsētas centrā. No Purvciema bomži esot aizgājuši, kad ap misenēm uzcēla sētu. Viņi vienmēr bijuši un ir pie stacijas (visās puslīdz lielākās pasaules pilsētās), autoostas, tirgus. (Reiz Jelgavas stacijā kāds mani, vientuli, uzcienāja ar dzeramo. Iedzērām, un es gaidīju, ka viņš man pateiks kaut ko dziļu. Bet viņš pateica tikai: "Atvaino, ne šņabis – spirts.")

Barona ielā ir sava noturīga kopiena. Viņi mēdza uzrunāt Bernāra kafejnīcas terasē sēdošos. Viens, kam "ED ART" devuši vārdu Nebrālis, runāja ļoti patīkamā, nostādītā balsī. Es viņam atdevu puspaciņu cigarešu, kopš tās reizes viņš mani sveicināja. Eju gar Barona centra veikalu, tur viņējie sēž uz soliņa, un Nebrālis man pamāj ar roku. Patīkami. Kā, teiksim, ejot gar "Osirisu" (iztēlojos), tur kāds "Rīgas Laika" pasākums, šie ārā pīpē, es jau neprasu, lai visi mani sveicina, taču patīkami, ja vismaz viens pamet ar roku. Šī pasaule tevi akceptē, tu eksistē.

Vienu sezonu uz tā soliņa ar viņiem bija arī sieviete, īsiem matiem, uztūkušu seju, grīļīga, bļaustīga. Bet ne vienmēr, reiz sēdēja uz tā paša soliņa un zīmēja burtnīcā ar krāsainajiem zīmuļiem. Es ieskatījos. Viņa zīmēja puķes, taureni un saldējumu. Kā bērns. Bet zem netīrās jakas bija redzams, ka viņai pašai drīz būs bērns. Un kas? Kāpēc lai viņa nezīmētu taureni savam gaidāmajam bērnam? Bet viņa taču bomzene. (Viņiem ir bērni?)

Nezinu, kā beidzās, viņa pazuda. Arī Nebrālis pazuda, tāpat kā viņa brālis pirms tam. Un arī soliņa vairs nav. Tie, kas to soliņu tur bija nolikuši (laikam veikals), atzina savu sakāvi, tomēr negribēja atdot soliņu bomāriem. Lai tad nav vispār.

"Pasaulē nav trūkuma," teica Šrīla Bhaktisiddhānta Sarasvatī, "trūkst vienīgi Krišnas apziņas." Tāpēc trūcīgie pulcējas rindā pie Krišnas tempļa, lai saņemtu bezmaksas ēdienu. Tur ir gan visai solīdi ļaudis, gan mūsu varoņi. Viss šeit ir pelēks: sejas, drēbes, vai tiešām tikai "Rimi" maisiņš ir viņu vienīgais košums? Kāda sieviete uzlikusi vīrietim galvu uz pleca. Viņi ieņem rindu agri, stāv vairākas stundas, kāds prasa, cik vēl ilgi, no viņa mutes pil (laikam jau) siekalas, viņš ir izsalcis pēc prasādam, ēdiena, kas šķīsta un palīdz atbrīvoties no mayas. Nu jau dod, rinda sakustas. Pie paša lodziņa pēkšņas un straujas kustības, viens otru sit, sper, grūž, tas klūp pār trotuāra malu un krīt ar seju pret ielu. (Bomži kaujas?) No viņa maisa kaut kas birst.
– Vēl gribi?
Piedāvāja tas, kurš grūda.
Sievietes vaimanāja:
– Ko padarīji!
Kritušais lēni piecēlās. Uz bruģa palika spilgti sarkani traipi. Viņiem ir tādas pašas asinis kā mums.

Viens bomzis uzsmaidīja garāmejošam bērnam. Sakrunkoja smaidā savu krunkaino seju aiz plankumainās bārdas. Bērniņš apstājās, nezināja, ka nevajag, tikpat brīvs no akulturācijas. Bārdainis pasniedza viņam mīkstu mantiņu, dzeltenu mošķīti. Bērniņš paņēma, pateica paldies. Tad iejaucās mamma un veda viņu prom, pēc diviem soļiem atņēma mantiņu un nosvieda zemē. Gandrīz izdevies dialogs, gandrīz brīnišķīga aina, bet nekā.

Divi bomži sēdēja pieturā (nebomži izvēlējās pastāvēt drusku nostāk) un nopietni sarunājās. Viens teica:
– Es pisīšu projām no šīs jobanās valsts!
Un es redzu, ka tāda iespēja ir! Jo rokā viņam "Cēsu alus" bundža ar uzrakstu "Parīze", laikam var laimēt ceļojumu, gluži vai biļete. Kāpēc gan ne uz Parīzi, arī tur cilvēki dzīvo uz ielas.
Tie man parasti izskatās pārāk maz vai pārāk teatrāli noskranduši. Viņi dzīvo teltīs, iepērkas "Leader Price". Bordo bezpajumtnieki vispār ir smalki ļaudis. Ubags sveicina pie lielveikala. Ģērbies labāk par mani (ok, nav augsta latiņa). Tur būt bezpajumtniekam var būt laisks dzīves pārdomu posms. Francijā gulēt parkā ir jauki, Itālijā vispār prieks. Taču pie mums silto dienu ir maz un būt bomzim ir nopietna izvēle.

Uzstājīgi atgriežas leģenda, ka patiesībā viņi ir bagāti. Žans Valžans. Jaunsudrabiņa leišu ubags ar divsimt rubļiem. Viņiem mēdz piederēt uzņēmumi. Viņiem ir smārtfoni. Reiz redzēju, kā viņi, satupuši pie "Bērnu pasaules", pasūtīja picu, ko turpat notiesāja.

Kāds ir viņu ieguldījums sabiedrības labā?
Varbūt bomži ir tādi kā pilsētas sanitāri? Savāc atkritumus, izšķiro, aiznes pudeles uz depozītu. Franču kafejnīcas saimnieks Bernārs viņus ir paņēmis savā dienestā. Atnāk, prasa bufetes meitenei ar savu franču akcentu:
– Vai bomži šodien bija?
Vēl nebija, bet tur jau viens nāk, uzposies matroža kreklā. Paņem tukšās pudeles, paldies, uz redzēšanos. Paši šeit tomēr piesēž reti. Viens ar sevišķi aizpampušu seju dabū kafiju vai karstu ūdeni un iet to izdzert ārā, apsēdies uz ielas, zina savu vietu.

Kaut ko no sabiedrības viņi arī ņem. Piemēram, aizņem slimnīcas. Viestura brigāde nesen vienu savāca no ielas, viņa ķermeņa temperatūra bija 22˚C. Jā, atdzīvināja! Un nē, viņš nebija necik dzēris. Taču iepriekšējo reizi slimnīcā bijis... iepriekšējā dienā. Izgāja no slimnīcas un apgūlās nosalt. Daži ir dzīvīgāki, cenšas nenosalt un tādējādi nodedzina mājas. Ievācas, bet vēsi, tāpēc iekur iekšā ugunskuru. Un pilsēta top atbrīvota no grausta!

To dedzināšanu pasaule viņiem dod pretī. Bet ko tad bomzim aizdedzināsi? Tikai pašu. Tas notiek Rīgā, Berlīnē, Palermo – cilvēki aplej bezpajumtnieku ar degšķidrumu un aizdedzina. Var arī vienkāršāk. Līvānos jaunieši nosituši vietējo bezpajumtnieku "izklaides pēc". Nē, ne jau izklaides. Viņi gribēja izmēģināt naidu. Kā tas ir – nogalināt cilvēku? Kā to izmēģināt? Tam noder šie te. Pretī nesitīs, neviens viņu nemeklēs, un kam viņš vispār vajadzīgs? Tikai šādām lietām. Ideāls Raskoļņikova piedāvājums.

Sen dzirdēta paruna, ka ubagus sūta Dievs. Lai pārbaudītu mūsu cilvēkmīlestību un tā. Baisi metas, iedomājoties, ka tas tā tiešām varētu būt.

Šāds uzskats ved mūs kārdinājumā uzskatīt viņus par tādiem kā svētajiem. Tā ir tikai mūsu slinkā augstprātība. Ir viegli izjust empātiju pret labajiem un interesantajiem. Dzīve nav tik vienkārša. Ne visi bomži ir labi cilvēki. Ukrainā ubags nāca ar pavērtu plaukstu un teica: "Slava Ukraini!" Es uz mirkli sajutu sevī bezmaz čakisku agresiju, novērsos. Es viņā redzēju sīku pelnītkāri, ne patriotismu. Varbūt kļūdījos?

Ne jau tikai šķīsta neiederība viņus izmetusi ārpus pasaules. Tur ir parastais alkohols, tur ir vēl nejaukāki ceļi. Cēsu parkā iesaistījos ar vienu sarunā, gribēju integrēt viņu festivālā "Lampa", cienāju ar craft aliem (pats apdzēros) un centos piekļūt būtībai. Viņš labprāt runāja, pastāstīja, ka bijis cietumā, bet, par ko, spītīgi neteica.

Viņiem vispār ir grūti tikt klāt. "ED ART" ir paveikuši lielu darbu, daudz ar viņiem runājuši, taču man nešķiet, ka visas šīs atbildes ir patiesas: "grāmatvede nogremdēja manu uzņēmumu" un "es nositu četrus mentus". Viņi mums saka to, kas paredzēts mums: "slikti draugi gadījās", "nedariet kā es, dzeriet limonādi". (Es jau arī netieku viņiem klāt. Taču es nerakstu par pašiem fenomeniem. Es rakstu par pēdām, ko fenomeni atstāj, par mūsu attiecībām ar fenomeniem.)

Arī mākslai ir grūti, kā jau manījām. Vienmēr riskē ar romantizēšanu vai sliktu gaumi. Leo Karaksa filma "Mīlētāji uz Jaunā tilta" varbūt. Bet viņiem tur Žiljeta Binoša, tad jau nav tik slikti uz tilta. Gavina Braiersa "Jesus Blood Never Failed Me Yet", jā, taču man tur visvairāk patīk tā tīrā večuka balss, bet visa brīnišķā orķestrācija šķiet mēģinājums to aizslēpt aiz mākslas.

Viņi ir nenotverami. Tas izriet no kādas viņu būtības daļas, tas ir, no mūsu attiecību būtības. Tāpēc es privātā komunikācijā nesaku ne bomzis, ne saulesbrālis, bet gan – brīvais. Brīvie okupējuši soliņu. Brīvais priekšā pie depozīta punkta. Jūtu: smaržo pēc brīvajiem.

Tas var izklausīties augstprātīgi, bet man ir savi novērojumi. Padomājiet: viņi taču tiešām ir daudzējādā ziņā brīvāki par mums. Viņus nekas netur. Ne manta, ne likums. "Neviens neko tev nespēs atņemt." (Kunnoss)

Stāsts no 30. gadu PSRS! Komunisti apstaigā darbaļaužu kolektīvus un skaidro viņiem Staļina konstitūciju. Ieradušies arī pie apkopējiem, sāk stāstīt, bet tie viņiem atbild: "Uz mums tas neattiecas, mēs mazgājam grīdas." Staļina laikā šāda atbilde! Bet neko apkopējiem nepadarīja. Tiem, kas pašā apakšā, ir citi likumi.

Agrāk, grozoties pa Vecrīgu, es atradu, kur dabā novērojama likuma robeža. Tieši pa tramvaja sliedēm. Tur, starp Vecrīgu un pieturu, kas autoostas pusē. Šaipus sliedēm, Vecrīgā, cilvēkus aizturēja par atvērtu alus pudeli. Otrpus sliedēm, ap sabiedrisko tualeti, bija izveidojusies tāda nepiespiesta brīvo cilvēku komūna. Viņi tur sēdēja uz soliņiem vai zālājā un neslēpdamies dzēra alu, šņabi, odekolonu, un neviens viņus neaiztika. Brīvie ir imūni pret likumu. Vai uzliksi viņiem soda naudu? Vai arestēsi? Gan dzīvē, gan literatūrā ir gana piemēru, kā nabadzīgie tieši cenšas nokļūt cietumā (Hašeks, O’Henri). Policija nelabprāt viņiem pieskaras. Brīvos sargā viņu smarža.

Arī sabiedrisko grožu viņiem nekādu. Ģērbies, kā gribi, pat ne tas: ģērbies, kā vari, un neko nebēdā. Burkinafaso, Vagadugu, mums pretī nāca pilnīgi kails vīrietis, pat ne diedziņa, ne sandales, nekā. Es bikli jautāju Saibo, vai tā ir kāda interesanta kultūra.
– Tas ir trakais, – Saibo paskaidroja. – Tas ir pavisam brīvais. Staigā pliks.

Tie, kas patiesi izlauzušies no civilizācijas, neļaujas uzpirkties. Daudzi no viņiem atsakoties iet uz patversmi, jo tur tomēr ir kaut kādi noteikumi. Vienu ziemu, kad bija stiprs sals, Rīgas dome aicināja bez pajumtes esošos nakšņot rātsnama pirmajā stāvā. Nāciet pie Rīgas kungiem, par baltu velti, nekādu noteikumu! Brīvie atnāca un visu tur piegānīja vārda tiešākajā nozīmē, kaut gan bija pieejamas tualetes. Man neviens nerādīs, kur mīzt! Ni Dieu, ni maître! [1] Tagad dome viņus pie sevis vairs nelaiž, mīkstie. 

Kāds francūzis reiz stāstīja, ka redzējis Parīzē brīnišķīgu skatu: prostitūtas sēž lietū un lasa grāmatas. Skaisti gan, taču es nenoticēju. Var būt brīvs no komforta un sēdēt lietū, taču ne jau lasīt. Lietus lāses sabojās lapas, sakrunkosies grāmata. Aizmuldējās francūzis, romantikas aizgrābts. 

Prostitūtas ielās vairs neredz ne Parīzē, ne pie mums. Zudis pilsētas simbols. Bet brīvos vēl redzam. Un viņi man parādīja. Turpat rindā pie Krišnas cilvēks sēdēja un lasīja – vispār viņi lasa gana bieži – un lija lietus, bet viņš nemeklēja pajumti, sēdēja un lasīja, lāsēm trāpot lapām. Viņš bija tik brīvs, neuztraucās par grāmatas likteni. Varbūt tepat no misenes izvilcis.

Brīvs no pasaules, no sabiedrības, no likuma, no sirdsapziņas, no akulturācijas. No dzīvības. Var nomirt pats, var nosists tikt. 

Vai katrs nav sapņojis būt brīvais? Protams, ir. Andras Neiburgas varonis stāstā "tā vieta", Mišela Velbeka varonis romānā "Serotonīns". Protams, tā sapņo cilvēki ar pilnu vēderu. Tas ir piepildāms sapnis, lūk, Simons Krasts ir pats savs varonis: "..ātri iešaujamies, uzliekam mugurā paunas un ceļamies spārnos. Putni ir bomži."

Gribi būt brīvs? Neslauki degunu. Neslauki dirsu. Esi brīvs.

Pavasaris. Drīz viņu būs vairāk. Jau viņi nāk. Vakar gāja vīrs ar pērno plastmasas maisiņu vienā, ar zarainu, plaukstošu mietu otrā rokā. Dzīve nav šņabis, bet spirts. 

[1] "Ne Dievs, ne priekšnieks!" – franču anarhistu devīze.