SIENAS. Par ceļojumu kopā ar franču rakstniekiem

Muzeja meitenes šaurā plauksta rāda uz sienu. Šeit Surbarans. Te holandieši. Ejam uz nākamo zāli. Šeit Bizantijas ikonas no VI un VII gadsimta. Tur Austrumi! Japānas māksla! Meitenes balss ir aizrautīga un iedvesmojoša, es tiešām redzu, ka šis ir skaistākais muzejs pasaulē.
Taču sienas ir tukšas. Plauksta rāda ar ierastu, precīzu žestu, bet gleznu uz sienām nav. Tur palikušas karājamies tikai divas vertikālas stieplītes. Citur stieplītes satinušās mudžeklī. Tas ir kas vairāk par konceptuālismu.
Jo mēs taču esam Bogdana un Varvaras Haņenko vārdā nosauktajā mākslas muzejā Kijivā. Lielākā Eiropas, Āzijas un Senās pasaules mākslas kolekcija Ukrainā. Muzejs drusku cieta apšaudēs, kas zina, kā vēl būs, tāpēc kolekcija ir evakuēta. Tāpēc tās tukšās sienas. Muzeja darbinieces mums stāsta, kas uz šīm sienām vēl nesen bijis. Bizantijas ikonas bija šeit, bet tagad tās atrodas Luvrā, Parīzē. Tas, kas bija uz tās sienas, tagad ir Nacionālajā muzejā Viļņā, un tas Karaļa pilī Varšavā. Bet, lūk, glezna, kas netika izvesta, jo ir pārāk liela. Tā palikusi savā vietā. Visi stāvam un skatāmies. Milzu glezna gan ir aizsegta, ietīta biezā audumā, kam to vajadzētu pasargāt no šķembām un putekļiem. Meitene stāsta, cik glezna izcila, un tas ir redzams. Kas tevi pašu sargās, es domāju.
Visu gaidām atpakaļ. Iztīstīs lielo gleznu, un mazās atgriezīsies uz sienām. Taču pagaidām ir šādi.
Tā es iemīlēju sienas.

Arī Harkivā var atrast interesantas sienas. Milzu dzīvojamā māja, kādi piecpadsmit stāvi. Ieejas durvis kāpņutelpā. Blakus durvīm siena, un uz tās lieliem burtiem krievu mēlē uzrakstīts: "ЛЮДИ". Cilvēki. Uzpūsts ar baltu krāsu. Sākumā domāju, huligāni. Bet māja milzīga, kāpņutelpas tai kādas deviņas. Un uz katras kāpņutelpas sienas tas pats uzraksts: "CILVĒKI".
Jo mēs esam Novaya Saltivkā, mikrorajonā, ko intensīvi apšaudīja kara pirmajās nedēļās. Uzraksti bija domāti tiem, kas šauj.
Bet māja taču dzīvojamā, pa kilometru redzams. Lieli logi ar krāsainiem aizkariem, lodžijas, veļa žāvējas. Tas taču redzams, ka iekšā cilvēki.
Kas par laikiem. Vai cilvēkam sev uz pieres jāraksta, ka viņš ir cilvēks?
Protams, kā pavisam citā sakarā teica draugs Ļoša no Odesas: "На заборе тоже "хуй" написано, а там дрова лежат." Tie, kam bija domāti uzraksti uz Harkivas mājas, arī nenoticēja. Jo māja sašauta caurumos, gruvešos, lupatās. Un cilvēku tur vairs iekšā nav. Uzraksti uz sienām palikuši tikai kā piemiņa. Kādreiz bija cilvēki.

Harkivas centrā atrodas krogs ar man ļoti noderīgu nosaukumu: "СТІНА" ("SIENA"). Krogs tā nosaukts par godu "Pink Floyd" dziesmai.
Iecienīta vietiņa, jo sevišķi kara laikā. Tikšanās vieta karavīriem, brīvprātīgajiem un tā. Es sāku domāt: kāds tur semantiskais sakars ar dziesmu? Krietniem ļaudīm vienkārši patīk klasiskais roks, nevajag visur rakt dziļo jēgu.
Bet nesen tieši pie "Sienas" zemē ierakās krievu raķete. Karavīrs rāda mums caurumu asfaltā. Tēmēts tika tieši krogam un tā apmeklētājiem, nu, mazliet netrāpīja. Tomēr gana tuvu, sprādziens šeit uz ielas tomēr bija pietiekami spēcīgs un vienu krogā sēdētāju nogalināja. Viņš nomira savā iecienītajā krogā un turklāt kā moceklis, kā varonis, padomājiet tikai, kā dažiem veicas. "Krievi iztērēja krogam vienu raķeti," saka mūsu pavadonis un nostājas blakus izkārtnei "Siena", kad mēs fotografējam. Viņš drīkst.

Taču ne jau tikai tas tur ir. Jā, atkal baisi sašauta māja pašā pilsētas centrā, puse nobrukusi, bet otrā pusē, caurumainās sienas priekšā, kafejnīcas terase. Terasē sēž meitene. Protams, skaista, vai gan citādi tas varētu būt šajā situācijā. Meitene šūpo savu lielo kedu, maisa krūzē kafiju un noslēpumaini smaida. Ko viņa domā? Ka raķete no Krievijas līdz šejienei lido 40 sekundes? Nē, tas ir kas cits.
Ne jau tikai karš ir šajā pilsētā. Ir arī kafija ar mandeļu pienu, ir grāmatnieks, kas izdod mākslu un filozofiju, ir pat dzejas lasījumi. Tik grūti humanitāro nozaru pārstāvim šai laikā atrast jēgu savai darbībai! Bet – ja jau dzeja Harkivā tiek lasīta, tātad kādam tā ir vajadzīga? Ja kas, lasījumu laikā sākās kārtējā gaisa trauksme. Bet mūsu kulturālā kafejnīca tāpat atradās puspagrabā, nekur nevajadzēja iet. Es pat nesadzirdēju, manas domas aizņēma bikses – tieši pirms kāpt uz skatuves, apmeklēju tualeti un tur saplīsa rāvējslēdzējs. Bikses palika vaļā. Tā arī kāpu prožektoru gaismā. Kā tā var gadīties, es domāju, tomēr tas nešķita īpaši svarīgi. Diskusijā balss no zāles teica: "Pastāstiet savējiem, ka mēs te ne tikai ciešam!" Es cenšos. Nav vienkārši, bet šī ir siena, kurā es gribētu būt ķieģelis.

Kijivā tūristam vispār dzīve rādās skaista. Restorāni, koncerti. Kopš septembra nav bijis gaisa trauksmes. Labi, tieši iepriekšējā naktī, kamēr mēs Harkivā, viena bija. Bet pilsēta neko, turpina mirdzēt.
Taču tur ir vēl kāda siena. Augsta, pāri galvai un gara, pārāk gara. Sienu klāj fotogrāfijas. Kā Debesu Sotņa, bet vēl daudz garāka. Sejas, sejas, puķes, sveces, sejas. Tie ir kritušie karavīri. Un pie sienas stāv sieviete, un raud. Sieviete pie raudu sienas. Nevietā, nelaikā salīdzinājums. Bet ko lai dara, ja ir tieši tā.
Man traka, nebijusi ideja, es pēkšņi jūtu, ka vajag noglaudīt viņas plecu. Bet vai tā dara? Ja nu viņa salēksies, atgrūdīs manu roku, es būšu tikai iztraucējis viņas sēras. Bet nāk kolēģis Olivjē un ar franču spēku izdara tieši to – noglauž sievietes plecu. Viņa nesaraujas, nepagriežas, turpina raudāt.

Šeit, Latvijā, atkal liesim ierakumu sveces. Jau pierasts. Otrais gads iet uz beigām.
Arvien mazāk ukraiņu bēgļu nāk pēc palīdzības. Daudzi aizbrauca atpakaļ. Vladiņš uz saviem laukiem, Toņa uz Odesu. Tie, kas palika šeit, jau iekārtojušies.
Labi, ka viņi nāk maz, jo arī ziedojumu ir daudz mazāk. Tajā var saskatīt pozitīvo, jo arī brīvprātīgo, kas tos ziedojumus krāmētu, kļuvis mazāk.
"Stopify" čaļi saka, arī tur mazāk.
Tikai vajadzību Ukrainā nekļūst mazāk. Zobu birstes. Pieaugušo pamperi.
Bet mēs taču nevaram dzīvot pastāvīgā satraukumā un aizrautībā. Tā ir vienkārši psiholoģiska aizsargreakcija – šī siena, ko mēs lēnām ceļam starp sevi un Ukrainu.
Taču mēs joprojām labi turamies.
Taču bet taču bet