Svešie
Vašingtona, 2023. gada 26. jūlijs.
ASV gaisa spēku bijušais virsnieks un izlūkošanas pārstāvis Deivids Grušs (David Grusch) ASV Pārstāvju palātas priekšā ar zvērestu apliecina, ka ASV valdība uztur slepenu NLO pētniecības programmu, turklāt tās rīcībā ir citplanētiešu kosmosa kuģis un tā pilotu mirstīgās atliekas. Ko nu? Astronoms, fiziķis un citplanētiešu interesents Adams Franks (Adam Frank) komentē situāciju tāpat, kā to komentētu katrs no mums: proti, šis ir ārkārtējs paziņojums, kam būtu nepieciešami ārkārtēji pierādījumi. Bet tādu nav. Vai tiešām nav?
Ne tik sen taču atklātībā parādījās NLO video. Ne jau entuziastu miglu bildes, ne jau hipsteru telefonu māksla, bet oficiāli apstiprināti ASV lidmašīnu borta kameru ieraksti. Video ir estētiski skaisti, punktiņš aši slīd pār svinpelēko jūru. Bet mums tomēr ir par maz. Kā lai zinām, kas tas ir par punktiņu?
Kamēr rakstu šo gabalu (neraksturīgi ilgi!), Meksikā tikpat oficiāli apskatei prezentētas divu citplanētiešu mirstīgās atliekas. Mazas, aizkustinošas mūmijas, skatieties, taustiet! Internets izsmej mazo svešinieku sejas izteiksmi, tas arī viss.
Kamēr pabeigšu šo rakstu, varbūt uz Zelta Vārtu tilta būs apmetusies zaļu būtņu kopiena. Vai tad mēs ticēsim?
Kā zināms, NLO ieradušies pie mums jau sen, un reizē ar viņiem radušies arī skeptiķi. Tikai pāris veci piemēri.
Lūk, 815. gadā Lionas bīskaps Agobārs (Agobards) apraksta nevēlamu tendenci – lionieši runā, ka augstu mākoņos pastāv kāda valsts Magonija. Šīs Magonijas iedzīvotāji kuģos braukājot pa mākoņiem un uzsūtot vētras un krusu, lai postītu zemiešu tīrumus. Baznīcas pārstāvis bīskaps Agobards to nosoda – ne jau magoniešus, bet lioniešus, kas tādām muļķībām tic. Nav nekādu gaisa kuģu, saka bīskaps.
Vēlās renesanses ģēnijs Benvenuto Čellini (Benvenuto Cellini) (1500–1571) savā brīnišķīgajā autobiogrāfijā stāsta, ko interesantu reiz redzējis: ""Dievs debesīs, kas par lielu ķermeni tā redzams virs Florences?" Tas bija kā ugunīgs baļķis, kurš dzirksteļoja un izstaroja pārlieku mirdzumu." Šāds teksts šķiet aprakstām īstāko NLO, un to labprāt citē mūsdienu ufologi [1]. Bet, lūk, tā paša teksta cits tulkojums: ""Ak dievs debesīs, kas tad tā par parādību, ko redz tur pār Florenci?" Tas bija kā liels uguns stabs, kas dzirksteļoja un izstaroja visspožāko gaismu." Izskatās jau pēc kā cita. Un pats Čellini vis nepadomāja par viesiem no citas planētas, bet uztvēra redzēto kā likteņa zīmi: "Es teicu Filičem: "Skaidrs, mēs rītu pat dzirdēsim, ka Florencē būs noticis kaut kas sevišķs." "..otru dienu novakarē Romā pienāca jauna ziņa par hercoga Lesandro nāvi. (..)" [2]
Iezīmējas tendence – debesīs var saskatīt, ko grib, pietiek tur parādīties dzirksteļojošai lietai.
Mums pazīstamos vaibstus citplanētieši iegūst XX gadsimtā. Pieņemts uzskatīt, ka sevišķi bieži tiekam apciemoti kopš 1947. gada (Rozvelas incidents), tas ir, ap šo laiku strauji pieaug fiksēto liecību skaits. Te atkal iespējamas dažādas interpretācijas – vai citplanētieši tiešām sāka ierasties biežāk, vai Rozvelas dēļ tā kļuva par modes lietu zemiešiem? Biežāk redzēti vai biežāk rēgojās?
XX gadsimta liecību lauks ir nepārskatāms kā citplanētiešu veidotie apļi labības laukos. Dažādiem NLO uzduras pat arheologi un okeanologi. Citplanētieši uzšķērž govis un nolaupa cilvēkus. Kādu vīru svešie savā kuģī pat piespieduši nodarboties ar seksu. Viņa partnere bijusi it kā sieviete ar perfektu augumu, bet acis tai bija šauras, dzeltenas un akta laikā viņa ņaudēja kā kaķis. Kā viņi var tik labi zināt mūsu fantāzijas?
Arī Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) rakstījis par lidojošajiem šķīvīšiem. Un Jungs taču nav jukušais, bet akadēmiski atzīts zinātnieks. Bet, ak vai, arī viņš svešiniekus redz tikai kā savu fantāziju piepildījumu, tas ir, savas teorijas instrumentus. Jungam NLO ir abstraktu arhetipu veidojumi, un nav vērts spriest par to reālo eksistenci, viss taču tāpat maisās pa kolektīvo bezapziņu.
Interesanti domā franču ufologs Žaks Valē (Jacques Vallée). Viņš uzsver NLO klātbūtni visas vēstures laikā, tie ir Magonijas gaisa kuģi, laumiņas, pūķi, pie kam šie lidaparāti, šķiet, evolucionē. Kādreiz tas bija lidojošs grozs, tad kuģis, trumulis, šķīvis. Tam it kā vajadzētu pierādīt koncepcijas absurdumu – kā tad viņi kādreiz grozā atlidoja no citām planētām? Ne jau no citām planētām, raksta Žaks Valē, tur jau tā lieta. Atnācēji mīt tepat blakus, tikai citās dimensijās, kas ar mūsējo tik bieži saskaras.
Pavirzot malā jautājumu par eksistenci, daudz spriests par citplanētiešu īpašībām. Vai viņi ir zaļi vai pelēki? Labi vai ļauni? H. Posadas (J. Posadas), argentīniešu trockists, uzrakstījis traktātu par citplanētiešu politisko sistēmu. Viņš ir pārliecināts, ka tas ir sociālisms (izklausās jocīgi, taču viņš pat nav vienīgais, kurš tā izteicies).
Tāpat arī mākslā pašu citplanētiešu objektīvās eksistences jautājumu apskata reti, vairāk to, kādi viņi ir un kā viņi izspēlē mūsu, zemiešu, attiecības. Nav vērts par to daudz runāt, tik vien pieminēšu, ka Skārleta Johansone bija lieliska citplanētiete, savukārt pati situācijas būtība vislabāk atklāta Riharda Pīka filmā "Ja nebūtu šī skuķa" (uzņemta pēc E. Rauda stāsta "Lidojošie šķīvji", bet, pievienojot latvisku smeldzi, sižets ieguvis negaidītu dziļumu).
Taču tieši no mākslas, no 1997. gada filmas "The Contact", paņemts apgalvojums, ko bieži mēģina izmantot kā teorētisku pierādījumu. Tas skan apmēram šādi – zeme ir tik niecīgs krikucis Visumā. Ja mēs būtu vienīgā dzīvība, tā būtu briesmīga telpas izšķērdēšana. Ja reiz Visums ir tik liels, tur jābūt vēl kādam tādam kā mēs. Mani šis arguments nepārliecina ne vismazākajā mērā. Kam mēs pārmetam šo izšķērdību? No nejaušības dzimušam Visumam, tas ir – nekam? Vai visvarenam radītājam, ko nespējam izprast? Kāpēc mēs viņu pielīdzinām taupīgam zemniekam, kurš ceļ kūti tieši savām septiņām cūkām? Visvarenajam vietas nav žēl. Un varbūt viņam patīk vērot daļiņu dejas tukšumā.
Mēs vienkārši nespējam pieņemt Visuma lielumu. Tā ir milzīgā kosmiskā vientulība, kas liek mums cerēt. Nevar taču būt, ka esam vieni. Kāpēc nevar? Var.
Labi, lai paliek teorija, paskatīsimies praktiski. "Kā var neticēt?" reiz brīnījās kāda meitene. Jā, ir viena daļa, kas jau sen ir pārliecināti. Bet kas mums pārējiem kaiš? Ir taču tūkstošiem liecību. Simtiem fotogrāfiju. Mēs izsmejam piecdesmito un deviņdesmito fotogrāfijas, miglainas, nesaprotamas. Vai mūs pārliecinās ar jaunāko fotokameru uzņemtas lieliskas fotogrāfijas? Nē, nepārliecinās, jo līdz ar foto attīstījies arī fotošops.
Te nu, manuprāt, iezīmējas problēmas būtība. Pieaugot liecību daudzumam, pieaug arī skepse. Vairāk liecinieku vai vairāk jukušo? Redzam tāpēc, ka tur kaut kas ir, vai tāpēc, ka zinām, ko gribam ieraudzīt? Pierādījums vai viltojums? Nesenās pandēmijas laikā NLO tikuši pamanīti divas reizes vairāk. Jo tīras debesis un daudz laika blenšanai? Vai arī garlaicības rosināta iztēle?
Tāpēc lietai jāpieiet zinātniski. Tāpēc pastāv ufoloģija, ko var dēvēt par zinātni vai pseidozinātni. Labi, bet ufologi taču parasti ir dīvaiņi, sapņotāji, brīvā laika astronomi. Taču ir arī tāda organizācija kā AARO (All-domain Anomaly Resolution Office), un tā ir pakļauta nevis Lastādijai, bet ASV Aizsardzības ministrijai. Tādas ir arī citās lielvalstīs, piemēram, Francijā GEIPAN (Groupe d’Études et d’Informations sur les Phénomenes Aérosoatiaux Non-identifiés). Tam vajadzētu mūs nomierināt. Ja kaut kas tiešām ir, AARO un GEIPAN taču pamanīs. Savādā kārtā mierinājuma nav. Kaut kas traucējošs ir šajos oficiālajos paziņojumos un noliegumos. Man šķiet, es zinu, kas. Tas vienkārši ir mēģinājums atņemt mums pasaku. Brīnumu padara oficiālu, institucionalizē. Tas tiek sadalīts failos, ar to darbojas ierēdņi. Mēs taču tomēr gribētu, lai pastāv neizskaidrojamais. Neapstrīdams neizskaidrojamais.
Bet lai, patiesības labā esmu ar mieru pazaudēt brīnumu. Vai šīs nopietnās organizācijas beidzot mums pateiks: ir vai nav?
Kas tev deva! Gaidi, cūka, apelsīnus! Nevis pasaka, bet pa retam kaut ko murmina, vēl vairāk satracinot jau tā trakos.
Vienkāršiem vārdiem sakot, institucionalizācijai pretī stājas konspiroloģija. Džonam Kenedijam taču bija jāmirst, jo viņš gribēja pastāstīt par ASV vadības sakariem ar citplanētiešiem. Un tagad tā pati valdība mums stāstīs... nu, nē! Atceraties: seriālā "X faili" Molderam pie sienas bija skaista devīze: "I want to believe!" ("Es gribu ticēt!")? Tagad turpat internetā kāds asprātis uz to atbildējis: "Es gribēju ticēt, bet tad valdība pateica, ka viņi tiešām ir īsti." Šos cilvēkus nepārliecinās nekas. Viņi turpinās par reptiļiem un noliegs videoierakstus ar punktiņiem. Viss ir sazvērestība, korporācija, halucinācija.
Nepārprotiet mani. Es ticētu ierēdņiem. Bet kurš tur ir kurš? Kas ir šis Deivids Grušs – atmaskotājs vai trakais?
Noslēpums ir kļuvis vēl noslēpumaināks, debesis vēl tumšākas. Ierēdņi no mums slēpj patiesību, psihopāti grūž acīs viltojumus. Tas vairs nav atšķirams un nebūs. Lieta slēgta. NLO gadījums ilustrē mūsu izziņas strupceļu.
Mēs paliekam, kas bijām. Trusītis, ko hipnotizē milzīgās debesis.
Savējie
Amerika, slepenie dienesti – tas ir pārāk tālu un mums nenotverami. Tam grūti ticēt. Bet, ja tas notiktu nevis Meksikā, bet Jelgavā?
Kur nu pie mums, izsauksies skumjš provinciālis, taču velti. Deviņdesmitajos NLO mums bija papilnam. Lūk, avīze raksta: "Vai NLO – virs Jelgavas?" ("Diena", 24.02.1994.). Kur man toreiz bija acis?
Bet ne jau tikai Jelgavā. Lūk, arī: "Valmieras pusē esot ciemojies "lidojošais šķīvītis"." Viena no lieciniecēm, rencēniete Dace, piebilst: "Šogad "šķīvīti" redzēju jau otro reizi," – un "par vairākkārtējiem NLO novērojumiem savā apkaimē "Dienai" ziņoja arī kāda ģimene no Kocēnu pagasta Cimpēniem" ("Diena", 19.04.1994.). Atceros tā laika noskaņojumu. Par šķīvjiem un citplanētiešiem runāja arī televīzijā, gan pa jokam, gan nopietni. Arī skolā gan klases audzinātāja, gan fizikas skolotāja. Un arī mēs dažreiz. Ir grūti precīzi rekonstruēt pagātnes sajūtas, taču šķiet, ka mana skepse toreiz nebija tik stipra. Brīnums šķita iespējams un pat tā kā tuvs. Drīz jau atklāsim, būs kontakts. Bet ja tā – kāpēc mani nepārņēma bijīgas trīsas, eksistenciāla sajūsma par to, cik tuvu ir cilvēces lielākais atklājums? Vai bijām pieraduši pie citplanētiešu tuvuma?
Atceros, 2000. gadu sākumā daži jau izteicās, ka NLO viņiem apnikuši. Tie izgāja no modes. Un patiešām sāka rādīties retāk. (Vai viņi retāk ieradās? Vai mēs retāk pacēlām galvas? Vai beidzās FOV [3] krājumi?)
Pavisam viņi mūs tomēr nepameta. Piemēram, 2008. gadā NLO ieradās Latgalē, Vīgantu ciemā. Ap četriem no rīta "zili violeti matēts stars kritis uz zemi" un "pārbiedējis slaucējas, kuras izbīlī sakritušas grāvī". Atceros, kā zvaigāja daži komentētāji: ko gan slaucējas četros no rīta ārā darījušas? Gan jau ballējušās. Viņiem atbildēja citi komentētāji, norādot uz pilsētnieku deģenerāciju: šie nezinot, cikos govis tiek slauktas un kā vispār rodas piens. Ak, mēs esam citplanētieši cits citam.
Tomēr pasaules lielākais atklājums vairs nav uz lielās skatuves. Tas palicis dažu entuziastu dīvaiņu kompetencē. (Tas ir, to, kurus pašus uzskatām par citplanētiešiem.)
Kad telefonos parādījās fotokameras, radās jautājums – nu, tagad katram kabatā fotoaparāts, vai būs daudz NLO uzņēmumu? Neticīgie, jums taču fotogrāfija neko nelīdzēs.
Atzīšos, kad arī es salūzu un sāku nēsāt kabatā viedtālruni, viens no iemesliem bija tieši šis. Gan jau nekas nebūs, bet, ja nu tomēr, ja nu tieši man – un pēc tam man visi jautās – kāpēc nenofotografēji? Tā es negribu riskēt. Lai ir attēls, ja ne neticīgajiem, tad man pašam.
Daži no uzticīgajiem bruņiniekiem, kas joprojām tic un gaida, jau gadiem uztur lapu aliens.lv. Esmu tur guvis daudz vērtīgas informācijas. Piemēram, šis gadījums 2017. gadā. Sākas no pavisam citas puses. Zināt, Rīgas–Tukuma šosejas malā ir kāds interesants namiņš ar izteikti smailu fasādi. Garāmbraucējiem namiņš patika, to pat iesauca par "raganas mājiņu" un piedēvēja attiecīgu auru – jo namiņš ilgi stāvēja tukšs, neizmantots. Tad nu 2017. gadā tur beidzot sākās rosība. Žurnālists Gustavs Terzens savā tviterī ievietoja foto ar parakstu: "Tas ir noticis!" Un tur tiešām pie spicā namiņa redzami vairāki auto, izkārtnes, darbība. Lāsts lauzts! Raganu namiņa mistika beigusies. Bet skatieties taču rūpīgāk! Kāds aliens.lv lasītājs ievērojis mākoņos virs namiņa "izstieptu cigārveida objektu". Patiešām, ja tā pasaka, kaut kas tāds izstiepts tur ir. Cits aliens vēl ievēro, ka no objekta nāk tādi kā stari. Ja ieskatās, tiešām, ir stars. Bet pats galvenais – kā tam Terzenam veicas! Lūk, viņš bildē parastu raganu mājiņu, un trāpās NLO. Bet es... tur ir kaut kas smeldzīgs, vai ne? Taču aliens.lv neatlaižas, sazinās ar Terzenu, viņš atzīstas, ka bildi atradis kaut kur netā, gali ūdenī, nav vairs nekā.
Ja neticu ne Pentagonam, ne aliens.lv, ne Meksikai, ne Jelgavai – kas man atliek? Kaut kam vēl jābūt. Es taču varu pajautāt kādam, kam uzticos. Kādam godīgam cilvēkam vai draugam. Esmu jautājis, gan sen, gan nesen. Un man ir godīgi atbildējuši. Tiem, kas neko tādu nav redzējuši, es ticu. Bet ir vairāki, kas ir gan redzējuši. Es klausos, iztaujāju, pateicos par atklātību, bet – es viņiem vairs neticu. Tas ir, ne gluži tā, bet es meklēju iespēju neticēt. Ticu, ka kaut ko viņi redzēja – bet tas bija kas cits.
Un vēl kas, ko es klusēdams jautāju veiksminiekiem. Ja jau tu esi redzējis, kā tu vari to tik mierīgi uztvert? Tu taču pats netici.
Palieku tikai es pats. Sev taču es ticu? Lielākais skeptiķis, saprāta balss. Vai man jautā vai nejautā, es vienmēr atbildu kā klibais Jurks, ka "biedēkļi man nerādās ne lūgti". Taču, ja padomā patiešām godīgi... Man varēja būt kādi astoņi gadi, mēs ar mammu braucām autobusā mājup no kādas tālas vietas, šķiet, Lietuvas. Ārā tumšs, kas var būt skaistāks. Es skatos tai tumsā, jo taču ārzemes, melni mežu silueti, debesis virs tiem tikai vienu nojausmu gaišākas. Un tad ieraugu tai pašā debesī, tuvu tiem pašiem kokiem – spožs, oranžs ovāls. Tas laižas pa debesi mūsu braukšanas virzienā, laižas, visu laiku mainīdams augstumu. Zigzagveida lidojuma trajektorija, es tagad teiktu. Un tad mans oranžais ovāls slīd lejup, pazūd melnajos kokos. Tikko vēl mammai paguvu parādīt.
Es atceros: tas bija tik jauki. Nakts, autobuss, mamma blakus, un arī brīnumainais tepat, lidinās kopā ar mani. Viss ir tuvu, viss ir brīnums.
Savādi tikai, ka mamma neko tādu neatceras. Es pat viņai pajautāju samērā neilgi pēc tam, pāris gadus pēc notikušā. Tādu lietu taču atcerētos, viņa man pareizi teica. Vai viņu jau bija apciemojuši vīri melnā? Vai arī tas bija tikai sapnis? Es pats esmu pieņēmis šo oficiālo versiju. Te darbs Jungam, ne Molderam!
Lūk, es arī pats sev neticu.
Tomēr viedtālruni turu uzlādētu.
[1] Citēts no A. Gorbovskis, "Fakti, minējumi, hipotēzes", Rīga: Zvaigzne, 1992.
[2] Citēts no B. Čellīni "Dzīve", Rīga: VAPP, 1941. Un te ir teksta oriģināls, spriediet paši: "Oh Dio del cielo, che gran cosa è quella che si vede sopra Firenze? – Questo si era com’un gran trave di fuoco, il quale scintillava e rendeva grandissimo splendore. Io dissi a Filice: – Certo noi sentiremo domane qualche gran cosa sarà stata a Firenze."
[3] Padomju armijas lietotās pretsaindēšanās tabletes (tarēns), kas deva arī (vai tikai) halucinogēnu efektu. Šīs tabletes tika meklētas un atrastas pamestajās armijas bāzēs, un aktīvi patērētas.
0