Uz nakti lasu par Napoleonu; dod spēku.
Rainis
Kāda publiciste man nesen piesējās, vai es bieži domājot par Romas impēriju. Pieklājīgi, vēsi atbildēju, ka es biežāk domāju par Francijas Pirmo impēriju. Pie sevis precizēju – par Franču revolūciju, tai sekojošiem pavērsieniem, par Impēriju un jo sevišķi tās vadītāju, imperatoru Napoleonu.
Bet kāpēc? Es pats sev to jautāju. Atceros, kad man bija kādi seši gadi, māsa uzdeva joku mīklu: "Что делал слон, когда пришел Наполеон?" [1] Kad man bija vienpadsmit, tika pārizdota Jāņa Ozola grāmata "Napoleons Bonaparte", es ļoti to gribēju (kāpēc?) un mamma nopirka. Kopš tā laika es ar mainīgu intensitāti sekoju Napoleona gaitām. Arī grāmatas nākušas klāt un viedokļi, un pārsteigumi.
Pēdējā laikā tēma mazliet aktualizējusies, bet ne man. Mūs, vecos bonapartistus, Ridlija Skota filma necik neuztrauca. Mēs no tās neko negaidījām. Jau treileris garantēja, ka pārsteigumu nebūs. Revolūcija, vandemjers, Žozefīne, piramīdas utt. Nē, man bija gan pārsteigums – cik reižu iespējams atkārtot vienu un to pašu?
Lielas personas nav vieglas
Es saku: mēs, vecie bonapartisti, taču īstenībā man reti gadās, ar ko pārspriest šādus smalkumus. Tā drīzāk ir slepena aizraušanās. Neērti visiem par to stāstīt piknikā. Nūģu pasaule. Nenobrieduša zēna pazīme – sapņo par kaujām ar zobeniem. Nevienu nesavaldzināsi ar zināšanām par Napoleonu. Varbūt pasmiesies kā par kuriozu. Bet var nesaprast, kā es tādu neliberālu personāžu apjūsmoju. Franču draugi vēl sliktāki, tie centīsies skaidri parādīt, ka viņi vis neslīgst sapņos par seno diženumu. Protams, ceļotājs biežāk satiek brīvdomātājus, autoritāšu noliedzējus. Tik viens reiz Parīzē parādīja, ka viņam guļamistabā pie sienas bija Ērglēna [2] litogrāfija.
Bet Parīzē nav Napoleona ielas! Ir gan Bonaparta iela [3]. Jā, varbūt ne visi zina atšķirību starp Bonapartu un Napoleonu? Bonaparts viņš ir līdz 1804. gadam – ģenerālis Bonaparts, pirmais konsuls Bonaparts. Kļuvis par imperatoru, sāk sevi dēvēt, kā monarham pienākas, vārdā, par Napoleonu. Bonaparts ir revolūcijas kareivis, demokrāts; Napoleons ir uzurpators. Tomēr vairāk iegājies, protams, vārds. Daži, piemēram, itāļu rakstnieks Ernesto Ferrero lieto vienkārši burtu N. Ar to pietiek, lai saprastu. Parīzē šis burts redzams uz Notre Dame tilta, bet tur tas nozīmē Napoleonu III (kas ir mūsu Napoleona brāļa dēls). Tāpat uz Garnjē operas fasādes redzam N un E – Napoleons III un Eiženija, viņa sieva, protams.
Bonapartisms joprojām pastāv kā politiska tradīcija un arī kā dinastija. Napoleons VII, tagadējais troņmantnieks, gan dzīvo Londonā, pie senajiem ienaidniekiem, un politikā neraujas. Joprojām turpina iznākt žurnāls "Napoléon Ier". Tiek rakstītas jaunas biogrāfijas. Simtiem jau ir, bet raksta vēl jaunas! Iznāk grāmatas vāciski, itāliski, krieviski, angliski. Par imperatora piedzīvojumiem dzied "Departure Chandelier", blekmetāla grupa no Kvebekas, šogad iznācis jauns albums. Tikko izsolē pārdeva vienu no imperatora cepurēm.
Man nevajadzētu justies vientuļam! Taču es jūtos. Tam ir dažādi iemesli. Napoleons ir bijis karogs gan liberāļiem (pret karaļiem!), gan konservatīvajiem (savaldīja revolūciju!), bet tagad viņu, šķiet, monopolizējuši labējie – Sarkozī, Zemūrs. Es negribu atdot, negribu iekļauties tai kompānijā (neaicina jau arī). Otra puse, savukārt, lielas figūras gatavi aplūkot tikai no kritiskas pozīcijas. Kas šķiet vispārpieņemta māksla jau gadiem ilgi. Kaut vai šai pēdējā filmā. Ja Napoleons iet kaujā, tad urkšķēdams un tusnīdams. Visa šī pasaules pārkārtošana ir tikai seksuālu neirožu radīta. Viss lielais ir sīks. Bet kāpēc franču kareivji, kas 1815. gadā tika sūtīti pret Napoleonu, pārgāja viņa pusē? Situācija bija bezcerīga, kas arī tika pierādīts. Tad kāpēc? Mani nepamet sajūta, ko apdziedāja "Orgazm Nostradamusa": "Mēs priecājamies par augstākā pazemojumu, par stiprā vājumu. Par katru draņķību mēs esam sajūsmā – viņš ir sīks kā mēs! Nekrietns kā mēs!"
Nepārprotiet, es nemaz neesmu bonapartists politiskā izpratnē. Es nedievinu imperatoru. Mani interesē, kā viss ir saistīts, kā notikumi sabiezēja ap šo N. Viens pret visiem. Triumfs. Uzurpators. Vientulība. Ilgas. Napoleons ir visa simbols.
Un tie cilvēki ap viņu! Maršals Bernadots, kurš aizsāka Zviedrijas karaļu dinastiju. Maršals Nejs, kurš komandēja savu šāvēju vadu. De Stāla kundze. Tas jau mūs valdzina – tos, kurus valdzina – šis veco laiku cilvēku emociju vēriens, viņu savādās attiecības ar realitāti. Napoleons piedāvā visu! Ja varētu uz to paskatīties kaut kā mazāk vērtējoši.
Risinājums ir latvisks skats uz visām lietām
Britu laikraksts "The Times" jautā: "Kāpēc mēs esam tā apsēsti ar Napoleonu?" Latvijas laikraksti šādus jautājumus neuzdod. Nekādu apsēstību nemanu. Es jautāju publicistei pretī: cik bieži viņa domā par Napoleonu? Nekad nedomājot. To varētu saprast. Tieša sakara mums pamaz. Imperators personīgi Latvijas teritoriju nav apmeklējis (atkal Lietuva mums priekšā). Mums gan viegli atcerēties Napoleona dzimšanas gadu – tas pats, kas Merķelim. Tiesa, pats Garlībs savu vienaudzi necietis.
Kā daudzās zemēs, arī mums ir savi lokālie varianti, tas ir, cilvēki, kas saukti par latviešu Napoleoniem – Jukums Vācietis, Voldemārs Ozols. Kādreiz slaveni, tagad aizmirsti, pat dzimtenē mazāk zināmi nekā franču oriģināls. Napoleons pieminēts dažās latviešu grāmatās. Trīsdesmitajos gados par viņu rakstījuši Jānis Ozols, Jānis Buivids – armijas cilvēku aizraušanās ar leģendāro karavadoni. Austra Ozoliņa-Krauze uzrakstījusi lugu par Mariju Valevsku, ietekmīgu personu Napoleona sirdī un Polijas vēsturē. Imants Ziedonis salīdzina Napoleonu ar mūsu pasaku Kokulauzēju, Kalnugāzēju. 1996. gadā Alfrēds Jaunušans iestudējis Ferdinanda Bruknera lugu "Napoleons Pirmais". Galvenajā lomā Uldis Dumpis vai Ģirts Jakovļevs. Dumpis kā Napoleons, tajā ir kaut kas, vai ne? Bet mēs ar klasi tai sezonā skatījāmies "Uzsmēķēt zāli". Zāle mani vairs neinteresē, Napoleons gan.
Periodikā atrodas daži interesanti teksti, piemēram, šāds virsraksts: "Mazā, sirmā kumeliņā jāj pa ceļu Napoleons" (NRA, 12.08.1996). Tur Dainis Īvāns brīdina mūs no Andra Šķēles. Šis paziņojums asociatīvi vēl bagātāks: "Ar Kurzemes apgabaltiesas 2004. gada 2. jūlija spriedumu individuālais uzņēmums "Dāsnais Napoleons" pasludināts par maksātnespējīgu." (Latvijas Vēstnesis, 13.07.2004) Cik trāpīgi, cik simboliski ietilpīgi! Bet vispār maz.
Personvārdu datu bāze liecina, ka Latvijā šobrīd dzīvo divi Napoleoni. Es labprāt viņus satiktu. Viļānos un Rēzeknē pagājušajā gadsimtā darbojies novadpētnieks Napoleons Rudko. Rakstu un jautāju Ligijai Purinašai, Latgales lietu zinātājai. Viņa stāsta, ka "Latgalē diezgan izplatītas ir visādas leģendas par un ap Napoleona karagājienu". Taču, kāpēc novadpētniekam tāds vārds, viņa nezina. Toties atzīstas: "Vispār, ja godīgi, man ir kaķis vārdā Napoleons." Lūk! Arī Napoleonu baro ar siltu pienu.
Paaudzēm esam dziedājuši šo dziesmu, bet vai par imperatoru esam domājuši? Taču nesen "Carnival Youth" publicēja mūzikas video, kur darbojas kāds monarhistisks personāžs. Vai tas būtu domāts viņš? Putain de merde, Napoleons nenēsāja tādu parūku! Tā ir Luija XIV, Burbonu parūka, Napoleons nevarēja pieņemt savu ienaidnieku modi, tas ir absurds. Un vēl – jā, sākotnēji Napoleonu apraka zemē, tur, Svētās Helēnas salā, bet tagad Imperatora pīšļi atrodas Parīzē un nevis zemē, bet kvarcīta sarkofāgā, kas novietots uz Vogēzu granīta pamatnes atvērtā kriptā zem Invalīdu baznīcas kupola.
Tātad mēs varbūt nedomājam par Napoleonu daudz, bet vismaz dziedam.
Tas nav viss. Lai noskaņotos rakstīšanai, aizgāju pie Bernāra un paņēmu vienu "Napoleonu". Notašķījos ar krēmu, neesmu pieradis pie smalkām lietām. Interesanti, ka Francijā šo kūku tā nesauc (Kā tad? "Mille feuilles", tas ir, tūkstoš lapu). Arī mūsu Eiropas daļā lietotais nosaukums esot drīzāk cēlies no Neapoles, kur šo kūku mīklu it kā izgudrojuši. Vēlāk tomēr imperatora vārds izrādījies stiprāks. Tāpēc varu teikt, ka mēs šeit Napoleonu dziedam un ēdam.
Arī tas nav viss. Lai noskaņotos rakstīšanai, aizgāju uz "Rimi" un paņēmu vienu "Bonaparti". Ne lāses garām nenolēju. Arī dzēriens, tāpat kā cilvēks, piedzīvojis sava titula izmaiņas. Agrāk bija brendijs, tagad ir stiprs alkoholisks dzēriens. Kāpēc kūka ir imperators, bet stiprs alkoholisks dzēriens ir pirmais konsuls? Vai dzēriens būtu demokrātiskāks? Vispār jau agrāk bija tāds brendijs "Napoleons", gan jau mārketinga ļaudis vēlējās izmantot tā seno slavu. Taču lietotājiem arī konsula vārds šķiet pārāk augstprātīgs, un to mēdz saukt mīļi par bonīti, bonci vai boņuku. Boņuks! Lūk, tas mani sajūsmina. Francijas vadonis un Latgales zēns pārvēršas vienā (viņu gan sauca Bonifācijs, bet nu abi ir Boņuki). Cik tur asociāciju un sakarību! Napoleons taču arī bija dzimis perifērijā, korsikānis, vienmēr juties citāds. Latgaliešu dzejnieks Valentīns Lukaševičs reiz tieši salīdzinājis Latgali ar Korsiku. Cik viss pareizi salicies vienā pudelē. Daudz laba piedzīvots ar boņuku. Īpatns ir tā statuss. Ļoti labs pret snobismu. Reiz reklāmas gados vadīju fokusgrupas pētījumu par "Bonaparti". Pētāmie sasēdās ap garu galdu, stādījās priekšā. Visi noliedza savas simpātijas pret mazo kaprāli:
– Es vairāk viskiju, burbonus. Tikai viens strupi, izaicinoši atzinās, ka ciena tieši boņuku. To arī likām uz garā galda, degustējām, spriedām, nekad neaptrūkās, un pēc pāris stundām visi dziedāja un apskāvās kā Napoleona karavīri ar karaļa sūtītajiem.
Varbūt tas ir Latvijas ģēnijs? Mēs mākam lielo padarīt mazu. Pie mums premjerministrs vai prezidents nav nekāda lielā figūra kā, piemēram, joprojām tai pašā Francijā. Kas mums vispār skaitās liels? Mēs savas superzvaigznes satiekam uz ielas. Diez vai mēs izsolē pirktu Kārļa Ulmaņa cepuri. Es gribētu domāt, ka mums nav slavenību kulta. Lai gan pēdējā laikā cenšamies tam sekot. Bet pagaidām mēs spējam savaldīt pat Napoleonu.
Mēs viņu ēdam, dzeram un dziedam. Vai vēl kas? Mazliet. Arī Napoleona dzimšanas diena Latvijā ir ļoti īpaša. Var aizkulties tur uz Tukuma šoseju, paklausīties dziesmas ar ģitāru. Labāk tomēr kopā ar ticīgo tautu soļot uz Aglonu. Jā, jā, tas ir 15. augusts – Viktora Coja nāves diena, Marijas Debesbraukšanas svētki un Napoleona dzimšanas diena.
Mani drebuļi pārņem, domājot, cik ļoti viss ir savijies.
[1] Ko darīja zilonis, kad atnāca Napoleons?
[2] Tā mēdz saukt Napoleona dēlu.
[ 3] Tur atrodas lielisks grāmatu antikvariāts, specializējies tieši revolūcijā un impērijā.
0