Pretojies*
Pirmais, ko šī māte pamana, ir uz pašas skausta saaugušie biezie mati, dzīvniecisku saru ērkulis, arī viņas acu zobi pēkšņi izskatās daudz asāki. Viņas vīrs piecas dienas nedēļā ir prom no mājām – aizbrauc pirmdienas rītā un atgriežas piektdienas vakarā, noguris, cerot uz atpūtu. Māte uz atpūtu necer, jo negrib strīdēties vai šķist nepateicīga – galu galā, viņš tiešām smagi strādā un pelna naudu, kamēr viņai ir šī iespēja, šī privilēģija! – būt mājās ar divgadīgo dēlu.
Pirmais, ko šī māte pamana, ir pašas suniskās pārvērtības, dzīvnieciskie impulsi, saasinātās maņas, vēlme mīloši nolaizīt dēla galvvidu un nogaršot jēlu gaļu. Metafora, kas jūtīgam lasītājam vai vismaz jebkurai lasītājai mātei, šķiet, ir viennozīmīgi skaidra jau kopš grāmatas pirmās lapaspuses – saikne starp vēlmi skriet pa mežu, satvert mutē maza, izbiedēta truša ķermenīti, kratīt tā trauslo kaklu zobos, līdz tas kļūst ļengans un tā sirds pārstāj dauzīties, un pašas ikdienā apspiestajām dusmām – Nakts Kuces prātā izgaismojas tikai palēnām. Nav jau brīnums, jo visas viņas maņas un jebkādus pašaizsargāšanās instinktus vairāk nekā divus gadus trulinājis hronisks miega bads, kas militārā kontekstā jau sen oficiāli atzīts par nepieņemamu spīdzināšanas mehānismu, bet ir sastopams neskaitāmos parastos mājokļos, kuros dzīvo parastas ģimenes un kur nomodā pavadītas naktis ar zīdaiņiem nez kāpēc joprojām galvenokārt ir sievietes atbildība.
Nakts Kuces mutuļojošo un ilgstoši apspiesto nāvīgo dusmu savdabīgā un negaidītā manifestācija Reičelas Joderas (Rachel Yoder) 2021. gadā izdotajā romānā "Nightbitch" ir brīnišķīga, svaiga un šausminoša atbilde uz jautājumu: vai ir vēl kāds veids, kāds nenoguris, nenodrāzts paņēmiens, ar kura palīdzību tēmā neieinteresētajiem nodot vēstījumu – tas, kas ar sievietēm tik ļoti bieži notiek bērna dzīves sākumā, NAV OK?
Nakts Kuce savulaik nebija nedz Nakts Kuce, nedz Māte – viņa bija māksliniece, taču, protams, pat ar samērā veiksmīgu karjeru šajā prasīgajā un nestabilajā nozarē viņa līdz ar bērna ienākšanu ģimenē acumirklī zaudēja butaforiskajā referendumā par jautājumu: kurš no mums upurēs visu, kas līdz šim kaut ko nozīmēja, un kura darbs kļūs par prioritāti? Jā, mēs esam pavirzījušies uz priekšu, vismaz nedaudz – no autokrātiskas pašsaprotamības par dzimumlomām piesaistītajiem "dabiskajiem" pienākumiem līdz iejūtīgai diskusijai par ģimenes budžetu, un šīs diskusijas esamība spēj vismaz uz kādu laiku aizmālēt acis un ļauj neredzēt to, ka rezultāts lielākajā daļā gadījumu tāpat paliek nemainīgs.
Nakts Kuce nestrīdas un neiebilst, taču viņas ķermeniskās un psihes transformācijas kļūst aizvien vairāk pamanāmas un ielaužas ikdienā, kuru viņa pavada divgadīgā dēla sabiedrībā. Un tomēr mēs, lasītāji, kādā brīdī aptveram, ka nevērojam psihiskas novirzes attīstības procesu, kura upuri mums būtu jāžēlo, – Nakts Kuce Mātei atdod vitalitāti un spēku cīnīties pretī, un šajā pārvērtību ceļojumā sieviete ņem līdzi arī dēlu, kuram doggie games iet pie sirds vairāk par visu pasaulē.
Nav noslēpums, ka lielai daļai pieaugušo rotaļas ar maziem bērniem un sēdēšana uz soliņa bērnu laukumiņā, ik pa laikam izkliedzot kādu uzmundrinošu piezīmi savai atvasei, ir lēnai lobotomijai pielīdzināms process (vēl viens iemesls apdomāt, vai pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieki tomēr nebūtu pelnījuši izdzīvošanas līmeņa atalgojumu) – arī šajā kontekstā Nakts Kuces transformācija līdz nepazīšanai uz labo pusi izmaina Mātes dzīvi, kura ar bērnu tagad no sirds dauzās "pa sunisko", neņemot vērā citu vecāku šokētos skatienus.
Turklāt par spīti bažām par to, ka klāt neesošajam un šķietami neieinteresētajam vīram Mātes pārtapšana par Nakts Kuci labi nebeigsies, viņš, aptverot notiekošo, brīnumainā kārtā ierauga sievieti un viņas hroniski nepiepildītās vajadzības – un ne tikai pārņem uz saviem pleciem daļu bērna aprūpes pienākumu, bet arī sirsnīgi atbalsta maģiskā reālisma stilā ieturētā naratīva kulmināciju satriecošā mākslas performancē.
Sastingsti
Manās (un droši vien arī daudzu citu) rokās franču autores Annijas Erno (Annie Ernaux) darbi nonāca tikai pagājušajā gadā – pēc tam, kad viņa saņēma tik pelnīto Nobela prēmiju literatūrā. Balva tika piešķirta "par drosmi un tiešumu, ar kādu [Erno] atklāj cilvēka atmiņas saknes, atsvešinājumu un kolektīvos ierobežojumus", un, nudien: sieviešu "kolektīvie ierobežojumi" ir vairāku Erno izcilo autobiogrāfisko romānu pamatā.
Lai gan par sev nozīmīgiem es varētu saukt vairākus Erno romānus, tostarp "Meitenes stāstu" ("Mémoire de fille"), kurā autore pēc ilgiem gadiem pārskata savu jaunas sievietes pirmo seksuālo pieredzi 1958. gada vasarā un starmešu gaismā izceļ absolūto autonomijas un pašas gribas ietekmes trūkumu tajā, vai "Notikumu" ("L'Événement"), kurā Erno atklāti runā par savu pagrīdes aborta pieredzi, visspēcīgāko iespaidu uz mani atstājis romāns "Sasalusī sieviete" ("La Femme gelée"), kurā Erno atskatās uz savu agrīno mātišķības pieredzi pagājušā gadsimta 70. gados.
"Sasalusī sieviete" seko Erno jaunības gaitām – cerību pilnā un ambiciozā jauniete nododas prasīgam studiju procesam un sper pirmos soļus rakstniecībā, un, jā, sastop jaunu vīrieti, ar kuru līdz pat precībām un pirmā bērna piedzimšanai kopīgi izdodas uzturēt vienlīdzības un līdzvērtības ilūziju. Bet tad, pēkšņi, bez brīdinājuma, Erno dzīve iekūleņo labi ieeļļotā, līdz sīkākajai detaļai atstrādātā mehānismā, kuru veido mājokļa uzturēšana kārtībā, trīs ēdienreižu gatavošana un bezgalīgas rūpes par diviem maziem bērniem, kamēr vīrs diendienā strādā un, atnācis mājās pēc smagas darba dienas, grib atpūsties.
Erno, līdzīgi kā Māte Joderas "Nightbitch", sākotnējā šoka ietekmē vēl cenšas pacīkstēties, bet, redzot, ka neviena, absolūti neviena (ne vīra, ne vīra vecāku, ne pašas vecāku, ne draudzeņu, kuras, šķiet, ar vieglumu, grāciju un pat lepnumu pieņēmušas līdzīgu likteni) interesēs nav palīdzēt viņai no šī smacējošā nevienlīdzības purva izkļūt, ar laiku padodas un savu patību – savas vēlmes, cerības un ambīcijas – iesaldē līdz... līdz brīdim, kad bērni pieaug un viņa beidzot izšķiras no vīra un sāk dzīvot pati savu dzīvi.
Lasot Erno vai, piemēram, Adrienas Ričas (Adrienne Rich) "No sievietes dzimis", kurā Riča apraksta savu agrīno mātišķības pieredzi 20. gadsimta 50. gados, grūti samierināties ar to, cik kosmētiskas un uz kopējā fona niecīgas ir plašākā sabiedrībā notikušās pārmaiņas un par cik radikālu joprojām tiek uzskatīts katras individuālas sievietes mātes pretošanās akts noteiktajai lietu kārtībai.
Erno atklātība, Francijā tik nestilīgā piesliešanās #EsArī žanram, gados jaunie mīļākie un teksti par tiem, Ričas 1976. gadā izdotais dzejas krājums "Divdesmit viens mīlestības dzejolis" ("Twenty-One Love Poems"), kurā viņa sevi pirmoreiz "atmaskoja" kā lesbieti (to dēvē par viņas pirmo riskanto soli ceļā, lai "atmācītos" piespiedu heteroseksualitāti), un Joderas varones šķietami involuntārā transformācija mūsdienu ASV – šīs pieredzes apliecina, ka sievietei doties savā patiesajā, vispiemērotākajā un sirdij vistuvākajā virzienā joprojām iespējams tikai pa nežēlīgi gariem, nereti iznīcinošiem apkārtceļiem, ja vispār.
Bēdz
Sarunā ar kādu citu grāmatas varoni Leda, itāļu autores Elenas Ferantes (Elena Ferrante) romāna "Pazudusī meita" galvenā varone, saka: "Reizēm tev ir jāizbēg, lai nenomirtu." Ferantei tēma par mātišķību un mātes–meitas attiecībām dažādos dzīves posmos ir ārkārtīgi tuva, bieži centrāla un gandrīz vienmēr klātesoša viņas romānos, taču tieši "Pazudusī meita" piedāvā īpaši skaudru pretrunīgas mātišķības pieredzes analīzi.
Romānā iekšēju konfliktu plosītā Leda uz savu agrīno mātes pieredzi atskatās ar 20 gadu laika distanci: sieviete abas savas meitas agrā bērnībā uz trim gadiem atstāja tēvam un šajā posmā ne reizi ar viņām nesatikās, tomēr vēlāk atgriezās un atsāka dzīvot kopā, jo ilgas izrādījās pārlieku spēcīgas. Romāna nobeigumā Leda, runājot ar jaunu sievieti, māti, kurai pašas ģimenes dzīve un mātišķības pieredze sāk kļūt par aizvien smagāku apgrūtinājumu, paziņo: "Es esmu nedabiska māte," – bet man šim pašapsūdzošajam, iespējams, mierinājuma un vienlaikus attaisnošanās formā izteiktajam secinājumam ir grūti noticēt. "Nedabiska" šī māte, manuprāt, ir tikai tad, ja pati notic un par "dabisku" un pašsaprotamu pieņem Ričas tik trāpīgi izanalizēto un atmaskoto mātišķības institūcijas konstruktu, bet izcilās vērotājas un detaļu meistares Ferantes radītā akadēmiķe Leda pavisam noteikti sevi neļautu ievilkt šādos maldu valgos.
Un tieši sadzīves ainas no pagātnes, nevis gados vecākā Leda, kura sev aizvien biežāk pārmet pirms divdesmit gadiem notikušo, ļauj lasītājam saskatīt gados jaunās Ledas dilemmu, kura līdz aizbēgšanas brīdim par visām varītēm cenšas sasniegt mīlošas un klātesošas mātes ideālu, vienlaikus apspiežot savas vajadzības un, līdzīgi kā Māte pirms Nakts Kuces ierašanās, norijot dziļās dusmas un netaisnības sajūtu.
Leda destrukcijas priekšvēstnešus pamana laikus un aptver, ka centieni apvienot neapvienojamo ir noveduši viņu vardarbības strupceļā – pēc tam, kad tobrīd piecus gadus vecā Ledas meita Bjanka viņu rotaļīgi iepliķē brīdī, kad sieviete cenšas rakstīt, Ledai neizdodas savaldīt dusmas un fizisku agresiju: "Es joprojām viņu situ. Es to daru maigi, es šo žestu kontrolēju, bet tas ir izlēmīgs, un starpposmi starp vieglajiem pliķiem kļūst aizvien īsāki. Tas nav pamācošs akts, bet īsta vardarbība, savaldīta, bet īsta." [1]
Meita ir iztraucējusi Ledas centienus strādāt – domāt, rakstīt, radīt kaut ko citu vēl bez gaļas mērces un drošiem, bērniem piemērotiem apstākļiem mājās. Meitas žests "apcirta domas, kuras jau tā bija grūti saglabāt – kuras bija tālu prom no virtuves, kurā mēs sēdējām, no vakariņām paredzētās mērces, kas vārījās uz plīts, no pulksteņa, kas steidzās uz priekšu, iztērējot niecīgo laika daudzumu, kuru es varēju veltīt pētniecībai, radīšanai, atzinībai, pozīcijai, manis pašas naudai, ko tērēt" [2].
Leda, pretēji Erno, kura norija dusmas un uz ilgiem gadiem patvērās iekšējā sasalumā, vai Mātei, kura Nakts Kuces veidolā no situācijas žņaugiem izbēga naktīs, lai rītausmā atgrieztos, aizbēga tobrīd uz neatgriešanos, jo "reizēm ir jāizbēg, lai nenomirtu" – un nenodarītu pāri arī tiem, kas sevi nevar aizstāvēt.
Kādā brīdī Nakts Kuces atmiņā ataust pašas mātes, cilšu kopienā Apalaču kalnos uzaugušās brīnumskaistās balss īpašnieces sagrautie sapņi un cerības: "Viņas māte bija laba un atbildīga, un svēta, un vienmēr kaut kur tālu prom, savā galvā, vai galvassāpju pārņemta, vai aizgājusi pagulēt diendusu, vai vienkārši, lūdzu, liec mani mierā." [3] Ja kādreiz Nakts Kucei bija licies, ka māte viņu pamet novārtā, tad tagad viņa saprata – tas bija labākais, ko māte bija spējusi viņai dot. Nu viņai prātā bija tikai jautājums: "Cik sieviešu paaudžu paaudzēs bija aizkavējušas savu meistarību, kuru laiks, galu galā, izdzēsa uz neatgriešanos? Cik sieviešu laiks bija iztecējis, kamēr vīrieši nezināja, ko iesākt ar savējo? Un kāds ļauns triks – dēvēt to par svētumu vai pašaizliedzību! Cik velnišķīgi – slavēt sievietes par to, ka tās atsakās no visiem saviem sapņiem!" [4]
Nakts Kuce šad tad satiekas ar savām draudzenēm no "agrākajiem laikiem" – veiksmīgu mākslinieci, kuru viņa dēvē par Strādājošo Māti, un Video Operatori. Abas strādā un nav atteikušās no saviem sapņiem – par Strādājošās Mātes bērniem rūpējas diennakts auklīte (Strādājošajai Mātei izdevies vienu no saviem mākslas darbiem pārdot par pusmiljonu dolāru), bet Video Operatore bērnu ir palaidusi dārziņā bez liekiem sirdsēstiem un "neko nenožēlo".
Es pati tekstā drīzāk identificējos ar abu ne visai iejūtīgo draudzeņu hibrīdu – mans dēls ir sācis apmeklēt dārziņu, un nepārtrauktā stand-by režīmā ar mums ir arī auklīte, kurai paredzēts uzreiz pēc mana otrā bērna piedzimšanas iesaistīties arī tā aprūpē. Līdz šim es vēl neesmu bijusi piespiesta pie sienas un man nav bijis jādomā par aizbēgšanu, "lai nenomirtu" – partnerattiecību modelis, kādā dzīvoju, paredz, ka abu vecāku mentālā veselība un profesionālais piepildījums ir vienlīdz nozīmīgs. Un tomēr, varbūt tāpēc, ka strauji tuvojas dzemdības, man šobrīd, 39. grūtniecības nedēļā, šķiet, ka ar personīgu "paveikšanos" nebūt nav gana – jo tā ir un paliek ar indivīda dāsnumu saistīta "veiksme", nevis loģiska pašsaprotamība. Jo, Džordža Orvela vārdiem sakot, "vai nu mēs visi dzīvojam sakarīgā pasaulē, vai arī tādā nedzīvo neviens no mums" [5].
* Pretošanās, sastingšana un bēgšana (fight, freeze, flight) ir fizioloģiskas reakcijas, kas veidojas kā atbilde uzbrukumam, kaitējumam vai dzīvības apdraudējumam, vai norisēm, kuras kā tādas tiek interpretētas. Pirmo reizi šīs reakcijas aprakstījis amerikāņu izcelsmes psihologs Valters Bredfords Kanons.
[1] Ferrante, Elena. The Lost Daughter: Europa Editions, 2008: p. 73
[2] Ferrante, Elena. The Lost Daughter: Europa Editions, 2008: p. 72
[3] Yoder, Rachel. Nightbitch: Anchor Books, A Division of Penguin Random House LLC, New York, 2021: p. 161
[4] Yoder, Rachel. Nightbitch: Anchor Books, A Division of Penguin Random House LLC, New York, 2021: p. 161
[5] From a review of Letters on India by Mulk Raj Anand, Tribune (19 March 1943)
Vēl tekstā minēti:
Ernaux, Annie. A Frozen Woman ("La Femme gelée"): Seven Stories Press, 2019 (originally published: 1996)
Ernaux, Annie. A Girl’s Story ("Mémoire de fille"): Paperback – Deckle Edge, Seven Stories Press, 2020 (originally published: 2016)
Ernaux, Annie. Happening ("L'Événement"): Faber and Faber, 2019 (originally published: 2001)
Rich, Adrienne. Of Woman Born: W. W. Norton & Company, Inc., 2021 (originally published: 1976)
Rich, Adrienne. Twenty-One Love Poems: Effie’s Press (originally published: 1976)
0