Kas ar mani nav kārtībā? What’s wrong with me? Tādā ziņā, ka man ļoti, ļoti, ļoti patīk svinēt svētkus. To rakstīs uz mana kapakmens:
"Una Rozenbauma
1979–2080
Viņa mums gādāja svētkus,
vai mēs to gribējām vai ne.
Dusi nu reiz mierā."
Es mīlu ikdienu padarīt par svētkiem, svētkus dāvināt, svinēt kalendārā atzīmētas un pavisam nenozīmīgas dienas. Varu svinēt gan valsts neatkarības pasludināšanas dienu, gan tikpat labi to brīdi, kad nolieku mīļotajam galvu uz pleca, gan to, ka šajā dienā dzimis Gabriels Garsija Markess vai Fransuā Trifo.
Man šķita, ka citiem arī ir tāpat. Figu. Izrādās, lielākā daļa manu skaisto, gudro, līksmo un asprātīgo draugu no svētkiem izvairās. Bēg, ignorē, atšaudās un izliekas par beigtām lapsām, kad sajūt svētku tuvumu. Izrādās, Jāņu un Ziemassvētku dziesmas veikalos viņiem nepatīk tāpēc, ka tās liecina par neizbēgamo svētku tuvumu, nevis vienkārši plēš bungādiņas. Izrādās, tas ir tāpēc, ka svētki ir uzspiesti un obligāti. Daži uzskata – ar savu svinēšanu es kaut ko kompensēju. Izrādās, es savā skurbumā un dzīves svinēšanā nebiju to pamanījusi. Tāpēc te mēģināju saprast, kāpēc man ir svarīgi pieradināt un paturēt siltumā svētkus.
Pirmkārt, tāpēc, ka dzīve ir drausmīgi īsa. Dienas skrien un sastājas nedēļās, un to ir tikai četri tūkstoši. Vidējā mirstīgā dzīvē ir tikai četri tūkstoši nedēļu (pēc divām vīna pudelēm dzirdēts nepārbaudīts fakts). Tas nozīmē – maz laika. Un man liekas, ka dzīvei patīk, ja to svin. Vismaz mana īpaši nepretojas. Ja mēs izvēlamies svinēt, tas ar mums sāk notikt arvien biežāk. Līdzīgi kā tad, kad koncentrējies uz kādu vārdu vai skaitli, tas sāk parādīties pilnīgi visur. Priecāšanās un brīnīšanās par labām lietām iedvesmo pie tā atgriezties atkal un atkal.
Otrkārt, tā ir iespēja kopā radīt brīnumu. Viens prot dejot pie kokles, otrs – stāvēt uz rokām, trešais vienkārši smieklīgi krāc – un svētki jau notiek. Atnāk vēl ceturtais ar zupu un piektais ar bērzu sulām, un svētki ir klāt. To gan var, kā saka Slava Poluņins, tikai kopā ar tādiem cilvēkiem, kurus gribas apķert. Jo svētki notiek tikai tad, kad visi klātesošie tajos iesaistās, kaut nedaudz. Ja kāds sēž stūrī un lasa grāmatu, gaidot, kad svētki beigsies, tie tā arī neatnāk. No viņa kā no trollīšu Muminu grāmatu Morras sūcas aukstums un pelēcība. Tie abi svētkiem nepatīk. Svētkiem patīk tie, kuri atnāk pilnām kabatām mandarīnu un joku un metas spēlēt spēles. Spēles, kaut mazas, kaut daži uz pieres uzrakstīti vārdi, gandrīz automātiski rada svētkus.
Treškārt, stāstu stāstīšana. Visu ko var iemācīties no citiem caur ekrānu, bet stāstu stāstīšanu – gandrīz nekad. Tā ir mana mīļākā nodarbe svinībās – gan klausīties, gan stāstīt. Un ir stāsti, kas prasās tikt padoti tālāk, tādi stāsti, kurus tu paglabā sev, tādi, kuri raisa citus stāstus. Un tu ej prom no viesībām pa sniegu, un galva pilna jaunu joku, stāstu un atklājumu. Laime.
Man šķiet, ka esmu atklājusi, kā izdabūt svētkus ārā no tradīcijas. Ja esi šogad nolēmis mēģināt tos pieradināt, te ir dažas idejas. Īsti svētki pamazām izkaļas paši no sevis kā skulptūra vai izmizojas kā sīpols. Sākumā visa ir daudz un tu mēģini ievērot visas pasaules tradīcijas un citu iegribas, kas noved pie klasiskās svētku blaknes – skumjām. Pamazām atmetot visu lieko un neskaidrojot, nomainot cepeti ar foreli un skriešanu apkārt pie visiem radiem ar lēnu un līksmu parunāšanos un nepārēšanos, svētki izlien no priekšstatu gūsta un atļaujas notikt. Jebkura svētku sastāvdaļa, kas apbēdina, ir par smagu, negaršo, padara nervozu, nav svētki, tā ir mistiska tradīcija.
Svētki ir neobligāti, viegli, līksmi, dzirkstoši, nav nekā, ko pasaulē nevarētu svinēt. Var svinēt vienādus ciparus uz biļetes, var svinēt nejaušu tikšanos vai to, ka saldējums pēkšņi garšo tāpat kā toreiz trešajā Juglā, var svinēt pirmo rudens vīnu un pirmo sniegu, pēdējo silto vakaru, pēdējo silto skatienu. Svētkiem piemīt nejaušība, tie piedzimst un nomirst ne no kā. Tie ir līksmas viendienītes, pat vienstundītes, kas 30. gadu gliterkleitās dzer šampanieti baseinā un dzimst no "Kāpēc ne?".
Uzmanies no obligātām un nepamatotām tradīcijām. Tajās iekļaujas tādas hanteles kā dzimšanas dienas, Ziemassvētki, pirmais septembris, kāzas un bēres. Par tiem, tāpat kā par rasolu, "ir skaidri zināms", kam tur jābūt, kas jāvelk, jānes, jāstumj, jāgrūž, jāēd, jādomā, jāsmaida, jāraud. Tradīcijai ir ļoti maz sakara ar vieglumu un prieku, jo tradīcijai ir jāizpilda ļoti daudz nesaprotamu un smagu darbību. Kā pavadīt Ziemassvētku vakaru viegli un vienkārši, ja esi saēdies šķovētus kāpostus un pelēkos zirņus? Kāpēc Jaunajā gadā obligāti jādzer šampanietis, ja man no tā sāp galva? Par kāzām un bērēm neizteikšos, jo tās daudziem cilvēkiem ir "mūža svarīgākā" un "mūža skaistākā" diena, un es pat negrasos jautāt, kura no tām patiesi tāda ir. Un kāpēc skaisto servīzi var ņemt ārā tikai īpašos notikumos? Citas šādas dienas jau vairs nekad nebūs, tā mums tāda ir vienīgā.
Es novēlu jums atrast un izmizot no marmora savus svētkus, spēlēt spēles, saskandināt stāstus un apķert visus savus draugus.
Un varbūt man nemaz nav taisnība tajā, ko rakstu, bet tā es dzīvoju un tas dara mani laimīgu. Duglass Adamss man piekristu, viņš reiz rakstīja: "I’d far rather be happy than right any day."
Priekā!
2