Par Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas" (2023).
Jocīgi, ka februāris skaitās mīlestības laiks. Ir pelēks, tumšs, skumjš un bezcerīgs. It kā visi zinām, ka Valentīna diena ir peļņas laiks ziedu, saldumu, veļas, rotaslietu un pastkaršu tirgotājiem (šogad ASV no pastkartēm vien plānoti 933 miljoni dolāru ieņēmumu), tomēr šie svētki ir tik stipri iesakņojušies, ka pat labākie no mums priecājas par mazu uzmanības izrādīšanu vai sīku bildinājumu tieši 14. februārī.
Es nevienu nenosodu, tomēr, ja jūs nezināt, kur likt savu laiku vai miljonus, tad iesaku aiziet uz filmu "Pastkarte no Romas" (un, ja randiņš* apšauba to, ka tāda mīlestība kā "Pastkartē no Romas" vispār pastāv vai ir nepieciešama, tad nu viņu – prom).
Hermaņi, dāmas un kungi!
Manuprāt, filmas scenārija autorēm Elzai Gaujai un Elizabetei Lukšo-Ražinskai ir izdevies viegli, aiz rokas ievest mūs sevis uzbūvētajā pasaulē. Pasaulē, kurā nav neskaidrību, ledusskapja jautājumu, pašmērķīgu ainu. Pasaulē, kura ir domāta tikai mums, skatītājiem, lai mēs saprastu un spētu izsekot galveno varoņu – Hermaņu pāra – pasaules pārvērtībām.
Ernests (Jānis Jarāns) un Alvīne (Indra Burkovska) dzīvo ideālajā divu cilvēku karaļvalstī, viņiem ir labi un līksmi kopā, viņi viens otru mazliet apceļ, mazliet aprūpē un dzīvo laimībā. Ikdienā Hermaņus nešķir pat darbs, viņi strādā kopā pastā. Principā – idille. Mums arī nav svarīgi, vai viņiem ir bērni, citi radinieki, draugi – pilnīgi pietiek ar darbabiedriem pastā un Ernesta bijušajiem kolēģiem no cirka. Hermaņu dzīve ir piepildīta. Līdz brīdim, kurā viņiem pievienojas Alcheimera slimība, lai mēģinātu gāzt no troņa mīlestību, kas līdz šim valdījusi abu karaļvalstī.
Slimība nepārprotami ierodas konkrētā ainā – Ernests uzskrien Alvīnei, kura izvadā pastu vīra, ne savā pilsētas daļā. Skumjā, atbruņojošā valšķība, ar kuru Alvīne izliekas, ka gribējusi Ernestu pārsteigt, ir patiesa. Burkovskas plastikā, faktūrā un galvenokārt acīs parādās atsvešinātība un apmulsums. Tas skatiens, kas klejo no iekšpuses uz ārpusi, ne pie kā neapstājoties, tas skatiens ir sirdslauzējs. Jāņa Jarāna acīs ir viss pasaules siltums, kurā iezogas apziņa par notiekošo, skaidrība un skumjas. Tomēr šīs acis nekad nepadodas, un tās nepamet mīlestība. Arī tad, ja Alvīne krāc.
Indra Burkovska noteikti ir mana pagājušā gada aktrise Latvijā. Alvīnes lomā viņa apvienojusi mazliet valdonīgu, vētrainu sievieti un apmulsušu kundzi, kura aizvien biežāk un biežāk "skatās uz iekšu" un neatpazīst ne sevi, ne situāciju, ne arī brīžiem savus tuvākos. Viņa lieliski izspēlē cīņu ar sevi un mentālās veselības stigmu, kas ieskauj "neredzamās" slimības. Cīņu ar kaunu.
Cilvēku, kurš ir pie pilnas veselības, kolektīvs ar nelielu furšetu izvada pensijā, jo zvejot zivis Latgalē – tas ir pieņemami. To mēs saprotam. Taču, ja kādam gadās fragmentāri zaudēt atmiņu, zaudēt konteksta sajūtu, saslimt ar Alcheimera slimību, šis cilvēks tiek izdzēsts no saliedētā kolektīva bez atvadu svinībām un tam netiek piemērota empātijas vai pacietības mēraukla. Jo tas taču nav normāli. To mēs nesaprotam. Tādiem mēs dāvanu kartes un furšetus negādājam.
Tāpēc mums apkārt ir cilvēki, kuri izliekas veseli, slēpj savas slimības (ja vien tas nav vaļējs lūzums tieši pieres rajonā), māna sevi un citus. Beigās cieš visi, kā redzams arī filmā, tikai tas parādīts mazāk didaktiski kā manā tekstā. Jo pilnīgi normālu un pilnīgi veselu cilvēku nav. Tas ir mīts.
Aina, pie kuras es "Pastkartē" aiz sajūsmas smaidīju līdz ausīm
Atceraties ikonisko ainu Fellīni "Saldajā dzīvē", kur Anita Ekberga iekāpj Trevi strūklakā un kairi rotaļājas ar ūdeni, bet viņai, pilnībā suģestēts, seko Marčello Mastrojanni?
Kad Hermaņi ir nonākuši Romā, ir karsts, viņi nevar atrast mājvietu un klīst pa pārkarsušo pilsētu, līdz Alvīne ierauga kaut ko kaut kur. Viņa acīmredzot ir izbēgusi no sabiedrības un saprāta uzliktajām robežām un kļūst par pensijas vecuma femme fatale. Ar daudz lielāku aizrautību un brīvību nekā astoņas ar pusi Anitas Ekbergas Alvīne metas svešā baseinā, un, tikpat suģestēts, fascinēts un pārbijies, viņai seko Ernests.
Nevaru nepateikt, ka Ievas Kauliņas radītā telpa ir tik dabiska, tik patiesa, ka var sajust tās smaržu. Zināt, kāda faktūra ir tauku kārtiņai ap kafijas bundžu, kuru Ernests atrod ledusskapī. Nojaust, kā garšo ģerānijas, kuras sākumā Alvīne vēl atceras apliet. Viss ir līdz sāpēm pa īstam.
Mani nomocīja Aleksandra Grebņeva kameras kustība, zinu, ka lētāk ir filmēt no rokas, var vairāk nofilmēt un vieglāk montējas, bet kameras kustība bieži stāstam traucēja, nevis palīdzēja. Kā teica mana zobgalīgākā draudzene – filma par Alcheimera slimību, bet nofilmēta tā, it kā būtu par Pārkinsonu.
Šī filma ieguļas svētajā trīsvienībā, kas man ļauj nebaidīties no mūža nogales. Tagad tajā ietilpst:
Aina Matīsa, jo asprātība un pašironija dara pašpietiekamu,
"Latviešu mīlestība", jo mīlestība ir praktisks lēmums, tā ir iespējama arī pēc 50, un pasaulē noteikti ir vēl kāds, kuram arī somā ir "Mezgls"!
Un "Pastkarte no Romas", jo dažreiz pietiek ar to, ka tevi atpazīst. Vai aizmieg uz pleca.
*Jēdziens, kas apzīmē cilvēku, ar kuru tu ej uz randiņu. Bez nākotnes plāniem, bez steigas, bez satraukuma, bez spaidiem un maldiem. Tīrs randiņš.
0