Kopš Džons Malkovičs ik pa laikam ierodas Rīgā, kopējais sabiedrības noskaņojums ir mainījies uz pozitīvo pusi. Mums ir cerība. Mēs beidzot esam pasaules līmeņa pilsēta. Mums ir vismaz viens pasaules līmeņa ieceļotājs (Barišņikovs ir goda pilsonis, zinu, bet viņš šobrīd neskaitās, sen nav bijis, jo "Ozīriss" tika remontēts un Jaunajam Rīgas teātrim bija citas prioritātes).
Bet mums ir Džons. Pašiem savs Malkovičs.
Esmu saskaitījusi septiņas lietas, par ko es gribētu viņam pateikt paldies.
Pirmkārt – Latvijas sabiedrība uzzināja, ka noticis nežēlīgais holokausts. Ejot ārā no Malkoviča režisētās "Leopoldštates", domāju, kāda no šīs izrādes jēga – tā stāsta vispārzināmas lietas, dara to ierastā veidā, bet še tev! Blakus kāda sieviete šņukstēja telefonā – tas holokausts esot bijis tik drausmīgs, tik necilvēcīgs. Gan Ebreju muzejs Latvijā, gan Dāvis Sīmanis, gan Lipkes memoriāls it kā centās mums kaut ko paskaidrot, pateikt, iezīmēt ciparus, bet atnāca Malkovičs un izstāstīja mums holokaustu!
Viņš gan nepieminēja to, ka daļu Vīnes ebreju nomērdēja tepat pie mums, Jumpravmuižā, un pārējos nošāva Biķerniekos, bet visu jau viens cilvēks nevar zināt. Viņš jau nav dievs.
Otrkārt – paldies par to, ka, pats būdams aktieris, kurš izcili atveidojis Gustavu Klimtu ikoniskajā čīliešu režisora Raula Ruisa filmā "Klimts" (2006), Malkovičs tomēr nepiesienas sīkumiem un savā izrādē Klimta darbam velta vien noplēšamu fototapeti. Tas taču nekas, ka stāstā gleznai ir būtiska nozīme. Nevajag būt sīkumainiem! Mantas ir tikai mantas. Un, ja arī dekorācijas drusku šūpojas, aktieriem ejot garām, kas tur tāds? Par būtisko, lūk, par ko vajag domāt! Nevis šūpoties līdzi dekorācijām.
Treškārt – paldies Malkovičam par to, ka viņš apliecina mūsu aktieru talantu. Mūsu aktieri izdara sasodīti neticamu darbu, strādājot ar režisoru, kurš ne vien gandrīz neko nesaka mēģinājumu laikā un nesaprot valodu, kurā mūsu aktieri runā, bet arī gandrīz tos neredz. Drusku paliek iespaids, ka atrodamies "galda periodā" un katrs aktieris spēlē citā izrādē, bet kas par to. Teātris ir kolektīva māksla. Kopā aktieri izdara neticamu darbu! Un kāds vēl runā, ka teātra vide esot toksiska. Mēs neesot iecietīgi pret citādo, neesot iekļaujoši. Malkovičs apliecina, ka esam! Acīmredzot esam!
Ceturtkārt – mēs esot kritiski, nekas mums nepatīk. Paldies Malkovičam, kurš apliecina pilnīgi pretējo! Sociālo tīklu komentāri un recenzijas lielākoties ir maigas, pat pacilājošas. Mēs uzzinām, ka "viss ir izcili", scenogrāfija – "tīri nostrādāta", cilvēki ir aizkustināti, izjūt kopības sajūtu ar ebreju tautas likteni, "līst asaras, saskatot šīs tautas traģēdijā latviešu tautas sāpes", "tikai sports un Dailes teātris pierāda, ka var", tiek pieminēts TEĀTRIS ar lielajiem burtiem, cilvēki saka paldies "par teātri, nevis modernismu", izrāde ir "politiska un sarežģīta, bija sajūta, ka nav paredzēta latviešiem". Arī mēs, ebreji, esam priecīgi. Beidzot sapratīsimies ar latviešiem un dalīsimies ciešanās. Un manu uzvārdu lai no skatuves nosauca!
Piektkārt – gribēju pateikt paldies par to, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs spēja apiet birokrātisko aparātu un izņēmuma kārtā sakārtot un neierasti ātri atvērt jau gandrīz 10 gadus veco izstādi par Džonu. Visiem citiem māksliniekiem jāgaida gandrīz divi gadi rindā un jāpiedalās konkursā. Prieks, ka izstādē ir Rīgā dzimušā Filipa Halsmana fotogrāfija ar Dalī, tā gan netika ekspozīcijā īpaši izcelta. Kas zina, zina. Kas zina, tiem prieks. Prieks, ka arī kultūras ministrs spēja izbrīvēt laiku savā saspringtajā ikdienā un ieradās uz izstādes atklāšanu. Uz Latvijas Literatūras gada balvas ceremoniju, kur tiek pasniegts mūsu augstākais apbalvojums literatūrā, viņam tā arī neatlika laika atskriet. Bet te visi bija, visi tika. Nu var, ja saņemas! Paldies arī muzejam par speciāli izveidoto skatuvi, uz kuras visiem sarūmēties! Citādi nevarēs memuāros teikt, ka stāvēts uz vienas skatuves ar pašu Malkoviču. Priekā!
Sestkārt – "Baltijas pērle". Malači. Nu, paskat, spējāt iespiest divas filmas ar Malkoviču arī savā programmā! "Seneka", kurā Džons spēlē Romas filozofu-stoiķi, un komēdija "Misters Bleiks" ir jūsu rīcībā! Ejot garām "Splendid Palace", redzēju priecīgas sievietes, kas fotografējās ar Malkoviču uz kino plakāta. "Baltijas pērles" veidotāji ir ne vien gudri programmu sastādītāji, bet arī plakātus liek pareizā augstumā, tā, lai var nobildēties ar dzīva izmēra Malkoviču.
Septītais un galvenais paldies Malkovičam – par spēju iepriecināt cilvēkus ar savu klātbūtni. Mana mamma pieturā ilgi meklēja somā rīdzinieka karti, līdz, beidzot to atradusi, priekā pacēla gaisā. Un ko domājies – viņai pretī māj Malkovičs. Mamma priecīga stāsta savai dakterei gan par šo, gan arī par to reizi, kad tualetē nejauši satika Katrīnu Denēvu. Daktere esot sākumā satraukusies, vai nevajag palielināt zāļu devu. Bet nē, viss tiesa.
Paldies par šo visu, ceru, jūs paliksiet pie mums ilgi un mēs arī iemācīsimies, kā ir būt Džonam Malkovičam.
1