Ja esmu Tevi uzaicinājusi vakariņās

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

Ir cilvēki, ar kuriem tu esi gatavs ne tikai iedzert, bet arī paēst. 

Ja esmu Tevi uzaicinājusi vakariņās, pirmkārt, tas nozīmē to, ka Tu man gluži vienkārši patīc. Tieši tik ļoti, lai ielaistu Tevi savās mājās, interesētos par to, ko Tu ēd, ko Tu neēd, piemeklētu Tev citus vakariņu viesus, ar ko Tev būtu interesanti sarunāties un varbūt spēlēt galda spēles. Protams, tikai tad, ja Tu vēlies. Tomēr es pārjautāšu divas reizes, brīdinu.

Tālākajā tekstā izstāstīšu, kas notiek pēc tam, kad esmu Tevi uzaicinājusi vakariņās, un pirms Tu esi ieradies.

No paša rīta es sāku pētīt savu mīļāko ēst gatavotāju instagrama lapas un storijus. Es skatos, kas jauns, kas notiek viņu ideālajās virtuvēs, kā viņi gatavo, griež, klabina, iepliķē, maisa ar saviem perfektajiem virtuves priekšmetiem un skaistajām rokām. Viņiem viss izdodas ar pirmo reizi, maize paceļas, dārzeņi nezaudē krāsu, ēdiens atvadās no mums ar Monas Lizas smaidu un tiek eleganti apēsts.

Tas viss mani iedvesmo, bez ironijas. Es atrodu roku kustību, ko būšu spējīga atkārtot, brīdi, kura dēļ es gatavošu – šoreiz mani iedvesmo doma par to, kā es pārgriezīšu pildītā pipara mizu un no tā kautrīgi izsprauksies sviesta lāse, kas kontrastēs ar pipara sarkanumu un pildījuma zaļgano dzeltenumu.

Ir viena maza problēma, kas bojā šo iztēles bildi: mani diezgan resnie un īsie pirksti. Piemēram, agrāk es varēju noteikt, cik piedzērusies esmu, pēc tā, vai man patika mani pirksti. Ja likās pieņemami vai pat glīti, tad bija steidzīgi jābrauc mājās. Tomēr man nav īpaši bieži jāskatās uz saviem pirkstiem un vienīgās trīs lietas, kas tiem izdodas, ir zīmēt, mīļot un gatavot.

Labi, pēc tam seko iepirkšanās. To var darīt, ar grozu aizejot uz tirgu un nopērkot melnus ķiplokus no mūžsenas kundzes, kas sakrokojusies kā trifele, vai arī iepirkties internetā.

Vēl, protams, mēdz pienākt īsziņa no brāļa, kurš raksta: "Līdaka, 18.30." Vai – "Briedis ap četriem". Arī šāda īsziņa var nozīmēt to, ka es jau šovakar pavisam negaidīti ielūgšu Tevi vakariņās.

Man nav iebildumu iepirkties internetā, jo mani garlaiko iešana kājām un lielveikali. Āgenskalna tirgum ne vienmēr ir laiks vai spēks.

Labi, esmu tikusi pie šī gada un šīs valsts pipariem, kurus metīšos pildīt ar basmati rīsiem, ķiplokiem, sviestu, kinzu un neprātīgi apdomīgi un cēli audzētu liellopu, kas ganījies tikai dabiskajās pļavās un klausījies tikai Imantu Kalniņu laikā, pirms meistara veselo saprātu aizrāva Monarhija un vēl citas kolosālas idejas. Bet tā nav vienmēr, dažreiz es pērku arī skumju un nenovērtētu dzīvnieku gaļu. Jo dažreiz es vienkārši nevaru atļauties būt ētiska.

Pildīti pipari man asociējas gan ar manām ebreju, gan ungāru saknēm. Patiesībā jebkas, kas ir pildīts, manā pasaulē ir ebreju, nezinu, vai tā ir īsta patiesība vai tikai mana.

Tā, tagad esmu pilnīgā gatavošanas fokusā. Kā karatē skolotājs, pirms viņš ar asāko zobenu pasaulē pāršķeļ zīda lakatu. Man gan ir viens, bet perfekti ass nazis, kuru es izmantoju, lai grieztu pilnīgi visu. Zinu, ka tas nav košers, bet ar pārējiem man nav tik laba saderība.

Es noskaloju rīsus un, kamēr tiem pāri līst remdens ūdens, tos maisu un glāstu ar pirkstiem. Ieleju katlā aukstu ūdeni, ieberu rīsus. Nomazgāju piparus, noslauku un nolieku uz galda. Paņemu rokā savu nazi un ar skatienu izbaudu katru pipara izliekumu, ko tas pāršķels, Ceru, ka iekšā neatradīsies nekas tāds, kas manu nazi varētu apstādināt, ja nu vienīgi tie mazie, komiskie piparu embriji, kuri dažkārt izbirst. Nogriežu piparu augšu, noņemu vāciņu, izbirdinu sēklas, bet neskaloju iekšpusi, citādi kaut kas no garšas zūd.

Sakārtoju piparus uz cepamās pannas, ko ieziežu ar sviestu. Man patīk, kā sviests uz sausās pannas ķeras, līdz vienā brīdī no manu roku spiediena un berzes padodas un padara pannu vienmērīgi slidenu.

Seko sīpols, kas mani saraudina. Par to esmu pateicīga, jo raudāt kļūst arvien grūtāk un grūtāk, kaut kas manī ir aizsērējis. Sīpols nonāk uz manas mīļākās pannas, uz kuras es cepu visu, izņemot pankūkas. To pannu es arī jūtu, zinu, kas viņai padomā un kāds garastāvoklis.

Pannā es iegleznoju drusku eļļas un ielieku sīpolu. Viņš sāk mainīt krāsu un faktūru, es skatos uz sīpolu un maisu to. Kad sīpols ir gatavs satikties ar gaļu, es tos savienoju, samaisu, satuvinu. Viņi viens otru papildina. Es piemaļu piparus, ieberu sarkano papriku no tikpat sarkanas bundžiņas ar laukstrādnieci lakatā, tai seko jūras sāls un mazliet ūdens no rīsiem. Rīsiem izslēdzu uguni, uzlieku vāku un ļauju tiem notikt. Kamēr veidojas simbioze starp sīpoliem un gaļu, es paņemu tomātus, nomazgāju, izbaudot to formu, un noslauku. Sāku tos griezt, viņi šķīst ar līdzīgu spēku un intensitāti kā pārtraukts dzimumakts. Tomāti nonāk pie gaļas un sīpoliem, tiem pievienojas sapluinīta kinza.

Es nolieku uz galda lielu metāla bļodu, kurā sajaucu rīsus ar pannas komūnu un ar karoti, bet pēc tam pirkstiem piebāžu piparus ar brīnumaini smaržojošo masu. Ielieku cepeškrāsnī uz pusstundu 180 grādos un sāku novākt darba vietu, lai varētu izkrāmēt uzkodas, pārliecināties, vai bērni nav izrijuši sorbetu, un paspēt tos aizsūtīt pakaļ, ja nu kas. Te man vajadzētu ielikt ruļļus, nolakot nagus un izkārtot ziedus. Tomēr tas tā nenotiek.

Šis ir brīdis, kurā situācija iziet ārpus kontroles. Krāmējot kopā pārpalikumus, man galvā iezogas maza domiņa – piparu jumtiņi gluži labi noderētu salsai, tomāti man ir un gurķi tirgū ir pavisam kraukšķīgi. Tas arī nav tālu. Bērni priecīgi aizrikšo uz tirgu pēc gurķiem, nopērk sev svētās šausmas, un visi ir laimīgi. Uz galda parādās krāsaina un priecīga salsa.

Tomēr būtu jocīgi pasniegt salsu vienu pašu, un paprika ar papriku ne pēc kā neizskatās. Tikai pēc nevīžības un laukuma netveršanas. Tā kā Tu man patīc, es arī gribu patikt Tev. Nevīžība un stulbums reti ir īpašības, kuru dēļ kāds izvēlas draugus, vai ne?

Kam vislabāk piestāv salsa? Protams, meksikāņu kesadiljām, pilnām ar pilošiem sieriem! Veikals nav tālu, bērniem vajag pārtraukumu no ekrāniem un sagatavoties īstajai dzīvei, tāpēc viņi dodas pēc tortiljām, vēl drusku kinzas un četriem sieriem, lai visiem būtu kaut kas, ko mērcēt salsā.

Diemžēl paliek pāri nedaudz siera. Tieši tik daudz, lai iznāktu elegantas siera cepurītes sīpolu zupai. Un izcilu lauku sīpolu man ir pilna māja! Ir pat puspudele baltvīna! Protams, tikai pēc brīža es saprotu, ka nav bagetes, un bērniem taču ir nepieciešama fiziska aktivitāte, vai ne?

Sīpolu zupa jau smaržo, grauzdējas bagete ar sviestu un ķiploku. Atceros, ka man jāpārģērbjas un jāuzkrāso vismaz lūpas. Sakārtoju traukus, ielieku mazgāties pēdējos virtuves piederumus. Viss glīts, tīrs, smaržo un gaida ciemiņus. Eju uz istabu un atskatos, lai novērtētu šo idilli.

Manu skatienu piesaista viens notīrīts, veselīgi mirdzošs, paslēpies sīpols. Es mēģinu izlikties to neredzam un speru soli prom, tomēr man galvā netikli iemirdzas zeltaini sīpolu gredzeni.

Tālāk jau Tu vari iedomāties.

Tāpēc tad, kad Tu atnāksi pie manis vakariņās, es diez vai būšu uzkrāsojusi lūpas. Man būs melnas acu zīlītes, pietvīkuši vaigi, pilns galds ar labumiem, izbesīti bērni, kuri atnāks tikai sasveicināties, un, kad Tu apsēdīsies pie galda, es visdrīzāk ieslīdēšu krēslā netālu no galda un skatīšos uz to, kā jūs ēdat.

Džinkstēs trauki un glāzes, raisīsies sarunas.

Es nevienam nepiedāvāšu spēlēt galda spēles. Pat vienreiz. Es būšu nogurusi un ļoti laimīga.

Es būšu izpildījusi savu draudzības rituālu.

Ja Tu atnāksi pie manis vakariņās.