Kā pārdot Latviju jeb mazie un lepnie*

Pirmā aina, kurā es īsi pastāstu par savu tirgotprasmi

Es jau esmu pārdevusi sparģeļus, Latvijas literātus, Nacionālo simfonisko orķestri, saldētu lasi bez galvas, "Satori", dzīvības apdrošināšanu, šerbetu, ibumetīnu, "Melānijas hroniku", sieriņu "Kārums", Liepājas pilsētu, žurnālu "Rīgas Laiks", mentālo veselību, vakcināciju, Dzīvesbiedru likumu, izglītības jauninājumus, galu galā mēģinājusi jūs iemīlināt Latvijas simtgadē un centusies paskaidrot vēlēšanu un menstruāciju procesus.

Dažkārt man izdodas labāk, dažkārt sliktāk. Kāpēc tā? Pirmkārt, kā Edgars Šubrovskis skaidroja Ērikam Stendzeniekam mūsu zaudējumu "Zelta zivtiņas" pičā: "Visas dziesmas albumā nevar būt hiti." Otrkārt, ir pārdodamie, kas jau izdomājuši savu unikālo stāstu un veidu, kā tas stāstāms. Tad visādas Rozenbaumas neko daudz nevar ne ietekmēt, ne radīt, ne palīdzēt. Treškārt, mēs sev melojam par patērētāju, ar kuru runājam, un patērētājam melojam par pārdodamo.

Tomēr – ja man vajadzētu pārdot dzimteni? Vai es to darītu? Jā, protams! Tā būtu galēja mana patriotisma izpausme – palīdzēt tam, ko es no sirds mīlu, darot to, kas man padodas.

Otrā aina, kurā es augstprātīgi apšaubu visu, kas darīts iepriekš

Reiz, sensenos laikos, Latvija skaitījās zeme, kas dzied. Te mēs melojām par pārdodamo. Nu, piemēram, atbrauc Romas atkritumu mašīnu šoferi atpūsties. Bariņš tāds, kas darbā dzied no rīta līdz vakaram. Kliedz šķībi un sirsnīgi visus itāļu klasiķus. Kliedz, meklē mūsu vidū sev līdzīgos. Bet līdzīgie paslēpušies kultūras namos, koros, ansambļos, virtuvēs un pakšos, bet publiski dzied tikai reizi četros gados. Jo bail. Bail kļūdīties, bail, ka aizrādīs. Bail, ka dziedās pārāk labi vai netiks uz Dziesmu svētkiem. No visa bail. Neizdziedājušies Romas šoferi aiz skumjām sadzeras mūsu that brown liquid, sauktu arī par "Rīgas Melno balzamu", un, sastrādātām rokām turēdami pulsējošās galvas, aizbrauc atpakaļ. Mēs, klusībā dziedādami, viņus ar skatienu pavadām.

Planētas nesaprasti un nesadzirdēti, mēs vēlāk transformējāmies par valsti vai vietu, kuru labāk izbaudīt lēnām jeb "Best Endžojed Sloulī". Kā atbilde vāveres ritenim un troksnim, kā iespēja uzdot pa bremzēm: mēs reaģējām uz pasaules vēlmi pārstāt skriet. Jo pie mums skriet nav, kur un kāpēc. Izņemot Nordea/Lattelecom/Tet/Rimi vai vienkārši Rīgas maratonu. Neaizgāja ne slou fūds, ne slou livings, un koncepts kaut kur sloulī izplēnēja.

Šobrīd komunikācijas pasaulē ir nostabilizējies "Magnetic Latvia". Neviens īsti nesaprot, kas ir magnētisks – Latvija, mūsu milzīgi garās sievietes vai Karostas cietuma izolatori kā līksma izklaide, organiskā pārtika, interneta ātrums vai arī tas, ka esam dažādu neveiksmīgu sagadīšanos magnēts? Es ar "Magnetic Latvia" sastapos Londonas grāmatu tirgū, kuram, lai popularizētu latviešu rakstniekus, mēs ar Aneti Konsti un Reini Pētersonu radījām introvertā latviešu autora tēlu. Tas kļuva arvien spēcīgāks gan lokāli, gan starptautiski, tāpēc arī uzraksts "Magnetic Latvia" uz mūsu stenda kļuva arvien lielāks un lielāks. Tomēr beigās introvertā latviešu autora tēls izauga lielāks par "Magnetic Latvia", un vēlāk daudzas kultūras nozares flirtēja ar mums par to, vai šis tēls nejauši nav kas tāds, kas atspoguļo mūs visus – Latvijas iedzīvotājus. Introvertais autors un viņa dāma ir jauki un saprotami, viņi saprotami paskaidro, ka mēs – latvieši – esam nevis kompleksu un rūpju mākti, bet gan īpaši un neparasti. Un tiešām: mēs esam īpaši un neparasti, tomēr ne visi ir introverti – tik vienkārši arī nav. Mums nevar būt introverti hokejisti, operas solistes vai stjuartes. Bet īpaši mēs varam būt. Par to nākamajā daļā.

Ar nesaprotamo magnētismu vēl nav gana, tagad sekosim ar "Mission Latvia" un runāsim par "Jūru 2030". Ko tas nozīmē? Mēs gribam runāt par Latviju kā par valsti ar misiju. Tikai diemžēl nav skaidrs, kādu. Tas ir Eiropas Komisijas piešķirts INSTRUMENTS, kas domāts tam, lai risinātu dažādas problēmas, bet kā reklāmas koncepts "Mission Latvia" ir plakans un vispārīgs. Pat ja tā ir attīstības stratēģija, tas diemžēl nav nolasāms. Ar ziņu, kas nav pietiekami asa vai neparasta, ar mūsu komunikācijas budžetiem nevar izdarīt neko. Atvainojiet, tas ir "Mission Impossible".

Lai bardaks nebūtu pārlieku sīks, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kas tagad atbild par valsts tēlu, piedāvā mūs vienlaicīgi pozicionēt arī kā "Eiropas neatklāto dārgakmeni" – tā mūs pirms vairākiem gadiem nosauca tolaik slavas zenītā esošais pavārs Džeimijs Olivers. Tieši – bungu rīboņa – kulinārijā. Un lai Māra nogrābstās, ja pie mums atbrauks franču autobusu vadītāji, kuriem patīk labi paēst! Pēc "Akustikas", "Ozirisa" un vēl piecu citu vietu apmeklēšanas tik daudz balzama vēl nebūs dzerts.

Trešā aina, kurā es mēģinu salikt uzdevumu tā, lai varētu par to viegli un asprātīgi padomāt, bet drausmīgi sadusmojos

Es sapratu, ka man nevajag pārdot pasaulei Latviju, man jāpārdod latvieši. Gan pasaulei, gan mums pašiem. Tā, lai mēs ieraugām savu vērtību un varam ar to identificēties. Sagatavoju sev uzdevumu, kā es to darītu ar jebkuru citu zīmolu, turoties pie noteikuma, ka pārdodamā unikalitātei jābūt patiesai. Mēs nevaram atļauties pirkt lielus reklāmas laukumus žurnālos vai slavenību viedokli, bet varam vienkārši izstāstīt par sevi interesantu stāstu. Tam jābūt tik nedzirdētam un neparastam, lai par to runātu, tas nevar būt bez ambīcijām un nemanāms. Izveidoju sarakstu ar mūsu neparastībām:

1. Sirsnība pret dzīvniekiem un dabu.
2. Rūpes par vājākajiem.
3. Spēja deviņus mēnešus dzīvot tumsā un nesajukt prātā pavisam.
4. Spēja apvienoties nevis par, bet pret.
5. Talants ar prieku un degsmi aizliegt visu un visur.
6. Nesaprotot jautājumu, apvainoties, nevis pārjautāt.
7. Klusi ievērot personīgo telpu visur, izņemot interneta komentāros.

Pat man pašai likās, ka šis tomēr nebūs risinājums, jo nav ne iepriecinošs, ne interesants. Ne arī baigi gribētos uz tādu vietu braukt. Drīzāk te varētu iznākt kaut kas, pret ko varam apvienoties. Un mīlestība jau mums arī ir nevis par ģimeni, bet pret ģimeni; nevis par valsti, bet pret valsti. Ko no mums vispār var gribēt?

Ceturtā aina, kurā es pārstāju dusmoties un mētāties ar žultsakmeņiem, bet meklēju risinājumu

Uzdodu tviterī jautājumu: "Kādas ir latviešu labākās īpatnības?" Uzzinu, ka:

1. Esam klusi sabiedrībā.
2. Esam māņticīgi.
3. Dāvinām ziedus.
4. Svinam vārdadienas.
5. Svinam kapu svētkus.
6. Esam spītīgi.
7. Mums piemīt darba tikums.
8. Stulbi nesmaidām.
9. Sitam utainus cilvēkus.
10. Ticam, ka ezoterika ir zinātne.

Tad kā gaisma tuneļa galā parādās Anete Konste un saka: "Mēs spējam izkruķīties no jebkuras situācijas." Tā ir taisnība! Un tas pat kaut kur ved. Es arī izkruķīšos un tikšu galā ar šo sarežģīto uzdevumu! Nākamajā komentārā gan tiek minēts, ka "mēs spējam izkruķīties arī no nodokļu maksāšanas", bet ko nu par to! Uldis Ziediņš uzskata, ka mēs esam "nekādi", bet Žanete Eglīte min, ka "esam mēreni un mūsu pelēcībā ir spēks". Elīna Kursīte tam pat ir atradusi vārdu latviski – rēni. Kristaps Siliņš, kurš ir labākais stratēģis pasaulē un kuram es personīgi lūdzu padomu, raksta, ka mūs apvieno "pacietība un pieticība". Sanāk, ka esam visam pa vidu. Neesam ne pārāk skumji, ne pārāk priecīgi, sevišķi gudri vai pilnīgi stulbi, neesam pārāk skaisti, bet arī neglīti noteikti neesam. Esam pa vidu Baltijai un, ja pareizi pagriež globusu, arī planētai: mums viss ir normāli. Normāli četri gadalaiki, normāli politiķi, kuri "zog, bet dalās", normāla sabiedrība, kura kā traka turas pie savas normālības. Mēs esam pietiekami konservatīvi un arī drusku liberāli, dažreiz agresīvi vai pavisam mīlīgi. Ja godīgi, sanāk, ka esam drusku parasti. Pluss tam ir tāds, ka varam doties jebkurā virzienā, ja vien varam par tādu vienoties. Un, ja Siliņam taisnība, ka mums piemīt pacietība un pieticība un mēs to attīstām, tad mums ir skaista nākotne! Ja mums būtu godīgi jākomunicē par to, kas esam, es teiktu, ka esam ceļā uz sevi un attīstāmies. Uz planētas ir daudz tādu cilvēku, kas meklē, tāpēc lai tik viņi brauc šurp, te viņi būs starp savējiem.

Pagaidām mums vēl pietrūkst pacietības un pieticības, jo ne pie viena no nospraustajiem valsts komunikācijas virzieniem neesam pieturējušies konsekventi, to iznesot, lai tur vai kas. Kā ievainotu cīņu biedru no apšaudes lauka. Mēs tos pametam pa labi un pa kreisi, pat īsti neizvērtējot ieguvumus un zaudējumus. Atšķirībā no Rīgas, Liepājas un Igaunijas, kas gan ir daudz mazākas valstis par Latviju, tomēr savu komunikāciju definē skaidri un pie tās arī turas. Turklāt atrod veidu, kā santehnikas iepirkumu kritērijus, kur galvenais ir zemākā cena, nepiemērot radošu risinājumu iepirkumiem. Galvenajam parametram ir jābūt spējai neparasti, kvalitatīvi un aizraujoši izstāstīt savu stāstu un pacietībai darīt to ilgāku laiku, nemainot kursu.

Nupat beidzies hokeja emociju salūts, un atrodas arī iztrūkstošā emocionālā komponente. Izrādās, ka patiesībā esam pusaudži, kuriem vajag mazliet uzmanības un mīlestības. Kādu, kas pasaka, ka esam talantīgi, veiksmīgi, neparasti un īpaši. Tādi paši kā mūsu hokeja izlases spēlētāji. Tikai mums nav bijis Šilova vecvecāku, kuri teiktu: "Mēs nekad viņu nerājām par kļūdām. Ja kaut ko nav izdarījis vai ir zaudējis, vai slikti nospēlējis. Padomā tik: šodien zaudēji, bet rīt uzvarēsi!" Nav bijis tādas nevērtējošas, drošas mīlestības, kas tevi iekļauj, ietin sevī. Vienīgi Vaira mums atgādināja, ka "mēs esam stipri un vareni". Mums kā pamestiem bērniem jādzird, ka esam brīnums un mīlami. Ka mums nav jābūt nez cik perfektiem un ideāliem, lai būtu šo uzmanību un mīlestību pelnījuši. Mēs esam labi tādi, kādi esam. Un to mēs varam iedot tikai cits citam. Mums vajag pašapziņu, lai paceltu galvu, paskatītos apkārt un ieraudzītu, ka ģimenes ar bērniem ir sociāli mazaizsargātas; ka, iekļaujot cilvēkus ar invaliditāti, sabiedrība kļūtu empātiskāka un bagātāka; ka viendzimuma laulības ļautu daļai sabiedrības justies droši; ka Stambulas konvencijas ratificēšana palīdzētu glābt dzīvības; ka dažādu tautību un valodu iekļaušana papildinātu to cilvēku pulku, kuri apgūst mūsu brīnišķīgo valodu un iemīl caurvēju tikpat ļoti kā mēs.

Mēs varam iemācīties ieklausīties un pārjautāt, nevis apvainoties neziņā. Pārstāt skaust un iemācīties lepoties, teikt labās lietas un noklusēt sliktās. Un apvienoties nevis pret, bet par. Jo mēs vēl esam ceļā, kura virzienu izvēlamies paši. Un, kā teicis Tolkīns: "Ne visi, kuri klejo, ir apmaldījušies." Ja aiz mistiskā "viņi" spēsim ieraudzīt un sadzirdēt katru cilvēku, kas te laimē dej, tad viss būs brīnišķīgi. Mūsu pašapziņa ļaus ieraudzīt to, cik mazi, stipri un lepni mēs esam. Nevis paštaisni, bet pašapzinīgi. Mazie un lepnie!

*"Mazie un lepnie" ir grupas "Manta" dziesma.