Vai jūs zināt, kas ir Genādijs Osipovičs? Ļoti iespējams, ka ne, un pat ja par viņu kādreiz gadījies dzirdēt, jūs vairs neatminaties, kāpēc. Bet 269 ar "Korean Air Lines" reisu Nr. 007 lidojušo pasažieru un lidmašīnas apkalpē strādājušo radiniekiem, tuviniekiem un pēcnācējiem viņa vārds, visticamāk, nav svešs. Padomju militārās aviācijas majors Osipovičs 1983. gada 1. septembrī no "Su-15" lidmašīnas izšāva divas "Kaļiņingrada K-8" modeļa "gaiss-gaiss" raķetes un virs Japāņu jūras sekmīgi notrieca no Ņujorkas Džona Ficdžeralda Kenedija lidostas uz Seulu lidojošo "Boeing 747". Bez 105 Dienvidkorejas pilsoņiem (pasažieriem, apkalpes un aviokompānijas darbiniekiem, kas lidoja mājup) lidmašīnā bija 62 ASV pilsoņi, 28 japāņi, 23 taizemieši, 12 Honkongas pilsoņi un pasažieri vēl no kādām 10 valstīm.
Jau pēc Padomju Savienības gala kādā intervijā Osipovičs tika stāstījis, kas esot labi redzējis mirgojošās civilā avioreisa lidmašīnas ugunis. "Redzēju gaišus logus divos stāvos un sapratu, ka tas ir "Boeing". Es zināju, ka tas ir pasažieru laineris. Taču tas neko nenozīmēja. Pasažieru lidmašīnu ļoti viegli var pielāgot militārām vajadzībām." Ziņot komandierim par saviem vērojumiem viņš tobrīd nebija uzskatījis par nepieciešamu.
Padomju armijas pārtvērējlidmašīnas – pāris "Su" un daži "MIG" – bija pacēlušās gaisā tāpēc, ka "Korean Air Lines" reisa Nr. 007 lidmašīna, par pārdesmit kilometriem novirzoties no kursa, bija šķērsojusi ārvalstu pārlidojumiem slēgto Kamčatkas pussalu, kurā bija daudz slepenu padomju militāro objektu. Pavēle lidmašīnu notriekt tika dota brīdi pirms tam, kad tā pameta PSRS gaisa telpu. Uz PSRS militārās virspavēlniecības bažām par to, vai tā tomēr nevar būt civilā pasažieru lidmašīna, aviācijas bāzes komandieris bija atbildējis: "Tā taču pārlidoja Kamčatkai! Tā bez identifikācijas ielidoja no okeāna puses. Ja tā mēģinās šķērsot valsts robežu, es došu pavēli uzbrukt."
PSRS varas iestādes notikušo sākotnēji kategoriski noliedza, bet, kad tomēr atzina, apgalvoja, ka tikusi notriekta spiegošanas mērķiem pielāgota pasažieru lidmašīna. Ārvalstu izmeklētājiem un bojāgājušo pasažieru valstu pārstāvjiem nekāda informācija netika sniegta, bet lidmašīnas lidojuma datu ierakstītāji jeb "melnās kastes" kļuva pieejamas vienīgi pēc PSRS sabrukuma.
Genādija Osipoviča "varoņdarbs" izraisīja pēdējo nozīmīgāko ideoloģisko sadursmi Aukstā kara laikā, kas nereti tiek pielīdzināta Kubas raķešu krīzei 1962. gada rudenī. Vispirms jau šī sadursme notika informācijas kara laukā. ASV tajā guva ievērojamu pārsvaru ar līdz tam laikam neredzētu atklātību – "glasnostj" gan krietni citādākā izpildījumā pēc vairākiem gadiem jau "perestroikas" laikā kļūs par modes lietu arī PSRS, bet tas jau būs cits stāsts. ASV bliežot ar atklātību, publiski pieejama tika padarīta informācija, kas vēl pirms gadiem desmit tiktu uzskatīta par slepenu – piemēram, ziņas par "KAL 007" lidojuma maršruta tuvumā tajā pašā laikā pārlidojušu ASV izlūklidmašīnu. PSRS pārstāvji ko tādu likt amerikāņiem pretī nebija gatavi, un tas nepavisam neizskatījās labi. Taču bez propagandas cīniņiem šim notikumam sekoja arī nopietnas sankcijas. PSRS vienīgajam pasažieru aviopārvadātājam "Aeroflot" ielidošana ASV bija liegta līdz 1986. gadam. Plānus Rietumeiropā izvietot raķetes "Pershing II" Ronalds Reigans un viņa sabiedrotie NATO kaldināja jau labi sen, bet par to īstenošanu līdz 1983. gada septembrim tomēr nebija lielas pārliecības. Pēc 1. septembra darbi pie šī plāna īstenošanas tika strauji atsākti, un raķetes, kas Maskavu spētu sasniegt sešās līdz desmit minūtēs, tika uzstādītas un notēmētas.
Tie, protams, bija citi laiki. Vērtīgs bija vien tas, kas atradās pareizajā "dzelzs priekškara" pusē, jo aiz tā ar saviem nekrietnajiem tīkojumiem tumsas aizsegā ložņāja vienīgi ienaidnieks. Laiki mainījās, visādas robežas bruka un pārbīdījās, 2000. gada datorkļūda pasaules galu neizraisīja, un varbūt pat kaut kādos brīžos varēja šķist, ka "dzīvot kļūst labāk, dzīvot kļūst jautrāk" (es, protams, nedomāju 2001. gada 11. septembri u.tml., bet kas tāds taču nenotiek katru dienu, vai ne?). Un aptuveni gadu pēc 11. septembra Krievijas speciālo uzdevumu vienībai "Alfa" bija iemesls paziņot, ka ir pabeigta "pirmā veiksmīgā operācija daudzu gadu laikā".
Šīs "veiksmes" rezultāts bija 130 ar nezināmu indīgu gāzi noindēti ķīlnieki. 17 no viņiem bija Maskavas Dubrovkas teātrī uzvestā mūzikla "Nord-Ost" iestudējuma dalībnieki, mirusi bija trešdaļa teātra orķestra. Miruši bija arī 42 ķīlnieku sagrābēji – čečenu teroristi. Atsevišķos avotos gan minēts, ka bojāgājušo skaits pārsniedzis 200. Aptuveni 700 teātra apmeklētāji pēc saindēšanās ar ķīlnieku atbrīvošanas operācijā izmantoto gāzi gan izdzīvoja, tomēr daudziem šīs veiksmīgās pretterorisma operācijas rezultāts bija invaliditāte uz mūžu. 26. oktobrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins televīzijā paziņoja, ka cīņā ar "bruņotajiem neliešiem" izdarīts "gandrīz neiespējamais" un ķīlnieku atbrīvošanas operācija esot pierādījums tam, ka nevienam Krieviju neizdošoties "nospiest uz ceļiem". Izmeklēšana par to, kā četri desmiti teroristu, bruņojušies ar vairāk nekā 100 kg sprāgstvielu, kādām 100 rokas granātām, vairākām bumbām un 18 kalašņikoviem varēja tikt līdz Maskavas teātrim, vai nu nenotika, vai arī tās rezultāti tā arī nav publiskoti. Visi beigti, visi gali ūdenī. Astoņus gadus pēc šī notikuma veiktā sabiedriskās domas aptaujā bija noskaidrots, ka 74 % iedzīvotāju tomēr īsti netic varas iestāžu stāstītajam par teātrī notikušo. Grūti šiem 74 % kaut ko pārmest.
Tieši tāpat, kā grūti kaut ko pārmest tiem 334 bojāgājušo tuviniekiem, kas īsti nespēj noticēt kādai no vairākām neoficiālajām, pusoficiālajām° vai oficiālajām versijām par to, kas gan izraisīja sprādzienus, jumta iegrūšanu un ugunsgrēku ķīlnieku krīzes laikā 2004. gada 1. septembrī Beslanā Ziemeļosetijā. Skolas drupas kopā ar bojāgājušo mirstīgajām atliekām steigā tika aizvāktas un aizvestas uz izgāztuvi jau nākamās dienas rītā.
Viens no mūsdienu Krievijas varasvīru ideoloģiskajiem jājamzirdziņiem vēl arvien ir raizes par savu tautiešu drošību un labklājību. Parasti gan valstīs, kur bez saviem tautiešiem var samanīt vēl kaut ko citu pietiekami interesantu. Atsaucot atmiņā tikai dažus šo interešu aizstāvības piemērus vēl no padomju laikiem vai krietni nesenākas pagātnes, par savu drošību uztraukties nudien laikam būtu vērts. Jo īpaši, ja es būtu krievs.
Kaut kā tik ļoti nedroši ir dzīvot pasaulē vai valstī, kur tavas drošības vārdā ar vislabākajiem nodomiem tiek notriektas pasažieru lidmašīnas ar simtiem šķietamā drošībā dzīvojošu ļaužu, tiek indēti muzikālu teātri paskatīties atnākuši tautieši un valsts viesi, bet blakusvalstī rosās bruņoti spēki, kuriem vispār atņemta jebkāda valstiskā piederība, un tomēr viņi it kā skaitās tavējie.
0