Izrāde "α SAPIENSI". Foto: Lita Millere
 
Teātris
09.08.2020

Esmu Valmierā, un man te patīk. 2. daļa

Komentē
0
Saglabā

Evolūcija. Par Valmieras vasaras teātra festivāla 2. dienu

Mana festivāla otrā diena sākas ar netipiski laicīgi tapušu tekstu un vēl netipiskāku vēlmi pēc lielas, baltas, saldas kafijas, ko, izrādās, vegānam Valmierā nav nemaz tik viegli dabūt. Noskaidrojusi, kur varētu būt manas lielākās cerības, saprotu, ka līdz pirmajai izrādei tomēr nepaspēšu uzlādēt sevi ar kofeīna devu, un dodos uz pirmo saulaino uzvedumu. Festivāla otrās dienas programmā mani gaida bērnu izrādes, "Studentu šķūnis" un evolūcija.

Lienes Gravas, Lauras Dišleres, Kaspara Kurdeko un Artūra Dīča veidotais iestudējums "Pus otrs" Ivara Broniča, Ģirta Bisenieka, Alda Liepiņa un Egijas Abarovičas izpildījumā ir visīstākā latviešu versija par slaveno multfilmu "Toms un Džerijs". Saules apspīdētajiem skatītājiem veselu stundu ir iespēja vērot īstu, dzīvu, aizraujošu pakaļdzīšanās un kaitināšanas maratonu ar visdažādākajiem akrobātikas, cirka, dejas un teātra elementiem. Turklāt izrāde pamanās izspēlēt vecākiem ļoti pazīstamas dzīves situācijas. Sēdi un priecājies — nemaz nevajag tekstu, pietiek ar ķermeņa valodu, kā arī precīzi saliktām mizanscēnām un darbībām, lai saprastu, ka trešais ir ne pārāk patīkams bosiks, ka meitenei grib patikt visi, ka meiteņu spēles ir garlaicīgākas, ka vienam patīk lasīt, bet otram vēl nesanāk, ka vecmāmiņa dusmosies, ja redzēs lielo bardaku utt. Te jāpiemin, ka auditorijā bija vērojami daži īsti fani, kuri izrādi vēroja vismaz otrreiz, jo jau iepriekš paredzēja turpmākos notikumus. Kustības un bungu saspēle gan ne vienmēr bija pilnīgi precīza, bet to, šķiet, nemaz nevar pieprasīt no šāda dzīva procesa, kur skaņa seko žestam. Papriecājusies par dažādām ar izrādi nesaistītām ainiņām skatītāju rindās un vertikālās plaknes izmantošanu, pievilkusi pakausi ar sauli, dodos pēc savas kafijas, lai atgrieztos citā saulainā pagalmā.

Toms Treinis un Marta Mielava kopā ar aktieriem Matīsu Budovski, Alisi Danovsku, Emīlu Krūmiņu, Rihardu Zeleznevu jau otro gadu atdzīvina Rīgas ielas 11. nama pagalmu (izrādē "Pagalms atdzīvojas") un dara to tik priecīgi un kārtīgi, ka pat tieši acīs spīdošā saule nespēj aizbaidīt skatītāju uzmanību. Nezinu, vai jaunākās paaudzes bērni zina to, cik forši ir spēlēties ar šķietami nevērtīgiem krāmiem, kam nav ne sejas, ne funkciju, ne skaņas efektu. Ja nezina, tad vismaz šeit to var ieraudzīt. Izrāde, kurā notiek avārija, ierodas ceļu policists, kurš repo, parādās draugs no Japānas, tiek izskaidrots, kā visvienkāršāk uzaicināt meiteni uz randiņu, tiek parādīts, ka ekrāns var nebūt vienīgais rotaļu biedrs, jo vecāku instrumentu kaste, šķūnītis vai garāža var būt pilna ar noslēpumainiem tēliem, aizraujošiem atklājumiem un neizsīkstošām rotaļu iespējām. Kas šķiet pats jaukākais — ir padomāts gan par bērnu, gan vecāku izklaidi, jo šajā izrādē ir saturs abiem – arī vecākiem tiek savs prieks, pavadot savu atvasi uz viņai paredzētu notikumu. Pēc divām saulaini priecīgām izrādēm  saprotu, ka nespēšu turpmāk eksistēt, ja neiebridīšu Gaujā, tāpēc turp arī dodos.

Nākamajā teikumā būs manāma neslēpta reklāma. Pēc pusdienām, peldes un slāpes remdējoša kausa Valmiermuižas alus (nefiltrēta!) iepazīstos ar dažām pirmajām "Mūsējo" pasakām, saņemot pamatojumu savai mīlestībai pret velosipēdu, un nolemju doties ieklausīties studentu balsīs. Katrīnas Dūkas klausāmizrāde "Tepat", kas tapusi ar Barbaras Lehtnas un Lilitas Dunskas palīdzību un izskan Gitas Rebekas Dirveikas balsī, ir izrāde par neiespējamu satikšanos, kas, protams, aktualizē vīrusa laika problēmu mākslā — vai pastarpināta (virtuāla) pieredze tiešām nodrošina satikšanos? Savukārt Lindas Rudenes "Pļavas dzelzenes atzīšanās" ar Kaspara Greiža skaņu inženieriju un Madaras Bores balsi stāsta par Latvijā strauji izmirstošu ekosistēmu — pļavu. Kāpēc es lieku šīs izrādes vienā rindkopā? Lai gan tematika ir gauži atšķirīga, abas izrādes vieno ne tikai audiālā forma, bet arī veids, kādā notiek komunikācija ar skatītāju (klausītāju). Abas izrādes nodarbojas ar emociju un izjūtu implicēšanu, kas vienmēr ir riskants paņēmiens. Ja mani uzrunā uz "tu", liekot domāt, ka tieši man ir paredzēts šis teksts, un manā vietā norāda uz manu attieksmi, rodas tāda kā automātiska pretestība. Ja man saka, ka man ir bail, man jāsaka, ka nav gan. Ja man saka, ka esmu bezatbildīga un nerūpējos par apkārtējo vidi, man spalva sabožas un gribas strīdēties pretī. Es nezinu – var jau būt, ka tādā gadījumā, ja man piedēvētu tikai labas īpašības un priecīgu noskaņojumu, pretestība nerastos, tomēr šaubos. Negribas domāt, ka mēs esam tik savstarpēji saistīti, lai vienādi uztvertu pasauli, tādēļ šīs izrādes, kas manā vietā grib paredzēt manas izjūtas, var paskriet garām, tā arī netrāpījušas mērķī.

Vakarā cilvēku straume plūst uz Valmieras estrādi, kurā Elmārs Seņkovs, Elīna Gediņa, Paulīne Kalniņa, Edgars Mākens, Oskars Pauliņš un teātra apvienība "Esarte" sola pastāstīt par evolūciju izrādē "αSAPIENSI". Šeit aktieri Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis, Emīls Krūmiņš, Toms Treinis un dejotāji Emīlija Berga, Roberta Gailīte, Kitija Geidāne, Gundega Rēdere, Emanuēla Zvaigznīte, Ģirts Dubults un Marģers Vanags ir viens vesels. Tā arī ir pati lielākā izrādes vērtība — ansamblis, kurš elpo vienā ritmā, kur dzimumam nav nekādas nozīmes, kur profesija pašķīst, lai saplūstu ar otru bezkompromisa savienībā. Tādi viņi arī izskatās — noguruši un priecīgi par to, ka ir izdevies radīt 11,5 cilvēku ansambli, kas kopā veido vienu skaidru un reizē abstraktu tēlu. Tas 0,5 ir vienīgais, kas mani nedaudz kaitina. Saprotu, ka šī ir tēma, kur bez reliģiskas pieskaņas neiztikt, tomēr man gribētos meklēt veidus, kā no tās izvairīties. Vai varbūt manai gaumei vienā mirklī pārāk burtiski tas tiek izcelts. Protams, ja α sapiens sāk pretendēt uz dzīvības radītāja (vai augšāmcēlēja) statusu, tad dievam ir jābūt klātesošam, bet negribētos, ka Valmieras estrādē izrādes kulminācijā izskan tēvreize, ko pat Siri apgūst un pārņem bez aizķeršanās. Bet tā, protams, ir manas pasaules uztveres blakne. Tas nemaina to, ka izrāde ne tikai vizuāli spēj aizraut un novest līdz tai baltajai skaudībai, par ko runāju vakar, bet saturiski atklāj precīzu dramaturģiju ar skaidru konfliktu. Un nav jau tā, ka redzamie α sapiensi pakļautos nesaprastajam vientuļniekam – viņi tāpat turpina savu. Un tas ir tik forši, jo pareizā ceļa vai pareizās atbildes nav un mēs varam tikai evolucionēt. Pat tad, ja turpmākā evolūcija ved uz iznīcību. Tas manā uztverē ir tikai loģisks dzīves cikls. Un vispār – būs vien jāpiekrīt Gediņam.

Vakar, braukājot pa Valmieru un socializējoties ar visādiem ļaudīm, sapratu, cik jauki, ka šis ir tāds horeogrāfu festivāls, kur teātris ir patiešām fizisks un daudznozīmīgs un horeogrāfija nav paredzēta tikai laika aizpildīšanai ar dejas numuriem. Kustība šeit ir viens no centrālajiem izteiksmes līdzekļiem, un tas ir tik patīkami atsvaidzinoši, ka nevar nepriecāties par to, ka man ir tik skaisti draugi, tik skaista nodarbošanās un tik skaista festivāla pieredze.

Juta Ance Romberga

Juta Ance Romberga domā un raksta par teātri un starpdisciplināriem mākslas notikumiem, piehaltūrē kā korektore un strādā reklāmā. Ieguvusi maģistra grādu LKA Teātra mākslas programmā, bakalaura – LU ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!