Foto: Unsplash
 
Teātris
10.05.2023

Kā dzīvot un sēdēt, un strādāt kultūrā

Komentē
16

Laikam jāsāk ar to, ka šis teksts nepretendē uz teātra recenzijas žanru. Varbūt tas pieskaras atsevišķām nevalstisko teātru tendencēm. Jebkurā gadījumā – tas darīts caur ļoti personisku prizmu.

Kā jūs strādājat? Sēdus, pusguļus, guļus, zvilnot uz sāna, stāvus, ejot uz skrejceliņa, varbūt sakrustotām kājām uz grīdas? Es gadu nosēdēju dīvānā, atbalstoties tajā ar jostas un lāpstiņu daļu – iešļūc dīvānā dziļāk, pacel kājas, kompis klēpī. Tā pagāja lielākā daļa mājsēdes un attālinātās strādāšanas. Sezonā, kurā biju Spēlmaņu nakts žūrijā, brīvdienas bieži nācās pavadīt ceļā uz Liepāju, Daugavpili, Rēzekni vai Valmieru, lai pēc vairāku stundu brauciena pasēdētu vairāku stundu izrādē, tad atkal pasēdētu, braucot mājās. Gada beigās aizvien biežāk un asāk sāpēja mugura, līdz kļuva grūti apsēsties un piecelties, tad 23. decembrī izvedu pačurināt suni, ienācu dzīvoklī, mazgāju rokas, un pēkšņi mugurā iemetās asa sāpe, no kuras atbrīvoties izdevās, tikai noguļoties uz grīdas. Un es vairs netiku augšā. Katrs mēģinājums piedabūt sevi četrrāpus, sēdus, varbūt pat stāvus beidzās ar asām spazmām muguras lejasdaļā. Pēc vairākām stundām, kuras pavadīju uz grīdas, pieprasot vīram vilkt mani aiz kājām pa dzīvokli, lai tiktu pie kādas gultas vai dīvāna, cerot, ka tie kalpos par atbalstu, lai tomēr tiktu uz kājām, atbrauca ātrie. Salaida vēnā pretsāpju zāles un ilgi gaidīja, kamēr mēģināju tikt krēslā, lai nonestu mani uz mašīnu. Lai gan vēnas bija pilnas ar zālēm, apsēsties nevarēju, un šoferim par apgrūtinājumu nācās nest guļamo dēli. Uz tā es kaut kā uztiku, mani nonesa lejā, piecreiz uztaisīja covid testu, un es nonācu Stradiņu uzņemšanas nodaļā.

Ātri pārlecot laika līnijai, 2022. gada oktobrī man veica mikrodiskektomijas operāciju. Gandrīz gadu veltīju dažādu speciālistu konsultācijām, fizioterapeitiem, rehabilitācijas kursiem, bet mugura jutās aizvien sliktāk. Pēc operācijas ārsts teica: "Nerviņš bija zils. Labi, ka izoperējām tagad." Daudzi mani gatavoja lielām sāpēm un grūtībām pēc operācijas, bet neviena diena pēc operācijas (pat ne pati operācijas diena) nav bijusi ne tuvu tik smaga un sāpīga, kādi bija pēdējie divi mēneši pirms tās.

Redzēju tādu mīmu – tiek reklamēts zārks krēsla formā. Likās tīri asprātīgi. No vienas puses, tak bērnišķīgi vainot dzīves kvalitātes straujā lejupslīdē priekšmetu. No otras puses, šis priekšmets, šī poza ir mūsu visu ikdienas centrā, ne tā? Vismaz tās ikdienas, kas koncentrējas ap biroja darbu/datora ekrānu/veikala kasi/stūrēšanu utt., u.t.jpr. Kādreiz, kad iekāpu sabiedriskajā transportā, pirmais, ko smadzenes izdarīja, – noskenēja telpu, meklējot, kur ir brīvs krēsls. No sabiedriskā transporta principa pēc ikdienā cenšos izvairīties jau kopš 2014. gada, un man tas tīri labi izdodas. Tā vietā ir velosipēds, ziema vai vasara, lietus vai svelme, pretvējš vai pavējš. Kad ieeju jebkurā uzgaidāmajā telpā, manas acis meklē opciju, kur nolikt pēcpusi. Tā ir tik automātiska darbība, ka vairs to pat nepamanu. No rīta pamostos, uztaisu kafiju un eju… apsēsties, vai ne? Lūk, pēc operācijas man bija liegts sēdēt mēnesi. Un pēkšņi sapratu, cik liela daļa dzīves vispār tiek pavadīta sēdus. Labi, rīta kafiju var padzert, arī stāvot kājās un lūkojoties pa logu, kā ar relaksējošām tējām to dara sievietes senilās reklāmās, bet tālāk? Labi, arī augstumā regulējamu galdu mēs nopirkām, kad iekārtojām kabinetu mājās, tomēr – cik ilgi tu stāvēsi? Kad atnāk draugi… Jā, kad atnāk draugi, ātri nonāc pie secinājuma, ka stāvēt sēdošu cilvēku vidū ir nogurdinoši ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Cilvēku jautājumu pilnie skatieni vai cerības, ka stāvu, jo drīz iešu uz virtuvi pēc kaut kā vēl, ir diezgan mulsinoši gan man, gan, šķiet, viņiem. Vienu ballīti pavadīju četrrāpus uz lielās vingrošanas bumbas. Un ballītes beigās konstatēju, ka man ir noberzti ceļgali. Teātris, kino, koncerti, jebkāda kultūras programma ziemas sezonā man kļuva neiespējama, izņemot izstādes, tomēr arī stāvēšanas un staigāšanas ilgums bija pakāpeniski jāaudzē katru dienu. Pēc gājiena uz jebkuru galamērķi man bija jābūt iespējai atgulties. Atguļoties nedrīkstēju apsēsties, un guļus pozā bija jānonāk caur četrrāpus pozīciju. Šo mēnesi pārsvarā pavadīju gultā vai dīvānā, nepārtraukti darot sīkus mehāniskus darbus kompī, tādējādi nospriegojot un apgrūtinot citas muguras daļas.

Nesagaidījusi mēnesi pēc operācijas, nolēmu, ka varu aiziet uz draugu izrādi un skatīties to, stāvot kājās. Gediņu veidotā "Es eju ārā dārzā" pirmajā piegājienā man beidzās četrrāpus zem "Kvadrifrona" stalažām. Ja būtu sevi redzējusi no malas, noteikti uzrakstītu par to, ka teātra žurnāla jaunā galvenā redaktore dejas izrādē izdomā pati savu horeogrāfiju. Zāles tumsa, skatītāju pilnā telpa, dūmu mašīna, mūzika, gaismas – tā visa iespaidā man sareiba galva jau pēc pirmajām desmit izrādes minūtēm, un visu atlikušo laiku es meklēju pozas, kurās varētu ieraudzīt skatuvi, reizē saglabājot asinsriti kājās un, protams, mēģinot netraucēt citiem. Iziešana no zāles manā pārliecībā toreiz būtu bijis lielāks sabiedriskās kārtības traucējums (un nepatīkams pārsteigums izpildītājiem) nekā palikšana zālē un dīdīšanās. Jāatzīst, ka nesen, kad noskatījos izrādi pilnā garumā no sēdvietas, es biju daudz priecīgāka par redzēto. Un te varu tikai pateikties par secinājumu – fragmenti nespēj atspoguļot pilnu mākslas darbu!

Stāvot kājās, vēlāk varēja piedzīvot citu "Kvadrifrona" izrādi – "Pisties vai dzīvot" (režisors Reinis Boters), kas žanriski robežojas ar koncertu, tāpēc auditorijas būšana stāvus it kā nešķita tik ārkārtēja. Tomēr teātra/uzveduma specifika pārāk liek koncentrēt uzmanību uz skatuvi un uz tās notiekošo, tāpēc ķermenis nepatīkami saspringa. Eksperimentālā metāla grupa "Tesa" arī nespēlē gluži tādu mūziku, kurai skanot atbrīvot ķermeni un ļauties plūstošām kustībām. "Tesa" ļauj dejot vien tādā manierē, kādu parasti var novērot četrdesmitgadīgu vīriešu ķermeņos, kad tie, nonākuši draudzenes, sievas, māsas vai meitas mīļākā izpildītāja koncertā, kura mūzika neaizkustina ne emocionāli, ne mentāli, bet fizisku ritmu just var, nedaudz krata kāju. Respektīvi, "Tesas" ritms un temps prasa ķermeņa saspringumu, ātri un bieži atkārtojot mazas amplitūdas kustības kakla daļā vai kājās. Lai gan man kā skatītājai ar jostas daļas korseti šis fakts izraisa ķermenisku diskomfortu, tas pilnīgi noteikti sasaucas un atbilst "Pisties vai dzīvot" tēmai un stāstam. Stāsts, kas vēsta par jaunu vīrieti un diagnozi – prostatas vēzis – ir vienkāršs, bet iedarbīgs. Viens no izrādes iedarbības veidiem ir jau minētā "Tesas" mūzika, jo basa vibrācija iedarbojas tieši uz iekšām, savukārt otrs iedarbības veids ir humors. Izrādes prologā redzam Katrīnas Neiburgas video kolāžu ar ielu intervijām. Cilvēkiem tiek uzdoti jautājumi saistībā ar prostatas vēzi. Atbildes brīžiem ir anekdošu cienīgas, un tas ir tas, kas iedarbojas precīzi, – cik komiski maz mēs zinām par cilvēka ķermeni. Traģikomiski.

Tad Ģertrūdes ielas teātrī tika pirmizrādīta Sintijas Siliņas izrāde "Mans līgums ar krēslu". Izrāde tādiem kā man. Bet vairāk jau tomēr tādiem kā citi, kuri vēl nav nonākuši līdz operācijai. Šķiet, ka pēc analoģijas arī šai izrādei varētu pievienot saukli "sēdēt vai dzīvot", ar "dzīvot" saprotot pilnvērtīgi kustīgu, lokanu, enerģisku un spriganu dzīvi. Šeit tiešām varētu cerēt, ka vismaz kāds skatītājs apzinās, cik attiecības ar krēslu patiesībā ir toksiskas. Cik daudz īslaicīga atvieglojuma tas mums dod! Un cik daudz čakara tas var sagādāt ilgtermiņā. Izrādes uzbūve ir vienkārša un skaidra – fizisks apgrūtinājums, atvieglojums, tad mākslinieciski abstrakta demonstrācija par to, cik ļoti esam pieķērušies šim sadzīves objektam, un tad secinājumi par to, kuras ķermeņa daļas cieš no mūsu magnētiskajām attiecībām ar sēdvietām. Izrādē, kuru apmeklēju es, fiziskā apgrūtinājuma daļa piepildījās daļēji – skatītāji pamanīja objektu, kas atbrīvotu viņus no ciešanām (stāvēšanas kājās), mobilizējās un... apsēdās, tādējādi laupot sev daļu no izrādē paredzētās pieredzes. Es nostāvēju stāvēšanai paredzēto laiku un paspēju sailgoties pēc sēdēšanas. Lai gan mana mugura, protams, ilgojās pēc apgulšanās.

Un tad nāca Ingas Tropas "Pārcēlāja" "Dirty Deal Teatro", kas aizrāva ne tikai saturiski, bet arī formas ziņā piedāvāja ko jaunu un pieejamu. Es nesauktu "Pārcēlāju" par guļamizrādi, jo aizmigt nebūtu vēlams, bet skatītāju horizontālajam stāvoklim šajā izrādē ir būtiska nozīme, un tas paver daudz perspektīvu. Izmantot griestus kā platformu darbībai, šķiet, ir samērā reta iespēja. Īpaši tā, lai griesti būtu centrālā uzmanības fokusēšanas vieta. Esam redzējuši dažus neobligātus starus pārslīdam pār griestiem vai kādu projekciju, kas uz mirkli uzkavējas tieši virs skatītāju galvām, liekot skatienu vērst augšup. Bet šeit griesti ir tieši pretī visu laiku. Un tajos lūkoties ir ērti. Turklāt horizontālais stāvoklis cieši savijas ar tekstu – galvenā varone guļ slima gultā; viņas slimība ļauj pieredzēt dvēseles atdalīšanos no ķermeņa, un viņa apgalvo, ka vērojusi sevi it kā no augšas; skatiens paceļas griestos un ierauga tur... savu atspulgu: un acumirklī atklājas metafora – par pārcēlājas laivu, par ķermeni, kas kā pludiņš guļ uz ūdens virsmas un seko straumes kustībām. No sirds iesaku izrādi, jo tik vienkārša, precīza poētika un tajā pašā laikā skaudrs un ass trāpījums gan personīgajās traumās, gan sociāli aktuālā tēmā ir reta kombinācija. "Pārcēlāja" manā pasaulē ir pacēlusi teātra pieredzes latiņu. Un tajā līdzatbildīga ir iespēja apgulties.

Rakstot šo tekstu, bieži domāju par skolas sistēmu. Par to, kas man tika mācīts un ko varēja mācīt tādos priekšmetos kā veselības mācība sākumskolā (man ir saglabājusies burtnīciņa ar dažādiem statistikas datiem par klasi – cik zēnu, cik meiteņu, cik blondīņu, cik brunešu, cik zilacainu, cik brūnacainu utt. – un vesels atvērums par to, cik svarīgi tīrīt zobus), bioloģijā, klases audzināšanas stundā, pamatskolas līmenī sociālajās zinībās un, protams, sportā. Sports ar saviem neizpildāmajiem normatīviem, pārāk īso pārģērbšanās, iesildīšanās, apģērbšanās un dušošanās laiku. Ar sporta spēlēm, kas biežāk traumē, jo nevienam nav laika 40 minūtēs kārtīgi izstāstīt noteikumus un spēles mērķi un izspēlēt vismaz četrus spēles piegājienus, lai piedalījušies būtu visi un būtu godīgi noskaidrots uzvarētājs. Ar vingrošanas ieskaitēm, kas principā novērtēja tava ķermeņa dotumus iepretim klasesbiedru ķermeņiem, jo nemācīja ne pastiept muskuļus, ne pacietību. Skolas sistēmā neesmu jau teju desmit gadus, tāpēc ceru, ka tā ir mainījusies.

Izrādēm, kuras šeit pieminu un kuru skatīšanās neietilpst tradicionālajā "skatītāji sēž tumsā pretī skatuvei" formātā, ir vienots mērķis – aicināt skatītāju parūpēties par savu ķermeni, par savu veselību (arī mentālo). Diezgan loģiski, ka mana pieredze ar muguru piesaista mani šādai izrāžu trajektorijai un ļauj novērtēt, ka termiņi, darbi, emocionālā un politiskā spriedze liek skriet aizvien ātrāk, bet teātris reizēm mudina apstāties un padomāt par to, ka mūsu personīgās mājas nav tik vienkārši nomaināmas, nav iespējams izīrēt jaunāku modeli vai viegli un lēti salabot kādu detaļu.

Tēmas

Juta Ance Ķirķis

Strādā "Neputnā", lasa korektūras pārsvarā dzejai un ir žurnāla "Teātra Vēstnesis" galvenā redaktore. Domā par teātri, literatūru un valodu un ar to saistītajiem procesiem un problēmām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!