Izrāde "Marija un zibens". Foto: Lita Millere
 
Teātris
09.09.2021

Satikt savus sirdsāķīšus

Komentē
0
Saglabā

Par Valmieras vasaras teātra festivālu 2021.

Uz Valmieras festivālu es braucu ar cerībām, to nevar noliegt. Latvijas teātra kopainā festivālam radītie oriģināldarbi un koncentrētais to izrādīšanas formāts līdz šim bijis mans vasaras prieks. Ja visus iepriekšējos gadus Valmieras festivāls deva signālu, ka teātra sezonas sākums vairs nav tālu, tad pēdējos divos gados festivāls ir iespraucies tieši aktīvākajā teātru darbības laikā. Ar to es mēģinu pateikt, ka vasara, kas atvēlēta visu teātru repertuāru apguvei, atņem jaunatklājuma prieku arī Valmieras festivālam. Un jaunatklājums, šķiet, izpaliek kā skatītājiem, tā arī izrāžu veidotājiem. Ne visos gadījumos, protams, tomēr, ja par pagājušā gada festivālu es nespēju beigt jūsmot vēl mēnesi pēc tā, šogad tā nejūtos. Patiesībā, jo ilgāks laiks pagājis, jo dalītākas jūtas mani pārņem. Tomēr gribu arī piebilst, ka mans skatpunkts, loģiski, nav universāls, nemaz nešaubos, ka mērķauditorijai un visiem citiem, kas iztiek bez teātra rutīnas smaguma, šis festivāls bija aizraujošu atklājumu un prieka pilns. Bet par visu pēc kārtas.

Mans festivāls sākas ar "Kvadrifronu" jeb Paulas Pļavnieces vasarīgo pusaudžu izrādi "Marija un zibens". Klāva Meļļa dramaturģija, Rūdolfa Gediņa kustības, Reiņa Botera mūzika, kā arī Āra Matesoviča, Ances Strazdas, Sandijas Dovgānes un jau pieminētā Botera aktierspēle. Ludziņa aizrauj un ir caurcaurēm par šodienu. Izmantotā leksika, izspēlētās situācijas – redzu acu priekšā tipiskus "Instagram" ikdienas sižetus, problēmas, raksturus. No milzīgā anglicismu un angļu valodas stilīgo sarunvalodas frāžu klāsta sākotnēji pārņem cringe sajūta, un par to joprojām nespēju beigt domāt. Pieņemot, ka uz skatuves viss ir pārspīlēts (pie tā tomēr pa šiem gadiem esmu pieradusi), kāpēc gan mani pārņem kauns, dzirdot uz skatuves izmantotas populāras frāzes svešvalodā? Atbildi joprojām neesmu atradusi. Bet cringe ar laiku pāriet un varu pilnībā nodoties saturiskajām peripetijām. Popkultūra citēta ne tikai burtiski izrādes tekstā, bet arī uzbūvē un montāžā – katra jauna aina tiek pieteikta ar frāzi, kas koncentrē visu turpmākā satura būtību, līdzīgi kā mūsu paaudzes iecienītajā seriālā "Friends", kura sēriju nosaukumi, kas sākās ar vārdiem "The One With/where…" jau deva samērā precīzu mājienu, kas gaidāms sižeta attīstībā. Lai gan pēc formas un arī satura šī ir ļoti tipiska "Kvadrifrona" izrāde, kuras beigās ir cerīgs āmen, piešķirot visai izrādei tādu patīkamu gaišumu, es nespēju atrast sevī motivāciju par to dusmoties. Ja tipisks nozīmē sirsnīgs, asprātīgs, silts, iekļaujošs un aizraut spējīgs, tad tiešām – kāpēc lai par to dusmotos? Marijas pieaugšanas stāsts, viņas centieni atrast savu identitāti, pieņemt un sadzīvot ar to – šis stāsts nav par viņas attiecībām ar māti, brāli, Loti vai kādu citu, bet gan tikai par viņu pašu. Un secināt, ka būt tādam, kāds esi, ir pilnīgi okei, ir ļoti okei secinājums, ko atskārst ir vērtīgi gan pusaugu vecumā, gan pusmūžā.

Nākamās dienas rīts ar poētisku smagnējumu sākas Māras Uzuliņas izrādē "Bumba nerunā". Par dramaturgu uzaicināts Raimonds Ķirķis, par vizuālo noformējumu atbildīgi Andris Landaus un Gundega Evelone, par skaņu – Reinis Indāns, bet aktierspēles prasmes brīvā dabā bez mikrofoniem demonstrē Anastasija Rekuta-Džordževiča un Kristians Kareļins. Izrāde, kas paredzēta pašiem mazākajiem skatītājiem, izceļas uz pārējo festivāla izrāžu fona ar mainīgu darbības vietu, skatītājus piespiežot sekot aktieru spriganajai kustībai no lokācijas uz lokāciju. Tomēr nepamet sajūta, ka šajā struktūrā viss pašķīst un pieņemtie mākslinieciskie lēmumi īsti neattaisnojas. Neesošā akustika, aktieru aktīvā fiziskā darbošanās un lokāciju maiņa apgrūtina dramaturģijas uztveri tā, ka beigās nav skaidrs, kāpēc izrādes nosaukums liecina par to, ka tā ir par puiku ar iesauku Bumba, ja galu galā galvenās varones šajā stāstā tomēr ir skudras. Lai gan no otras puses – kura gan rotaļa pagalmā ir izsekojusi dzelžainas loģikas striktajiem rāmjiem? Kad esi pagalmā ar saviem biedriem kopīgā fantāzijas lidojumā, tad atļauts viss, arī kļūt par skudru karalieni. Daudzstāvu māju pagalms ir autentiska Bumbas teritorija, kurā novērojami arī vietējie iespējamie prototipi un Bumbas draugi – katru izrādi pavada skudru pūžņa iemītnieku ziņkārīgie skatieni (un pat balsis, pievienojoties dziesmai). Turklāt vizuālais noformējums šajā izrādē parūpējas par to, lai, pirmkārt, iegrimtu tajos tālajos atmiņas nostūros, kuros telefonu modeļiem un stilīgām drēbēm nebija nekādas nozīmes, galvenais bija tava spēja aizraut un aizrauties, un, otrkārt, lai mērķauditorija justos līdzdalīga Bumbas ceļojumā aizraujošajā skudru pasaulē.

Lēnā gājienā cauri Valmierai nonāku Pārgaujā un gatavojos Lienes Gravas izrādei "Pus audzis". Kopš "pusOtra" Gravas komanda nav daudz mainījusies. Dramaturgam Artūram Dīcim, scenogrāfei Laurai Dišlerei un izpildītājiem Egijai Abarovičai, Aldim Liepiņam, Ģirtam Biseniekam un Ivaram Broničam pievienojusies Elīna Gediņa, kā arī kostīmu māksliniece Jana Čivžele un muzikālais konsultants Mārcis Auziņš. Jau izrādes nosaukums un radošā komanda liek noprast, ka izrāde ir sava veida sīkvels. Un šī nojauta ir patīkama, jo pirms diviem gadiem Valmieras vasaras teātra festivālā iestudētais "pusOtrs" bija aizraujošs un kvalitatīvs darbs. Tāpēc arī no šī gaidu to pašu, tomēr jāsaka, ka manas gaidas un cerības neattaisnojas. Vērojot bērnus un jauniešus skatītāju rindās, dzirdu kāda jaunieša sūdzību mammai: "Kā šito var rādīt bērniem?!" Protams, mīļi un smieklīgi, tomēr sāku domāt, vai vecuma ierobežojums 7+ tiešām ir atbilstošākais. Izrādei ieskrienoties, sāku saprast, ka šī nav izrāde 2021. gada pusaudžiem, bet gan tiem, kuri bija pusaudži tad, kad izrādes radošā komanda bija šajā vecumā. Jutekliskā Nirvanas "Smells Like Teen Spirit" versija uzrunā nevis jauniešus, bet gan viņu vecākus. Varbūt tajā nekā slikta nemaz nav? Visticamāk jau, ka nav. Tomēr, kad izrādes beigās izpildītāji pietuvojas skatītājiem un sāk pārģērbties uz skolas balli, tad no auditorijas izskan sašutuma pilns: "Kāpēc viņi tā dara?", liecinot par izteiktu neērtības sajūtu, un man jādomā par to, ka te ir aizšauts garām. Arī par izpildījumu mani pārņem līdzīgas bēdas. Uz spēles laukuma dažādas situācijas atrāda 5 augstas raudzes dejotāji un horeogrāfi, tomēr būtiskākais viņu izteiksmes veids ir nevis deja, bet gan sejas izteiksmes un grafiti zīmējumi un frāzes. Brīžos, kad ķermeņa valoda un kustība ņem virsroku, pamanu dažus trikus, ko redzēju jau "pusOtrā", un dažus asprātīgus un vizuāli iespaidīgus paņēmienus. Tomēr spriedzes un aizrautības mirkļi izrādē ir tik reti, ka izšķīst kopējā ritmā.

Sestdiena man beidzas ar pasaules glābšanas mēģinājumu Kristas Burānes izrādē "Pasaules gals un citas blēņas". Gan māksliniece Pamela Butāne, gan aktieri Mārtiņš Meiers un Jānis Kronis precīziem paņēmieniem ātri vien rada sajūtu, ka situācija ir patiešām nopietna. Izrāde liek skatītājiem jau no tās sākuma justies absolūti līdzdalīgiem ja ne pašas izrādes tapšanā, tad vismaz pasaules gala novēršanā gan. Skatītāji, ienākuši skolas telpās un sadalīti aģentu pāros, konferenču telpā tiek iepazīstināti ar radušos situāciju: pasaule jāglābj un tas jādara steidzīgi. Katrs aģentu pāris, apveltīts vēl ar savu krāsu kodu, tiek nozīmēts savā unikālā pasaules glābšanas misijā, sekojot dažādām pavēlēm, ko aģenti Meiers un Kronis ir sagatavojuši kopā ar dažādu skolēnu vīzijām par to, kāds tad īsti varētu izskatīties pasaules gals, kad nu beidzot tas būs pienācis. Tādējādi katrs skatītājs ir apveltīts ar unikālu izrādes pieredzi, kas nepārklājas. Burāne jau iepriekš ir pievērsusies skolai un tās nozīmei tādas sabiedrības veidošanā, kura ja ne spētu novērst pasaules galu, kad tas būs pienācis, bet vismaz apzināsies savu ietekmi uz beigu sākumu un to jau savlaicīgi spēs apkarot. Ja vien jau šobrīd nav par vēlu. Man kā rūdītai skatītājai būtu gribējies sastapties ar spēcīgākiem pārsteiguma momentiem, bet, mēģinot iztēloties, kādas sajūtas pārņem mērķauditoriju, ierodoties uz šo misiju, domāju, ka pati izrādes forma jau vien ir pārsteigums, kas liek priecīgā satraukumā vērt jaunas pasaules durvis un uzmeklēt rīkus, ar ko mēģināt novērst mūsu pasaules galu.

Mans trešās dienas rīts sākas ar saulaino Toma Treiņa "Cilti". Artūra Dīča dramaturģija, Kristapa Kramiņa scenogrāfija, Martas Mielavas kostīmi, Jūlija Melngaiļa mūzika un nupat absolvējušā Valmieras kursa – Agneses Laicānes, Ievas Esteres Barkānes, Sanda Runges, Krišjāņa Stroda, Meinarda Liepiņa, Kārļa Dzintara Zahovska, Rūda Bīviņa, Arta Jančevska un Aksela Aizkalna – aktierspēle. "Cilts" īsumā ir latviešu versija par pasaulslaveno "Universal Pictures" animācijas filmu "Minjoni". Turklāt atgādina paša Treiņa pirms diviem gadiem iestudēto izrādi "Pagalms atdzīvojas" turpat, Valmieras vasaras teātra festivālā. Protams, netaisos bāzt visas objektu izrādes vienā maisā, taču tas, kā dažādi krāmi un atlūzas iegūst ķermeņa apveidus un sejas izteiksmes, ir jau redzēts paņēmiens. Un tomēr šī izrāde uzrunā citos paņēmienos, aizgūstot tehnikas no animācijas filmām, kuras bieži vien iztiek bez vārdiem, ļaujot dramaturģijai izpausties mūzikas tempa un melodijas maiņās, tēlu balss intonācijās, kā arī pārspīlētās kustībās un žestos. Šī multeņu estētika izrādē tiek ieturēta un izpildīta nevainojami. Katrs jauns sižeta pavērsiens ir momentā saprotams kā lieliem, tā maziem, turklāt nepieļauj pārāk plašu interpretāciju, kas, man šķiet, ir bonuss šādas formas izrādēs. Pagalma draudzības Valmierā ir jau apspēlētas, bet šādu "kariņu" piedzīvojusi vēl nebiju. Tieši tāpēc jo sirsnīgāks ir izrādes fināls, kurā izrādās, ka abas karojošās puses nemaz nekaro. Viņi ir viens vesels, kas attiecīgos apstākļos spēj pārvērsties par naidniekiem, mīlniekiem, skauģiem utt. u. t. jpr., gluži tāpat kā visi pārējie, kas pieder šai spēlmaņu ciltij, ko saucam par aktieriem. (Atļaujiet man pašai norādīt uz to, cik salkans bija iepriekšējais teikums! Atvainojiet, bet tā sanāca.)

Svētdienas pēcpusdienā visai strauji mainīgos laikapstākļos un jocīgā gara un prāta stāvoklī man izdodas izskriet vēl 2,5 no 4 Pamelas Butānes un Ances Muižnieces staigājamās audio izrādes "Urbānais safari" maršrutiem. Lai gan vēlme staigāt nav liela, tomēr, sākot austiņās skanēt pirmajām "A-ha" "Take on Me" notīm, saprotu, ka pazīstamās melodijas un ritmi manī stimulēs vēlmi kustēties. Un tas tiešām izdodas. Īpaši tam skaņu celiņam, kas paredzēts manai, Y jeb mileniāļu, paaudzei. Ikviens intro trāpa tieši, kur vajadzīgs, sākot no ansambļa "Toploader" pasaules hita "Dancing in the Moonlight", turpinot ar "50 Cent" leģendāro "In da Club" un beidzot ar "Florence + The Machine" "You’ve Got the Love", kas laikam vienkārši piestāv beigām. Lai gan sajūta ir kā čīzīgā klasesbiedru salidojumā, kur iegrimsti patīkamās un mazāk patīkamās atmiņās par kopīgiem piedzīvojumiem, šī sajūta nemaz nav slikta. Galu galā populārā mūzika pa dažādiem kanāliem sasniedz gandrīz visas ausis un kļūst par konkrēta laika nogriežņa liecinieci. Tātad šī čīzīgā sajūta, ko nodrošina precīzais skaņu celiņš (katrai paaudzei atbilstošs, protams), mani tiešā veidā sasaista arī ar konkrētā maršruta galveno varoni. Un tas ir ļoti iedarbīgs paņēmiens, par ko izrādes veidotāju priekšā vēlos noņemt savu imagināro galvassegu. Lai gan maršrutos pieminēto varoņu savstarpējo attiecību tīklojumam izsekot nav tik vienkārši, tas ar laiku arī vairs nešķiet tik būtiski. Visi zinām, ka pasaule ir maza un Latvija – vēl mazāka, un Valmiera – vēl jo vairāk, tāpēc pietiek ar apziņu, ka viņi un arī mēs visi kaut kādā veidā esam sasaistīti. "Urbānā safari" saturs brīžiem sasmīdina ar precizitāti, reizēm sadusmo ar pārspīlējumu, jo tomēr ir balstīts vispārinātos stereotipos, kas, protams, nevar atbilst katram skatītājam par 100%, un tāds arī nav mērķis. Izrādei ir skaidri definēta virzība – padarīt mūs iecietīgākus vienam pret otru, piedāvājot potenciālus iemeslus, kāpēc esam tādi, kādi esam, reizē arī paskatoties uz sevi no malas ar vieglu humora devu. Turklāt autores ir atradušas vēl neiemītu (vai drīzāk vēl neapnikušu) taciņu, kuras izmantošanas iespējas ir bezgalīgas. Staigājamā audio izrāde, kuras piedzīvošanai nepieciešamas vien austiņas un internets telefonā, ir tiešs trāpījums mērķī vairāku iemeslu dēļ. Protams, pirmais ir jūs-jau-zināt-kas, ko vārdā vairs saukt negribas, – izrādi var piedzīvot kā vakcīnu piekritēji, tā skeptiķi. Otrais – izrādes 4 maršrutiem ir paplašināta mērķauditorija, padarot to par izrādi visai ģimenei, kur nevienam nav jāgarlaikojas otra dēļ. Trešais – un tas mani pēdējā laikā nodarbina pastiprināti – izrāde ir maksimāli ekoloģiska un zero waste principus atbalstoša. Te izmantota vien 4 skaņu celiņu vieta serverī un daži procenti telefona baterijas. Viss pārējais – scenogrāfija, rekvizīti, masu skatu dalībnieki, enerģijas avoti – ir atjaunojami un atkārtoti izmantojami, nekas nav jāizmet un jāiznieko. Un šādi pašās festivāla beigās es attopos ar to garšu mutē, pēc kuras braucu uz visiem Valmieras festivāliem – te ir kas jauns, svaigs un vērtīgs.

Es nezinu, vai sīkvelu ceļš ir īstais, ko iet festivālam. Esmu vairāk par oriģināliem darbiem un radošām idejām, ko turpināt meklēt un atrast Valmieras pilsētvidē. Jo teātra burvība jau tieši ir tajā netveramajā mirklī. Varbūt tas tā saldsērīgi un melanholiski, bet ar izrādēm ir taču tāpat kā ar ūdeni – kad tas izliets, vairs nesasmelsi. Tomēr esmu priecīga, ka Valmieras vasaras teātra festivāls ļāva man šovasar atkal ārpus Rīgas robežām satikt savus sirdsāķīšus un novērtēt, cik sarežģīta mērķauditorija ir bērni un jaunieši (un arī viņu vecāki!).

Juta Ance Ķirķis

Juta Ance Ķirķis domā un raksta par teātri un starpdisciplināriem mākslas notikumiem, piehaltūrē kā korektore un strādā reklāmā. Ieguvusi maģistra grādu LKA Teātra mākslas programmā, bakalaura – LU HZ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!