Par Reiņa Botera izrādi "Latvijas lepnums. Un aizspriedumi" Valmieras teātrī
Par Valmieru. Ielaižot savās telpās Reini Boteru, Lailu Burāni, Kristapu Kramiņu, Rūdolfu Gediņu un Niku Ciprusu, kuri ir atbildīgi par "Latvijas lepnuma. Un aizspriedumu" rašanos, Valmieras teātris top par sociāli aktīvāku kultūrtelpu, kas, protams, visos apstākļos ir vērtīga pārmaiņa. Kārlim Freimanim un Eduardam Johansonam pievienojot Ievu Aniņu un Robertu Jurku, arī izrāde kļūst apaļa.
Par tēmām. Lai gan informācijā par izrādi KVADRIFRONA nosaukums nerēgojas, tomēr gribu sasaistīt šos abus lielumus (kā nekā 2/5 no izrādes radošās grupas ir tieši no KVADRIFRONA sastāva un arī Niks Cipruss arvien biežāk parādās apvienības izrāžu veidotāju sarakstā). Iemesls tam gluži vienkāršs. KVADRIFRONS starp citiem teātriem visizteiktāk atļaujas veidot izrādes par tēmām, kas skārušas pašus un radījušas padziļinātu interesi tieši caur subjektīvo pieredzi. Turklāt pārsvarā nemeklējot atbalstu "lielajā dramaturģijā", bet gan rokoties, mokoties, pētot un rakstot pašiem. Protams, dokumentālajā teātrī tas nav nekas jauns, un arī spēles teātrī spilgti piemēri šādam darba stilam jau bijuši gadiem ilgi. Tomēr KVADRIFRONA gadījumā redzams, ka tā kļūst par konsekventu izvēli. Un rezultāts visbiežāk no šīs pieejas top oriģinālāks.
Par runāšanu. Patiesībā jau muļķīgi teikt, ka Kārlim Freimanim un Eduardam Johansonam būtu pievienoti Ieva Aniņa un Roberts Jurka, ja izrādes centrs ir tieši Roberts. Sākot rakstīt, jūtos kā izrādes epilogā. Aniņa, Freimanis, Johansons un Jurka izkārtojas ap centrālo scenogrāfijas objektu – apli – un, cieši lūkojoties auditorijas sejās, mēģina uzsākt sarunu. Līdzība pavisam vienkārša, tomēr būtiska. Cik daudzi sabiedrības pārstāvji, skatoties citam acīs, tomēr nespēj uzsākt sarunu par būtiskām un sāpīgām tēmām? Stabili – vairāk, nekā spējam iedomāties. Gediņa mazās pirkstu dejiņas neuzbāzīgi, tomēr gana precīzi uzvedina uz domām par to, cik bieži gribam iesaistīties, bet paklusējam. Nagi niez iespraukties, uzsākt smago teikumu, kas sēž kaklā jau labu laiku, bet lūpas tā arī nepaveram. Līdz beidzot sāk runāt Roberts. Teksti, kas nāk no viņa mutes, ir fakti. Kāds varbūt marinēts pārspīlētā emociju gammā, bet tik un tā fakts. Izrādes ievaddaļa kulminē ar nelielu ieskatu Roberta vidusskolas izlaiduma priekšnesumā un skolēnu dziesmu svētku superhita vārdiem "Neviens to nedziedās". Sekojošie jautājumi Robertam par viņa nākotnes plāniem šo frāzi tomēr padara vairāk skumju, ne spēka un pārliecības pilnu. Kāpēc gan Robertam vai katram, kuram dzīve piespēlējusi līdzīgu likteni, būtu pašam jācīnās un jādzied sava dziesma? Sanāk tā: mēs reizēm ieraugām šos cilvēkus, apbrīnojam viņu spēju pašiem padziedāt, pašiem vilkt to savu smago likteni kaklā, bet, kad neredzam, tad neliekamies ne zinis. Un ar "mēs" es šeit nedomāju katru sabiedrības locekli kā indivīdu, bet gan valsti kā vienotu veselumu. Kad Aniņa piedāvā Robertam iet partijā, cīnīties un mainīt sistēmu, viņa atbilde ir pavisam loģiska: "Lai to dara tie, kā pienākums tas ir."
Par neērtību. Labi, es, protams, neesmu eksperte dažādos nespēju jautājumos, un, līdzīgi kā citus, šī tēma mani ķer ar bomi pa pieri. Apzinoties, ka izrādes dalībnieki konkrētajā scenogrāfiskajā risinājumā var (un arī to dara!) ieskatīties man acīs, it kā jautājot: "Nu, jūties neērti?" vai "Mamma mācīja neblenzt uz cilvēkiem ar redzamām fiziskām problēmām, bet kur tagad liksi acis, ja Roberts ir izrādes galvenais varonis?", vai arī "Tu arī esi starp tiem, kas paskries garām, nevis palīdzēs šķērsot ielu, vai ne?" Stulbi, bet atbilde uz visiem jautājumiem ir "Jā". Bet, tā kā uz teātri ir nācies iet samērā bieži, es ātri protu pielāgoties konkrētajiem spēles noteikumiem. Un, lai gan Roberts nenoliedzami ir izrādes centrs un atspēriena punkts, es jau drīz spēju uz viņu lūkoties kā uz vienu no izrādes elementiem, nepiešķirot viņa būtnei pārlieku sentimentalitāti, kas raisītu vairāk empātijas vai neļautu novērtēt šo darbu kā mākslas faktu.
Par apļiem. Izrāde notiek – neticēsiet! – apaļajā zālē, kuras centrā izvietots aplis. Skatītāji sēž tam apkārt un ir tuvu spēles laukumam. Kad darbība norisinās ārējā apļa joslā, aktieris un pirmās rindas skatītājs ir vienā līmenī. Kopā scenogrāfijā ir apmēram 3 riņķa līnijas, kas, katra izmantota citādi, liecina arī par pārmaiņām tēlu attiecībās vai viņu iekšējā sajūtā. Tad uz skatuves, protams, ir Roberts ar saviem riteņiem un apļiem. Kopā ratiņkrēsls un rolators veido 8 apļus. Apļi parādās ne tikai scenogrāfijā un rekvizītos (ja tā drīkst teikt), bet arī kustībā, aktieriem, pirmkārt, kustoties pa riņķa līniju, otrkārt, arī apļojot plaukstas brīžos, kad teksts ir paredzēts tieši skatītājiem, ne savstarpējai komunikācijai. Un šāds simboliskais aplis ir pietiekams, lai mēs laiku pa laikam atcerētos, ka šajā vāveres ritenī esam mēs visi. Turklāt ir tik lieliski, ka aplis ir neuzmācīgs. Tas nav ielikts izrādes plakātā vai uzlikts uz prospekta skatuves dibenā. Tas niansētās kustībās un loģiskā scenogrāfijā sastopas ar ideju uz nestandarta takas.
Par ansambli. Aktieru ansambļa attiecības uz skatuves ir mainīgas. Izrādes ievadā Aniņa, Johansons un Freimanis atveido Roberta ģimeni un tos pūliņus, kas tika pielikti, lai Roberts varētu absolvēt vidusskolu. Dažādie, teiksim, akrobātiskie triki, kas tiek veikti, rāda Roberta skolas gadus un to, cik aprūpēts, pasargāts, lolots viņš ir, pat ja pārējiem tas ir fiziski smags uzdevums. Izrādes vidusdaļa izriet no tādas kā robežsituācijas, kurā Roberts ir nonācis, jo viņam jāsper nākamais solis – jāizvēlas nākotnes profesija un jānošķiras no vecākiem. Tomēr dažādie piedāvātie stāsti (Anete, Normunds un Ieva) rāda diezgan baisu skatu, kāda ir Roberta un arī viņa ģimenes potenciālā dzīve Latvijā. Šajā izrādes blokā, kur aktieri piedāvā citu cilvēku pieredzes stāstus, būtiska nozīme ir mizanscēnai. Aniņas Anete, stāstot savu stāstu, pārvietojas pa apļa ārējo zonu, it kā balansējot uz tā robežas. Tomēr ar laiku Anetes stāsts viņu ierauj atpakaļ apļa centrā, kur viņu, ainai attīstoties, mēģina ieskaut vēl šaurākā – cilvēku ķermeņu – aplī. Lai gan no tā izlauzties viņai izdodas, viņas stāsts tāpat noslēdzas apļa iekšienē. Līdzīgi ir ar Freimaņa Normundu. Sākot stāstu, Normunds šķiet pat brīvs, apļa ārējā sloksnē viņš uzturas pārliecinoši, tomēr ar laiku arī viņš nonāk apļa centrā, liekot saprast – arī praktiski sakārtotā Zviedrijas sistēma nav padarījusi Normundu par laimīgu cilvēku. Savukārt Johansons, stāstot stāstu par Ievu, no apļa nemaz neizkāpj, norādot, ka arī viņš (un mēs visi) ir saistīts ar konkrētās tēmas stigmu. Aktieru mainīgās lomas variē no organiska Roberta ģimenes iemiesojuma līdz individuālu tēlu advokātiem, atgriežoties paštēlos un komiskās televīzijas pārraidēs kļūstot par trīsgalvainu Māri Rīmeni un Latvijas Valsts prezidentu (arī trīsgalvainu un galvenais – sešrocīgu!).
Par ironiju. Lai gan saprotami, ka "Latvijas Lepnums" nav nekas nosodāms, tomēr šī izrāde uzskatāmi parāda to, cik liekulīgi mēs dzīvojam. Apbalvojam cilvēkus par viņu drosmi un darbiem, par ko patiesībā atbildīgai būtu jābūt valstij. Protams, ne visi gadījumi šajā balvu pasniegšanas ceremonijā tādi ir, bet samērā liels procents gan.
Par teātri. Izrādes ansamblis ir vienots gan spēles veidā, gan kustībā, par to šaubu nav. Dokumentālā teātra izrādes pieļauj organisku ikdienas ekspertu un aktieru saplūsmi vienotā lielumā, arī šeit tas ir izdevies. Tomēr vairāk būtu gribējies redzēt tieši spēles elementus. Jā, inscenētā Māra Štromberga uzvara Pekinas Olimpiskajās spēlēs un Latvijas prezidenta runa, pasniedzot "Latvijas Lepnuma" balvu Roberta tētim, kā arī Roberta izlaiduma priekšnesuma fragments ir teatrāli paņēmieni, kas pārsvarā rāmo faktu plūdumu izsit no sliedēm un kompozicionāli sadala izrādi, bet šādu paņēmienu, manuprāt, varēja būt daudz vairāk. Turklāt Roberts taču ir beidzis tieši savas skolas teātra klasi! Un otrs akmentiņš režisora dārziņā no manas puses – nevar taču izrādē, kurā mūzika neizskan nevienā mirklī, pēkšņi to ielikt pašās izrādes beigās. Ja vēl turklāt tā ir Sniedzes Prauliņas «Melncilts»! Reini, tā ir pārāk skaista dziesma, lai izskanētu kā fons aplausiem!
Par foršo. Izrādei ir izdevies kritiski, tomēr bez raudinoša sentimenta vai jūtināšanās dot ieskatu mūsu valsts problēmās, kas saistītas ar visu sabiedrības locekļu iekļaušanu. Un tas ir tiešām forši. Ka man nevis palika žēl vai skumji, bet tapa skaidri redzama vieta izaugsmei. Gan personīgai, gan kopīgai sabiedriskā labuma vārdā.
7