Kad Šveiks no kalpones uzzināja par erchercoga Ferdinanda nāvi, viņš devās uz traktieri "Pie kausa", lai apspriestu jaunumus. Krodzinieks Palivecs atteicās izteikt jebkādu viedokli par atentātu, bet slepenpolicistam Bretšneideram Šveiks paziņoja: "Karš būs, vairāk es jums nekā neteikšu." Bretšneiders piecēlās un svinīgi noteica: "Vairāk jums arī nekas nav jāsaka," – un arestēja Šveiku. "Tik brīnum jauki sākās krietnā kareivja Šveika iejaukšanās pasaules karā. Vēsturniekus interesēs, kā viņš varēja tik tālu ieskatīties nākotnē."
Lai gan situācija ir draudīga, ir arī kaut kas komisks tajā, kā pēdējo nedēļu notikumi Ukrainas pierobežā un pasaules diplomātijā sacēluši gaisā ekspertu mākoņus, kuri riņķo pa medijiem, izsakot viedokļus par to, ko domā un plāno Putins. Vienlaikus jāatzīstas – lai gan man ir daudz citu lietu, ko darīt, un es nekādā veidā neesmu eksperts ģeopolitikā, ļoti grūti ignorēt notiekošo. Uzmācas īpašā sajūta, ka patiešām esam liecinieki kādiem vēsturiskiem notikumiem. Ja būtu iespēja, arī es dotos uz traktieri apspriest Putinu. Tā vietā rakstu sleju.
Pašreizējā viedokļu apmaiņa ir interesanta vairāku iemeslu dēļ, pat neņemot vērā pašu galveno tēmu – būs vai nebūs karš. Pirmkārt, vēstures grāmatās mēdz aprakstīt sabiedrības diskusijas un noskaņojumu pirms tā vai cita kara, un šobrīd varam ļoti tieši izjust, kā tas realitātē notiek. Savā ziņā tas ir īpatnēji, jo nav jau pirmais karš, kas notiek mūsu dzīves laikā, un būtībā arī pašā Ukrainā karš jau sen ir sācies un turpinās kopš 2014. gada, tomēr sajūta šoreiz ir specifiska – varbūt tāpēc, ka ir savdabīgs priekšnojautu, gaidu, draudu un neziņas mikslis. No vienas puses, šķiet neticami, ka tiešām iebrukums varētu notikt. Žurnālisti jautā Krievijas iedzīvotājiem – viņi apgalvo, ka tās ir muļķības, Rietumu politiķu un mediju histērija. Jautā ukraiņiem – tie vismaz pirms dažām dienām notiekošo uztvēra stoiski: diez vai kaut kas īpašs būs, bet, kas notiks, tam jānotiek. Eksperti kalkulē un ziņo, ka vienādojuma iznākums ir tāds, ka šis karš nevienam nav izdevīgs. Tomēr situācija ir tāda, ka pilnīgi mierīgi var iedomāties – vienu rītu avīžpuikas vicinās pa gaisu laikrakstus un sauks: "Ir sācies karš!" Un atkal uzvirmo vēstures aura – tas viss ir kādreiz jau bijis – redz, kā tas notiek dzīvē!
Otrkārt, mūsu acu priekšā izspēlējas ne tikai vēstures, bet arī politoloģijas mācību grāmata. Tas, protams, nav brīnums, jo eksperti kaut kur ir mācījušies, lai kļūtu par ekspertiem. Vienlaikus jāatzīst, ka uzskatāmi var redzēt teoriju robežas.
Mums ir tā saucamie reālisti, kuri saka: rietumnieki paši vainīgi, jo neuztver nopietni to, ka Krievija ir lielvara, kurai rūp sava drošība, – atbilstoši Rietumiem jāsaprot Krievijas intereses un būtībā jāpiekāpjas, bremzējot Ukrainas tuvināšanos Rietumiem. Tad ir tiesību aizstāvji, kuri pašreizējo konfliktu traktē kā vērtību konfliktu – sadursmi starp demokrātiju un autoritārismu; viņu skatījumā Rietumiem likumu un līgumu ietvaros ir jāaizstāv ukraiņu tiesības pašnoteikties pat tad, ja Krievijai tas nepatīk. Citus interesē iekšpolitika – viņi kara draudos saskata tikai Krievijas blefu, kas domāts, lai novērstu Krievijas pilsoņu uzmanību. Vēl citi pēta Putina pagātni, psiholoģiju un lēmumu pieņemšanas stilu, uzsverot Krievijas politikas oportūnistisko raksturu, un uzskata – ja Rietumi nodemonstrēs savu nepiekāpību, Putins atkāpsies. Dažādie skatījumi atšķirīgi skaidro situācijas cēloņus, un arī diagnoze un ieteikumi tālākai rīcībai ir atšķirīgi. Varētu jau atkal atsaukties uz banālo līdzību ar aklajiem, kuri stāsta, kāds izskatās zilonis, spriežot pēc tā, kuram ziloņa orgāniem pieķērušies. Tomēr jāsaprot, ka nav jau nekādu ģeniālu alternatīvu – neviens nav atradis perfektu veidu, kā skaidrot un paredzēt politiskos notikumus. Un praktiski diez vai varam atļauties vienkārši ignorēt jautājumu, atzīstot, ka par to nav iespējama skaidra atbilde.
Visbeidzot trešā piebilde. Spāņu kinorežisors un sirreālists Luiss Bunjuels savu autobiogrāfiju, kuras nosaukums krievu izdevumā ir "Bunjuels par Bunjuelu", nobeidza ar pārdomām par nāvi. Viņš atzina, ka ir pieradis pie domas par nāvi, bet viena gan viņam ir žēl – ka viņam nebūs iespējas sekot līdzi notikumiem pēc viņa nāves, jo nomirt ir kā apstāties romāna vidū – sižets nav beidzies. Viņam gribētos reizi desmit gados piecelties no kapa, aiziet uz kiosku un nopirkt dažas avīzes, lai uzzinātu, kādas nelaimes pasauli ir piemeklējušas.
Tam visam var piekrist, bet vērts pamanīt, ka dzīves romānu ir interesanti lasīt ne tikai tāpēc, ka uzzini turpinājumu, bet arī tāpēc, ka turpinājums ļauj citā veidā uztvert pagātni. Ne tikai nākotni, bet arī pagātni – to, kas jau ir bijis un mums zināms, mēs nekad nespējam saprast "līdz galam". Tāpēc nevajadzētu iedomāties, ka ekspertu un vienkāršu mirstīgo sarunas par to, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir tikai neveikls mēģinājums prognozēt nākotni. Katrs būtisks notikums rada viļņošanos visā mūsu atmiņu un pasaules izpratnes laukā. Un, cita starpā, diskusijas par notikumiem ir daļa no procesa, kurā mēs mēģinām saprast sevi, pasauli, atmiņas, pagātni, vēsturi. Ko nozīmēja PSRS sabrukums? Vai NATO paplašināšanās uz Austrumiem bija prātīga ideja? Vai mēs pareizi sapratām, kas ir Krievija, Eiropa, Amerika? Vai mūsdienu Eiropā ir iespējams karš? Mēs domājām, ka zinām, bet tad no rīta piecēlāmies, atvērām "avīzi", un te nu tas ir – serbu students ar revolveri nogalina Ferdinandu, "to no Konopištes, to resno un dievbijīgo…"
0