Foto: "Unsplash"
 
Sleja
20.03.2023

Dzīvotne zinātniekiem

Komentē
2

Šomēnes Austrālijas Stratēģiskās plānošanas institūts publicēja pētījumu, kurā apgalvots, ka Ķīnas pētnieki dominē 37 no 44 tehnoloģiju nozarēm, kuras var uzskatīt par īpaši nozīmīgām mūsdienās un tuvākajā nākotnē. Tās ietver dažādu tehnoloģiski nozīmīgu materiālu izstrādi, tai skaitā nanomateriālu un 3D drukāšanas tehnoloģijas, komunikācijas tehnoloģijas, dažādas enerģētikas un biotehnoloģiju nozares, robotiku un lidmašīnu dzinēju tehnoloģiju izstrādi. Rangu topā pētījums noteica būtībā pēc visvairāk citēto jeb ietekmīgāko publikāciju skaita un pēc tā, kuru valstu pētniecības institūcijās šo publikāciju autori mājo. Vienīgais nopietnais konkurents Ķīnai, saskaņā ar pētījumā konstatēto, ir ASV, jo Lielbritānija, Vācija, Itālija, Dienvidkoreja, Indija vai Japāna atsevišķās jomās šajos sarakstos parādās, tomēr krietni atpaliek no Ķīnas un ASV. Netiešā veidā arī Eiropas Savienība šajā pētījumā neizskatās labi.

Interesants bija veids, kādā pētījuma autori bija ierāmējuši tā rezultātus – "Rietumu demokrātijas atpaliek globālajā konkurencē". No vienas puses, šis uzsvars uz demokrātisko un nedemokrātisko valstu konkurenci izrietēja no tā, ka pētījuma autorus acīmredzami interesēja tehnoloģiju attīstības militārās un politiskās sekas. Vienlaikus tas liek atcerēties Rietumos plaši zināmu pieņēmumu, ka autoritāri režīmi galu galā zaudē ne tikai politiski, bet arī ekonomiskās un tehnoloģiskās attīstības ziņā. Piemēram, Krievijas teritorija un cilvēku daudzums varbūt to padara neuzvaramu, bet tehnoloģiski tā ir vāja un galu galā – kad jūs pēdējo reizi esat sev teicis: vajadzētu šo ierīci nopirkt, tā taču ir ražota Krievijā? Austrāliešu pētījums šķiet pārsteidzošs tāpēc, ka Rietumi ir ilgi pieraduši sevi uzskatīt par tehnoloģiski pārākiem, bet acīmredzami situācija nav tik vienkārša.

Te uzreiz pāris piebilžu. Pirmkārt, nav nekāda iemesla uzskatīt, ka tehnoloģiskie sasniegumi ir burtiski atkarīgi no demokrātijas. Galu galā tehnoloģiju attīstība ir notikusi gadu tūkstošiem visvisādās sabiedrībās. Un Ķīna tam ir grandiozs piemērs ar grandiozu vēsturi – papīrs, šaujampulveris, kompass ir tikai daži no vispārzināmajiem seno ķīniešu tehnoloģiskajiem atklājumiem. Cita lieta, ka rietumnieki ne vienmēr ir pazīstami ar šo vēsturi, un, lai ar to iepazītos, piemēram, Ķīnas gadījumā vajadzēja Džozefu Nīdemu, britu akadēmiķi, kurš 50. gados Kembridžā sāka izdot pētījumus par ķīniešu zinātni.

Tāpat vērts atcerēties, ka Rietumu demokrātija ik pa laikam nonāk panikā, baidoties, ka ideoloģiskie pretinieki tos apsteigs arī zinātnes un tehnoloģiju jomā. Piemēram, Deivids Halberstems brīnišķīgajā grāmatā "Piecdesmitie" apraksta šoku, ko ASV politiskās un zinātnes elites vidū 1957. gadā izraisīja padomju "Sputņika" palaišana (un radīja ilgstošu pārliecību, ka PSRS apsteidz ASV militāro tehnoloģiju ziņā). Bet, re, "Sputņiks" neglāba Padomju Savienību, un ap 2000. gadu tika publicētas vairākas interesantas grāmatas, kuru autori apgalvoja, ka tehnoloģiju attīstība ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tai skaitā arī no institūcijām un kultūras. Droši vien pazīstamākais darbs ir "Kāpēc nācijas izgāžas? Varas, bagātības un nabadzības avoti", kura autori Darons Adžemoglu un Džeimss Robinsons cita starpā apgalvoja: ja Ķīnas institūcijas nekļūs iekļaujošākas (demokrātiskākas), tā nespēs turpināt savu ekonomisko attīstību. Ietekmīgais "New York Times" autors Tomass Frīdmens 2009. gada uzrakstīja sleju "Vecmammas padoms", kurā viņš pauž neticību, ka valsts, kura cenzē "Google", apsteigs ASV (neprecizējot, kādā ziņā). Proti, viņi visi aizstāvēja domu, ka ne tikai ekonomika, bet arī zinātne un tehnoloģijas attīstās vidē, kurā ir brīva domu apmaiņa, iniciatīva, atklājumu un investīciju aizsardzība, bet autoritāros režīmos tā vai nu nepastāv, vai nevar pastāvēt tādā mērā kā tiesiskās demokrātijās.

Vai viņi kļūdījās? Frīdmens 2022. gada 21. jūlija slejā "Man nebija taisnība par Ķīnas cenzūru" raksta, ka Ķīnas attīstība ir gājusi citu ceļu, nekā viņš bija iztēlojies pirms desmit gadiem – tā ir vienlaikus tehnoloģiski attīstījusies un kļuvusi autoritārāka. Turpat viņš secina, ka ir pāragri spriest, vai Ķīnai izdosies savienot autoritārismu un tehnoloģisko un ekonomisko uzplaukumu ilgtermiņā. Un viņam ir taisnība – arī austrāliešu pētnieki norāda, ka, piemēram, daudzas kvalitatīvas publikācijas vēl nenozīmē, ka tās ir iespējams pārvērst veiksmīgā praktiskā izmantojumā. Piemēram, visi, kuriem nav slinkums, šobrīd piesauc Ķīnas nespēju ražot tādas kvalitātes mikročipus kā Taivāna. Un parasts veselais saprāts ļauj uzminēt, kāpēc privātā iniciatīva neattīstās autoritārā valstī vai kāpēc investīcijas neplūst uz vietām, kur tas, vai tev kaut kas pieder vai tiek atņemts, ir atkarīgs no kāda vietējā ierēdņa patvaļas. Tā ka mēs patiešām vēl nevaram zināt vēstures verdiktu ilgtermiņā.

Tomēr no teiktā nekādi neizriet, ka Rietumu valstīs ar zinātnes un tehnoloģiju attīstību viss ir kārtībā. Savā ziņā Eiropas Savienības gadījums ir īpaši interesants, zināmā mērā tā atgādina Ķīnu. Arī ES patīk pieņemt visādus stratēģiskus lēmumus, virzīt liela mēroga procesus un fokusēt investīcijas. Bet rezultāts ne tuvu nav tāds, kā šī procesa menedžeriem gribētos. ES daudz ko dara arī atbilstoši Adžemoglu un Robinsona ieteikumiem – iesaista, atver, tīklo. Neesmu eksperts, bet arī austrāliešu pētnieku ieteikumi nešķita tādi, kas Eiropas Savienības zinātnes un tehnoloģijas politikas veidotājus varētu pārsteigt. Tā ka, šķiet, te ir kāda problēma, kas nav saistīta tikai ar investīciju apjomu un menedžmentu. Te ir vēl kāds noslēpums. 

Kādi secinājumi no tā visa būtu jāizdara Latvijā? Manuprāt, nekādi – Latvijā zinātnes attīstība atrodas tik pieticīgā stāvoklī, ka globālie jautājumi te ir mazsvarīgi. Ir tikai viens jautājums – investīcijas zinātnē, tehnoloģijās un izglītībā.

Man šķiet, ka ne Latvijas sabiedrība, ne politiskā elite neatkarības gados nekad nav nopietni izvirzījusi mērķi attīstīties šajā laukā. Protams, visi saprot, ka būtu labi, ja mums būtu tehnoloģiski sasniegumi, vadoši zinātniski centri, labas augstskolas, tāpat kā visi gribētu vinnēt loterijā vai, teiksim, labāku mašīnu, bet, ja tu neko nedari, lai šo mērķi sasniegtu, tas nozīmē, ka mērķis nav nopietns. Tā vietā ir visādas naivas stratēģijas, kuru pamatā ir vēlme izdomāt kaut ko, lai kaut kā visu varētu sasniegt tāpat, par brīvu, kā dāvanu. Viena no šādām stratēģijām ir mēģināt pārcelt vainu uz zinātniekiem. Kāpēc tik maz doktoru un tik maz aizstāvēto doktora darbu? Kāpēc tik maz publikāciju? Netiešā veidā tiek norādīts, ka viņi taču slinko, bet patiesībā nav dzīvotnes, kurā šie zinātnieki varētu eksistēt, ir tikai pusizžuvusi peļķe, kurā daži kurkuļi piedalās kaut kādā loterijā par tiesībām vēl dienu izdzīvot. Un zinātnieki uzķeras uz šīm viltībām. Piemēram, diskusija par to, vai vajadzētu doktora darbus ļaut rakstīt angliski – no vienas puses, par šo tēmu var runāt arī nopietni, bet, no otras puses, aiz jautājuma slēpjas cerība, ka mūsu zinātnes kvalitāti varētu uzlabot, tajā neko neieguldot – vienkārši paši zinātnieki parūpēsies, lai viņu pētījumi kļūtu starptautiski nozīmīgāki, nevienam nekas nav jādod, cilvēki paši visu izdarīs, paši tulkos, paši publicēs. Bet realitāte ir tāda, ka Latvija gadu desmitiem ir ES pēdējās vietās ieguldījumos augstākajā izglītībā, zinātnē un tehnoloģiju attīstībā. Nav jau visur nulles, bet nekā laba arī nav. Piemēram, uzdūros tabulai par 2016. gadu, kurā salīdzināti dažādu valstu izdevumi izglītības institūcijām, ņemot vērā cilvēku pirktspējas paritāti, un Latvija OECD valstīs ir trešā pēdējā – pirms Meksikas un Kolumbijas.

Un atbilstoši Latvijas gadījumā risinājums diez vai ir ieguldīt tikai tajās nozarēs, kas, piemēram, vajadzīgas nākotnes tehnoloģiju attīstībai. Es zinu, ka tas izklausās skaudīgi un ir pretēji zinātnes administratoru sapņiem. Bet man ir aizdomas, ka šāda stratēģija radīs tikai jauno zinātnieku eksportu uz tām vietām, kur zinātnes dzīvotnes ir dinamiskas un nepastāv pastāvīgā iznīkšanas draudu režīmā. Bet Latvijas zinātnieki šādā režīmā dzīvo pastāvīgi. Atbilstoši Latvijas zinātnes pirmais uzdevums ir izveidot dzīvotni, kurā cilvēki gribētu uzturēties, un tad būs iespējami arī lielāki mērķi.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!