Foto: Elmārs Sedols
 
Teātris
25.02.2021

Brīvības telpa apziņas mijkrēslī

Komentē
1
Saglabā

Par Andreja Jarovoja režisēto izrādi "Krēsls" Ģertrūdes ielas teātrī

Varbūt nevajadzēja     

Aleksandra Čaka stāstu "Krēsls", kas pirmpublicējumu piedzīvoja 1938. gadā krājumā "Aizslēgtās durvis", līdz šim nebiju lasījusi, tālab, pirms skatīties Andreja Jarovoja ĢIT veidoto, tiešsaistē pieejamo tāda paša nosaukuma tālizrādi, steidzīgi tvēru pēc dzejnieka rakstu dzeltenā sējumiņa. Kaut gan – varbūt nevajadzēja, jo tā vietā, lai ļautos izrādes realitātei, "ieslēdzās" tīri racionāla ziņkāre – kā režisors būs atrisinājis to vai citu rēbusu, kādu stāstā ir ne mazums. Tomēr ziņkāre nav tas sliktākais ceļvedis Čaka motīvu iedvesmotajā izrādes pasaulē, kuras radīšanā līdz ar Andreju Jarovoju piedalījies scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, skaņu partitūru veidojuši Normunds Balodis un Olivers Tarvids, bet par gaismām rūpējusies Dina Beināre. Savukārt aktieri – Sandija Dovgāne, Emīls Krūmiņš un Edgars Samītis – bijuši ne vien izpildītāji, bet arī līdzautori.

Īstais laiks

"Šim stāstam," iepazīstinot ar ieceri, apgalvo Andrejs Jarovojs, "pienācis īstais laiks," – un režisoram var tikai piekrist. Čaka prozas darba matēriju veido pārmaiņas, ko cilvēka psihē izraisa ilgstoša vientulība. Tā nu reiz ir pieredze, kas vistiešākajā veidā sasaucas ar patlabanējām izjūtām kovidsērgas uzspiestajos pašizolācijas apstākļos.

Čaka stāsts ir reizē ļoti konkrēts – ar sadzīviski precīzi uzzīmētu vidi – un noslēpumaini nenoteikts. Lasītāja uztvere ik uz soļa satopas ar nobīdēm no realitātes. Kas tā par Vientuļo salu, kur strādājot radiotelegrāfists Juris Gulēns var nopelnīt divkāršu algu? Un kas tā par valsts institūciju, kuras darbinieks viņš ir? Ar ko viņam jāsazinās? Kas jāpavēsta? Vai vispār visa šī situācija nav Jura satrauktās iztēles auglis? Rakstnieks šos jautājumus atstāj neatbildētus, jo viņam primāri svarīgs kas cits – Jura komunikācija ar priekšmetu pasauli. Pasauli, kas pašam Čakam (kā liecina visa viņa daiļrade) tēlojas dzīva, pulsējoša un jutekliska.  

Pēc tam kad Juris no kaploga jeb vēdlodziņa savā Vientuļās salas askētiskajā mītnē iemācījies priekšmetu valodu, viņam paveras jauna, aizraujoša pasaule un arī zināšanas, kuras, kā allaž, laimi nenes. Atgriezies pilsētā, Juris no mēbeļu savstarpējām tenkām uzzina to, ko nepavisam nebūtu gribējis uzzināt – līgava Zenta viņam ir neuzticīga. Stāsts beidzas traģiski – Juris greizsirdības lēkmē nošauj draudzeni un pēc tiesas sēdes, kurā, uzstājoties ar garu, nevienam nesaprotamu aizstāvības runu, Jurim par labu liecina vienīgi viņa "informators" krēsls, neveiksmīgais radiotelegrāfists tiek iespundēts psihiatriskajā klīnikā.

"Valoda" – Jarovoja teātra atslēgas vārds

Dramatisku notikumu pavērsienu stāstā, kā redzams, netrūkst, taču režisoru vairāk nekā cilvēka likteņa peripetijas interesējis veids, kā Jura apziņā pamazām iesakņojas pārliecība par priekšmetiskās pasaules antropomorfismu, ja ar to saprotam uzskatu, ka arī lietām piemīt domas un jūtas. Par izrādes norišu darbīgo centru tādējādi kļūst valoda. Gan cilvēku valoda, kuru Vientuļajā salā Jurim ir iespēja lietot vien iekodētu Morzes zīmēs, gan dabā dzirdamās skaņas un trokšņi (kā jūras un vēja šalkoņa), gan arī priekšmetu "valoda", kurpes papēdim noklaudzot pret grīdu vai skārda spainim atsitoties pret mazgājamo bļodu.

Vispār jau "valoda" ir Andreja Jarovoja teātra atslēgas vārds. Vairāk nekā stāsts, psiholoģija vai inscenējuma efekti režisoru interesē valoda, kādā teātris sarunājas ar skatītāju. Jarovojs mēdz pārcilāt un pārbaudīt teātra būvmateriālus, lai noskaidrotu, bez kā teātris var vai nevar iztikt un kur tam novelkamas (ja ir novelkamas) robežas. "Krēsls" ļoti organiski ierakstās Jarovoja repertuārā, kur konsekventi tikusi pētīta saspēle starp teātra elementiem – gaismu, mūziku, vārdu, priekšmetisko vidi, aktieru ķermenisko klātbūtni un tehnoloģijām.

Kad esam pieslēgušies izrādei, vispirms labu laiku varam vērot Emīla Krūmiņa Juri – inteliģenta izskata jaunu cilvēku, kurš, izmeties kreklā un bikšturos, sēž pie radiotelegrāfa ierīces un signalizē. Ilgi un neatlaidīgi. Morzes ābecē neorientējos ne tik, cik melns aiz naga, tāpēc māc ziņkāre, vai aktieris tikai imitē Morzes signālu pārraidīšanu vai arī pīkstienu "raksti" patiešām ietver kādu vēsti. Rodas sajūta, ka Juris izmisīgi cenšas sazināties ar citām pasaulēm. Bet atsaucas negaidītā kārtā nevis "citplanētieši" no tālas un nezināmas galaktikas, bet līdz mielēm pazīstamā darba vide.

Starp citu, balsu dzirdēšanas aspektā "Krēsls" atgādina Daigas Kažociņas un Aināra Kamoliņa 2018. gada pavasarī tapušo kopdarbu "Raudives radio", kurā mākslinieciskai analīzei tika pakļauti filozofa un parapsihologa Konstantīna Raudives centieni ar mikrofona palīdzību no radio magnētiskajā lentē ierakstīt mirušo balsis. Andreja Jarovoja izrāde, tāpat kā "Raudives radio", vedina domāt par to, ka pagātnes priekšstati par balsu dzirdēšanu kā zīmi reliģiskai apsēstībai vai garīgai nestabilitātei ir pārceļojuši uz modernajām tehnoloģijām. Radio raidīšanas un skaņu ieraksta ierīces turpina uzturēt spēkā ticību realitātei, kura ar aci nav ieraugāma. Un vēl – tās palīdz radīt spriedzi starp redzamo un dzirdamo, starp dzīvo un nedzīvo.

Divstāvu ekrāns

Kad Juris no radiotelegrāfa beidzot atraujas un pievēršas citām – sadzīviskām, no ikdienas neatdalāmām norisēm – tējas vārīšanai, omletes cepšanai un ar šīm darbībām saistītajai trauku pārcilāšanai un pārvietošanai, datora ekrāns pa horizontāli sašķeļas divās daļās. "Augšstāvā" turpina rosīties Juris, bet lejāk redzam galdu, kuram pāri noliekts mikrofona statīvs. Tā priekšā divu cilvēku – Sandijas Dovgānes un Edgara Samīša – rokas pārcilā gan tādus pašus priekšmetus, kādus izmanto Emīla Krūmiņa Juris, gan arī rīkojas ar pavisam citiem objektiem. Divos līmeņos izkārtotās darbības rezultātā skaņa tiek atdalīta no skaņas avota. Jura rosīšanās augšējā "stāvā" ir nedzirdama, kurpretī apakšējā "stāva" norises šīs mēmās darbības apgādā ar atbilstošu skaņu.

Režisors sakās esam licis lietā speciālas kino apskaņošanas tehnikas, kuru specifiku nepārzinu, tāpēc par tām neņemos spriest. Savukārt teātra kontekstā skaņas atdalīšana no tās avota kvalificējama kā tipiski brehtisks, episkajam teātrim raksturīgs distancēšanas jeb atsvešināšanas paņēmiens, kas skatītājam liek pievērst uzmanību izrādes realitātes konstruētajai dabai. Jādomā, ka šīs tehnikas īpašais jutekliski piedzīvojamais efekts vislabāk būtu novērtējams klātienē, skatītājam tiekot iegremdētam skaņu un trokšņu tīklojumā, kas nāk no dažādiem avotiem un izplešas pa visu telpu.

Lai attālinātās klausīšanās pieredzi kaut nedaudz tuvinātu fiziskās klātbūtnes ideālam, teātra mājaslapa mudina skatītājus izmantot austiņas. Šo rindu autorei tādu iespēju nebija, tālab no apkārtnes trokšņiem izolētas skaņas iedarbība gāja secen. Tomēr ar aci tveramie iespaidi šķita daļēji kompensējam skaņas tīrības un telpiskuma trūkumu, jo datora ekrāna sadalījums ļauj tuvplānā soli pa solim ļoti detalizēti sekot tam, ar kādiem paņēmieniem aktieri rada izrādes skaņu un trokšņu partitūru. Tādējādi skatītājs tiek ievietots Jura satrauktajā apziņā un līdz ar viņu ir spiests fokusēties uz priekšmetiem, kuri sarunājas savā, cilvēkam nesaprotamā valodā. Noklaudz alumīnija krūzīte, uz galda nolikta; glāzē līst ūdens; putojamā slotiņa sitas pret bļodas malām. Uz iekštelpas priekšmetu radītajām skaņām tiek reducētas arī ārpasaules skaņas. Jūras šalkoņa aiz loga tiek uzburta ar diviem trauku mazgāšanas sūkļiem, ko Sandija Dovgāne slidina pāri galda virsmai, bet vētras plosīšanos Edgars Samītis panāk, griežot vecās labās "vēja mašīnas" cilindra kloķi.

Vīzijas

Juri Gulēnu viņa vientuļajā mītnē apciemo arī vīzijas. Vispirms uzputo balts caurspīdīga auduma vilnis, it kā jūra būtu ielauzusies istabā, tad gaisā sāk plivināties sievietes kleita. Tā tuvojas Jurim, aicina un vilina viņu, līdz no kleitas piedurknēm iznirst divas rokas un kakla izgriezumā parādās sievietes seja. Sandijas Dovgānes kairinošā tumšmate Zenta – Jura līgava – vijas viņam apkārt, apskauj un atkal vairīgi aizgriežas. (Nav ne jausmas, tieši kā, jo kleitai jāsaglabā siluets arī bez valkātājas, bet būtu derējis tikt vaļā no drēbju pakaramā, kura metāliskais karkass turpina rēgoties aktrisei uz muguras kleitas izgriezumā, ārdot vīzijas ilūziju un radot, jādomā, negribēti komisku efektu.)

Tiktāl izrāde tur savā varā, jo intriģējoši balansē uz robežas starp reālo un nereālo. Situācija mainās, kad atdzīvojas un cilvēku valodā sāk runāt kaplogs - galvenais vaininieks Jura Gulēna kaislīgajai vēlmei apgūt priekšmetu valodu. Spēles laukuma dibenplānā redzams apaļš logs, kura viducī parādās Edgara Samīša seja. Drīz vien kaplogs iegūst pilna apjoma cilvēcisku veidolu un kļūst par Jura kompanjonu, ar kuru kopā var ieraut kādu šņabīti, parunāties par dzīvi un likt Vientuļajā salā pavadāmajam laikam steigties ātrāk. Tomēr tieši pēc kaploga iemiesošanās skatīšanās pieredze zaudē līdzšinējo intensitāti. Nebūt ne tāpēc, ka aktieri kaut ko darītu šķērsām vai viņu uzvedības veids būtu neorganisks, respektīvi, izpausmes pārspīlētas vai nepietiekamas. Drīzāk tāpēc, ka redzamā un dzirdamā vilinoši noslēpumaino saspēli nomaina tekstā balstīts teātris, kas vārdos paskaidro, kas un kāpēc notiek.

Tuvojoties izrādes beigām, aktieru darbības atkal kļūst mēmas – Sandijas Dovgānes un Edgara Samīša roku vadīts, ziņu pienesējs – saliekamais krēsls –, uz tievām makaronu kājelēm mīņādamies, uzmācīgi nāk virsū Jurim, līdz pieviltais mīlnieks kapitulē un izrēķinās ar nodevīgo līgavu. Tas notiek pilnīgā klusumā. Kādiem pārmetumiem viņi viens otru apmētā, mēs nedzirdam, vien redzam lūpu kustības un trauksmainus žestus. Bet – pēc brīža tas, ko viņi runājuši, tiek atskaņots magnetofona ierakstā.

Atšķirībā no stāsta izrādes fināls šķiet paliekam atvērts – Jura turpmākais liktenis ir miglā tīts un no pieredzētā un piedzīvotā pāri paliek tikai balsis – cilvēku un priekšmetu.

Dators kā palīgs

Iespējams, ka projicēju mākslas notikumā pati savas izjūtas, bet tā vien liekas, ka no Andreja Jarovoja izrādes vējo nostalģija pēc klātbūtnes, pēc aktieriem un skatītājiem kopīgas telpas un laika, ko datora ekrāns nespēj dot. Izrādes darbīgā materiālā pasaule ir reducēta uz to, ko spēj fiksēt kamera. Dators kā medijs te nedefinē ne koncepciju, ne stilu. Tikai palīdz darīt redzamu aktieru darbošanos un teātra tehniskās iespējas. Ne vairāk un arī ne mazāk.

Var jau būt, ka radiotelegrāfista aizraušanās ar priekšmetu valodu, tāpat kā pandēmijas ierobežojumu nomākto cilvēku garīgā līdzsvara zudumi, liecina par apziņas aptumšošanos. Bet varbūt tā tiek pavērta brīvības telpa – satraucoša, bīstama un, iespējams, kaut kādā mērā arī glābjoša.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!