Vara ir vienlaicīgi ļoti izturīga un trausla substance, kas tā vai citādi balstās cilvēku attieksmē, vērtībās un emocijās. Tāpēc ar ieročiem un fizisku spēku nepietiek, lai varu iegūtu vai noturētu. Tā ir sena patiesība. Brutam un viņa domubiedriem neizdevās pārliecināt romiešus, ka Cēzars pelnījis nāvi, tāpēc viņiem bija jābēg no Romas. Luijam XVI armijas nepalīdzēja, kad francūži pārstāja ticēt gadsimtiem ilgu tradīciju jēgai. 1989. gadā Nikolaje Čaušesku varu pazaudēja kameru priekšā – kad sociālistiskā režīma atbalstam sapulcinātajā mītiņā izcēlās nekārtības, Čaušesku spēja tikai instinktīvi māt ar roku un atkārtot: "Hallo, hallo…" – rumāņu tauta no viņa vairs nebaidījās un viņā neklausījās. 2014. gadā Viktors Janukovičs bija spiests bēgt nevis tāpēc, ka neviens nespētu ukraiņu protestētājus Maidana laukumā apspiest, bet gan tāpēc, ka bija ļoti maz tādu, kuri to gribēja darīt. Viņu pameta pat apsardzes dienests.
Arī Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko droši vien neparedzēja, kādu reakciju izraisīs vecais triks ar vēlēšanu rezultātu viltošanu. Galu galā tas patiešām ir vecs triks, Baltkrievijā atkārtots gan visādos referendumos, gan vēlēšanās. Bet šoreiz vismaz ievērojama baltkrievu daļa vairs negribēja klusi samierināties ar notiekošo. Un varam redzēt, kā Lukašenko mokās, lai neredzamo varas substanci kaut kā sataustītu un noturētu, – draud, pielabina, sola, izrēķinās, zemojas un pārdodas. Šī izmisīgā taustīšanās varbūt var viņu kādu laiku paglābt, bet viedā un varenā baltkrievu tēva mirāža, visticamāk, ir zudusi – situācija ir mainījusies neatgriezeniski.
Cita lieta, ka neviens šobrīd nevar paredzēt notikumu attīstību. Visi personāži ir jau zināmi un daudzkārt redzēti – protestējošie tūkstoši, nogaidošais vairākums, ietiepīgais autokrāts, režīma kalkulējošā elite, armija, izlūkdienesti, tuvākas un tālākas lielvaras. Un, kā vienmēr, vienīgie, kuri domā, ka zina, kas notiks tālāk, ir līksmojošie demonstranti – režīmam nav nākotnes, mēs jau esam brīvi, turpmāk būs labāk. (Atceros, ka es tiešām ar skumjām klausījos, kā dienās, kad krita Muamara Kadāfi režīms Lībijā, BBC radio cilvēki ar sajūsmu stāstīja par jaunajiem laikiem, kas pienākuši, – ar skumjām ne tāpēc, ka es kaut kā paredzēju, kas Lībijā notiks, bet tāpēc, ka nevaldāmajā sajūsmā vilšanās jau bija iekodēta.)
Filmas "Vīri melnā" trešajā sērijā ir citplanētietis Grifins, kurš vienlaikus dzīvo vairākās dimensijās. Kaut kādu ne īpaši sakarīgu iemeslu dēļ viņš tomēr nevar noteikt, kurā no dimensijām atrodas, tāpēc uztraucas, vai viņš atrodas tajā pasaulē, kurā, piemēram, aģents K atstāj dzeramnaudu, vai tajā, kurā neatstāj. Atbilstoši vienā gadījumā Zemeslodi meteorīts neiznīcina, bet otrā gadījumā – iznīcina. Ar revolūciju prognozēšanu ir līdzīgi – mēs nevaram zināt, vai atrodamies tajā hipotētiskajā pasaulē, kurā Lukašenko iedvesmojas no Sīrijas piemēra, cīnās līdz pēdējam un armija nostājas viņa pusē, vai pasaulē, kurā viņš nespēj uzsākt karu pret savu tautu vai arī nav cilvēku, kuri gatavi par viņu cīnīties. Vai mēs dzīvojam pasaulē, kur Putins no Ukrainas gadījuma ir secinājis, ka armijas ievešana galu galā kaimiņu tautas noskaņo pret viņu, un tāpēc Baltkrievijā neko tādu nedarītu, pat ja Lukašenko lūgtu, vai arī viņa secinājums ir, ka vienīgais veids, kā nosargāt Krievijas intereses, ir līdz pēdējam aizstāvēt kaimiņu autoritāros režīmus? Vai mēs atrodamies laiktelpas dimensijā, kurā Baltkrievija kļūst par reāli demokrātisku un tiesisku valsti, vai arī tajā, kur autoritāru režīmu nomaina korumpēta oligarhija? Vai režīms Krievijā būs paraugs režīmam Baltkrievijā vai revolūcija Baltkrievijā izraisīs režīma maiņu Krievijā? Kura no pasaulēm pastāv – tā, kurā Baltkrievija ir Krievijas satelīts, tā, kurā Baltkrievija tiek uzņemta Eiropas Savienībā, vai tā, kur šī valsts ir starpzona?
Es, protams, pārāk maz zinu par reālo Baltkrieviju, lai varētu piedāvāt ticamus atbilžu variantus, bet šādas vēstures situācijas ir nepārprotami intelektuāli fascinējošas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc revolūciju laikā sarosās dažādi politisko un sociālo procesu pētnieki, bet šādu dramatisku notikumu laikā izceļas atšķirība starp analītisku skatu no malas un iesaistīto cilvēku perspektīvu. Arī mēs te, Latvijā, pietiekami daudz 20. gs. vēsturē esam piedzīvojuši šo pretstatu. Un tas nav tikai teorētisks: abiem diviem – gan skeptiski analītiskajam, gan iesaistītajam un emocionālajam – ir politiskas sekas un cilvēki rīkojas saskaņā ar tiem. Domāšana un darīšana nav nošķiramas.
Manuprāt, būtu muļķīgi solidaritātes vārdā atteikties no distancētā skatījuma, kas raksturīgs filozofiem, vēsturniekiem vai politologiem, bet, manuprāt, ir arī lietas, ko šāda pieeja ignorē un nepamana (atbilstoši – nevajag iedomāties, ka analītisks skatījums ir nemaldīgs). Piemēram, visām revolūcijām, tai skaitā nevardarbīgajām, ir kopīga sajūta, ka kaut ko vairs nav iespējams paciest. Savā ziņā šīs sajūtas būtība ir apstāklī, ka cilvēks vairs nespēj kalkulēt, būt apdomīgs, piesardzīgs. Ir kaut kas tāds, ko vairs nevar izturēt, un dažkārt nevar izturēt tā, ka ir pat vienalga, vai, ļaujoties šai izjūtai, būs jāzaudē dzīvība. Dažiem ir kaut kādi principi, kurus viņi nevar pārkāpt, citiem ir cilvēki, kurus nododot viņi vairs nespētu dzīvot, citi varbūt pēkšņi vairs nevar izturēt netaisnību un krāpšanu. Es domāju, ka daudzi no mums nemaz nezina, kur viņiem ir šī robeža vai kādos apstākļos tā varētu uzrasties. Es to nedomāju moralizējoši. Es nesaku, ka tādai robežai vajag būt, vai to, ka cilvēki, kuri tai nav uzdūrušies, ir slikti cilvēki. Es tikai saku, ka, manuprāt, šāda robeža ir un nekādas vēstures vai politoloģijas studijas to nevar paredzēt. Un šajā mirklī, kad cilvēks kaut ko vairs nespēj paciest, ir kaut kas ļoti optimistisks.
1