Foto: Unsplash
 
Sleja
02.05.2022

Atjēdzās trīs minūtes pirms pusnakts

Komentē
1
Saglabā

Ja eiropieši nākamo apkures sezonu gaida pamatīga stresa apstākļos, tad jāatzīst, ka paši arī daļēji vainīgi.

Krievija pārtraukusi dabasgāzes piegādes Polijai un Bulgārijai, kuras atsacījās par saņemto maksāt Krievijas rubļos. Kad vienam no nedaudzajiem neatkarīgajiem ekspertiem Krievijā enerģētikas jautājumos Mihailam Krutihinam uzdeva jautājumu, vai šādu no juridiskā viedokļa neatļautu paņēmienu var uzskatīt par šantāžu, Krutihins sāka raiti uzskaitīt tās reizes pēdējo divdesmit gadu laikā, kad Krievija šādu šantāžu (vēlams, apkures sezonas laikā) jau īstenojusi. Citiem vārdiem sakot, par ko jūs, cienītie, esat pārsteigti? Diemžēl Krutihinam ir taisnība – Rietumi vairākkārtīgi saskārās ar to, ko dažkārt tēlaini apzīmē kā mājienu ar koku, bet izlikās nesaprotam. Varbūt atšķirībā no dusmīgākiem komentētājiem es nedomāju, ka iemesls meklējams tieši lēmumu pieņēmēju korumpētībā vai simpātijās pret Kremli. Ticamāk, ka galvenais faktors bija kārdinoša cena par preci un/vai pārliecība, ka Krievija taču pati negribēs zaudēt labus ienākumus.

Zināmā mērā man vairs nešķiet lietderīgi nodoties minējumiem par iemesliem, kāpēc un kuri Eiropā bijuši lielākie naivuļi vai kretīni. Ir jāmēģina saprast, kā situāciju risināt. Un te šī teksta autoram, kuram kopumā nav raksturīga slieksme vaimanāt un nodoties panikai, sākas problēmas – "cipari neiet kopā".

Nav jāatgādina, ka Ukraina – un no savas perspektīvas pilnīgi pamatoti – jau kopš Krievijas iebrukuma 24. februārī aicina Rietumus atteikties ne tikai no Krievijas naftas, bet arī dabasgāzes importa. Kad drīz pēc piegāžu pārtraukšanas Polijai un Bulgārijai žurnālisti ekspertiem Ukrainā taujāja, ko viņi par notikušo domā, Ukrainas puse acīmredzami centās eiropiešus uzmundrināt un iedrošināt. Piemēram, bijušais Ukrainas ekonomikas ministrs, šobrīd Ukrainas prezidenta padomnieks Timofejs Milovanovs pauda, ka galvenais jautājums, kas Eiropai strauji un izlēmīgi jārisina, ir nepieciešamās infrastruktūras izveide. Respektīvi: skaidrs, ka nopirktā dabasgāze būs dārgāka, bet vispār prece tirgū ir. Citiem vārdiem sakot, izšķiroši būs tas, kuram stiprāki nervi – Eiropai vai Krievijai. Līdzīgi uzskata arī cits Ukrainas eksperts enerģētikas jautājumos Mihails Gončars – galvenais, lai Eiropai pietiktu "politiskās gribas".

Es, protams, ļoti cienu Ukrainas ekspertus, bet vēl vairāk paļaujos uz "The Economist", kas saprotamu iemeslu dēļ pēdējo nedēļu laikā par Krievijas energoresursu tēmu raksta regulāri. Tātad jautājums: skaidrs, ka ir nepieciešama jauna infrastruktūra sašķidrinātās gāzes pirkumiem, skaidrs, ka tas nebūs lēti, bet vai vispār ir tāds dabasgāzes apjoms, kas spētu aizvietot no Krievijas agrāk pirkto? "The Economist" 12. martā raksta – labi, var pirkt vairāk no ASV, var atlikt plānotos remontus Norvēģijas gāzes ieguves vietās, var pirkt vairāk no Azerbaidžānas. Un šādi aizstāt 60 procentus no Krievijas iepirktā gāzes apjoma (56. lpp.). 60 procentus. "The Economist" 2. aprīlī raksta – ASV un Eiropas Savienība 25. martā vienojušās, ka ASV šogad papildus līdzšinējam apjomam (pērn 22 miljardu kubikmetru) pārdos Eiropai vēl 15 miljardus kubikmetru. Tā ir apmēram desmitā daļa no Krievijas piegādātās gāzes (64. lpp.). Turklāt runa jau nav par to, ka amerikāņi skopotos vai arī censtos "uzsist cenu" – arī viņu sašķidrinātās gāzes infrastruktūrai ir savi "griesti", un tas, ka Rietumu izlūkdienesti visnotaļ savlaicīgi brīdināja par gaidāmo Krievijas agresiju, nenozīmē, ka šī infrastruktūra var tik operatīvi pielāgoties. Protams, pastāv vēl tāds spēcīgs alternatīvais piegādātājs kā Katara, tomēr atkal – ja runa banāli būs par to, kurš sola vairāk, tad tā ir viena, kaut nepatīkama situācija, savukārt, ja Kataras iegūtie apjomi jau ir sadalīti atbilstoši ilgtermiņa līgumiem (teiksim, ar Ķīnu), grūti iedomāties, kādēļ Katarai šie līgumi būtu jālauž. Grozi, kā gribi, rēgojas pašas preces deficīts – neatkarīgi no tās cenas.

Kas no šādas situācijas izriet? Pirmkārt, var prognozēt, ka tomēr katra Eiropas valsts vai vismaz reģions centīsies meklēt risinājumus specifiski savai situācijai. Piemēram, Itālija aprīlī vienojās ar Alžīriju, ka tā palielinās dabasgāzes eksportu uz Itāliju par 9 miljardiem kubikmetru (2021. gadā apjoms bija 22,5 miljardi), un rezultātā Krievijas piegādes no pirmās vietas (29 miljardi kubikmetru vai 40% no visām piegādēm) noslīdēs uz otro. Jau pieminētajā Bulgārijā Krievijas dabasgāzes piegāžu pārtraukšana patiesībā valsts energosistēmai neko traku nenodara – lai gan 70% no Bulgārijas patērētās dabasgāzes tiek pirkta no Krievijas, dabasgāze veido tikai 14% no energoresursu patēriņa valstī. Daudz svarīgāka Bulgārijai ir "Lukoil" piegādātā nafta (60% no patēriņa) un arī atomenerģija. Respektīvi, Bulgārija kaut kur gāzi atradīs, bet no Krievijas naftas un dalības atomenerģijas ieguvē atteikties nebūs ar mieru. Sava specifika, tā teikt. Var, protams, raudulīgi teikt, ka krīzes laikā visiem būtu jāturas kopā un jārīkojas solidāri, tomēr, mierīgi padomājot, ja šādu individuālu risinājumu rezultātā tirgū nonāk vairāk preces (dabasgāzes), mums tas der. Otrkārt, es nebūtu pārsteigts, ja krīzes situācijā vismaz uz dažiem gadiem tiktu mīkstināts t.s. zaļais kurss energoresursu sadaļā. Vācijas valdība gan vēl martā apgalvoja, ka neskaidrā situācija ar Krievijas piegādēm nepiespiedīs to atteikties no agrāk pieņemtā plāna turpināt atomelektrostaciju slēgšanu valstī, tomēr paskatīsimies, ko politiķi teiks, piemēram, jūnijā. Tāpat es nebrīnītos, ja Polijas gadījumā tiks, kā saka, pievērtas acis uz ogļu īpatsvaru valsts energobilancē. Ja šādi kompromisi ir terminēti laikā (piemēram, pieļautās atkāpes beidzas pēc diviem trim gadiem), tad, manuprāt, tādi būs jāpieņem. Treškārt, jārēķinās, ka alternatīvie gāzes piegādātāji arī nav nekādi paipuisīši. Piemēram, Alžīrijai ir sliktas attiecības ar Maroku, Spānijai – labas. Aprīlī Alžīrija piedraudēja pārtraukt dabasgāzes piegādes Spānijai, ja tā turpinās dalīties šajā deficīta precē ar Maroku. Vidusjūras austrumu daļā ir ievērojamas dabasgāzes atradnes, bet arī izcili kašķīgi kaimiņi ap tām – Eiropas Savienības dalībvalstis Kipra (un tās aizstāve Grieķija) un Turcija. Žargonā izsakoties, garšīgs projekts, bet smags gadījums. Ceturtkārt, pastāv arī diezgan nejauka vai, drīzāk, amorāla kompromisa iespēja. Ļoti vienkāršoti to varētu aprakstīt tā: Eiropa beidzot dod Ukrainai tādu bruņojumu, kādu Ukraina prasa, turklāt šobrīd un nākotnē devīgi atbalsta arī finansiāli, pretī pati sev piešķirot tiesības Ukrainu piečakarēt citā aspektā, proti, īstenot Kremļa piedāvātās mahinācijas – rubļu maksājumus par dabasgāzi. Rupji sakot, Eiropa nopērk sev laiku reformām un tam, lai neizskatītos pēc Ukrainas nodevējiem. Vairumā gadījumu es cenšos atturēties no kategoriskiem vērtējumiem, tādēļ atliekam debates par to, kas ir nodevēji un kas ne. Toties arī bez debatēm ir skaidrs, ka pēc pajoliņiem mēs, eiropieši, gan izskatāmies – kaut vai tāpēc, ka tagad tik izmisīgi un neglīti jāmokās un jālokās, lai gan bez tā lielā mērā varējām iztikt.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!