Džūdita Šklāra 1972. gadā. Hārvarda Universitātes arhīvs.
 
Politika
30.09.2020

Atceroties Džūditu Šklāru: liberālisms kā brīvība no bailēm

Komentē
0
Saglabā

Sarunās gan ar latviešiem, gan ārzemniekiem, kam ir kādas zināšanas filozofijā, Rīga parasti tiek saistīta ar Jesaju Berlinu un dažreiz ar Herderu. Tie rīdzinieki, kam tas rūp, lepojas ar šo pilsētas pagātni, tāpēc Džūditas Šklāras (1928–1992) nepieminēšana ir vairāk nekā mulsinoša, it īpaši ņemot vērā viņas intelektuālo statusu un starptautisko atpazīstamību (laikā, kad top šis raksts, latviešu valodā viņai nav pat savas "Vikipēdijas" lapas).

Šklārai ir liela nozīme 20. gadsimta liberālisma filozofijā (līdzās Berlinam), un viņa ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu politiskajām domātājām, par spīti piedzīvotajām totalitārisma un kara šausmām, kā arī trimdai. Judīte Nise (Dita, kā viņu sauca draugi) piedzima Rīgā 1928. gada 24. septembrī jauktā latviešu-ebreju ģimenē. 13 gadu vecumā viņa pameta Latviju un, šķērsojot Padomju Savienību, 1941. gadā nonāca ASV. Trimdā viņa apprecējās un mainīja savu uzvārdu uz Šklāra.

Šklārai bijusi iespaidīga karjera Hārvarda Universitātē. Viņa ir pirmā sieviete, kam piešķirta Politikas zinātnes departamenta vadītājas vieta. 1989. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti, kas vada prestižo Amerikas Politikas zinātnes asociāciju. Ziemeļamerikas politiskajā teorijā viņas ietekme ir milzīga. Piemēram, Makgila Universitātes profesora Jākoba Levi darbs "Baiļu multikulturālisms" ("Multiculturalism of Fear"), viena no svarīgākajām grāmatām, kas sarakstīta par kultūru dažādību, tapis, iedvesmojoties no Šklāras idejām. Personiska anekdote: pēc doktora darba aizstāvēšanas mana priekšniece Toronto Universitātes Ētikas nodaļā bija Melisa Viljamsa, agrākā Šklāras doktorante. Tikai tad, 2008. gadā, es uzzināju, ka Šklāra patiesībā dzimusi pilsētā, kurā sāku iemīlēties.

No liberālisma...

Liberālisms ir liela dažādu teoriju saime. Ekonomiskais liberālisms atbalsta tirgošanās brīvību. Neoliberālisms, radikāla ekonomiskā liberālisma interpretācija, cenšas atbrīvot no ierobežojumiem un regulām visus iespējamos tirgus, sākot ar enerģijas un transporta līdz pat medicīnisko pakalpojumu, sociālās apdrošināšanas un nacionālās drošības tirgum. Visbeidzot, politiskais liberālisms, kam pamatā ir individuālās tiesības un brīvība, koncentrējas uz privātās sfēras aizsargāšanu no patvaļīgas iejaukšanās.

Politiskajam liberālismam nav vienotas formas, bet ir vairāki varianti. Daži no tiem var būt ļoti prasīgi un aicināt pašus pilsoņus attīstīt savas spējas, aktīvi iesaistīties sabiedrības dzīvē. Citi var būt ambiciozi vai sarežģīti, ar skrupulozi izstrādātu principu arhitektūru kā, piemēram, Šklāras kolēģa Džona Roulza taisnīguma teorijai.

Savukārt Šklāras koncepcija ir tiešāka, to ietekmējušas fašisma, nacisma un komunisma zvērības, 2. pasaules kara un trimdas pieredze. Viņa apgalvo, ka liberālisma mērķis ir aizsargāt pilsoņus no bailēm un pazemojuma: bailēm no apcietināšanas, fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības, spiediena utt. Šklāra identificē valsti un tās aktīvos pārstāvjus (aģentus) kā galveno apdraudējumu.

Kamēr daudzas politiskās teorijas piedāvā pozitīvu, dažreiz ļoti detalizētu vīziju par to, kā vajadzētu izskatīties labai un taisnīgai sabiedrībai (citiem vārdiem sakot, artikulē summum bonum jeb augstāko labumu), Šklāra noraida šādu skatījumu. Viņas pieeja nesola hipotētisku perfekto sabiedrību divu iemeslu dēļ: gan tāpēc, ka tādas radīšana neizbēgami novestu pie oponentu un noliedzēju apspiešanas, gan tādēļ, ka viņas attieksme pret politiku ir skeptiska, pat pesimistiska. Pieticīgāk formulējot, viņas pamatprincips ir novērst "summum malum" (augstāko ļaunumu).

Darbā "Baiļu liberālisms" ("The Liberalism of Fear") viņa raksta, ka "ļaunums ir nežēlība un bailes, ko tas izraisa, un bailes no bailēm pašām". [1] Liberālas sabiedrības mērķis ir stāvoklis, kurā "ikviens pieaugušais varētu bez bailēm un izpatikšanas pieņemt tieši tik daudz efektīvu lēmumu par tik savas dzīves aspektiem, cik ir savietojams ar jebkura cita pieaugušā tādu pašu brīvību" [2].

...līdz bailēm...

Ideja par to, ka liberālu sabiedrību veido indivīdi, kas bez laba iemesla neiejaucas viens otra privātajā sfērā, nav jauna un atrodama jau Džona Loka un Džona Stjuarta Milla darbos. Franču "Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijas" (1789) ceturtajā pantā rakstīts, ka "brīvība nozīmē darīt jebko, kas nekaitē citiem: tātad katra cilvēka dabisko tiesību īstenošanai ir tikai tās robežas, kas nodrošina citiem sabiedrības locekļiem šīs pašas tiesības".

Šklāras jaunieviesums ir emociju nozīmes pārvērtēšana un fokuss uz bailēm, precīzāk – bailēm kļūt par nežēlības upuri. Viņa šo jautājumu atvedina uz liberālisma pirmsākumiem jeb nepārtrauktajiem reliģiskajiem kariem, kas plosījās 16. un 17. gadsimta Eiropā. Ja citi liberāļi kā galveno principu, kas dzimis šajos juku laikos, uzsver toleranci, Šklāra akcentē brīvību no bailēm, ko rada nežēlība un pazemojums. Viņasprāt, lai vadītu institūcijas, ar toleranci nepietiek. Ir nepieciešams taustāmāks saturs; "kaut kas", kas veido intīmāku sasaisti ar indivīdu.

Par liberālisma pamatu tad kļūst "pirmo tolerances aizstāvju šausmās dzimusī pārliecība, ka nežēlība ir absolūtais ļaunums un noziegums pret Dievu un cilvēci" [3]. Ar nežēlību jāsaprot "apzināta fizisku un emocionālu sāpju izraisīšana, ko spēcīgāka persona vai personu grupa veic pret vājāku, lai panāktu kādu taustāmu vai netaustāmu rezultātu" [4]. Brīvība nav iespējama, ja sievietes un vīrieši atrodas nepārtrauktā baiļu stāvoklī.

Protams, nedaudz baiļu ir nepieciešams katrai leģitīmai un funkcionējošai valstij. Bez tām sabrūk gan institūcijas, gan sabiedrība. Tomēr Šklāru uztrauc baiļu nepamatota uzspiešana, ko veic likumiski neierobežotas valstis un īpaši ietekmīgi indivīdi. Šajā jautājumā viņas pozīcija ir izsmalcināta: ar nežēlības un pazemojumu trūkumu nav gana – nežēlība un pazemojums ir jānoliedz institucionāli; liberālajai iekārtai tie jāpadara neiespējami. Citiem vārdiem sakot, brīvība var pastāvēt tikai tad, ja cilvēki ir pasargāti jau no baiļu iespējamības vien, no tā, ka nežēlība un pazemojums vispār varētu notikt.

Šī aizsardzība pret nežēlību, pret bailēm no nežēlības un bailēm no šīm bailēm ir vienīgais liberālas sabiedrības pamatnosacījums. Liberālām sabiedrībām var būt arī citi svarīgi principi, tomēr beigu beigās to pastāvēšana ir atkarīga no tā, cik ļoti šīs sabiedrības sargā indivīdus no nežēlības un pazemojuma.

...populisma laikmetā

Satraucošajā populisma uzplaukuma laikā Šklāra piedāvā spēcīgu pretargumentu Vladimira Putina paustajam uzskatam par liberālisma novecošanu. Bailes, nežēlība un pazemojums nenoveco. Tās ir muļķības. Turklāt šāds apgalvojums tikai atklāj politisko līderu nolūku: diskrēti realizēt šādu nežēlību un pazemojumu. Katrs, kurš piekrīt liberālisma novecošanas tēzei, palīdz vairot bailes, ko saasina neaizsargātība pret nežēlību un pazemojumu.

Šklāra ne tikai piedāvā skaidru skatījumu uz autoritatīvajiem režīmiem, kas izsmej liberālismu, bet, vēl svarīgāk, ceļ trauksmi par tām demokrātijām, kas attālinās no liberālisma. Ja ieklausāmies, Šklāra apgalvo, ka nebūt liberālim nozīmē pieņemt nežēlību un pazemojumu. Tas nozīmē pakļaut citus indivīdus pastāvīgiem draudiem piedzīvot patvaļīgu apiešanos vai pazemojumu no valsts vai citiem sabiedrības locekļiem. Būt neliberālam nozīmē celt vai palīdzēt celt baiļu sabiedrību.

Šklāra aicina uz veselīgu skepticismu, kas īpaši vērsts pret tiem politiskajiem režīmiem, kas tikai vārdos atbalsta liberālus principus, bet darbos nespēj nodrošināt pat pamatprasības. Kontroljautājums ir nepielūdzams: vai institūcijas pasargā indivīdu no bailēm? Piemēram, apskatot nehumāno attieksmi pret migrantiem, rodas jautājums: vai Tramps un Salvīni pārvērš ASV un Itāliju neliberālās sabiedrībās, sabiedrībās, kur nežēlība un pazemojums ir daļa no dzīves?

Pēc viņas draugu, kolēģu un skolēnu stāstītā, Šklāra bija tieša un nesamierinājās ar nejēdzībām. Viņas politiskā nostāja tikai ieguva no viņas personības. Baiļu liberālisms atklāj liekulīgus valstu vadītājus un politiskos režīmus. Tas ir spēcīgs ierocis pret populismu tā dažādajās formās. Tas palīdz turēt grožos politiķus, kas nepārtraukti krīt kārdinājumā spēlēties ar galēji labējām idejām. Šklāra mums ir vajadzīga vairāk nekā jebkad, tagad un šeit, Latvijā, Eiropā un ārpus tās.

[1] Shklar, Judith (1989). The Liberalism of Fear. In Nancy L. Rosenblum (ed.), Liberalism and the Moral Life, Cambridge MA: Harvard University Press, p. 29.
[2] Ibid. p. 21.
[3] Ibid. p. 23.
[4] Ibid. p. 29.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!