Par Valmieras vasaras teātra festivāla 3. dienu.
Man trešā festivāla diena sākas ar ierasti milzīgu apjomu ūdens, aptuveni divām stundām pie datora, randiņu ar radinieku un braucienu cauri visai pilsētai uz jau pirmajā festivāla dienā apmeklēto Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolu. Šodien manā programmā apsēstība, iespējams, melnā komēdija, kā arī vēl neapgūtais no "Studentu šķūņa" un "Tour de Valmiera". Tā vismaz man šķiet.
Ingas Tropas un domubiedru Beatrises Zaķes, Annas Ķirses, Miķeļa Fišera, Kārļa Zemīša, Aleksandra Okonova, Ievas Stalšenes, kā arī performanču dalībnieku un izpildītāju Emīlijas Bergas, Simonas Ozolas, Marģera Vanaga, Ģirta Dubulta, Artura Muskara, Edvarda Kurmina un Ingas Siliņas kopdarbs "Vijolīšu apsēstība" ir formā visatšķirīgākais un, iespējams, inovatīvākais no visiem festivāla jaundarbiem. Lai gan dramaturģijas pamatā ir japāņu mākslinieces Jajoi Kusamas dzīvesstāsts, kas izrādes sākumā un beigās tiek savīts ar dažiem faktiem no Ingas Tropas biogrāfijas, ātri vien saprotu, ka uz manām emocijām spiedīs nevis teksts, bet tā dramaturģija, kas veidojas no telpām un to iekārtojuma, izvietojuma un no tajās valdošās atmosfēras.
Valmieras Dizaina un mākslas vidusskola uz mirkli top par psihiatrisko slimnīcu, mani pavada meitenes un zēns baltos uzsvārčos, liekot ieiet un iznākt no dažādām telpām, kas pārsvarā izvietotas skolas pagrabstāvā. Laiku pa laikam mēģinot sevi pārliecināt, ka man nav bail, ka baidīties nemaz nevajag, jo izrādes nav paredzētas, lai cilvēku ieslodzītu/vardarbīgi iespaidotu vai jebkā citādi negatīvi ietekmētu, dodos cauri šim psihoterapijas seansam. Spēlējoties ar gaismas/tumsas, trokšņa/klusuma, karstuma/aukstuma pretstatiem, izrāde ieved sava veida pašterapijas ilūzijā, jo Jajoi Kusamas dzīvesstāsta detaļas un tām atbilstošās scenogrāfijas un rekvizīti iedarbojas uz dažādām maņām, kas teātrī nav pārāk bieža pieredze. Izrāde izvadā pa taktilas dramaturģijas līkločiem, ļaujot pieredzēt sajūtu un izjūtu spektru, sākot no uzbudinājuma, bailēm un uztraukuma līdz pat vienaldzībai, jautrībai un izbrīnam. Un labākais ir tas, ka to visu nerada teksts un līdzpārdzīvojums, bet gan ārējie apstākļi un izrādes vizualitāte.
Pa ceļam no Purva ielas uz pusdienu tikšanos ar vecākiem apskatu "Kvadrifrona" "Debesskrāpi", iepazīstos ar Valmieras wannabe andergraundu un kārtējo reizi izbraukāju visādus ceļus un neceļus.
Pusdienlaikā izdzirdējusi, ka sola lietu, bez liekām raizēm dodos uz savu pēdējo festivāla izrādi – Mārtiņa Eihes, Pamelas Butānes, Ievas Veitas, Aigara Apiņa, Mārtiņa Meiera, Janusa Johansona, Mārtiņa Liepas, Klintas Reinholdes, Ulda Sniķera un Meinarda Liepiņa izloloto "Inišmoras leitnantu". Negaidīti un neplānoti arī šī izrāde iedarbojas uz vairākām maņām – saules karstumu un puvušu ābolu smaku izrādes sākumā pēdējās 15 izrādes minūtēs nomaina pērkona dārdi un lietus. Mīlīgi groteskajā izrādē, kur ceturtā siena ik pa laikam pazūd, pilnībā iederas arī tas, ka aktieri ar laiku sāk saspēlēties arī ar laikapstākļiem. Šāda izdevība tomēr rodas tik reti – būt uz vienas skatuves ar pērkontēvu un lietusgāzi, kas pēkšņi padara tukšas skatītāju rindas, jo tie gandrīz 100% pārcēlušies uz dažiem sausajiem kvadrātcentimetriem zem ābelēm vai piespiedušies pie ēku sienām. Tiesa, nedaudz muļķīgi, ka izrādes kulmināciju un atrisinājumu apēd apokaliptiskie laikapstākļi, bet līdz ar to izrāde iegūst kaut kādu neatkārtojamu un neaizvietojamu sirsnību, kas rodas no aktieru un skatītāju savstarpējas līdzjūtības. Melnās komēdijas cienītājiem Mārtina Makdonas luga ļauj kārtīgi pasmieties, bet tiem, kam ar melno komēdiju nav pa ceļam, prieku sagādās aktierspēles nianses, latviešu kāju veiklībai piemērotās īru dejas, kā arī absurdie tēli. Lai gan no visām festivāla izrādēm šī šķiet vistradicionālākā un vislabāk piemērota teātra skatuvei (kur tā arī turpmāk tiks spēlēta), tieši aktierspēles, pašironiskās horeogrāfijas un absurdā humora dēļ tā nekrīt ārā no festivāla kopējās atmosfēras.
Lietusgāze, kas mitējas vien uz dažām minūtēm, liek man samierināties ar to, ka Pārgaujā atlikušie "Tour de Valmiera" punkti, kā arī Kristiānas Šukstas, Alda Pommera un Jurģa Spulenieka klausāmizrādes šoreiz paies secen, tik uz atvadām vecāki ieved mani "Banāna ēnā", un mans divu varavīkšņu apspīdētais ceļš mājup var sākties. Ir tik šausmīgi atrasties Rīgā, birojā, redzēt spogulī savu vasarraibumaino un no teātra, saules un sajūsmas aizpampušo seju un apzināties, ka tik skaisti, cik bija, tagad vairs nebūs ilgi.
Valmieras vasaras teātra festivāla veidotāji šogad apgalvoja, ka "viss būs labi". Tā arī šķiet. Jo te pēkšņi režisors ar horeogrāfu sadarbojas kā podiņš ar vāciņu, nav manāma nevajadzīga iedomība, tiek pastiprināti domāts par izrādes vizualitāti un tehnisko precizitāti. Šķiet, ka pēc ārkārtas situācijas taisnstūra mazajām divu dimensiju skatuvītēm ar tuvplāniem, montāžām un digitālā laikmeta piedāvātajiem specefektiem visi ir noilgojušies pēc dzīva un rotaļīga teātra pat tad, ja tas aizskar tēmas, kurām ar rotaļību maz sakara. Ir tik jauki redzēt, ka cilvēkiem ir prieks, ir talants, ir vēlme radīt ko ārpus ierastā un pierastā, par spīti tam, ka to pieredzēs vien izredzēta saujiņa cilvēku. Man liels prieks, ka es biju starp šiem izredzētajiem.
0