Recenzija
23.03.2012

Zem izrādes paklupis stāsts

Komentē
0
Saglabā

Foto - Jānis Deinats

Recenzija par izrādi "Apglabājiet mani zem grīdas", pirmizrāde Dailes teātrī 2012. gada 21. martā.
Režisors, tulkojuma un dramatizējuma autors Regnārs Vaivars, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks - Mārtiņš Kudiņš
Lomās: Indra Briķe (Vecāmāte), Juris Bartkevičs (Vectēvs), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Māte), Andris Gross (Toļa), Ērika Eglija vai Sarmīte Rubule (Ārste), Markuss Rodrigo Rozentāls vai Artūrs Dāniels Rižijs (Saša)

Pirms dažām dienām portāls satori.lv uzrunāja sabiedrībā pazīstamus cilvēkus un lasītājus ar aicinājumu pastāstīt par bērnības traumām – mudinot uz diskusiju par šo tēmu un aicinot doties uz Dailes teātra izrādi "Apglabājiet mani zem grīdas" Regnāra Vaivara režijā. Interesanti, ka neviens neliek "bērnības traumas" pēdiņās it kā runa būtu par lauztiem locekļiem vai pārsistām pierēm. Izrādās tieši psiholoģiskā nozīmē par bērnības traumām mēs runājam biežāk, un spilgts pārdzīvojums, kas atstājis iespaidu uz turpmāko dzīvi, tiek uztverta kā jēdziena "bērnības trauma" pamatnozīme. Lasītāju attieksme pret šādu parunāšanu publiski bija pretrunīga, citi atbildēja labprāt, citi iebilda, ka trauma, par kuru var publiski reflektēt, īsti nav uzskatāma par traumu un tamlīdzīgi. Katrā ziņā – ikvienam ir ko pateikt, tāpēc izrādi, kas pieskaras šai tēmai, var uzskatīt par aktuālu un vajadzīgu.

Pāvela Sanajeva autobiogrāfisko stāstu, kas ir izrādes pamatā, neesmu lasījusi. Spriežot pēc tās nelielās informācijas, ko šajās dienās, gatavojoties izrādei, esmu uzzinājusi par šo darbu – arī negribētu. Stāsts, lai arī humoristiskā formātā, ir šausminošs vēstījums par maza zēna dzīvi pie vecvecākiem, kamēr mātes dzīves priekšplānā izvirzījies mīļotais vīrietis. Vecvecāku mājās viņam jāpiedzīvo absurdas konfliktsituācijas, apvainojumi, lamas un sitieni blakus pēkšņām, eksaltētām mīlestības un histēriska maiguma izpausmēm. Šis ir stāsts ar laimīgām beigām, zēns nav izaudzis, piemēram, par varmāku slepkavu vai skolotāju tirānu, bet par rakstnieku, kurš spēj savu traumatisko bērnību analizēt, par to pat jokojot. Tomēr laimīgās beigas, lai arī mierinājums, ir vājš līdzsvars bērna ciešanām, tāpēc man lasīt oriģināldarbu būtu grūti. Vēl jo mazāk skatīties filmu, kas jau no pirmajiem kadriem rādās pagalam bēdīga. Bet te to var noskatīties:

Cerēju ar Sanajeva darba dziļumu iepazīties caur teātri kā vieglāko ceļu. Grāmata vai filma ir pārāk intīma pieredze, savukārt, caur teātra publisko dabu individuālais pārdzīvojums notiek līdzās citiem, kļūdams kolektīvs un vieglāk panesams.

Rezultāts attaisnoja cerības tikai daļēji. Iepazinu materiālu, bet bez teatrālas virsvērtības, tieši otrādi, ļoti bieži likās, ka stāstam ir nodarīts pāri.  No vienas puses, jā, izrādei viscauri jūtama meistarīga literatūra. Dialogi, galējības, neticamas attiecības. Kā bērnam leļļu teātrī, kurš kliedz Sarkangalvītei: "Uzmanies, vilks!", gribas skriet un pašai glābt zēnu no vecāsmātes rūpju cietuma. Nožmiegtā pelīte, Soņečkas vijoļspēle aiz sienas, mammas mētelis, visas šīs trāpīgās metaforas, kas pārvērš individuālas bērnības atmiņas mākslas darbā, ir baudāmākais, ko izrāde sniedz. Bet tas ir Sanajeva nopelns. Brīžiem arī tas ir apdraudēts, jo no krievu valodas pārnestais teksts, ja ne pazūd tulkojumā, tad vismaz zaudē nokrāsu. Piemēram, visi zina, ka krievu valodas lamuvārdus pārtulkot ir grūti, lai neteiktu – neiespējami. Bet tas ir nepietiekams attaisnojums lamāšanās neveiklībai un nedabiskumam šādā mākslas darbā, kur tā ir tik būtiska.

Nedabiskums arī ir lielākais pārmetums, ko nākas šai izrādei veltīt. Nav saprotams, kāpēc darbā ar tik smalku indivīda iekšējo pārdzīvojumu tematiku, intīmos, ģimeniski sadzīviskos apstākļos ir vajadzīgs tāds dramatisms. Dabiskumam būtu jābūt šīs izrādes pamatā, lai pienestu realitātes izjūtu, tā vietā viss tiek pateikts skaļi, uzspēlēti un par daudz izteiksmīgi. Rupjā izrunāšanās un grūstīšanās ir tik manierīga un iznesīga, it kā tēli tikai izliktos par rupjiem vai kauslīgiem. Tāpēc nav brīnums, ja reiz notiek tāda ākstīšanās, dažiem skatītājiem sajūk, ka šī ir komēdija, un smiekli atskan arī brīžos, kad sen vairs nevajadzētu būt smieklīgi. Grūti arī piekrist vienkāršotai notiekošā interpretācijai – vecāmāte ir garīgi slima, viņai ir "papīrs", kas to apstiprina, un ko tad var gaidīt no viņas meitas, zēna mātes, ja viņa ir augusi tādos pat apstākļos. Tik nevērīgi nosviest malā atbildību par tumsonību, nežēlību un egoismu nešķiet godīgi. Režisors ir vēlējies šo veidot kā izrādi par mātes un meitas attiecībām, kas ir vērā ņemams uzstādījums, bet arī kā tāds paliek tikai ilustratīvs. Turklāt tādējādi tas vairs nav Sašas stāsts, kurš šeit, manuprāt, būtu jārespektē visvairāk. Rodas sajūta, ka stāsts ir paklupis zem izrādes. Būtu gribējies redzēt vairāk analīzes par būtisko, par to kā šādos apstākļos tiek malta bērna dvēsele.

Autors savu darbu paveic, izstāstot stāstu, bet interpretācija būtu jāpienes citiem. Īpaši jau šis visvērtības piešķiršanas uzdevums būtu jāveic teātrim. Ja tas nenotiek, ja izrāde paliek atstāsta līmenī, es to nevaru uzskatīt par izdevušos.  Tomēr jāpiemin dažas iepriecinošas nianses, piemēram, mazais aktieris Sašas lomā – Arturs Dāniels Rižijs. Visu cieņu režisoram, kas panācis dabisku bērna aktierspēli, uz ko bija patīkami skatīties. Būtu interesanti redzēt arī otru aktieri šajā lomā – Markusu Rodrigo Rozentālu. Uzslavas vērts ir arī scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša paveiktais – nelielā telpā ievietojot dzīvokli ar gaiteni, vannas istabu, virtuvi, dzīvojamo istabu un pagalmu, reizē ar šādu nodalījumu saglabājot arī telpas plašumu.

Skatītājiem patiks. Lielākā daļa publikas izrādē pirmām kārtām meklē stāstu. Un tas te ir labs, skarbs un aizkustinošs. Bet par to, vai izrāde cilvēkos atstās dziļāku iespaidu par puisīša žēlošanu un trakās vecāsmātes nicināšanu, neesmu tik pārliecināta.

Apglabājiet mani zem grīdas from Dailes teatris on Vimeo.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!