Foto: Kristofers Lunds
 
Sarunas
09.06.2021

Andre Snaijs Magnasons: Es esmu naftas radīts

Komentē
3
Saglabā

Andre Snaijs Magnasons ir viens no pazīstamākajiem cilvēkiem Islandē – rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs un dokumentālo filmu režisors, kurš 2016. gadā kandidēja uz Islandes prezidenta amatu. Viņa bērnu grāmata "Zilās planētas stāsts" ir publicēta un iestudēta 40 valstīs, bet jaunākā grāmata "Par laiku un ūdeni" tiek tulkota jau vairāk nekā 30 valodās. Šie un citi Andres darbi ir saņēmuši neskaitāmas Islandes un citu valstu literārās balvas. Andres darbu, publisko uzstāšanos un arī politiskās darbības centrālā tēma ir vides aizsardzība un klimata pārmaiņas. Viņš ir četru bērnu tēvs.

"Zilās planētas stāsts" latviski iznāca 2019. gadā izdevniecībā "Liels un mazs" Dena Dimiņa tulkojumā. Tas ir stāsts par planētu, kurā mīt tikai bērni, līdz kādu dienu uz tās avarē kosmosa kuģis ar pieaugušo Prieka Jautrīti, kurš sola bērnu dzīvi padarīt neiedomājami jautrāku, taču šai jautrībai, izrādās, ir pavisam negaidītas sekas.

 

Baiba Petrenko

 

Iepazīšanās ar jūsu grāmatu man sagādāja divus pārsteigumus. Lasīju to, iepriekš nemeklējot nekādu informāciju, lai grāmata runātu pati par sevi. Tā man ļoti patika. Pirmais pārsteigums bija tas, ka grāmata publicēta 1999. gadā, jo tā šķiet tik aktuāla mūsdienās. Otru pārsteigumu sagādāja jūsu daiļrades daudzveidība.

Taču vispirms par "Zilās planētas stāstu". Kā tas nākas, ka tā tapa deviņdesmitajos gados? Man ir priekšstats, ka tolaik par vides aizsardzību plašākā sabiedrībā runāja maz, to uzskatīja par lauciņu radikāliem aktīvistiem, kuri pieķēdējās pie naftas platformām un tamlīdzīgi.

Esmu no Islandes un bērnībā apceļoju visu salu. 1997. gadā daudzas no Islandes skaistākajām vietām apdraudēja dambji, kurus veidoja alumīnija ražotnēm. Piemēram, īsknābju zosu lielāko ligzdošanas vietu Islandes centrālajā teritorijā grasījās pilnībā appludināt. Tā kļuva par ļoti pretrunīgu tēmu, kas sašķēla tautu līdzīgi tam, ko redzam Amerikā. Ģimenes locekļi viens ar otru nerunāja.

Bija paredzēts būvēt fabriku, kurā būtu darbs 300 cilvēkiem, politiķi teica, ka tas mums atnesīs pārticību un laimi. Man teica: "Tev nav bērnu, tu nezini, kur rodas nauda. Tu neproti dzīvot, tu esi tikai dzejnieks." Es jutu, ka tur kaut kas ir ļoti nepareizi, bet nebiju vēl tik labi iepazinies ar šo tēmu. Es tikai jutu tās vibrācijas. Vēlāk savā grāmatā "Sapņu zeme", kas iznāca 2006. gadā, es izvērsti aprakstīju alumīnija industriju, bet tajā laikā sapratu tikai to, ka… Islande ir tāda kā nevainīga, Otrais pasaules karš mums lielākoties gāja secen, mēs nepiedzīvojām to, ka mūsu kaimiņi ir mūsu ienaidnieki. Mēs jutām, ka kaut kur notiek kari, bet neizjutām to, kā ir dzīvot tik sašķeltā sabiedrībā, kurā cilvēki apdraud viens otru. Pēkšņi bija tā, ka nedrīkstēja iet uz bāru citā Islandes daļā, tur tevi varēja piekaut. Es aptvēru, ka tā rodas kari. Kāds kaut ko grib iegūt, uzskatot, ka viņa izdzīvošana ir atkarīga no tā, kas kādam citam ir neatņemama identitātes sastāvdaļa. Un politiķi ar to manipulē. Tas atstāja uz mani iespaidu.

Vēl Islande atbalstīja kara darbību, ja nemaldos, bombardēšanu Kosovā, kas man šķita ļoti nepareizi. Mums nekad nevajadzētu atbalstīt kara darbību.

Mani arī ļoti iedvesmoja bērnu literatūra. Man 1997. gadā bija piedzimis bērns, es sāku interesēties par bērnu grāmatām un izjutu satraukumu par nākotni. Es tikko pats biju ticis cauri savai bērnībai, man bija 24 gadi, es tiku tai cauri bez īpašas apcelšanas, un tagad man pašam bija bērns. Domāju par to, kādā pasaulē viņš ir piedzimis.

Tolaik strādāju Ārni Magnusona institūta arhīvā, kur glabājas islandiešu viduslaiku manuskripti. Tajā vasarā, kad pirmo reizi turēju rokās savu dēlu, es ik dienas strādāju ar ziemeļu mitoloģijas pirmavotu, "Vecāko Edu", kurā ir aprakstīts Odins, Tors, Valhalla. Visa ziemeļu mitoloģija ir šajā vienā manuskriptā. Es domāju par to, kā teksts var izdzīvot 700 gadu un joprojām būt iedvesmojošs. Kur slēpjas šī burvestība, kā iespējams kaut ko uzrakstīt tā, lai pēc 700 gadiem kāds varētu just saikni ar šiem vārdiem? Šie teksti ir ļoti precīzi, tajos nav… Tas nav baroks. Apokalipses apraksts ir "Saule izdziest. Zeme nogrimst. Liesmas laiza debesis". Vārdi ir kā pikselēti, katram vārdam ir nozīme. Viens teikums varētu iedvesmot veselu filmu.

Tad folkloras kolekcijas arhīvā es atradu ierakstus, kur vecas sievietes dziedāja dziesmas, kuras iemācījušās no savām vecmāmiņām, un tās no savējām, un tās no savējām. Es uzliku austiņas, un tas bija kā iekāpt laika mašīnā, es dzirdēju atbalsi no sievietes, kas dzimusi 1760. gadā. Es kļuvu apsēsts ar laiku, mutvārdu literatūru un ar šausmām, kas bija šajās šūpuļdziesmās. Tur bija slavas dziesmas dieviem, kurās dziedāja: "Dievs, apsedz manu bērnu ar savu spārnu." Bet bija arī tādas par bērnu, kas iekrita alā, kurā bija briesmonis, kas paņēma bērnu un sita to pret ledu, līdz tā ķermeņa daļas lidoja visapkārt. (Smejas.) Tiešām šausmīgi. Tā bija 90 gadus veca sieviete, un varēja just, cik viņai tas šķita smieklīgi un cik jautri būtu bijis būt viņas mazbērnam, ielīst pie viņas gultā, lai pārbītos līdz nāvei. Es domāju par saikni ģimenēs starp šādu deviņdesmit gadus vecu vecvecmāmiņu un viņas piecus gadus veco mazmazdēlu un vispār par saikni starp paaudzēm, un garo atmiņu ciklu, kurā vecākais māca jaunāko. Salīdzināju to ar mērķauditoriju sabiedrību, kurā es dzīvoju, kur piecpadsmit gadus vecie ietekmējas no divdesmit gadus veciem, un to atbalsta mārketinga spēki, kas vēlas, lai viņi vairāk pērk "Coca Cola" un mazāk domā par pasauli.

Vēl mītos ar sauli un mēnesi var spēlēties, un šajā grāmatā tie ir kā atsevišķi tēli. Mitoloģija tapa,  pirms mēs zinājām, ka dzīvojam uz planētas. Ziemeļu mitoloģijā visumam ir centrs, un, atkāpjoties tālāk no centra, būtnes kļūst aizvien ļaunākas. Taču, dzīvojot uz planētas, nevar redzēt otru pusi, nevar īsti redzēt, ka, izdarot kaut ko vienā planētas pusē, tas var nodarīt pāri otrai pusei. Turklāt planēta ir ļoti atšķirīga no ziemeļu mitoloģijas tajā ziņā, ka, jo tālāk tu aizej no mājām, jo lielāka iespēja ir sastapt kādu tieši tādu pašu kā tu. Un es domāju: ja mitoloģija mums kaut ko māca par Pandoras lādi, par pasaules galu, par alkatības sekām vai par mīlestības pirmsākumiem, varbūt mums būtu vajadzīga mitoloģija par dzīvi uz planētas.

Es tolaik domāju par to, ko visvairāk mīlu, par to, no kā visvairāk baidos, par spriedzi Islandes politikā, par laimes solījumiem, ja upurēsim tikai vienu sugu, tikai īsknābja zosi, par mīlestību un cieņu pret bērnu literatūru, par drūmajām šūpuļdziesmām, par vēlmi izrauties no mērķauditorijām… Es biju ļoti ambiciozs. Man bija 25 gadi, kad sāku rakstīt šo grāmatu, uzrakstīju pieteikumu grantam, kurā teicu, ka rakstu klasisku bērnu grāmatu, kuru izdos turpmākos 200 gadus. Es vēl biju pieticīgs, jo strādāju ar 700 gadus veciem manuskriptiem, bet netēmēju uz šo manuskriptu līmeni. Pavadīju pie grāmatas daudz laika, gadu par to domāju, gadu rakstīju un gadu pārrakstīju.

Vai šī bija pārāk gara atbilde? Es atvainojos.

Nē, es tikai prātoju, vai mums pietiks laika pārējiem jautājumiem. Cik daudz laika jums ir?

Es nesteidzos.

Grāmata ir tik daudzslāņaina, ka ikvienu no šiem slāņiem varētu apspriest atsevišķi. Man ļoti patika, ka bija jāsmejas par visām šīm nesmieklīgajām tēmām. Ja mēs izmantojam nopietnu un drūmu valodu, kļūst pārlieku smagi un nomācoši, smiekli palīdz. Īpaši rezonēja jūsu pieminētā tēma par to, ka tas, ko mēs darām šajā planētas pusē, ietekmē cilvēkus otrā pusē. Es to saistīju ar piesārņotajām Āzijas upēm mūsdienu patēriņa procesu dēļ, bet, tā kā deviņdesmitajos par to tā nerunāja, man šī likās neparasta tēma grāmatā. Jūsu atbilde par mitoloģisko aspektu tad pievieno darbam vēl vienu slāni. Vai tā vispār tika rakstīta kā bērnu grāmata?

Nezinu, vai tā ir taisnība, bet esmu dzirdējis, ka padomju režīma laikā tādās valstīs kā Latvija politiski vēstījumi nonāca bērnu grāmatās, leļļu teātrī un tamlīdzīgi, jo nebija iespējams tos paust avīzē. Un man bija tāda sajūta, ka dzīvojam režīmā. Tēmas, par kurām gribēju runāt, bija naivas: "Aizsargāsim dabu!" Tie bija ciniski laiki, kas neļāva pateikt to, ko gribēju. Visam bija jābūt stilīgi, bija jārunā par tirgu, par peļņu. Jutos tā, ka es nebiju autoritāte, lai par to rakstītu. Ka man būtu jābūt ekonomistam, ja vēlējos rakstīt par ekonomiskajiem aspektiem, vai biologam, ja gribēju rakstīt par zosīm. Jutos, kā dzīvojot kapitālistiskā režīmā, kur mani izsmies, tāpēc domāju, ka bērnu grāmata varētu būt laba vieta, kur ielikt šīs idejas.

Un grāmata ir ļoti piesātināta. Putekļu sūcēju tirgotājs ir balstīts reālā cilvēkā, kas pārdeva mana dēla vecvecmāmiņai 500 dolāru vērtu putekļu sūcēju. Es biju dusmīgs, jo kāds bija apmuļķojis vecu dāmu, viņai pat nebija paklāju, tikai koka grīdas. Un tad es ieraudzīju šo puisi avīzē kā veiksmīgu tirgotāju, viņš tur nebija attēlots kā noziedznieks, bet kā gada uzņēmējs. Tanī pašā  laikā jautrs puisis no manas skolas nokļuva cietumā par to, ka ievedis Islandē divus kilogramus amfetamīna. Mans priekšstats par to, kas ir noziedznieks, pilnībā mainījās. Ja pasakas brīdina par vilkiem vai pūķiem, tad varbūt mūslaiku bieds ir cilvēks, kas izklaidēs mūs līdz nāvei, lai mēs nedomātu par reālām lietām, nelabotu savas kļūdas, tikai smietos līdz nāvei.

Arī atrisinājums bija negaidīts, jo esam pieraduši redzēt, ka ļaunums tiek uzveikts kaut kā dramatiski, bet beigās Prieka Jautrīša vēlmes tika piepildītas, viņu apmānot kā mazu bērnu, un viņš no ļaundara kļuva par tādu kā trako, kura ir mazliet žēl un par kuru jāparūpējas.

Jā, kad parādījās Tramps, man šķita, ka viņš precīzi atbilst šim tēlam.

Šī grāmata pārsteidza mani pašu. Es sāku rakstīt un pienagloju sauli. Sanāca, ka otra planētas puse mirst. Vai es rakstu grāmatu par vides aizsardzību? Tālāk sanāca, ka daudz bērnu dzīvo tumsā. Tātad es rakstu alegoriju par rietumiem un austrumiem? Bet šī alegorija varētu būt arī par tagadni un nākotni. Ja mēs tagad atņemam visus resursus, kurus vajadzēs mūsu bērniem, tad tā ir alegorija arī par to – mēs pret mūsu bērniem nākotnē. Kad bērni grāmatā atgriežas no tumšās puses un paziņo, ka nagla no saules ir jāizvelk, viņi sarīko vēlēšanas un nolemj naglu neizvilkt. Tad es domāju: pag, vai es varu rakstīt bērnu grāmatu par to, ka demokrātijā ir trūkumi un dažkārt tā izgāžas? Tad viņi izlemj sūtīt bērniem tumšajā pusē ēdienu. Nospriedu, ka šis nu gan nav labi, es tagad kritizēju ārvalstu palīdzību? Taču grāmatā visam ir divas puses, jo arī bērni tumšajā pusē nolemj sūtīt palīdzību. Filozofiski mēs varam spriest, ka palīdzība var būt līdzīga, bet nākt ar pavisam atšķirīgu nodomu. Visam ir divas puses, Prieka Jautrītis ir sliktais, bet vienmēr dod viņiem izvēli teikt jā vai nē, tā ir viņu atbildība – padomāt par sekām.

Jūs jau pirms desmit gadiem lekcijās runājāt par neaugsmes (degrowth) nepieciešamību, par atteikšanos no mīta par bezgalīgu ekonomisko izaugsmi, kas nav iespējama uz planētas ar ierobežotiem resursiem. Kas, jūsuprāt, ir tas, ko mēs varam piedāvāt cilvēkiem kā alternatīvu – sabiedrībai, kura ir iemācīta uztvert peļņu un ieguvumus par labas dzīves un panākumu pazīmi? Mums iet grūti ar atbildības uzņemšanos: lai izvairītos no nepatīkamās un neproduktīvās vainas apziņas, mēs visu laiku meklējam citus vainīgos. Zinu, ka citos darbos jūs runājat par to.

Savā jaunākajā grāmatā "Par laiku un ūdeni" es uzdodu šo jautājumu caur valodu. Šobrīd notiek ekoloģiska krīze. Kad es augu… kad mēs augām un iztēlojāmies sevi 70 vai 80 gadu vecumā, diez vai mēs domājām… Es baidījos no atombumbas. Kad jūs esat dzimusi, ja drīkst uzdot šo nepieklājīgo jautājumu?

Drīkst, 1985. gadā.

Tātad tos laikus jūs nokavējāt.

Jā, es noķēru tikai padomju ēras beigas.

Varbūt kādā brīdī jums bija bail no bombardēšanas?

Man bija bail, kad 1990. gadā sākās savienības sabrukums un tam sekoja apšaudes. Es atceros savu vecāku bailes.

Neņemot vērā šīs bailes, mums lielākoties tomēr likās, ka planēta būs tāda pati kā līdz šim. Tagad, pēdējo 20 gadu laikā, zinātnieki mums parāda, kā lielākā daļa sistēmu noiet no sliedēm. Grāmatā "Par laiku un ūdeni" es rakstu par ledājiem, kuri kādreiz mainījās simtiem vai tūkstošiem gadu ilgā periodā, bet tagad izzūd viena mūža laikā. Okeāns, kurš 5000 gadu bijis stabilā stāvoklī, tagad ir zaudējis šo stabilitāti, viena mūža laikā sasniedzot tādu pH līmeni, kāda tajā nav bijis 50 miljonu gadu.

Atskatoties, kā notiek paradigmu nomaiņa vēsturē – droši vien pirmās sievietes, kas pieprasīja balsstiesības, tās nedabūja, pie tām tika viņu meitas. Mani bērni, kas ir izauguši ar šiem klimata datiem, uztver tos citādi nekā tie, kas tos uzzināja 30 vai 40 gadu vecumā. Bet mēs joprojām esam iestrēguši 20. gadsimta valodā – "zaļā izaugsme", "labs bizness", kuram jābūt ienesīgam, "oglekļa nodoklis". Mēs esam iestrēguši uztverē, kura līdz galam neizprot, ka uz spēles ir viss, mūsu eksistences pamati.

Tāpēc es atkal izmantoju mitoloģiju. Vēsture ir par impērijām, Ramzesu II, Marko Polo, Napoleonu. Viņi nesatikās klimata konferencē. Mēs esam situācijā, kad cilvēki satiekas, ne tikai  lai savā starpā apspriestu mieru, reliģiju, tirdzniecību, bet arī pamatus, uz kuriem tas viss stāv. Tas ir mitoloģiski, bet mēs to neredzam. Esam tik ļoti tajā iekšā, ka nesaprotam, kas ir "klimata konference", tikai pēc kādiem 200 gadiem cilvēki atskatīsies un ieraudzīs, ka pirmo reizi cilvēces vēsturē visi sanāk kopā, lai apspriestu okeāna līmeni. Kopš Olimpa dievu laikiem nekas tāds nav noticis. To, vai šie lēmēji būs traģiski vai varonīgi tēli, noteiks viņu lēmumi. Traģēdija ir tā, ka mēs visu ko esam izgudrojuši, bet nespējam šos izgudrojumus kontrolēt. Mēs varam ieslēgt mašīnas, bet nevaram tās izslēgt.

Jūs pieminējāt vainas apziņu, kura mums izraisa kaunu un sajūtu, ka vajadzētu atgriezties pie dabas…

Un, ja tā nav vainas apziņa, tā ir tendence meklēt citus vainīgos.

Jā, politiķus, naftas kompānijas. Grāmatā "Par laiku un ūdeni" es ļoti cenšos nevienu nevainot, jo tas nostāda cilvēkus aizsardzības pozīcijā. Es varu vainot naftu, bet patiesībā pats esmu naftas radīts. Cilvēku joprojām būtu viens miljards, ja mums nebūtu naftas sniegto superspēju. Nafta, akmeņogles, gāze – tās ir superspējas, kas mums dod iespēju runāt šajā "Zoom" sarunā un filozofēt par pasauli. Ja to nebūtu, jūs šobrīd uz lauka stādītu kartupeļus un es mēģinātu noķert zivis, lai pabarotu savu ģimeni, cerībā, ka vismaz puse no maniem bērniem izdzīvos. Nafta ir devusi mums drošību un labklājību, un mašīnas dara darbus, ko mēs citādi darītu ar rokām. Mūsu dilemma ir – tas, kas mūs radījis, mūs iznīcinās. Zinātne to ir pierādījusi. Mēs esam šaurā pozīcijā – esam šeit, naftas radīti, taču nevaram tā turpināt. Un tomēr mēs esam atkarīgi no šīm superspējām, esam atkarīgi no Prieka Jautrīša piedāvājumiem.

Pat tad, ja apzināmies kaitējumu, mēs īsti nespējam nebūt dalībnieki.

Jā, esam saauguši ar to. Esam atkarīgi no tehnoloģiju sniegtā komforta. Un problēma bija tā, ka mēs krāpāmies, pienaglojām sauli. Izmantojam saules miljoniem gadu iepriekš radīto enerģiju, kuru, lai kā mēs stādītu kokus, nespēsim atjaunot. Tāpēc, jā, mums ir nepieciešama neaugsme, bet mums ir nepieciešams arī pilnībā pārveidot visu, ko izmantojam. Neaugsme nenozīmē neko nedarīt, tas nozīmē pārveidot dizainu, pārbūvēt, pārtaisīt.

Kad runāju ar studentiem, kuri piedzīvo klimata trauksmi, es saku, ka būt dzimušiem šajā laikā obligāti nenozīmē, ka viņiem nav paveicies. Arī 1940. gadi nebija patīkams laiks, savi izaicinājumi bija gan 1910., gan 1850. gados. Katrai paaudzei ir savas grūtības, bet zinātne piedāvā risinājumus, kas var samazināt mūsu kaitējumu. Un jaunā paaudze ir piedzīvojusi COVID krīzi, klimata streikus, me too kustību, pēc kuras darba vietas kultūru nosaka 20 gadus veca meitene, nevis 60 gadus vecs vīrietis. Tas ir kultūras apvērsums. Šī paaudze pazīst kultūras pārmaiņu jaudu un zina, ka ekonomikai ir rokas bremze. Ir iespējams visu apstādināt kopēja labuma vārdā – skolas, koncertus, teātrus, tūrismu, ceļojumus. Tāpēc viņi var ņemt un nojaukt to, kas rada lielāko kaitējumu, un izveidot ko jaunu. Viņi būs tie, kas mums uzstādīs noteikumus. Šī paaudze 30 gadu vecumā kļūs par premjerministriem, jo jau tik daudz ir iesaistījusies politikā, ar manu paaudzi sarkastiskajos deviņdesmitajos tā nenotika.

Turklāt šis ir tik ātrs laiks, arī pandēmija parādīja nepieciešamību ātri adaptēties ārējiem spēkiem. Mana galvenā vēlēšanās šajā sarunā bija gūt kādu jaunu skatpunktu, kā raudzīties uz šī brīža situāciju ar cerību, jo dažkārt man ar to iet grūti. Jūs sakāt, ka ikvienai paaudzei ir savas grūtības, bet šīs ir nesalīdzināmas, tā ir zeme zem mūsu kājām. Esmu bijusi izmisusi, nespējot noticēt, ka mēs tiešām turpinām dzīvot ierastajā, graujošajā veidā. Vēlāk sekoja priecīga, cerīga fāze, kurā es domāju, ka mēs visu varam atrisināt, mainot savus paradumus, iepērkoties ar auduma maisiņu un tā tālāk. Un tagad esmu nonākusi vērotāja pozīcijā, tādā kā emocionālā līdzenumā, kurā vēroju notiekošo, apzinoties, ka lietām ir tendence pašām sevi risināt. Nākamās paaudzes adaptēsies savai realitātei, un varbūt tas ir cerīgi, mums nav šobrīd jāzina visas atbildes.

Es jūtos līdzīgi. Es rakstu par to jaunajā grāmatā, ka var taču dzīvot Tokijas centrā un saredzēt tur skaistumu. Tur nav dzīvnieku un dabas, bet arī tur var atrast dzīves jēgu un pielāgoties, neilgojoties pēc tā, kā nav. Ja vien pasaulē nav pavisam zudis līdzsvars, nav sākušies kari, bads un masu migrācija, mēs varam pielāgoties. Bet es domāju, ka pārmaiņas notiks ļoti ātri. Sākumā risinājumi nenāks, bet tad, kad sāks nākt, viss attīstīsies ļoti ātri. Ātrāk, nekā sagaidām. Tas ir mans optimisms. Dažkārt man jautā, vai man ir cerība, es saku, ka man ir cerība, bet tas nenozīmē, ka tā tiešām pastāv.

Galu galā tas ir izvēles jautājums – kad pasaule deg, ko mēs varam darīt? Varam krist izmisumā un varam arī vērot un domāt par to.

Es kaut kur lasīju rakstu "Apātijas slavinājums". Mūs kaitina apātija, bet mēra laikā, kad nomira puse iedzīvotāju un vēl kādi desmit procenti nomira no traumas, citi varbūt vienkārši bija apātiski un saredzēja iespējas brīvajos kukurūzas laukos un tukšajās mājās, kurās ievākties ar ģimenēm. Tāpēc no ģenētikas viedokļa varbūt nav jēgas mest savu dvēseli liesmās, lai cik nopietna būtu problēma. Ar to problēmu nevar atrisināt. Varbūt šķiet, ka vajadzētu upurēt savu mentālo veselību šī dēļ, bet varbūt jāmeklē izdzīvošanas vēstījums apātijā vai sarkasmā, vai optimismā.

Liels paldies jums par sarunu. Es ļoti ceru, ka latviešu valodā varēsim lasīt arī jūsu grāmatu "Par laiku un ūdeni".

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!