Padošanās

Vai man ir padoms tiem, kas izjūt bezjēdzību un bezspēcību klimata pārmaiņu priekšā? Jā, ir. Padošanās.

Rūpes un raizes par vidi jau ilgu laiku ir būtiskas manai identitātei. Vēlāk šīm raizēm pievienoju rīcību – ikdienas paradumu maiņu, savā izvēlē līdztekus tādām prioritātēm kā ērtība, veselīgums un izdevīgums liekot arī ilgtspēju un atbildību pret vidi. Raizēm šajā gadījumā bija liela nozīme – tās mani virzīja no jušanās uz darbību. Taču es arī labi atceros laikus, kuros raizes, skumjas, vainas apziņa par pārestībām planētai bija tik milzīga, ka nomāca vēlēšanos rīkoties un draudēja drīzāk aprīt nekā virzīt. Spēja izmantot pārdzīvojumus kā virzītājspēku, tomēr neļaut sev tajos izšķīst, ir jāveido – nošķirot to, ko spējam kontrolēt, no tā, ko nespējam. Visticamāk, mēs ar lielu precizitāti spējam kontrolēt to, ko rīt ēdīsim  brokastīs, un šādi sīkumi mūsos rada ilūziju par kontroli arī dzīves lielajos procesos. Kad pasaule atkal un atkal atgādina par kontroles iluzoro dabu, jūtamies izmisuši. Notikumi, kuri veic šo atgādinošo funkciju, katra individuālajā pieredzē, pasaules daļā, laikmetā, paaudzē ir citādi. Šodienas izmisums par uzkarstošo planētu vai izmirstošajām sugām var grauzt un graut, bet tas var arī kaut ko pavēstīt par šīs pasaules dabu – līdzīgi kā citas bezizejas situācijas citos laikmetos.

Viss šķietami svarīgais, kas ar mums notiek, ir niecīgs mūžības perspektīvā. Nekas uz šīs planētas nav apsolīts. Mums nepienākas veselīgs ozona slānis un nepienākas arī nekas cits – tīrs gaiss, tīrs okeāns, sugu daudzveidība vai laba dzīve.

Katra lapa kokā ir gudrāka par mani. Katra skudra, bite. Tās zina par pasauli to, ko es nezinu, tās pieredz to citādi. Mans ierobežotais redzējums, šķietamās zināšanas ir viens šaurs nogrieznis, kādā pieredzēt šo eksistenci. Tās ir balstītas manās ierobežotajās maņās, ierobežotajā intelektā, tajā nav nekā absolūta, nekā tāda, ko pieņemt par patiesību. Tā ir padošanās eksistences brīnuma, pretrunu, tās neapjaušamā ritējuma priekšā. Tā atbrīvo, ļauj nomierināties, necensties par katru cenu kaut ko saprast, paskaidrot citam, bet ļauj visam iet savu gaitu.

Klimata pārmaiņu statistika, kas izklausās pēc pasaules gala, ir rādītāji, kuri kaut ko nozīmē cilvēkam, viņa prātam, aprēķinam. Paši par sevi tie nav ne labi, ne slikti. Visdrīzāk tie nozīmē ļoti izmainītu pasaules ainu cilvēces un planētas nākotnē, bet vai visa cilvēces un planētas vēsture nav nebeidzamu pārmaiņu upe? Dažkārt lasu rakstus par arheologu jaunatklātām sakrālām telpām, etniskām grupām no senas pagātnes, un bieži tajos lasāms: "Tas nesaskan ar mūsu līdzšinējiem priekšstatiem par šo teritoriju/laika periodu/kultūru." Pat tas, ko zinām par savu kopīgo pagātni, ir kļūdains un nekonkrēts. Tolaik dzīvoja cilvēki, kuri par kaut ko raizējās, līdzīgi kā mēs šodien. Iespējams, viņi saredzēja savas pasaules galu, kurš varbūt pienāca visiem reizē, varbūt ne. Par spīti raizēm, viņi bija galīgi, un tādi esam arī mēs. Arī šodienu katrs saredzam citādi, bet nākotne ir noslēpums visiem.

Šī raksta tapšanas gaitā domāju par to, ka satori dzenbudisma tradīcijā nozīmē apskaidrību – uz to tiecas, praktizējot skatienu iekšup, lai savaldītu prāta nebeidzamo straumi, apzinātos savu ego un tā ierobežojumus, vērotu materiālās pasaules iedabu, pieņemtu savu galīgumu. Ironiski, ka visi mani līdzšinējie raksti ir bijuši prāta un emociju kokteilis, kas kopā veidojis viedokli, ar kuru tobrīd spēcīgi identificējos. Ar vērotāja skatienu ieraudzīt sava prāta, emocionālos vai somatiskos procesus – tas palīdz izrauties no pavadas, kurā mūs vadā pārejoša, mirklīga pieredze. Droši vien lielu daļu no tā, ko reiz te esmu rakstījusi, šobrīd varētu atmest kā nederīgu. Es sev nepārmetu neveiklības, kas kādreiz uzrakstītas, bet domāju, cik lielā mērā līdzīgi jūtas citi autori. Un vispār citi. Vai mēs atļaujam viens otram mainīties? Vai atļaujam to sev? Vai nav tā, ka dažkārt jūtamies spiesti sevī, attiecībās, darbā, publiskajā telpā turēties pie viedokļiem, kurus kādreiz esam pauduši, lai gan jau sen esam aizvirzījušies citur? Vai mūsos ir spēja atzīt savus maldus, ierobežotās spējas izprast notiekošo, pasaules procesus, savstarpējās attiecības? Vai redzam, cik ļoti dažas mūsu idejas ir cita prāta konstrukti, ko esam pieņēmuši par saviem? Vai mēs spētu iegūt kādu vērtīgu šķautni sadarbībā par labāku pasauli, ja tik ļoti neturētos pie saviem viedokļiem? Vai mēs spētu mazāk baidīties, ja tik ļoti neturētos pie skaitļiem, saukļiem, koncepcijām?

Tajā, ko nodarām planētai, nav sazvērestības, ļaunuma, nodevības, vainīgo. Tā ir mūsu kolektīvā muļķība, nezināšana, nespēja sadarboties. Mēs neprotam vienoties ar saviem tuvākajiem, neprotam vienoties paši ar sevi. Mūsu nespēja vienoties kā sugai nav nekas ārkārtējs, nekas īpašs. Tā ir mūsu iedaba. Klimata pārmaiņas nav kļūme cilvēces vēsturē, industriālās revolūcijas blakusprodukts. Tā ir likumsakarība.

Padošanās nenozīmē, ka mums nekas nebūtu jādara un atliek bezspēcīgi nolūkoties ugunsgrēkā. Mēs, protams, varam darīt daudz ko. Mums ir pieejami konkrēti risinājumi, lai kopīgi samazinātu piesārņojumu, saglabātu sugas, ietekmētu klimata pārmaiņu straujo gaitu vai vismaz kopīgi mazinātu to negatīvās sekas cilvēku dzīvē. Taču jebkurš risinājums nav izdošanās apsolījums, tā ir izvēle, ko izdarīt šodien. Mēs joprojām varam būt izlēmīgi, rīkoties savu iespēju robežās, bet atstāt sevī kādu miera vietu, kurā raizes neiekļūst, kurā vienmēr patverties, kad raižu ir par daudz. Iespējams, mūsu kolektīvais miers ir tas, ko šai planētai vajadzētu visvairāk.