Šim rakstam vajadzētu būt par Ziemassvētkiem zero waste kontekstā vai par zero waste Ziemassvētku kontekstā, bet negribas rakstīt par to, ka svētku galdu var uzklāt, pērkot pārtiku auduma maisiņos, svētku saldumus var pagatavot pats un dāvanas saiņot lietotos iesaiņojumos. Lielākā daļa no mums, kas vēlas mazināt savu atkritumu daudzumu, ir atraduši savus blogerus un Youtube kanālus, no kuriem smelties padomus. Pēdējos gados kustība ir populāra arī Latvijā, visapkārt ir daudz iedvesmojošu piemēru. Praktiskie ieteikumi ir svarīgi, tomēr atkritumi ir tikai simptoms. Kā zināms, veselības atgūšanai ar simptomu novēršanu ir par maz un vairāk par kontekstu, kas ietver maisiņus un stikla burkas, šķiet būtiski apzināties un dziedēt cēloņus.
Tuvojoties gada beigām, domāju par realitātes topogrāfiju. Par to, kā telpiskās kategorijās izkārtojas gan telpa, gan laiks un notiekošais. Cik neapzināti vai pusapzināti svarīgi ir tas, kādā leņķī attiecībā pret logu vai durvīm es sēžu. Vai kafijas krūzei ir pareizais izmērs un forma. Par nedēļas dienām joprojām domāju skolas dienasgrāmatas izkārtojumā, bet gadu redzu kā lineāru abstrakciju, kurā mēneši izkārtojas ar dažādām tiem piemītošām īpašībām (auksts, slapjš, narcises, saulains, dzimšanas diena, sākas skola, Ziemassvētki, beidzas gads utt.). Arī gada nogales svētkiem ir īpaša tiem piemītoša kārtība. Eglīte vecāku mājas dzīvojamās istabas stūrī, zem kuras Ziemassvētku vakarā tiek saliktas dāvanas. Pie lampas – tēva gatavots puzuris. Grāmatu plauktā – bļodiņa ar piparkūkām. Domāju par to, cik viegli to visu uzskatīt par būtisku un cik viegli apjukt, ja kaut kas no tā zūd.
Šogad vairāk nekā citus gadus gribas šo formulu dekonstruēt. Palūkoties, vai zem šīs kārtības atrodas vēl kas. Vai, izjaucot to, svētki joprojām ir iespējami? Galu galā: vai, izjaucot kārtību, ir iespējama dzīve? Un, ja jā, kas tā ir, ja ne šis kāršu namiņš?
Dažkārt ierastā svētku topogrāfija ir tik spēcīga, ka grūti iedomāties, kā to varētu apiet bez rūgtas zaudējuma garšas. Ir jocīga sajūta, protestējot pret materiālismu, pasniegt samulsušai ģimenei svētkos kartīti ar ierakstu, ka visi dāvanu līdzekļi noziedoti organizācijai "Ārsti bez robežām", un pēc tam saņemt jaukas dāvanas no citiem. Ir skumji atteikties no cirstas eglītes, ja tā ir bijusi visu bērnības Ziemassvētku sastāvdaļa. Atļauju sev skumt par pārmaiņām tikpat ļoti kā priecāties. Jaunas tradīcijas un attieksmes ir ieguvums, bet vecā zaudējums var būt sāpīgs, un ir tikai dabiski, ja kļūst bēdīgi par to, ka "nekas vairs nebūs kā agrāk". Galu galā – nav tā, ka lietas un priekšmeti man vairs nesagādātu prieku vai es būtu imūna pret materiālo vērtību sagādāto baudu. Taču izpratne par šīm vērtībām ir mainījusies – tā sen vairs nav saistīta tikai ar veikalā norādīto cenu. Jebko ieliekot vides resursu vai atkritumu kontekstā, tā nozīme un vajadzības kritēriji mainās.
Līdzīga metode ir lietu nozīmīguma novietošana globālā vai vēsturiskā kontekstā. Varbūt tā ir radikālas empātijas izpausme, bet uz mani neatgriezenisku iespaidu atstāj, teiksim, "Rīgas Laika" 2019. gada janvāra numurs ar rakstiem par Ļeņingradas blokādi, un pēc tā pat visvienkāršākajam ēdienam ir cita garša. Kad māmiņu blogos izvēršas matu skaldīšana par nepieciešamajām uzturvielām bērnu smūtijos, man jādomā par to, ka ik gadu badā nomirst vairāk nekā 3 miljoni bērnu, bet kopumā ap 800 miljoni cilvēku nezina, kad būs viņu nākamā ēdienreize. Ziemassvētki var būt priecīgi jau tad vien, ja uz galda ir ēdiens.
Un vēl priecīgāki tie kļūst, kad redzu dažādas netradicionālas svētku iniciatīvas, kuras liecina par to, ka svētku būtība nav neatgūstami nozudusi iepirkšanās un rīšanas virpulī. Piemēram, mana dēla bērnudārzā bērnu un audzinātāju dāvaniņu vietā tiek gādāti konservi un rotaļlietas dzīvnieku patversmes "Ulubele" iemītniekiem. "Facebook" kāda amerikāņu medmāsa publicējusi aicinājumu ziedot labu apakšveļu un citu apģērbu krīzes centriem un slimnīcām, kas strādā ar izvarošanas upuriem, kuru drēbes tiek konfiscētas izmeklēšanas vajadzībām. Lai cietušajiem nebūtu jāatgriežas mājās bez apakšveļas vai bieži vispār bez sava apģērba, tikai slimnīcas izsniegtā halātā. Cilvēcīgs apģērbs var būt pirmais solis uz rehabilitāciju pēc traumas. Kādreiz ziņas par pasaules ciešanām man šķita neizturami nomācošas un atņēma dzīvotgribu, bet šodien esmu pateicīga par atgādinājumu, ka visapkārt ir daudz svarīgāku lietu, uz kurām koncentrēties, ne tikai manas sīkās, nebūtiskās problēmas.
Un šādi izlobās arī Ziemassvētku būtība, izpratne par to, kā svinēt, ja viss, kas ir bijis nozīmīgs svētkos līdz šim, – cepetis, cirsta eglīte, dāvanas – ar laiku izrādās dažādos veidos destruktīvs un atmetams. Arvien nesvarīgāk kļūst tas, vai Ziemassvētkos uzsnieg vai līst. Vai izdodas pietiekami savlaicīgi sagādāt to, ar ko gribas kādu iepriecināt. Vai uz galda ir kaut kas īpašs. Īpaši ir jau tas vien, ka pagājis vēl viens gads šīs brīnumainās dzīves uz mūsu fantastiskās, uzkarstošās planētas.
Šķiet, lielākā daļa saprātīgo cilvēku labi zina, ka svētki nav par dāvanām, ka došanas priekam nav jābūt materiālam, ka nevajag svētkus pazaudēt skrējienā un tā tālāk. Ceļš starp šo teorētisko apzināšanos un praktisku ieviešanu katram ir savs, tajā ir maz jēgas no citu didaktikas, bet mēs varam viens otru atbalstīt, palīdzēt un priecāties par izdošanos.
1