Savādais atgadījums ar kultūras ministru

Dažkārt Latvijas politiskā dzīve kļūst tik dinamiska, ka elektriskie signāli smadzeņu sinapsēs netiek līdzi. Re, pagājušās nedēļas manāmākais notikums Latvijas kultūras dzīvē bija Gunāra Kūtra nosaukšana par iespējamo kultūras ministru. Kultūras nozares cilvēki sašūmējās, dažādos ātrumos sāka publicēt un gatavot publiskās protesta vēstules, bet nedēļas beigās notikums, var teikt, bija jau beidzies, jo Gunārs Kūtris paziņoja, ka netaisās pretendēt uz godpilno amatu.

Publiskajos paziņojumos un diskusijās dominēja pārmetums, ka Kūtris iepriekš nav paudis nekādu interesi vai demonstrējis izpratni par kultūras un mediju jomu. Kritiķiem problemātiska šķita viņa saistība ar "Zaļo un zemnieku savienību", kurai ir dažādas āža kājas, tai skaitā tādas, kas raisa aizdomas par vēlmi ierobežot sabiedrisko mediju iespējas pētīt, kritizēt un paust attieksmi, proti, sabiedrisko mediju brīvību. Vēl izskanēja pārmetumi par Kūtra "prokremliskumu", kā arī "situatīvu morāli un plankumainu reputāciju".

Kā redzams no šiem pārmetumiem (un kā tas nereti ir šādos gadījumos), ātro reakciju un negatīvo attieksmi veidoja vairāki faktori, kas cits citu pastiprināja. Nevaru komentēt Kūtra personību, bet tas, cik ātri viņš norobežojās no idejas par savu kandidatūru ministra amatam, patiešām apstiprina kultūras cilvēku aizdomas, ka neviens nebija nopietni domājis par šīs jomas vajadzībām un Kūtra izvirzīšana bija nejauša politiskās amatu dalīšanas blakne, nekas vairāk.

Es piekrītu, ka šādā ziņā kultūras jomai ir pamats būt aizvainotai. Tomēr dažas lietas šajos paziņojumos, manuprāt, bija sajauktas. Pirmkārt, vecais jautājums par to, vai kultūras ministram jābūt kultūras profesionālim. Priekšstats, ka pastāv tieša saistība starp vadīšanu un to, kas tiek vadīts, ir plaši izplatīts. Piemēram, nāk prātā 80. gadu britu TV komēdija "Jā, ministr", kur vienā no epizodēm ministrijas ierēdnis Hamfriss mēģina izdomāt, kādā komisijā varētu ielikt baņķieri Gleizbruku. Viņi sēž restorānā, un atbilstoši tam, ko dara oficianti, Hamfriss nāk klajā ar dažādiem variantiem – gaļas mārketinga valde, zivsaimniecības pārvalde, kartupeļu tirdzniecības valde, dārzeņu pētniecības pārvalde, ēdienu piedevu kontroles komiteja, bet Gleizbruks ir baņķieris, kuram saskarsme ar visām šīm jomām ir tikai tāda, ka viņš restorānā ēd gaļu ar kartupeļiem, salātiem un sinepēm. Droši vien arī liela daļa no mums piekristu – kultūras ministra amatam nepietiek ar to, ka pretendents dažreiz apmeklē kādu koncertu vai noskatās izrādi.

Tomēr labi zināms ir arī pretarguments, kas galu galā ir saistīts ar jautājumu – kas ministrā ir galvenais? Piemēram, Latvijas Rakstnieku savienības paziņojumā ir uzskaitīti "lieli izaicinājumi", ar kuriem šobrīd sastopas kultūras joma Latvijā, – sociālās problēmas, autortiesības, mākslīgais intelekts, atalgojuma līmenis u.c. Jānorāda, ka reti kurš no šiem izaicinājumiem ir tāds, par kuru varētu teikt – to varētu saprast tikai kultūras nozares pārstāvis. Daļa no tiem ir menedžmenta un administrēšanas problēmas, daļa saistīta ar finansējuma palielināšanu. Ja par izšķirošo ministra prasmi tiek izvirzīta spēja piesaistīt budžeta finansējumu, kas droši vien saistīta ar politisko ietekmi valdībā, tad kultūras nozarē cienīts, bet politiski vājš ministrs, manuprāt, nozarei patiesībā neko daudz nedotu.

Kultūras jomas pārstāvji grib gan finansējumu, gan vēl vairāk. Un tas ir OK. Bet es tomēr teiktu, ka ar dažu labu vēlmi jābūt uzmanīgiem vai vismaz jāmēģina tās sakārtot atbilstoši prioritātēm. Un šeit es gribētu izcelt publiskajos paziņojumos izteikto vēlmi, lai kultūras ministrs izpildītu arī nozares līdera lomu.

Šādai līderībai var būt dažādas izpausmes. Es piekrītu, ka ir būtiski, lai kultūras ministrs spētu ar nozari komunicēt un artikulēt tās vajadzības pašai nozarei pieņemamā valodā, bet nedomāju, ka tas ir galvenais. Tāpēc, manuprāt, atsaukšanās uz Žaneti Jaunzemi-Grendi vienā no atklātajām vēstulēm kā slikto piemēru, pie kura atkārtošanās varētu novest Kūtra nominācija, ir kļūda. Skaidrs, ka valoda, kādā komunicē kultūras cilvēki, ir specifiska, tajā ir daudz lamatu, ir jāzina ne tikai tas, ko teikt, bet arī tas, ko neteikt, un cilvēks šīs lietas, kā jebkurā valodā, var apgūt, tikai ilgstoši tajā dzīvojot, – runājot vienā valodā, komunikācija ir vieglāka. Tāpat arī interesanti, ka no visiem iepriekšējiem ministriem tieši šīs komunikācijas grūtības prātā palikušas vislabāk. Arī šoreiz Jaunzeme-Grende nenoturējās un pateica: Kultūras ministrija nav kultūras darbinieku arodbiedrība, bet tai drīzāk jāskatās, kas vajadzīgs Latvijas tautai – domu var saprast, un tā nav absurda, bet diez vai Jaunzeme-Grende, formulējot savu domu, novērtēja, cik riskants un vēsturiski piesātināts ir šis izteikums, jo bija laiki, kad padomju tautas vārdā kultūras laukā tika darītas visādas lietas. Tomēr šī koncentrēšanās uz komunikāciju, manuprāt, mūs aizved nepareizā virzienā. Kultūras nozares vājums ir radīts daudzu ministru laikā, tai skaitā to, kuri viegli komunicēja ar nozares auditoriju.

Vēl vairāk mani apmulsināja Gundegas Repšes iniciētajā kultūras darbinieku vēstulē paustā doma par kultūras ministru kā "otro valsts vadītāju" un "garīgās attīstības virziena sekmētāju". Pirmkārt, man gribas norādīt uz zināmu nostalģisku vēlmi atgriezties laikos, kad kultūras nozares pārstāvjiem bija daudz lielāka ietekme uz sabiedrisko domu. Skaidrs, ka var kaut ko tādu vēlēties, bet, manuprāt, ir naivi iedomāties, ka tieši ministrs būs tas, kas spēs atjaunot šo "garīgo spēku". Visādi jau var būt, un es nenoliedzu, ka manī ir par daudz skepses un cinisma, bet es patiešām ļoti brīnīšos, ja senā modeļa vietā (karalis (laicīgā vara) un bīskaps (garīgā vara)) Latvijas Republikā 21. gadsimta sākumā izveidosies divvaldība – premjers un kultūras ministrs.

Un otrkārt – vai tiešām kultūras jomas problēmas var atrisināt tikai tad, ja ir vadonis? Man par to ir šaubas. Es piekrītu, ka daudzas kultūras problēmas Latvijā izriet no tā, ka pagaidām nav izdevies izveidot infrastruktūru un funkcionējošu pamatu, uz kura varētu attīstīties profesionālās kultūras daudzveidīgās izpausmes. Tomēr, lai tādu pamatu radītu, manuprāt, nevajag vadoni, bet drīzāk gudru, profesionālu un motivētu cilvēku komandu, kuru vada saprātīgs un politiski ietekmīgs kultūras ministrs. Manuprāt, tas ir atskaites punkts. Tomēr šobrīd šis atskaites punkts nav mazāk fantastisks kā kultūras ministrs – otrs valsts vadītājs.