Foto: Eva Saukāne, "Yahad-In Unum"
 
Sabiedrība
25.02.2020

Visai pilsētai bija neērti

Komentē
11
Saglabā

Šie dienasgrāmatas ieraksti tapuši pērnā gada oktobra sākumā, kad strādāju par tulci desmit dienu ilgā ekspedīcijā, ko rīkoja organizācija "Yahad-In Unum" no Francijas. Jau vairāk nekā desmit gadus tās dibinātājs katoļu priesteris Patriks Debuā un organizācijas pārstāvji meklē liecības, kas vēsta par holokaustu Eiropā, sistemātiski apkopo dzīvo aculiecinieku stāstījumus un cenšas atrast vēl neatzīmētās masu slaktiņu vietas. Organizācija pēta arī "porajmos" jeb romu genocīdu, Ļeņingradas blokādes notikumus un Da’esh noziegumus pret Irākas jezīdu kopienu. Videoliecības un citi izpētes materiāli tiek publicēti organizācijas vietnē. Attiecībā uz holokausta notikumiem ekspedīciju mērķis, līdztekus skrupulozai liecību fiksēšanai, ir pilnveidot sabiedrības izpratni par masu slepkavībām, kas noritējušas ārpus koncentrācijas nometnēm, palīdzēt ebrejiem atrast vietas, kurās gājuši bojā un/vai apglabāti viņu radinieki, kā arī pastarpināti atgādināt: līdzīgi sistemātiski genocīdi īstenoti arī vēlāk – Ruandā, Kambodžā, Dārfūrā, Balkānu valstīs un Sīrijā.

Pērn pētnieki apmeklēja Latviju, un es tiku pieaicināta darbam Kurzemē. Strādājām šādi – desmit cilvēku lielā komanda dalījās trīs daļās: pirmās divas konkrētā vietā meklēja vietējos ilgdzīvotājus, bet trešā intervēja iepriekšējā dienā atrastos ļaudis, kuri savām acīm redzējuši holokausta norisi, piemēram, ebreju aizvešanu, viņiem atņemto mantu ūtrupes u.tml. Piedalījos gan liecinieku meklēšanas darbā, gan arī intervijās – uz vietas tulkoju pētnieka Mihala Hojaka uzdotos jautājumus un viņam sniegtās atbildes. Lasītājs, kurš redzējis Kloda Lancmana filmu "Šoa", zina, cik specifisku darbu dara šādu interviju tulks, kuram jācenšas saglabāt profesionālu aukstasinību pat tad, kad intervija ieguvusi emocionālu nokrāsu.

Izrādās, ka cilvēku, kuri dzimuši pirms 1935. gada, mūsu vidū ir daudz vairāk, nekā man bija šķitis. Ātri vien sapratām, ka apgalvojums "es vienīgais te esmu tik vecs" visbiežāk izrādījies aplams. Deviņdesmitgadniekus var sastapt ne tikai visai skumjos pansionātos, bet arī – turklāt daudz biežāk – savos dzīvokļos, dārzos, veikalos vai gluži vienkārši uz ielas. Daudzi bija gatavi sarunai, vairumam tā bija pirmā intervija mūžā. Kad Latvijā ienāca vācu armija, šie cilvēki bija 5 līdz 15 gadus veci, tāpēc viņu liecībās ir daudz varbūtību un no vecākiem noklausītu nostāstu, taču netrūkst arī spilgtu ikdienas un sajūtu aprakstu par laiku, kad no viņu pilsētām un ciemiem dažu mēnešu laikā pazuda teju visi ebreji – veikalnieki, ārsti, kaimiņi, rotaļu biedri u.c. Gandrīz visi intervējamie saka – ebreju iznīcināšanā piedalījušies latvieši, piemin "aizsargus" un norāda, ka akciju laikā un pēc tam notikusi stipra piedzeršanās.

Piebildīšu, ka dienasgrāmatā lietoju vārdu "žīds", jo vairums intervējamo sarunvalodā neizmantoja pēc kara ieviesto apzīmējumu "ebrejs" un šīs tautības pārstāvjus dēvēja tāpat, kā pirms kara to darīja visi pārējie, pašus ebrejus ieskaitot, – tātad par žīdiem. Arī es, lai intervijas laikā saglabātu sarunas nepiespiestību, izmantoju šo apzīmējumu. Tas pārnests pierakstos.

01.10. Vakardien visvairāk kontaktu dabūjām Priekules humpalās. Pašās darbadienas beigās sastapām kundzi, kura rušinājās savā mazdārziņā. Viņas māte slēpusi žīdu zēnu, kura mamma par to uzdāvinājusi trauku servīzi – no tās divi šķīvji vēl saglabājušies.

Vaiņode. Pirmajā mājā sagaida dēls, nelaiž iekšā un tēvu pasaukt arī atsakās, lai gan viņš pirms tam piekritis intervijai ("Atzīstiet, ka esat žīdu organizācija!"). Draud palaist suņus. Vaiņodes sinagogā tagad ir katoļu baznīca. Netālu no tās satiekam deviņdesmitgadīgu sieviņu ar velosipēdu. Skolā pa logu redzējusi, kā kravene aizved žīdus, tostarp viņas klasesbiedrus. Skolotājs ar bērniem aizlūdzis. Vēlāk viņas klasesbiedri no vēl neaizraktās bedres izņēmuši 2 granātas. Viena uzsprāgusi puikam rokās. Kundzes tētim bijuši žīdu draugi, tāpēc viņš ļoti skumis un ar bērniem par nošaušanām nerunājis. Viņu radinieks slēpis savu žīdu līgavu, bet kāds nosūdzējis. Kundzei nobirst pāris asaras, laižam viņu mājās.

Vietējie izstāsta par kādu divstāveni. Aizeju – liekas, uz sabrukuma robežas. Smird. 2. stāvā mani aicina iekšā dzīvoklī. Gultā pie radioaparāta guļ sirmgalvis, dzimis 1942. gadā. Domāja, ka atnācis dēls, kuram jāsanes malka un ūdens. Apvaicājos, vai sociālie dienesti nāk. Nākot. Noturos, nepiedāvājusi palīdzību, lai nekavētu ekspedīcijas laiku. Laikam tomēr vajadzēja. Viņš dzīvoja patiešām sūdīgos apstākļos.

Nākamajā dzīvoklī pirmo reizi tulkoju. Jārunā skaļi, kundze atceras maz. Tikai to, kā gājusi gar ēku, kur sapulcināti žīdi. "Miliči" apturējuši, jo draudzenei bijis līks deguns. Latviskā uzvārda dēļ viņu palaiduši. Atkārto, ka ļoti sabijusies un skrējusi mājās.

Pusdienas Priekules ēdnīcā, kura nešķiet īpaši mainījusies kopš astoņdesmitajiem.

Vaiņodē atgriežos pie E. kunga. Nesaprotu, kā cilvēks 87 gados var būt tik vitāls. Atkal izstāsta par veikalnieku Haimu un piemetina pāris jaunas "mazsvarīgas" detaļas. Haimam bija priekšā un aizmugurē jānēsā žīdu zvaigzne. Pretim tirgum bijusi žīdu mantu ūtrupe.

Šķēdes memoriālā ļoti pūš vējš.

02.10. Skrunda. Pirmais dzīvoklis piekrāmēts ar grāmatām. Guļamistabā pie sienas pielīmēta "Ir" titullapa ar Ziedoņa portretu. Esam pie leģionāra. Par žīdiem pastāstīt gan neko nevar. Toties raksta memuārus. Saruna ir gara, un es sāku zīmēt pateiktā shēmas, lai tulkojot kaut ko neaizmirstu.

Nākamais večuks atminas pāris žīdus un vienu latvieti, kam sieva bijusi žīdiete un tāpēc pasargāta (Kāpēc visiem vecajiem cilvēkiem ir tik kopti dārzi?).

Trešā intervija – pie bedres vietas. To rāda kungs, kurš bērnībā tur gājis ganos. Laukā vīdējušas vēl nesadalījušās bērnu kājas ar visiem apaviem. Līķi turpinājuši smirdēt, tāpēc suns gribējis tikt klāt. Govis grauzušas kaulus. Onkulis ļoti jauks, smaidīgs.

Arī pēdējo interviju filmējam slaktiņa vietā – Grobiņā. Liecinieku savācam Sarkanā Krusta humpalās, kur viņš, mūs gaidot, iemidzis. Pa ceļam ielasa puķes, pie bedres vietas apraudas. Kad žīdus veduši prom, pilsētniekiem likuši aizvērt logu slēģus. Žīdu šāvēji vēlāk akcijas vietā atgriezušies ar metāla detektoriem, jo apavu zolēs bijušas vērtslietas. Apraudas otrreiz. Šie paši cilvēki padomju gados esot pret visiem ļoti nejauki izturējušies. Vārdus nesaukšot, viņi jau miruši. Atceļā aizved uz pavisam aizaugušiem žīdu kapiem. Vietējie tur ejot lasīt vizbulītes. Vēlāk priecīgs rāda mūsu kolēģim ugunsdzēsēju automašīnu bildes telefonā.

Viesnīcas brokastis un pusdienu karbonāde spiež vēderu. Kurzemē jāiemācās ņemt mazākas porcijas, citādi puse aiziet miskastē.

03.10. Šķēde – vieta, kur žīdus šāva ar skatu uz jūru. Intervējamā tanīs kāpās jaunībā laidusi govis ganīties. Tās sākušas jocīgi uzvesties, un saimniece piekodinājusi tur nekad vairs neiet. Tēvs redzējis, kā žīdi iet uz nošaušanu. Māte dikti raudājusi. Parādām Šķēdes slaktiņa bildes. Viņa tās redz pirmoreiz mūžā un ir diezgan pārsteigta. "Un tā viņus tur izģērba un tad nošāva? Par ko?"

Diena kopumā vidēji produktīva. Intervējamie žīdus atminas un zvaigznes arī, bet neko daudz pastāstīt nevar. Eju skriet.

04.10. Meitenēm bija taisnība. Vecie ļaudis Pāvilostā ir kaut kā stipri laimīgāki. Visi atminas žīdus ar labu, īpaši dakteri Lēvenšteinu. Viņš ārstējis visus intervējamos. Piemin arī Rūdolfu Hāzu un viņa ģimeni.

Pirmajā mājā – pāris, kas kopā jau 64 gadus. Fascinējoši vērot, kā viņu pieredze un atmiņas saplūdušas vienā. Tas gan nedaudz apgrūtina intervijas gaitu, bet kā tulce nedrīkstu iejaukties. Visu laiku jāatceras, ka sarunu nevadu es, pat ja respondentiem liekas citādi. Sākumā neļaujam abiem atbildēt kopā, tad padodamies. Sinagogas ēkā vēlāk bijusi pirts, tagad tur ir dzīvojamā māja. Finālā kungs mums uzdzied un uzdāvina rabarberu vīnu.

Otrajā namā mums dod pašaudzētas vīnogas. Kundze izstāsta par vietējo spirta brūzi, kurā žīdi piespiedu kārtā nodarbināti un no kura katru dienu pa ceļa vidu dzīti mājup. Šādu liecību dzirdēsim arī no citiem pāvilostniekiem.

Pāvilostas skolā ēdam boršču par 2 EUR porcijā un es pēc ilgiem laikiem dzirdu starpbrīža zvanu.

Trešais kungs norauj pauri. 90 gadu, bet turpina vingrot un spēlē klavieres. Pēc intervijas (atkal Lēvenšteins, Hāzi un brūzis) sāk runāt ar mūsu komandu angliski. Prot vēl četras valodas. Mācījies tanī pašā skolā, kur iepriekšējie liecinieki. Pāvilostā visi dzīvojot kā lielā ģimenē.

Izsalkuma nav, bet ieradums un loģika prasa vakariņas. Mēģinu lasīt līdzpaņemto "Idiotu". Neizdodas. Eju skriet.

05.10. Šodien esmu meklētājos. Kalvenes pagastā veco ļaužu principā nav. Viens večuks atminas kādu Vecpils saimnieku, kurš no nošaušanas esot paglābis savus čigānu strādniekus. Viss diemžēl tikai nostāstu līmenī. Pēc maldīšanās pa lauku ceļiem pansionātā ierodamies par vēlu.

Vakarā visi brīvā gaisotnē apspriežam darbu. Alkohols, humors un sports ir vienīgie, kas palīdz uz brīdi aizmirst izpētē gūtos iespaidus. Meitenes apciemojušas Priekules dārza kundzi. Tā uzdāvinājusi vienu no žīdu zobārstes šķīvjiem. Man būtu paticis viņu atkal satikt.

06.10. Durbe. Atkal meklētājos. Visi vecie ļaudis te ir ļoti patriotiski noskaņoti. Lūdz mums neaizmirst, ka esam latvietes. Viens gan atminas žīdu veikalu un kādu čigānu, kurš paglābies no nošaušanas. Dažviet liekas, ka žīdi bijuši kaut kur fonā esoša ļaužu grupa, kuras pazušanu īsti nepamanīja. Atgādinu sev, ka intervējamie tolaik principā bija bērni un tas būtiski ietekmē viņu atmiņu saturu. Parunājamies ar sievieti, kura bijusi nacionālās pretošanās kustībā. Žēl, ka nav pa mūsu līniju. Uz ielas satieku kundzi, kura mācījusies vienā skolā ar Pāvilostā intervētajiem. Nosaucu dažus skolasbiedru vārdus, atplaukst. Piemin dakteri Lēvenšteinu, esot draudzējusies ar Mirjamu Hāzi.

Liepājas muzejā ir tāda izstāde – kara laika mode. Tur ir arī Evas Braunas kleita.

07.10. Pārceļamies uz Kuldīgu. Iebraucot pilsētā, uzrunāju kundzi, kura atminas, kā Vangas pagastā viņas čigānu klasesbiedrene aizvesta no skolas sola uz nošaušanu Rokaižos. Steidzas pie daktera, tāpēc atstāj man savu telefona numuru. Daudz par vēlu pamanu, ka trūkst viena cipara. To uzminu, bet klausuli paceļ meita. Mums ar viņas māti neesot nekas runājams. Nomet. Bērni, kuri privātīpašnieciskā manierē aizliedz tikties ar vecākiem (arī tad, ja vecāki paši izrādījuši interesi) neesot retums. Vairums nenotikušo interviju ir tieši viņu dēļ.

"Kurzemnieka" redakcijā dabūjam pāris kontaktus. Viena ir Kuldīgas mūzikas skolotāja, kuras vecāki un vecvecāki izglābušies Ventspilī, slēpjoties. Viņai ir kabinets ar skatu uz sinagogas ēku, kur tagad ir bibliotēka. Ļoti sirsnīga sieviete. Tad aizejam pie kundzes, kura rīt gaida viesus. Tautiskā romantisma stilā ieturēts dzīvoklis ar milzu palmu. Dzīvojusi centrā, žīdu rajonā, spēlējusies ar žīdu bērniem. Vācu laikā tie gājuši pa ielas vidu, žīdu zvaigzne priekšā un uz muguras, sveicināties vairs nedrīkstēja. Kad ienākuši vācieši, latviešu bērniem bijis jābrauc vasaras lauku darbos. Viņa aizsūtīta uz Paduri, pavisam netālu no šaušanas vietas. Skaitījusi šāvienus, bet uz bedres vietu aizgājusi vēlāk, kad viss jau bijis aizrakts. Redzējusi slēgtu kravas mašīnu, kuras spraugā cauri vīdējušas kājas – pieaugušo un bērnu. Atminas, ka pie sinagogas notikusi žīdu mantu ūtrupe.

Uz ielas satiekam kādu kundzi, kura saka: Kuldīgā cilvēki esot nelaipni, jo viņiem nākas maksāt par to, kas nodarīts žīdiem. Apraudas.

08.10. Aizpute. Piebraucot pie pirmās mājas – ātrā palīdzība. Tur aizved mūsu intervējamo, kurš naktī izkritis no gultas. Vakardien viņš piekrita parādīt Dzirkaļu meža slaktiņa vietu. Jābrauc pie nākamajiem.

Intervējam pāri, abi tikko vingrojuši. Kungs dzīvojis netālu no Padures slaktiņa vietas (Kurzemē ir trīs Padures, divās šauti žīdi), redzējis, kā dzīta ļaužu kolonna, kuriem rokās lāpstas. Vēlāk uzrāda aptuveno bedres vietu. Tagad tur ir mazdārziņi, samests komposts. Kundze pastāsta, kā vecāku mājā pie krāsns zem zariem slēpts žīdu puisis. Pati gan, maza būdama, viņu tā arī nekad nepamanījusi. Pēc intervijas mūs cienā ar tēju un rabarbermaizi.

Trešā intervējamā atminas daudzos Aizputes žīdus un zina stāstīt par kaimiņu žīdu, kurš apprecējis latvieti. Pilsētniekiem bijis ļoti smagi ("neērti un smagi") par to, ka viņi vairs nedrīkstēja sveicināt savus žīdu draugus, kuriem nu bija jāiet pa ceļa vidu. Atminas ūtrupi ar saiņiem. Dzirkaļu slaktiņa dienā pārnākusi mājās no ģimnāzijas. Redz – mājas pagalmā sapulcējušās sievietes. Dzirdami šāvieni, viņas pie katra noraustās un mierina to kaimiņieni, kuras žīdu vīrs arī tur aizvests. Visās iepriekšējās intervijās biju principā nejūtīga, bet aina ar plecu saraušanos ir pārāk viegli vizualizējama. Labi, ka neapraudos. Dzirkaļu slaktiņa vietu var uzrādīt aptuveni, jo tur vairs īsti nav iespējams piekļūt. Kundze pati pētījusi pilsētas vēsturi un dažbrīd intervijas laikā krīt azartā: "Jā, bet tas taču ir ļoti labs jautājums! Kas tās bedres aizraka? Izraka paši, bet kas tad aizraka? Jā, ahā. Ļoti interesants jautājums." Aizputes sinagogā tagad ir kultūras nams.

Māsa tikmēr sūta SMS no Izraēlas. Ir Yom Kipur, bērni skraidot pa tuksnesi ar lukturīšiem. Līdz galam neizprotu, kā četrdesmitajos notika tas, kas notika, bet cik labi, ka līdz galam viņiem tas nav izdevies. Cik sasodīti labi!

09.10. Izrakstāmies no viesnīcas. Esmu pamodinājusi aizvakardien atrasto kundzi, viņa gandrīz atsakās no intervijas, bet beigās tomēr vienojamies, ka atbrauksim nedaudz vēlāk. Pa to laiku iebraucam Īvandē pie kāda leģionāra. Stāsta daudz ko, bet par apkārtnes žīdiem pavisam maz. Neliels joks: "Es biju pulka komandieris. Ganāmpulka komandieris!" Beigās grib iedzert. Steidzamies prom. Pēdējā intervijā sāku zaudēt koncentrēšanās spējas. Vai nu tāpēc, ka pie šīs kundzes jau biju, vai tāpēc, ka pēdējā. Žīdu mantu ūtrupes pārdevējs esot pie sinagogas plātījies kā tāds āksts. Neviens pie viņa īsti neesot gribējis iepirkties. Mums promejot, viņa nopūšas, ka holokausts ir pagātne, kura neatkārtosies, tāpēc to vairs neesot, ko cilāt. Reizēm domāju, ka viņai ir taisnība, taču visbiežāk šķiet, ka nav. Apmeklējam piemiņas vietu Annas kapos un bijušo sinagogas ēku. Mihals pastāsta, ka pie dažām žīdu mājām reizēm varot redzēt paliekas no mezuzām – sargājošajiem ieejas durvju stenderu rotājumiem. Mezuzu tur sen vairs nav, taču naglu atstātie caurumi šur tur vēl saglabājušies. Tagad es tos meklēju visur.

Atgriežos Rīgā, beidzot ieslēdzu kompi. Nekā tur nav. Pils bārā satiekos ar trim ekspedīcijas dalībniekiem. It kā tikko izšķīrāmies, bet par to pašu parunāt var vienmēr. Gribas piedzerties, bet nesanāk. Četros no rīta stāstu savam vācu draugam par Aizputi un pagalmā raudošajām sievietēm. Ceru drīzumā beigt par viņām domāt.

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!