Justīnes Verneras foto
 
Karš Ukrainā
14.11.2022

Tad beidzot Harkivas gaiss! Ukrainas dienasgrāmata

Komentē
2

Ievadu šai dienasgrāmatai nav viegli izdomāt, bet varbūt pietiks ar to, ka man vienkārši vajadzēja pie viņiem atbraukt. Kā savā nesenajā tekstā par Zemessardzes mācībām rakstīja Krišjānis Zeļģis, "nepieciešams ne tikai par to runāt draugu kompānijā". Līdzīgu vajadzību jutu arī attiecībā uz Ukrainu, turklāt izrādījās, ka "Ecolines" no Rīgas uz Ļvivu un Kijivu brauc principā katru dienu. Izņemt pēdējās atvaļinājuma dienas, aizbraukt uz Ukrainu kā tūristam rakstnieciņam, palikt viņu viesnīcās, ēst restorānos – to vispār ir normāli darīt? Laikā, kad jau paliek grūti no šīm pārdomām, bārā ienāk Miks un saka: "A es šodien atbraucu no Ukrainas, biju tur mēnesi. Ja varētu, paliktu ilgāk un atstātu tur savu naudu. Viņiem būs grūta ziema." Ar to arī viss bija izlemts.

Lai apmēram saprastu, ko es Ukrainā varētu iesākt, nākas atdzīvināt veco "CouchSurfing" profilu. Tajā vēl varētu būt informācija par tiem, pie kuriem tur palikām 2014. gadā. Tomēnes Maidana laukumā plivinājās karogi un vārījās zupas katli, bet mēs vizinājāmies ar plackartēm pa valsti. Nu gan konstatēju dažas bēdīgas lietas. Ākošs, ungāru vēsturnieks, kas mitinājās Černivcos, jau pāris gadus ir miris – tā saka viņam soctīklā atstātās digitālās svecītes. Kad mēs gājām pa vecajām, bruģētajām pilsētas ielām, viņš aizrautīgi rādīja ebreju mantojuma pēdas pilsētas kanalizācijas aku vākos. Savukārt citi pazuduši ar galiem, jo neapmainījāmies kontaktiem. Laipni jaunskungi Odesā un Harkivā. Panku pāris, kas mums atstāja savu Kijivas dzīvokli, kamēr paši aizgāja dot mentu busiem dzert Molotova kokteiļus. Un jaunietis Romni pilsētā Sumi apgabalā. Kad iegājām mājā, viņa mamma uzreiz mūs sabučoja tā, kā ne sveša, ne arī savējā mamma nav darījusi. "Es visu nakti negulēju – tik satraukts biju par jūsu ierašanos!" viņš atzinās. Mēs bijām viņa pirmie ārzemju ciemiņi, un viņš nekad nebija izbraucis ārpus Ukrainas, lai gan par to ļoti sapņoja. Pa dienu mēs aizgājām uz dievkalpojumu, kas notika ārā un kurā aizlūdza par Ukrainas neatkarību. Pēc tam mūs aizveda uz skolas basketbola laukumu, virs kura tribīnēm, ģērbtuves telpā, dzīvoja etiopiešu futbolists, kas spēlēja vietējā komandā. Vēlāk uzzinājām, ka viņš gribējis ar mums precēties.

Viktorija, pie kuras togad palikām Kijivā, atraksta, ka 24. februārī ar vīru un bērnu atradusies atvaļinājumā Grieķijā un tur arī palikusi. "Mājās ir mūsu vecāki un kaķi. Tas ir tik drausmīgi!" viņa raksta. Vēlāk feisbukā redzu, ka ģimene pārcēlusies uz Franciju.

Tolaik vēl Dņepropetrovskā, bet nu jau Dnipro mūs uzņēma Vitalina – atceros pavisam maz: labu sajūtu par šo cilvēku un to, ka ēdām pie krišnām. Kad ar viņu sazinos, Vitalina brīnumainā kārtā mani atceras un izstāsta, ka tagad dzīvo Andalūzijā. "Es zināju, ka sāksies karš. Tagad es strādāju pie tulkojumiem angļu valodā – tās ir manu Ukrainā palikušo draugu dienasgrāmatas." Ukrainā joprojām dzīvo Raivis ar Ilonu, kuri sākumā atbēga uz Rīgu, bet pēc tam atgriezās Užhorodā. Viņus satikt man laika nepietiek, bet Raivis izstāsta, ka organizē māju – tajā var mitināties mākslinieki, kuru dzīvesvietas cietušas uzbrukumos. Un vēl ir Oleksandrs Poltavā, kura esejas publicētas "Satori". Tāds ir mans ceļojuma sākumkomplekts.

Kad robežkontrole, ukrainiski uzdodot šādus tādus jautājumus par maniem nolūkiem, saka: "Pie jums mēs vēl atgriezīsimies," – es nodomāju: cauri ir. Tā tūraģentūras sagādātā feikā Krievijas biznesa vīza pasē – pirms sešiem gadiem, tranzīts uz Mongoliju –, kurā rakstīts, ka strādāju kaut kādā "OOO Prominvest", būs mani iegāzusi. Ukrainā mani negribēs. Bet autobusa šoferis atgriežas ar visām pasēm, tostarp manējo, visām iezīmogotām. Speciāli šim ceļojumam esmu beidzot sagādājusi sev viedtālruni, kuru gan reizēm gribas sviest pret sienu.

22.10 Likās, ka Ļvivā jau nu gan būs mierīgi, bet rīts dzelzceļa stacijā sākas ar sirēnu. Visi salien tunelī, un es gandrīz noraujos no policijas, jo aizmirstu, ka stacijās fotografēt nedrīkst. Fotofilmai gan daudz ko piedod. Vēlāk uzgaidāmajā telpā kāda tante man prasa: "Bet jums bail nav? Pie mums tomēr kaujas. Te gan viss mierīgi, bet es braucu uz Dnipropetrovskas apgabalu..." Tomēr nesaku, ka arī es drīz turp došos. Pēc tam pa ceļam uz boulderinga halli vēl viena sirēna, bet, ja esi uz ielas un saplūsti ar gājējiem, to ir daudz vieglāk ignorēt. Ģērbtuvē knapi novilkts džemperis, kad atskan trešā, tāpēc jāiet laukā. Halles darbiniece, kura vidēji labi prot angļu valodu, bet krieviski, visticamāk, atsakās sazināties principa pēc, demonstrē, kā skanēs trauksmes beigu sirēna, kas izklausās ļoti līdzīgi, reizēm radot teju komisku apjukumu. Izeju uzpīpēt, arī ļvivieši mierīgi turpina ikdienas gaitas. Tikai veikali trauksmes laikā nestrādā, tas visus padara uzvilktus. Vēlāk, kad varu atgriezties, kāds apmeklētājs man saka: "Mums sāk likties, ka psiholoģiskais terors ir daļa no taktikas. Bet šeit vēl ir mierīgi. Pirms tam ar ģimeni dzīvoju Harkivā, un tur bija daudz trakāk". Man pat nav jāsāk ar viņiem par to runāt, tas notiek pats no sevis. Kad eju prom, trenere man novēl "a peaceful day".

Ļvivas centrs sestdienas vakarā no kārtīgas, aktīvas Eiropas galvaspilsētas atšķiras tikai ar smilšu maisiem, kas sakrauti pie pagrabu logiem un ieliņās, kurām taupības nolūkā atņemts apgaismojums. Un komandantstundu, kas šeit sākas 23:00. Viesnīcā, kurā mitinos, svin kāzas. Vēlāk ziņās lasu, ka Krievija todien tēmējusi pa Ukrainas energoapgādes objektiem. Būšot jāsavelk jostas.

Vakarā aizeju ciemos pie Vitalinas draudzenes, gleznotājas Marinas. Mēs dzeram tēju un stundām ilgi sarunājamies, es fotografēju viņu, viņa fotografē mani. Kopš kara sākuma Marina ir pārtraukusi gleznot un runāt krieviski, lai gan pirms tam tā bija viņas saziņas valoda ar vecākiem. Visas gleznas nocēlusi no istabas sienas un aiznesusi drošībā, bet tagad tās ir atpakaļ. Bez tām telpa likusies tukša. "Gleznot atsāku pirms dažām dienām. Ar eļļu uzgleznoju mazu planētu. Taču sākumā es izmantoju akvareli nelielām ilustrācijām. Tā ir ātra tehnika, tos darbus varēju ātri savākt, ja sākas trauksme." Projām dodos ar diviem Marinas darbiem, kaudzi krāšņo, jauko pastkartīšu, apskāvienu un norunu satikties ceļojuma beigās. Savējos var satikt visur.

Marina Bondar-Tvorovska savā dzīvoklī/ateljē Ļvivā

23.10 Nacionālā Mākslas muzeja galvenā ēka ciet, bet Modernisma muzejs darbojas. Ļoti aizkustinos par visu, bet pēc tam eju iedzert. Atnāk Tomašs, poļu humānās palīdzības darbinieks, kas te strādā franču organizācijas uzdevumā. "Viņi nebija gatavi tam, ka patiesībā te visi tiek galā. Visas sistēmas jau ir ieviestas, un atkal nostrādā šādu organizāciju postkoloniālā domāšana – ka viņi brauks uz vietu, kur neviens neko nesaprot." Tomašs ir dusmīgs par to, ka līdzekļi netiek novirzīti patiešām derīgām lietām. "Vispār te ir tik interesanta situācija. Sākas gaisa trauksme, ļvivieši jau pieraduši. Bet pie mums strādā meitene no Mariupoles, sēdēja "Azovstaļ". Viņa kategoriski atsakās iet pagrabā, un mēs arī viņai neliekam to darīt. Tikmēr hipsteri ārā pīpē saltiņus." Viņš man atgādina: Dnipro gaisa trauksmes labāk neignorēt. Otrs – nopirkt ārējo akumulatoru. Tā arī izdaru, nopērku divus ­– vienu sev, otru Oleksandram.

Svētdienās visi te ir ārā. Šahisti cīnās, pensionāri dzied. Dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā iebrāžas mūziķi, nobļaujas: "Slava Ukraini!" – un sāk dziesmu. Nakts vilciens uz Poltavu: labākās 15 stundas ilgā laikā. Biju noilgojusies pēc brauciena ar plackarti, tā ir mana dunošā paradīze. Ierausies gultasvietā un no rīta vēro baltos paladziņos ietinušos pasažierus. Lūk, miers. Kad vilciens piestāj Mirhorodā, pa logu vēroju, kā puika dejo uz Gogoļa pieminekļa, bet pēc tam pieskrien apskaut vīrieti karavīra tērpā. Karavīrus redz visur, pie tā pierod uzreiz.

24.10 Poltavas dzelzceļa stacijā sagaida vēstures zinātņu doktors Oleksandrs. Ved cauri pilsētai un rāda vienu, viņaprāt, bezjēdzīgu pieminekli pēc otra, tādam vai citādam krievu militāristam uzslietu. Rāda ielas, kas kādreiz bijušas pilnas ar baznīcām, bet padomju laikos tās iznīcinātas. "Te kādreiz bija pareizticīgo katedrāle, kuru padomju laikos nojauca. Mēļo, ka arhitektam, kam bija jāprojektē ēka tajā pašā vietā, trīs reizes sapnī parādījies mūks ar spaini rokā. Viņš teicis, ka tā ir svēta zeme un tur neko būvēt nedrīkst. Bet arhitekts tāpat turpinājis darbu. Trešajā reizē mūks sapnī viņam iesitis ar spaini pa galvu. Tas arhitekts pēc tam esot nojūdzies." Vēl Oleksandrs stāsta par to, kā sācis veidot humānās palīdzības punktu, organizējis vajadzīgo preču loģistiku uz austrumiem, kur tās sāka beigties. "Brīnumi notiek visu laiku," viņš saka. Reiz pietrūcis naudas ģeneratoram, ko nogādāt bāzē salstošajiem karavīriem. Pēkšņi pie viņa atnākusi meitene ar skaidras naudas rullīti, kurā bijis tieši tik, cik vajadzīgs. Vai par to, kā pielādējuši pilnu busiņu ar ēdienu, jau sūtījuši ceļā, bet busiņš saplīsis. Pārtiku varēja nogādāt tikai kopā ar militāro kordonu – ja nokavē, paliec mājās. Oleksandrs jau sācis raudāt par pūstošo ēdienu, kad pie viņiem atsūtīts vesels ciemats ar bēgļiem.

"Kara pirmajās dienās nepatikšanas bija jūtamas pat gaisā," viņš saka. "Runā, ka Poltavai bija jābūt otrai Mariupolei, bet mūs pasaudzēja, jo šai pilsētai ir nozīme krievu kultūrā." Paēdam galuškus – ukraiņu pelmenīšiem te ir pat koka piemineklis. Bet viesnīcā administratore ar apsargu sēž sveču gaismā. "Mums šodien nav elektrības…" Poltavas ielas atvieno no strāvas pēc vien pārvaldei zināma principa: vienā izslēdz, citās atstāj. Tomašs vēlāk izstāsta, ka tādā veidā vismaz zagļi nevar saplānot maršrutu. Lielu daļu dienas nosēžu tumsā, bet Poltavas centra ielās apgaismojums neparādās vispār. Akumulatora iegāde bija izcila ideja, bet sāku sev pārmest: vajadzēja nopirkt vairākus un te izdalīt kaut kā. Jo tālāk austrumos, jo grūtāk kļūst tos iegādāties. Pēc tam mani sazvana žurnāliste Larisa, un 10 minūtes vēlāk es jau sēžu pie sviestmaižu pilna galda ar viņu un pārējiem vietējā Rotari kluba biedriem. Mēs esam telpā, kuru ierīkoja divi mākslinieki – tajā tiek uzņemti bēgļi, organizētas dažādas aktivitātes, mākslas terapija. No sākuma bijusi maza galerija pārdesmit bērniem, tagad uz mākslas telpu nāk gandrīz 800 bērnu un 200 pieaugušo. Sanākšanā visi runā ukrainiski, bet tas netraucē saprast, ka visi ir aizrautīgi par to, ko dara: tie ir mēģinājumi dažādos ceļos atrast naudu saviem mērķiem. Pēdējo dienu laikā saprotu, ka Krievijas centieni ir nolemti neveiksmei gluži vienkārša iemesla dēļ: viņus te negrib. Un, ja negrib, tas nozīmē, ka vietējie darīs visu iespējamo, lai kaut kā cits citam palīdzētu. Tā ir vienīgā loģiskā rīcība absurda priekšā.

Oleksandrs Lukjaņenko savā kabinetā Poltavas Pedagoģiskajā universitātē

25.10 No rīta pie viesnīcas sagaida Oleksandrs. Pa ceļam mazliet pastāsta par pareizticīgo baznīcas sarežģītajām attiecībām ar Maskavas patriarhātu, kuru pārraušanu ne visi gribējuši. Ne pārāk senas tradīcijas dēļ liturģijās reizēm joprojām pieminot patriarhu Kirilu. Maskavas patriarhāta tekstos Oleksandrs redz mēģinājumus (apelēšanu pie Senās Krievzemes) arī reliģiskajā darbā attaisnot karu. Atmiņa atsauc ēdnīcu kaut kur Sibīrijā pirms septiņiem gadiem. Televizorā tika rādīta karte un bārdaini onkuļi. Dobja, nopietna balss ar lepnumu stāstīja par šo zemi, ko apdzīvojuši tagadējo krievu senči. Nepatikšanas bija man acu priekšā jau tajā stolovajā, tikai es līdz galam nesapratu.

"Ja tu man prasi, kur Dievs ir kara laikā, es teiktu, ka Dievs ir klāt ierakumos, kad cilvēku ārstē, kad cilvēkam palīdz, nevis kad iznīcina," saka Oleksandrs. Pedagoģiskajā universitātē apciemojam tās vicerektoru Vasilu Fazanu, kurš ir arī Ukrainas pareizticīgo baznīcas (tās, kura bija zem Maskavas patriarhāta) priesteris [Justīnes un Oleksandra sarunu pilnā garumā publicēsim nākamnedēļ – red.]. Promejot viņš man dod konfektes un jautā, kāda ir dzīve Latvijā. Bet man liekas: kāda starpība, kāda ir dzīve Latvijā, tur sirēna ir joks, nevis brīdinājums. Atvados no Oleksandra, paēdu vēl galuškus un pēkšņi nevaru izlemt, vai pēc pāris dienām tomēr neiespiest savā braucienā arī Harkivu. Vilcieni kursē, laika pietiktu, bet attālums līdz frontei baiss. Lai gan tāpat jau esmu izlēmusi, ir cilvēciski kādu vainot, tāpēc izmetu virtuālo monētu, arī tā man piekrīt. Stundu vēlāk tante autoostā saka kasierei: "Man, lūdzu, biļeti uz Harkivu, pēc iespējas drīz!", un viss nostājas savās vietās.

Krāmu tirgū Harkivā

Bet šodien mazs, drebelīgs busiņš ved mani uz Dnipro, lai gan intervija ar galvenās slimnīcas psihiatri jau atkritusi. Pa ceļam kontrolpunkti: ceļš, nobarikādēts ar maisiem, sašaurinās līdz minimumam, pilns ar prettanku "ežiem" (tos redzēju jau Poltavā), jābrauc garām vīriem ar ieročiem. Tās ir paliekas no ceļu kontroles kara pirmajos mēnešos. Kādreiz apturēja pilnīgi katru auto, pārmeklēja somas, apskatīja dokumentus. Tagad – pēc nejaušības principa. Piecas stundas vēlāk iebraucu pilsētā. Ir tik tumšs, ka nepamanu autoostai septembra uzbrukumā nodarītos bojājumus. Tā turpina funkcionēt, bet daļa ēkas ir slēgta. Uz viesnīcu eju pa pilnīgu tumsu, redzami vien citu gājēju telefoni un reta gaisma logos. Pilnas taupības režīms, skatlogus izgaismot nedrīkst. To, ka esmu lielas pilsētas pašā centrā, nojaušu tikai intuitīvi. Kad nonāku viesnīcā, iesmejos teju balsī: esmu rezervējusi absurdi milzīgu divstāvu numuru ar divām tualetēm un diviem televizoriem. Viesnīcas, īpaši austrumos, šķiet, stāv pustukšas, un visi laiž nost cenas uz zemāko pat vissmalkākajiem mitekļiem. Kad eju gulēt, "Telegram" ziņo, ka pilsētā atskanējis sprādziens. Aptaujā puse kanāla sekotāju atzīmē, ka to dzirdējuši, tikpat daudzi – ka ne. Miegs ir pārsteidzoši dziļš.

26.10 No rīta lasām, ka tā bija raķete, kas trāpījusi benzīntankam upes otrā krastā. Bojā gājušas divas sievietes, tostarp viena grūtniece, un benzīntanka darbinieks. Grūtnieces vīrs un vairāki citi smagā stāvoklī nogādāti slimnīcā. Savāda ir ikdienas dzīves ārējā normalitāte, sadzīvojot ar šādām ziņām. Ielas ir pilnas ar cilvēkiem, viss turpina strādāt kā līdz šim. Boulderinga hallē esmu pirmā apmeklētāja, visa zāle ir man vienai. "Ja gribi, redz, kur ir radio, vari ieslēgt…" Tā arī izdaru, bet dažas sekundes vēlāk viss apklust un satumst. Darbinieks atnāk atvainoties par pazudušo elektrību, bet atļauj man palikt. Esmu es, telefona lukturis un Latvijas Radio 3. Tad atnāk pusaudži, es izslēdzu Bēthovenu, bet viens no viņiem pienāk pie manis ar savu telefonu, kurā atvērts "Google Translate". "May I turn on the music?", un tā mēs tur visi trenējamies. Skan "System of a Down", katrs nolicis telefonu savā zāles stūrī. Šis brīdis kļūst par mana ceļojuma simbolu. Karš mēģina šos cilvēkus nospiest uz ceļiem, bet dzīvei nav cita varianta, kā turpināties. Ja kādam ir jautājumi par to, kāpēc lielākā daļa ukraiņu nekur neaizbrauca, šī varētu būt pienācīga atbilde.

Kad eju mājās, sirēnas nepārtrauktā nots sajaucas ar automašīnu troksni. Tomašam tomēr nebija taisnība: arī šeit trauksmi patiesībā ir diezgan viegli ignorēt. Jo biežāk tā atskan, jo dabiskāk kļūst vienkārši turpināt iet taisni. Eju, šķiet, garām pašam sirēnas avotam, bet pie sevis domāju: paskat, cik tai tantei skaisti grumbaina seja. Fazana kungs runāja par to, ka mēs beidzot sākam domāt arī par garīgo, ne tikai materiālo sfēru. No otras puses, murgi naktīs ir kļuvuši spilgti un hipervardarbīgi.

Harkiva, ielas skats aiz apgabala administrācijas ēkas

27.10 Pilsētas ziņu "Telegram" kanāls vēsta, ka pie Mečņikova slimnīcas tuvinieki atvadās no mašīnā sadegušās Innas un viņas nedzimušā bērna. Tikmēr citur ļaudis iet ikdienas gaitās, pasūta uz ielas kebabu. Šie abi fakti nav pretrunā viens otram, bet vieglā sirreālisma sajūta nepamet tāpat – tieši tas, cik ātri pierod apziņa, ja runa ir par cilvēkiem, ko vispār nepazīsti. Vakar bija, šodien vairs nav. Bet kādam tā ir visa pasaule. Krievijas Aizsardzības ministrija tikmēr lepni paziņo, ka šajā uzbrukumā iznīcinājusi punktu, kas ar degvielu apgādājis teroristus Donbasā. Bet "Telegram" manā kabatā nebeidz vibrēt. Kādam dzērājam pārbraucis pāri tramvajs. Sieviete izmetusi sausajā atejā savu jaundzimušo mazuli. Astoņgadīga meitene mirusi pēc saindēšanās ar sēnēm, kuras tai pagatavojusi vecmāmiņa. Bildes ar pilsētu rudens lapās.

Dnipro dzelzceļa stacijas laukums pilns ar karavīriem un viņu somām. Tiem pakaļ ieradušies zaļi busiņi. Visa kupeja man vienai, gar logu zib rudenīgie Ukrainas lauki. Galapunktā kāds puika saka vecākiem: "Tad beidzot Harkivas gaiss!", un man vispār vairs nav bail, lai gan pilsēta grimst tumsā. Ārzemju leģionārs, kuru bija sarunāts intervēt, nepaspēj pēc treniņa laikus pārrasties pilsētā. Skumji pajokojam, ka totālās tumsas dēļ viņu būtu bijis ļoti grūti nofotografēt.

28.10 Naktī sapņoju, ka draugi man te atstājuši pastkartītes ar sveicieniem: it kā viņi Harkivā būtu bijuši pirms manis. Citā atkal no augšas skatos, kā kūp melni dūmi, un domāju: "Te nu tas ir – karš," – bet, kad tos apdzēš, apakšā palikušas ugunskura pagales, it kā teikdamas: nē, nē, cita tipa negadījums. Varbūt karu nemaz nav iespējams redzēt sapnī, kamēr pats to nepiedzīvo?

Īpaši labi neatceros, kā Harkivā bija 2014. gadā, bet šādi noteikti nebija. Cilvēki kaut kur iet, bet skaņas nav. Mašīnu gandrīz nav. Teju visi uzņēmumi ciet. To, ko harkivieši piedzīvoja martā un aprīlī, varu vien nojaust pēc nogurušajiem skatieniem. Tie, šķiet, uzreiz atpazīst, ka manis ar viņiem patvertnēs nebija. Ielā, kurā atrodas mana viesnīciņa, cits pie cita savērušies armijas preču veikali. Bet krāminieks ir fenomenāls un dzīvāks par dzīvu. Līdztekus tādai uteņu klasikai kā padomju ordeņi, analogās kameras, drēbes un šaha galdiņi te ir, piemēram, arī milzu maisi, pilni ar cepumiem un šokolādes konfektēm. Ir pat onkulis, kas bez īpašas kautrēšanās tirgo vibratorus. Kāds puisis nopircis mazu glezniņu, un es nodomāju: ko tieši tu ar to šajā pilsētā iesāksi?

Krāmu tirgū Harkivā

Aizstaigāju līdz Brīvības laukumam – to reportāžās laikam rāda visvairāk, un var jau saprast, kāpēc – teju totāla iznīcība vairāku kvartālu garumā pašā pilsētas centrā. Manām smadzenēm tā ir jauna informācija, šim kaut kas attālināti līdzīgs ir redzēts tikai vienreiz, uz Melnsila ielas, – gāzes sprādzienā cietusī māja. Bet te – veseli kvartāli, kas vairs nav apdzīvojami. Te nu tas ir – karš. Un tad kā savāds notikums, vidējais pirksts krievu karakuģim saspridzinātās, nedzīvās Mironosickas ielas vidū – gruzīnu restorāns, atvērts. Karavīri un civilie, liegs džezs, hačapuri un alus. Pāris stundas vēlāk kupeja ved mani un kādu ģimenīti atpakaļ uz rietumiem. Kaut kur vilcienā ņaud kaķis, kāds pūš koka flautu. Likās, ka jutīšu atvieglojumu, taču tā vietā ir nožēla, ka nepietiek laika, Harkiva taču ir milzīga, otra lielākā Ukrainas pilsēta. Es aizbraucu, viņi paliek. Caur pirkstiem izslīdējušas vairākas sarunas. Jaunais režisors Igors ziņo par milzīgām galvassāpēm, tāpēc nesatiekamies. Viņš esot atbraucis uz šejieni 10. februārī, lai satiktu draugus un radiniekus, sācies karš, un tā arī te palicis. Harkivā vairs neesot neviena no viņa draugiem. Viņš grib pamest Ukrainu. Vēl kāds leģionārs raksta, ka viņu savainojusi mīna, tāpēc staigā no vienas slimnīcas uz citu, bet vispār nepacietīgi grib atpakaļ uz fronti. "Psiholoģiskā trauma mani neuztrauc," viņš raksta. Šeit pirms pāris nedēļām notikušā dokumentālo filmu festivāla organizatori aizbraukuši uz Kijivu. Bet es, ja te atgrieztos, visticamāk, pārbrauktu mājās ar kādu Harkivas suni.

29.10. Gredzenveida kompozīcija – tā mācīja skolā. Un te nu es esmu: rīts Ļvivā, boulderinga hallē tās pašas trenerītes, tā pati ģimenīte no Harkivas. Man jāskaidro, ka nākamnedēļ atnākt vis nevarēšu. Pavadu Tomašu līdz Operai. "Tās trakās ielu ainas…" viņš saka, bet viņu pusvārdā pārtrauc sirēna. Pēkšņi ielas ir pilnas, parādās krišnas, kuri dzied tāpat kā Rīgā. "Aīdu" Tomašs šovakar tomēr neredzēs. "Reiz mēs ar draugu aizgājām uz "La Boheme". Sirēna sākās tieši pēc 3. cēliena beigām. Jokoju, ka mēs esam vienīgie, kuri domā, ka tā ir komēdija, jo mēs tā arī nezinām, kas notiek 4. cēlienā." Atminos, ka Oleksandrs stāstīja: reiz, kad poltavieši jau bija pieraduši pie sirēnām, viena atskanējusi tieši pirms kinoseansa sākuma. Iznācis administrators un piedāvājis doties uz patvertni, bet tiem, kas vēlējušies, ļāvis palikt un noskatīties filmu. Visi esot palikuši savās vietās. Nākamajā dienā apšaudē cietis Kremenčukas tirdzniecības centrs un sirēnas atkal uztvēruši nopietnāk. Bet šovakar mākslinieku iecienītā bāra "Facetka" terase ir pilna, pa ielu klīst jaunieši kā jebkurā lielpilsētā siltā rudens vakarā. Ik pa laikam kādi streipuļo, dziedādami Ukrainas himnu. Atnāk Marina un ar Tomašu pavada mani līdz dzelzceļa stacijai. Apsolām tikties šeit, Rīgā vai Andalūzijā. Autobusā sagaidu savu trīsdesmito dzimšanas dienu. Pat šoferis ir tas pats un mani atceras. Mēs nonīkstam uz robežas sešas stundas, bet autobuss Rīgā ierodas vien ar nelielu nokavēšanos. Ukraiņu meitenes aizmugurējos sēdekļos uzgavilē šoferiem un jokojas: "Un tagad visus pa dzīvokļiem!"

Skaistie, stiprie cilvēki.

Tēmas

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!