Par grāmatām
29.09.2022

Tad tomēr Staņislavs…

Komentē
0

Par Ukrainas krievu žurnālista Staņislava Asejeva grāmatu "Gaišais ceļš" (izdevniecība "Pētergailis", latviski tulkojusi Tamāra Ringa, 2022)

Labāk pateikšu uzreiz: Staņislava Asejeva grāmatas "Gaišais ceļš" un tā tulkojuma recenzija kopumā ir bezjēdzīga. Pirmkārt, jo šo grāmatu nav iespējams vērtēt: tai vienkārši bija jānotiek – neatkarīgi no tā, vai kāds to Latvijā izlasa vai ne. Asejevs to sarakstīt bija apsolījis citiem un, šķiet, arī pats sev. Līdzīga motivācija laikam vadīja Frīdu Mihelsoni, kura, izdzīvodama ebreju slaktiņā Rumbulā, saprata, ka viņai jāpaliek dzīvai, lai par to izstāstītu. Ja Asejeva grāmata būtu sarakstīta citādi vai iznāktu gadsimtu vēlāk, tās vērtība vienalga būtu nemainīgi augsta. Taču fakts, ka varam to lasīt jau šodien, ir ievērības cienīgs un pret to jāizturas ar atbilstošu nopietnību. Otrkārt, šis darbs jebkurā gadījumā vienmēr būs nepilnīgs. Pats autors atzīstas – nav drošs, ka vispār ir spējis vārdos aprakstīt to, kas ar viņu un citiem ieslodzītajiem notika (un turpina notikt) "Izolācijā" – neoficiālā cietumā (pats Asejevs un citi norāda, ka precīzāks būtu jēdziens "koncentrācijas nometne") Doneckā, kas ierīkots kādreizējā mākslas centra telpās. Spēcīga fiziska un psiholoģiska pieredze tieši tāpēc ir "pieredze" – to gūst, tās nekādā veidā nevar būt faktoloģiskas zināšanas. Uzzināt, kā tas ir – kad spīdzina, nevar, par to lasot. Taču "Gaišajam ceļam" vienalga bija jānotiek. Ar šādu atrunu teksts turpmāk.

"Gaišajā ceļā" neizlasīsi par to, kā Asejevu notvēra. Staņislavs Asejevs bija viens no retajiem žurnālistiem, kas no okupētās Doneckas piegādāja ziņas "brīvajai pasaulei", rakstīdams ar pseidonīmu Staņislavs Vasins. Viņš uzskata, ka ziņot par būtiskiem notikumiem var, vienīgi atrodoties to centrā, un pat tad iegūt pilnību skaidrību nav viegli. Asejevs sarunājās ar cilvēkiem, uzdodamies par krievu žurnālistu (ukraiņu žurnālistam darbs DTR būtu neiespējams), un savās reportāžās pieturējās pie kailu faktu atstāsta – arī tad, ja intervējamie neglaimoja Ukrainai vai tās teritoriālajai nedalāmībai. Asejeva mēģinājumi nenonākt atklātībā kopumā bija sekmīgi līdz brīdim, kad kādā krievu televīzijas sižetā viņš tika nofilmēts gatavojam reportāžu. Precīzāk, tika nofilmēts nevis viņš, bet viņa mugursoma. To viņš bija uzlicis mugurā arī 2017. gada 2. jūnijā, kad viņu uz ielas pārtvēra un lūdza uzrādīt dokumentus. "Tad tomēr Staņislavs…" noteica viens no DTR Valsts drošības ministrijas izmeklētājiem, raudzīdamies Asejeva pasē. "Ja vien tu zinātu, cik daudzi ir sēdējuši, jo noturējām viņus par tevi…" [1] Viņš pats norāda, ka žurnālistikas "noziegumi", ko tas veicis pret DTR, izmeklētājus īpaši neinteresēja, un pat apraksta visai absurdu situāciju, kurā viņam ļāvuši, jau apcietinātam esot, pēc saviem ieskatiem sagatavot medijiem reportāžas, lai ārpasaulē neuzzinātu par viņa arestu. Šo cilvēku darbs esot aizpildīt valsts ienaidnieku sarakstus, un to viņi arī dara.  

Par to, cik daudzi literāti un žurnālisti visā pasaulē sēž cietumos rakstīta teksta dēļ, es nopietnāk aizdomājos, strādājot pie Starptautiskā PEN rezolūciju tulkojumiem latviešu valodā. Šo rezolūciju – reizēm šķietami naivo aicinājumu valdībām atbrīvot netaisnīgi apcietinātos – shares apjoms feisbukā nekad nespēs mēroties ar smieklīgiem dzīvniekiem vai jocīgām tortēm, bet tikai dažiem no ieslodzītajiem izdosies iegūt popzvaigznei kaut attāli līdzīgu atpazīstamību. Pie cilvēkiem viss tomēr ir kaut kā ačgārni iekārtots. 

Tāpat grāmatā arī ne pārāk spilgti iezīmējas pati telpa – "Izolācija" – un tās liktenis. 1955. gadā būvētajā ražotnē līdz 1990. gadam darina minerālvati. No 2010. līdz 2014. gadam fabrikas telpas pārņem kultūras fonds, kas popularizē laikmetīgo mākslu. Izdedžu grēda, ko rotā septiņdesmitajos uzstādīts metāla briedis, kļūst par sinonīmu jaunajām vēsmām pilsētā. Grēdā bija paredzēts ierīkot skatu laukumu. Kultūras fonda nosaukums ir atsauce uz ražotnes galveno produkciju – izolācijas materiāliem, bet pēc 2014. gada šis vārds iegūst pavisam jaunu nokrāsu. Telpās ievācas Drošības ministrija, arī fabrikā palikušie mākslas darbi iegūst jaunu jēgu. Tā, piemēram, 2012. gadā mākslas centrā savus darbus izstāda Marija Kulikovska – māksliniece no Krimas, kas no ziepēm darina skulptūras, reflektēdama par ķermeņa trauslo, pārejošo iedabu. "Izolācijai" pārtopot ieslodzījuma vietā, Kulikovska skulptūras neatgūst, bet kļūst zināms, ka tās pārvietotas uz noliktavas zālē ierīkoto šautuvi, kur DTR militāristi tās izmanto par mērķiem. Izdedžu grēdas virsotnē, no kurienes paveras panorāmas skats uz pilsētu, blakus briedim parādās snaiperi. [2]

Internetā publicēts arī šāds video: īpašās komitejas vadītāju Leonidu Baranovu iztaujā par nupat ieņemtajā "Izolācijā" palikušajiem mākslas darbiem. Viņa kabinetu rotā Krievijas karogs ar divgalvu ērgli, pats šķirsta fotogrāfa Borisa Mihailova albumu "Look at Me I Look at Water". Tas, starp citu, pirmoreiz izdots 1999. gadā. Citus mākslas darbus viņam negriboties "pat ar mietu bakstīt".

"Šī fabrika, kuru mēs pārņēmām, it kā gandrīz kļuvusi par pasaules līmeņa mākslas centru. Ņemot vērā, kāda māksla te tika rādīta, to vajadzēja ieņemt. Lietas, kas šeit tika tiražētas – man tā nav nekāda māksla, tā nevar būt māksla. Tie ir slimi cilvēki, kas rāda šo mākslu citiem slimajiem. Tā nekad nebūs uzskatāma par mākslu. Doņeckas [3] Tautas Republikas teritorijā šāda māksla nepastāvēs. Par narkomāniju un līdzīga tipa mākslu šeit sodīs. Tā nav māksla, tā ir pornogrāfija. Citādi mēs rīkoties nevarējām – nācās šos galvā slimos cilvēkus izdzīt no fabrikas telpām. Šeit ieplūda miljonu granti un apmācīja ikvienu, kam vien to gribējās. Šai mākslai nav nekā kopīga ar gaistošo, cēlo vai slāvisko. Šie cilvēki ienīst visu slāvisko, visu krievisko." 

Trīs gadus vēlāk uz "Izolāciju" aizved Asejevu, kur viņš līdz gūstekņu apmaiņas brīdim aizvada 962 dienas, mēģinādams saglabāt veselo saprātu un fizisko veselību. Par pārējo izlasīsi grāmatā – varbūt jau noproti, ka tomēr vēlos, lai to izlasi, bet, ko pēc tam ar to iesākt – ne man par to spriest. Tikpat labi taču varētu apmeklēt "Vikipēdijas" šķirkli "Degenerate Art" un izlasīt par citiem tādiem baranoviem, kuriem Trešajā Reihā kaut kas "nebija māksla". Varētu izlasīt par "Amnesty International" centieniem šogad pielikt punktu pēdējo četrdesmit ieslodzīto beztiesas turēšanai Gvantanamo līcī vai aiziet uz Brīvības un Stabu ielas stūri, nopirkt biļeti un gida pavadībā izstaigāt čekas nama pagrabus. Padomāt par restēm, kas sedza augšējo stāvu logus, tādējādi apdzēsdamas vēlmi pa tiem izlēkt. Vai paskatīties, kā ar nepaklausīgiem, bet ne agresīviem klientiem joprojām tiek galā bāru apsardze. Kāda, galu galā, starpība, kuram no ciešanu stāstiem pievērsties, bet kuram ne? Atbilde droši vien ir kaut kur Asejeva brīdinošajā priekšvārdā: "Ir svarīgi šo "jauno realitāti" nosaukt īstajā vārdā. Eiropā ir nobriedis jauns, jaudīgs fašisms, un šoreiz tas ir krievu." Man šī grāmata palīdzēja atmest ilūzijas, kuras pamazām gruva, jau sākoties karam, kad runāju ar pirmajiem šoka pārņemtajiem bēgļiem un izlēmu noskatīties trīs vājprātīgākos kara video, kurus varēju internetā atrast. Tad uz kādu laiku bija iestājies zināms iekšējs miers, jo trauksme visbiežāk pārņem tieši nezināmā priekšā.

Starp citu, gadā, kad "Izolācijā" ienāca DTR Drošības ministrija, Rīgas "Stūra mājā" sāka laist tūristus un es strādāju biļešu kontrolē. Reizēm raudādami nāca laukā apmeklētāji, citreiz – gidi. Bet bijušie ieslodzītie jautāja: un kur tad ir Dubļu iela, kur pārējais? Bet visus pagrabus mēs rādīt nevarējām, citur jau bija pārāk mitrs un nolaists. Reiz no ekskursijas laukā klusēdami iznāca visi: kāda no apmeklētājām izstāstīja līdz šim nedzirdētu detaļu par kādu cietuma objektu, kas bijis īpaši paredzēts sieviešu dzimuma ieslodzītajām. Bet vēl senāk tur taču bija puķu veikals, noliktavas. Protams, starp muzeja apmeklētājiem atradās tādi, kas teica, ka viss safabricēts. Vai onkuļi melnās ādas jakās, kas viesu grāmatā atstāja pa slavinājumam čekai. "Gaišo ceļu" es lasīju lēnām, pa nodaļai – pretējā gadījumā arī mani pārņemtu sajūta, ka šis ir romāns, nevis mēnešiem ilgi vienā galvā noturēta dienasgrāmata. Tā dokumentē nežēlīgo absurdu, kas rodas, kad sadismam, bailēm, oportūnismam un stulbumam iedod ieroci, amata nosaukumu un telpas. Kabinetu, kurā – līdzīgi kā garāžās ar bezgaumīgiem pliku sieviešu kalendāriem – pie sienas pieliek trīskrāsaino un divgalvaino. Tie ir kā cietuma administrācijas, tā arī ieslodzīto psihes labirinti, kurus, kā izsakās pats Asejevs, varētu pētīt psihiatrijā. Un tas ir stāsts, kurā to gaišo pusi, kas it kā esot pilnīgi visam, ir ļoti grūti sazīmēt. Bet es atkal sāku izteikties par daudz. Asejevs joprojām ir dzīvs un uzrakstīja, pie mums iztulkoja. Lūk.


[1] Šajā sakarā vērtīgi noklausīties interviju, ko Asejevs neilgi pēc atbrīvošanas sniedza kolēģiem no Radio "Brīvība".

[2] Ar šo un citu "Izolācijas" mākslas darbu likteni var iepazīties fonda vietnē.

[3] Apzināti ar "ņ" – Donecka ir ukraiņu lietojums, kuru šis personāžs diez vai ņemtu vērā.

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!