Autores foto
 
Proza
17.12.2021

Viņi neiet mājās

Komentē
4
Saglabā

Pašlaik jau vairākus gadus dzīvoju Āgenskalnā, vecā, šķiet, starpkaru laika mājā. Ceturtajā stāvā dzīvoju es, bet pirmajā – rakstnieks Svens Kuzmins. Nepamet sajūta, ka kopš viņa ievākšanās pirms pāris gadiem tos dažus stāvus zemāk ir sarakstīti kādi divdesmit pieci romāni, kamēr es joprojām vairāk dzēšu, nekā papildinu savu grāmatiņu. Ja tā kādreiz iznāks, tā būs grāmatiņa par savādiem notikumiem, bet jo īpaši – par notikumiem, kurus, iespējams, pieredzēju (pieklājīgi būtu teikt – "galvenā varone pieredzēja", bet būsim godīgi), strādājot bārā. Saku "iespējams", jo, atskaitot manu atmiņu un dažu līdzbiedru apgalvojumus, man nav neviena paša fiziska apliecinājuma tam, ka jebkas no aprakstītā būtu noticis pa īstam. Šeit publicētajā fragmentā aprakstīts laiks pirms manis pieņemšanas darbā.

Autore

 

IV

Pēc atgriešanās Pārupē (jo no turienes var aizbraukt, bet tur nevar neatgriezties) es klīstu pa apkaimes krogiem, lai no tiem tulkotu. Vispirms par iecienītāko kļūst "Grilbārs" – tas atrodas tieši pie tirgus, no ielas to atdala koka sēta. Daudzus šī vieta biedē. Siļķmaizes, šašliks, šņabis un izlejamais kvass. Pārsvarā krievu valoda un dejas divos dienā, čerkstošā skaļrunī skanot Olgas R. balsij. Un bezvadu internets, ārštatnieka uzticamais pavadonis. Kāds sirmgalvis saka: es izskatoties gudra, kad strādāju. Neko citu no viņa tā arī neuzzinu. Tad blakus kāda sieviete apsēžas, lai noskaidrotu, kāpēc tik skaista meitene ir šajā vietā. Viņi vienmēr uzdod pārāk labus jautājumus. Šī gan nav pirmā reize, kad man to prasa.

Reiz uzdzīvotas dienas nobeigumā braucu mājās 21. autobusā. Priekšā sēdošais vīrietis, kurš arī nepārprotami ir kaut ko svinējis, pagriežas pret mani: "Ejam pie manas mammas ēst kotletes!" Citreiz tā varbūt nebūtu noticis, bet man uznāk izsalkums un es saku – labi! Sarunājam, ka izlikšos par viņa draudzeni, un ejam uz Grīziņkalnu. Un tik tiešām, tur viņi sēž – māte, tēvs un resnā pusaugu meita. Pie televizora – uzklāts galds, turpat arī solītās kotletes, kuras meitene grābj ar rokām un bāž pa taisno mutē, taukiem pilot gar lūpu kaktiņiem. Ekrānā Ivans Ivaničs maina profesiju. Mani cienā, es neatsakos. Tad pēkšņi viesistabā tieku atstāta divatā ar māti, un viņa beidzot saņemas: "Bet ko jūs... tik skaista meitene… ar tādu kā viņš…" Tad  pamet acis uz gaiteni, kur, pret stenderi atspiedies, stāv viņas Koļa, kam kreiso aci rotā kārtīgs zilums. Saku: nekas jau nav nopietni un mēs tikai iepazīstamies. Mani mēģina sazvanīt māsa, lai noskaidrotu, kur esmu vai vismaz ar ko esmu, bet man patiešām nav, ko atbildēt. Labi paēdusi, aizeju apsēsties uz Pāvila baznīcas trepītēm.

Arī tai sievietei "Grilbārā" man nav, ko atbildēt, bet atbilde – tā nemaz nav svarīga. Būtisks ir tikai jautājums. Vēlāk pamanu aizdomīgu situāciju zāles stūrī. Jauns vīrietis – nesēž viens, blakus ir kundze. Bet acīs viņam manāms izmisums un viegls kauns – kā cilvēkam, kurš ne tur piezvanījis. Abi kopā viņi izskatās savādi. Mēs pāris reižu saskatāmies, un saprotu, ka jādodas palīgā. Viņš ir no Itālijas. "Es nezinu, kas viņa ir un no kurienes uzradās! Vienkārši piesēdās..." Tā ir dāma pusmūžā, kuru biju redzējusi jau iepriekš, dejojot pie Olgas R. Viņa nemāk ne itāļu, ne angļu valodu, bet izsalkums pēc sarunas ir milzīgs. Uzņemos tulka lomu. Palīdzēšu un arī pie stāsta tikšu. "Dzersim! Iesim pie manis! Pasakiet viņam, ka es aicinu!" Atrunājamies, laipni atsakāmies. Itālis joprojām mani uz ielas sveicina.

Reiz gan es neatsakos, un tas notiek Ģertrūdes ielā.

 

V

Ģertrūdes ielā – diennakts veikals, valstī – valodas referendums, un tepat esam mēs – četri studenti, kuri atkal kaut ko svin. Stāvot rindā, iepazīstamies ar sievieti, kura mums krieviski saka: "Iesim staidzināt suņus!" "Man patīk suņi!" atbild mana draudzene, un mēs trijatā pārejam ielu, lai uzkāptu kādā dzīvoklī. Tur mūs sagaida samiegojusies pusaugu meitene ar ieģipsētu roku. "Labdien," mēs sakām. Suns arī ir tur. Atpakaļ uz veikalu dodamies četratā, jo suņi vienmēr skaitās. Bet uz ielas – kautiņš. Mūsu jauniegūtās paziņas draugs kādam sit, un runa, protams, ir par valodu. Viņa iespiež man rokās pavadu un metas palīgā. Tek asinis, bet līdz īstai karadarbībai nenonāk, pamiers iestājas ātri. Pāris mūs aicina ciemos. "Labi!" mēs sakām un ceļu jau zinām.

Virtuvē uz galda stāv burka ar pieciem litriem rozā šķidruma. R. jaunskungs no mēteļa iekškabatas izvelk plastmasas pudeli ar spilgti zilu kokteili. Viņš to ir izķeksējis no veikala ledusskapja, kamēr neviens neskatījās. Saimniece uz viņu dusmojas, jo pārdevējai par nozagto būšot jāmaksā no savas kabatas. Kad burkai desmitā daļa nodzerta, sarunas pāriet pie valodas jautājuma un saimnieki paliek vēl mazliet dusmīgāki. Taču tad saimniece sāk glaudīt R. jaunskungu un dara to tā kā mazliet par stipru, bet viņas vīrs nav sajūsmā. Mums jābēg. Es un M. jaunkundze jau esam sasniegušas pirmo stāvu, kad pie mums nobrauc simtgadīgs, restots lifts, kurā iekšā – smaidīgs Dz. jaunskungs. "Nāciet! Tas būs kā filmās," viņš saka. "Labi!"– mēs atbildam un atkal tiecamies uz debesīm, jo tas ir vienīgais, ko četros rītā var darīt tie, kuri neguļ. Tad – krakšķis. Lifts apstājas starp ceturto un piekto stāvu. Spiežam podziņas. SIA "Liftu serviss" neatsaucas. Dz. jaunskungs sabrūk visai ātri un sāk čurāt lejup pa šahtu. M. jaunkundze paziņo, ka viņai nāk vēmiens, bet R. jaunskungs (viņš liftā nav iekāpis) jau vairākas minūtes dauzās pie visām durvīm un tikko saprotamā valodā lūdz pēc palīdzības. Pēc laika atbrauc viņi visi – nama apsaimniekotājs, liftu servisa strādnieks un divi policisti. Pēdējos divus izsaukusi viena no nama iedzīvotājām – viņai licies, ka dzīvoklī laužas narkomāni, uz ko R. jaunskungs viņai atbild: "Tante, dieva nav." Apsaimniekotājs saka: nav ko lēkāt pa tik vecu liftu, bet servisa darbinieks apskata liftu un konstatē, ka lēkājuši neesam. Policisti palūdz Dz. jaunskungam vēlreiz nosaukt savu personas kodu. Pēc tam viņš mums izstāsta, ka speciāli pateicis nepareizi.

"Grilbāru" vēlāk nojauc, lai varētu pārbūvēt tirgu. Stāvu pieturā un skatos, kā jumtā grābjas ekskavatora lāpsta. Kad vakarā braucu atpakaļ, no ēkas nav palicis pāri nekas.

Kopā ar šo dzertuvi aiznes vēl kādu, jo tās atrodas viena pie otras – tā ir

 

VI

kafejnīca, kuras logā ielīmēts milzīgs tējas tases attēls, un virsū rakstīts: "Kafejnīca", bet pa visu tējas tasi – sirma, bārdaina vīra portrets. Viņš sēž aiz letes iekšā "Kafejnīcā", iekārtojies datorkrēslā. Telpa mirdz neīstā zeltā, bet ledusskapji nekad nav pieslēgti pie strāvas. Tur ir vizuļojoši padomju ordeņi, mežacūkas izbāzenis, kuram uzmaukts rozā princeses kronis, kaut kādas lelles un nenosakāmi objekti. Zaļas kartona cepurītes "dļa Ļigo!". Bet citreiz ir danči. Esam atnākuši trijatā, un laimīgā loze dejot ar sirmo saimnieku – tā tiek man. Tikai nākas pārtraukt pusratā, jo iesperas kāds ļoti bēdīgs vīrietis. Viņa mīļoto sabraucis auto. Saimnieks uzreiz apklusina mūziku un saka: "Viņai viss būs labi." Vienmēr jāsaka – būs labi, jo citādi kāda jēga un ko mēs te vispār darām.

Kādudien es apkaimes feisbuka grupas konkursā, kurā jāpastāsta par interesantu notikumu Pārupē, uzrakstu: "Dejoju ar onkuli no tējas tases," – un uzvaru. Balvā pie mājas piebrauc kaut kādi cilvēki un atved ļoti lielu sēņu pīrāgu, kuru nevaru apēst viena pati. Bet saimnieks joprojām staigā pa Pārupi, vilkdams līdzi iepirkumu somu uz ratiņiem. Es iedomājos: varbūt "Kafejnīca" patiesībā bija viņa dzīvoklis, bet viņam bija kauns pateikt no ielas ieklīdušajiem dzērājiem, lai tie iet mājās, un viņš spēlēja līdzi. Bet visam jāiet uz priekšu, arī bojā ir jāiet, bet Pārupē jāpaliek.

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!