Saskatīt krāsas pelēcībā: kas slēpjas aiz Latvijas krievvalodīgo šķietamās vienaldzības?

Nesen ar meitu lasīju norvēģa Alfa Preisena bērnu grāmatu "Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit", kurā kazlēns skaidri demonstrē jaunajiem lasītājiem skaitīšanas prasmes ieguvumus. Neņemot vērā neapgaismoto dzīvnieku pretestību, viņš izglābj visus no noslīkšanas, operatīvi saskaitot, cik daudz pasažieru drīkst atrasties uz klāja.  

Kā sociālo zinātņu pārstāve es nevaru nesalīdzināt kazlēna darbības ar tautas skaitīšanu un kvantitatīvajām aptaujām. Mūsdienu cilvēku pasaule ir sarežģītāka un blīvāk apdzīvota par fantāzijas mežiem grāmatās. Tomēr līdzīgi kazlēnam no pasakas mums patīk skaitīt un mēs pat pārāk bieži dodam priekšroku cipariem – arī gadījumos, kad gribam labāk izprast sevi un citus, cilvēku attiecības vai pat komplicētus pašidentifikācijas procesus.

Apgaismības laikmetā sakņotā ideja par skaitļiem kā godīguma un objektivitātes standartu ir ieņēmusi autoritāru pozīciju mūsdienu sabiedrībā un zinātnē. Amerikāņu antropoloģe Žaklīne Urla uzskata, ka nekas neraksturo modernitāti labāk par priekšstatu, ka mēs varam sevi iepazīt ar skaitļu starpniecību. Arī Latvijas sabiedrībai aktuālos jautājumos kvantitatīvie dati ieņem goda vietu. Manu pētniecisko interešu sfēra ir Latvijas krievvalodīgo identitātes, un varu apgalvot, ka kvantitatīvo pētījumu skaits par krievvalodīgo attieksmēm un vērtībām krietni pieauga pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā.

Kritiskā socioloģija izvirza priekšplānā un kritizē varas struktūras, kuras ierobežo cilvēku pašizpausmi un pašuztveri. Šī domas skola problematizē arī skaitļu kā nelokāmu patiesības paudēju autoritāti. Pirmkārt, kvantitatīvie dati neņem vērā sociālo kontekstu – respondentu pieredzes kontekstuālo raksturu, kā arī atbildes sniegšanas apstākļus. Otrs sarežģījums ir tas, ka lielo datu apstrādei un analīzei ir nepieciešama klasifikācija kategorijās un grupās. Taču veids, kā dati tiek iedalīti, t.i., izvēle, kurām kategorijām piešķirt prioritāti un kā tās nosaukt, nerodas vakuumā, bet gan noteiktā politiskā klimatā. Attiecīgi trešā problēma, kuru vērts minēt, runājot par kvantitatīvo datu apkopojumu un prezentāciju, ir valoda. Valoda nekad nav neitrāla – tā, atsaucoties uz Pjēru Burdjē, neapraksta, bet veido sociālo realitāti. Balstoties uz šīm trim kvantitatīvo aptauju problēmām un ņemot vērā mediju svarīgo ietekmi sabiedriskās domas veidošanā, es šeit analizēju nesenās sabiedriskās domas aptaujas un to rezultātu atspoguļošanu Latvijas medijos.

Savos secinājumos es argumentēju, ka tā vietā, lai radītu jaunu izpratni, dominējošie sabiedriskās aptaujas veidi kopā ar medijiem un politisko diskursu reproducē Latvijas sabiedrībā pastāvošo duālismu starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Turklāt dažu aptauju un mediju naratīvs reproducē Latvijas krievvalodīgo homogēno tēlu kā pelēko masu, kur valda vienaldzība un morāla atpalicība. Šis esencializētais tēls ir pretstatā krievvalodīgo iedzīvotāju neviendabīgumam un pašidentifikācijas komplicētībai un neļauj saskatīt krāsas un dažādos toņus, kuri slēpjas zem šīs mākslīgi pastiprinātās pelēcības.

"Ko domā krievi?" 

Lai arī lielākā daļa sabiedriskās domas aptauju pēc 2022. gada apkopoja datus no abām etniskajām grupām, tomēr rezultātu komunikācijā izmantotā valoda ir fokusēta galvenokārt uz krievvalodīgajiem, piemēram: "Miers un drošība. Zem spiediena. Latvijas krievvalodīgo minoritātes analīze"; "Ko domā krievi?"; "Karš turpina šķelt. Kā šogad ir mainījies Latvijas krievu vērtējums par Krievijas karu Ukrainā, Putinu un etnisko konfliktu iespējamību pie mums?". Izvēlētais pārskata rāmis izvirza uzmanības centrā krievvalodīgo kopienu – ko par karu domā "krievi", nevis plašāk – Latvijas iedzīvotāji, tādējādi kā galveno analīzes vienību – kā arī problēmas avotu – nosakot etnisko piederību.

Problematizējot šādu prezentācijas formu, es neapšaubu to, kādas atbildes uz jautājumiem par Krievijas agresiju mēs kā sabiedrība gribētu redzēt: proti, skaidru un atklātu agresora – Krievijas – nosodījumu un atbalstu savas dzimtenes un Eiropas miera aizstāvei – Ukrainai. Problēma tomēr ir saistīta ar to, ka liels – bet ne absolūts – atbalsts Krievijai un Putinam starp Latvijas krievvalodīgiem tiek ekstrapolēts uz visiem krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem, kamēr tie 27 procenti no krievu valodā runājošajiem respondentiem, kuri atbalsta Ukrainu (pēc 2023. gada datiem), tiek pazaudēti mediju vispārināšanas tendencē. Respondentu klasifikācija pēc etniskās piederības demonstrē, kā statistiskas kategorijas veido (nevis apraksta) sociālo realitāti, kurā piederība vienai vai otrai etniskajai grupai (nevis, piemēram, izglītība, vecums utt.) šķietami nosaka grupas pārstāvju vērtības un attieksmi.

Kamēr rakstīju šo tekstu, iznāca vēl vienas aptaujas rezultāti – par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valsts atbalstu Ukrainai. Gan virsrakstā, gan pašā tekstā akcents atkal likts uz krievvalodīgajiem – 53% aptaujāto krievvalodīgo uzskata, ka palīdzība Ukrainai jāsamazina (41% ievērojami + 12% nedaudz). Tomēr žurnālists nav ievietojis šos skaitļus plašākā kontekstā, kas ļautu paskatīties uz tiem ārpus binārās prizmas "latvieši/krievvalodīgie". 2024. gada ES mēroga dati demonstrē vispārēju nogurumu no kara Ukrainā arī tajās ES valstīs, kur nav tik lielas krievvalodīgās kopienas kā Latvijā. Tas varētu nozīmēt, ka tendence vērtēt atbalstu Ukrainai kā pārāk lielu ne vienmēr ir saistīta ar etnisko piederību.

Turklāt bieži lietotā lingvistiskā izvēle reducēt neviendabīgo Latvijas krievvalodīgo grupu, saucot tās pārstāvjus par "krieviem" (skat. arī zemāk sniegtos piemērus), nonivelē viņu daudzšķautņaino pašidentifikāciju līdz vienai pazīmei un atklāti piešķir viņiem statusu "citādie". Šāds naratīvs simboliski apvieno visus Latvijas krievvalodīgos ar Krievijas nāciju, ierobežojot viņu identitāti pēc etniskās piederības, nevis pilsoniskās piederības, un tādējādi palielina atsvešinātības un nepiederības sajūtu.

Krievijas ilgstošā iejaukšanās Latvijas valsts politikā, kā arī tās "maigā" ietekme caur medijiem rada pamatotas bažas par Latvijas krievvalodīgo lojalitāti valstij un valsts drošības apdraudējumu. Tomēr augstākminētie virsraksti pozicionē visu krievvalodīgo kopienu kā sabiedrības enfant terrible. Zinātnieki savukārt uzskata, ka mazākumtautības marķēšana par bīstamu ne vienmēr uzlabo valsts drošību. Tā vietā dažas sociālās grupas, jo īpaši minoritātes un imigranti, tiek nostādīti apstākļos, kuros viņiem pastāvīgi jāpierāda sava piederība sabiedrībai. Mans pētnieciskais darbs, strādājot ar Latvijas krievvalodīgajiem jauniešiem, demonstrē tieši šādu demokrātijai kaitējošu tendenci – jaunie Latvijas pilsoņi piemēro savu publisko uzvedību, lai atbilstu "pareizā krievvalodīgā" hegemoniskajam tēlam. Universālā krievvalodīgās minoritātes apzīmēšana par valsts drošības apdraudējumu rada risku, ka arī eiropeiski orientētie cilvēki kļūs pasīvi un apātiski, jo pat nelielas domstarpības ar valsts diskursu var viņus pozicionēt kā "nepareizus", "nepiederošus" vai pat "bīstamus".

Kvantitatīvas sociālās aptaujas var veicināt šādu vispārināšanas procesu, ko amerikāņu sociologs Rodžers Brubakers sauc par grupēšanu (groupism) – aptauju kategorijas depersonalizē unikālas personas un to komplicēto pieredzi, novedot pie konkrētās grupas homogenizācijas un starpgrupu atšķirību saasināšanās. Ar turpmāk sniegtajiem piemēriem es demonstrēšu, kā dažu mediju naratīvi ļoti aktīvi iesaistās grupēšanas vairošanā Latvijā, attēlojot krievvalodīgos izteikti atšķirīgi no etniskajiem latviešiem kā viendabīgu kolektīvu ar kopīgām vērtībām, uzskatiem un dispozīcijām, ko nosaka viņu etniskā piederība. Turklāt šis viendabīgais bloks bieži tiek attēlots pelēkos toņos, it kā velkot paralēles ar krievvalodīgo atturēšanos un vienaldzību.

"Nezinu" jeb vienaldzības "pelēkās zonas"

Pelēkā krāsa, kas parasti apzīmē neitralitāti, tradicionāli tiek izmantota aptaujas rezultātu attēlošanā, apzīmējot tos, kuri vēl nav izlēmuši, tos, kuri nevar vai kuriem ir grūti atbildēt uz aptaujas jautājumu. Burdjē ierosina uztvert "nezinu" atbildes nopietni un sauc tās par vissvarīgāko informāciju, ko sniedz sabiedriskās domas aptaujas. Burdjē (kā arī man) interesē, kas slēpjas zem "nezinu" atbildēm – ko tās var atklāt ne tikai par respondentiem, bet vēl jo vairāk par valsts politisko sistēmu.

Pelēkā krāsa ir bijusi ļoti pamanāma starp krievvalodīgo respondentu sniegtajām atbildēm sabiedriskās domas aptaujās, kurās tika novērtēts Latvijas iedzīvotāju viedoklis par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Piemēram, uz vienu no aptaujas galvenajiem jautājumiem, proti, "Kuru no karojošajām pusēm Jūs atbalstāt?", 2022. gadā 49% respondentu, kuri mājās runā krieviski, izvēlējās atbildes variantu "nevienu no pusēm", savukārt 10% atbildēja "grūti pateikt". 2023. gada "pelēko zonu" proporcijas bija ļoti līdzīgas: attiecīgi 51% un 8%.

Respektējot publiskajā telpā pausto nosodījumu un bažas, kas saistītas ar izteikto "pelēko zonu" attiecīgajās aptaujās, mani interesē saprast un parādīt, ko šīs "pelēkās zonas" nomaskē Latvijas sabiedrībā un kā tās tiek manipulētas mediju un politiskajā diskursā. Proti, atspoguļotā "neitralitāte" krievvalodīgo vidū tiek attiecināta uz visu rusofono kopienu un skaidrota ar tās locekļu etnisko piederību. Piemēram, 2022. gada aprīlī Artis Pabriks komentēja Latvijas krievvalodīgo nenoteiktību, uzsverot hierarhisku binārismu pēc etniskās piederības: "Latvijas krieviem Krievijas nežēlīgā agresija Ukrainā dod milzīgu izvēles iespēju – būt ar Latviju un brīvo pasauli. Es jums pasniedzu roku. Otra izvēle ir būt Krievijas noziegumu atbalstītājiem un nekad nerast izpratni brīvā Latvijā."

Šis teksts ne tikai attēlo visus krievvalodīgos kā tādus, kuriem "viss nav tik viennozīmīgi", bet ir arī piemērs "latviešu" vērtību pielīdzināšanai progresīvai domāšanai, "brīvās pasaules" vērtībām, vienlaikus visus Latvijas krievus pasniedzot kā atpalikušus, apmaldījušos kaut kur nenoteiktības pelēkajā zonā. Līdzīgu vēstījumu var saskatīt arī Valda Zatlera vārdos: "Latvijas krievi vēl baidās atklāt savu viedokli, bet ir jāpalīdz šiem cilvēkiem pārvarēt nedrošību, jo latvieši patlaban parāda pārliecību par sevi, bet Latvijas krievi to vēl nevar izdarīt."

Šis naratīvs turpina visu krievvalodīgo apzīmēšanu par deviantiem, kuriem trūkst pārliecības un drošības sajūtas un kuriem ir nepieciešama palīdzība, iepretim latviešiem, kuri politiķu stāstījumā tiek viendabīgi attēloti kā cilvēki, kuri var sniegt šo atbalstu.

Mēs redzam, kā aptauju rezultātu prezentācija pēc etniskās piederības, kā arī šo rezultātu diskursīva manipulācija medijos un politiskajā naratīvā veido iedomātas kopienas, kā to nosauca amerikāņu vēsturnieks un politikas zinātnieks Benedikts Andersons. Citiem vārdiem sakot, tas, kā mēs kā indivīdi saprotam un uztveram to, ko nozīmē būt latvietei vai krievvalodīgajai, tiek sociāli un diskursīvi konstruēts. Abu grupu diskursīvi konstruēto raksturu vēl vairāk pastiprina fakts, ka aptauju rezultātu diskusija gandrīz neievēro to latviešu īpatsvaru, kuri arī izvēlējušies "pelēko toņu" atbildes. 2022. gada aptaujā 14% latviešu respondentu atbildēja "nevienu no pusēm", bet 3% izvēlējās variantu "grūti pateikt". 2023. gadā atbilžu sadalījums attiecīgi bija 19% un 1%. Socioloģiski runājot, tā ir liela daļa no aptaujātajiem, kas apšauba apgalvojumu, ka visi latvieši "parāda pārliecību par sevi".

Saskatīt krāsas pelēcībā

Neraugoties uz to, ka lielas "pelēkās zonas" krievvalodīgo respondentu vidū ir publiski atzītas un problematizētas, tās paliek neizpētītas. Statistiskie dati un kvantitatīvās aptaujas neļauj mums saprast, kas stāv aiz šīs pelēcības, proti, sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc procentuāli liela daļa atturas no atbildes.

Dāņu etnogrāfi Ida Knudsena un Martins Frederiksens aicina pārvērtēt pelēcību Austrumeiropas kontekstā kā "visu krāsu kombināciju vienuviet": nevis kā tukšumu vai bezcerību, bet kā nenoteiktību. Šīs pelēcības analīzei savukārt ir nepieciešamas metodes, kuras ļautu saskatīt šīs zonas neviendabīgumu un sarežģītību. Retie kvalitatīvie pētījumi, kas ļauj strādāt ar krievvalodīgo kopienu niansētākā veidā, tai skaitā etnogrāfiskie pētījumi, dod vairāk iespēju strādāt ar pētījuma dalībnieku neapzināto pieredzi, kas savukārt varētu paskaidrot viņu apzināto lēmumu izvēlēties "pareizo" atbildes variantu.

Balstoties uz savu etnogrāfisko pētījumu, es gribu piedāvāt divus potenciālus un savstarpēji saistītus skaidrojumus tendencei atturēties no atbilžu sniegšanas uz politiskiem jautājumiem. Pirmkārt, Latvijas krievvalodīgo, tostarp jauniešu, vidū valda skepse par to, vai viņu viedoklis tiek sadzirdēts un ņemts vērā. Otrkārt, izvairoties publiski paust savu viedokli, viņi pielāgojas dominējošam jeb hegemoniskam diskursam, kas nosaka to, kas tiek sagaidīts no krievvalodīga cilvēka mūsdienu Latvijā, t.i., viņi internalizē iepriekšminētās iedomātās kategorijas. Ir svarīgi atzīmēt, ka mans pētījums notika pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad aktuālie temati politiskajā dienaskārtībā bija Krimas aneksija, izglītības reforma un integrācijas politika. Tomēr mani novērojumi varētu izgaismot pelēkās zonas arī šodienas sabiedriskās domas aptaujās.

"Mēs neticam, ka varam kaut ko mainīt," atbild 18 gadus veca krievvalodīgā Latvijas pilsone uz manu lūgumu paskaidrot viņas un viņas klasesbiedru politisko pasivitāti. Burdjē "nezinu" atbildes nepielīdzina nezināšanai vai vienaldzībai, bet gan respondentu mazspējai – tieksmes trūkumam runāt politiski, t.i., izteikt viedokli, kas var atšķirties no status quo. Ja vienai sabiedrības grupai ir sajūta, ka viņu balsis neietekmēs lietu stāvokli valstī (šo tendenci krievvalodīgo vidū apstiprina arī citi kvalitatīvie pētījumi), atbildes opcija "nezinu" var kļūt par veidu, kā atturēties no atbildes, neatkarīgi no konkrētā respondenta pozīcijas. Turklāt, ja kādas sabiedrības grupas identitāte tiek konstruēta caur mediju un politisko diskursu kā valsts drošību apdraudoša un/vai politiski pasīva, šim diskursam ir iespēja ietekmēt grupas pārstāvju publisko pašizpausmi. "Turi mēli nevis aiz zobiem, bet aiz septiņiem zīmogiem," šādi mana pētījuma dalībnieki apraksta savas attiecības ar valsti. Tas notiek nevis tāpēc, ka viņi apdraudētu valsts drošību, bet tāpēc, ka pētījuma laikā viņi pauda kritiku par valsts izglītības reformu un vispārējo integrācijas trajektoriju.

Savā uzvedībā, kad valsts skatiens tā vai citādi bija klātesošs (t.i., ar valsts pasūtītām aptaujām vai ar recenzentu klātbūtni skolā), mana pētījuma dalībnieki izvēlējās vai nu rīkoties saskaņā ar "pareizā krieva" hegemonisko diskursu, vai vispār atturēties no sava viedokļa paušanas, ja tas kaut nedaudz atšķiras no dominējošā viedokļa. Valsts pasūtītajās aptaujās respondenti sniedza atbildes, "kuras no mums tika sagaidītas". Savukārt, atbildot uz manu jautājumu, kāpēc neizpaust publiski savas domstarpības ar daļu valsts lēmumu, viens respondents atbildēja: "Es gribu runāt tikai ar tiem cilvēkiem, kuri mani sapratīs." Tādējādi gan "pareizās", gan "neviens no variantiem"/"nezinu" atbildes krievvalodīgo vidū būtu jāuztver kā pašcenzūra, kas vēl vairāk problematizē aptauju spēju atspoguļot sabiedrībā notiekošo. Šāda cenzēta publiskā uzvedība parāda, kā diskursīvi konstruētās kategorijas var (vismaz virspusē) radīt to, ko tās šķietami apraksta vai apzīmē. Manā pētījumā tā ir piesardzīga Latvijas krievvalodīgo pilsoņu jaunā paaudze, kuras pārstāvji, tostarp tie, kuri ir orientēti uz Eiropu, izvairās izteikt savas domstarpības ar valsts oficiālo diskursu, t.i., izvairās īstenot vienu no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem.

Kvalitatīvi pētījumi varbūt nesniegs precīzas atbildes uz jautājumu par to, cik daudz tomēr ir cilvēku, kuri atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā, bet tie palīdz saprast iespējamos iemeslus tam, kāpēc cilvēki slēpjas aiz pelēcības, kā arī to, ko viņu pašcenzūra un atsvešinātības sajūta pasaka par demokrātijas stāvokli Latvijā.

Es neapgalvoju, ka jebkāda veida kvalitatīva izpēte vai jebkura etnogrāfija noteikti radītu precīzāku sociālās pasaules aprakstu vai "labākus" datus. Šis teksts nav aicinājums atteikties no kvantitatīvajām metodēm. Savā argumentācijā es pati aktīvi izmantoju statistikas datus. Turklāt es piekrītu apgalvojumam, ka visām sociālo zinātņu metodēm ir ierobežotas iespējas izprast sociālo pasauli. Vienlaikus uzskatu, ka kvalitatīvāki, refleksīvāki un kritiskāki pētījumi var palīdzēt pievienot vēl vienu puzles gabalu mūsu izpratnei par to sarežģītību, kas veido mūsu ikdienas pieredzi, un, galvenais, palīdzēt atbildēt uz jautājumu "kāpēc?". Iedziļinoties problēmā, krievvalodīgo atturēšanās paust savus viedokļus varētu atklāt vairāk nekā vispārēju atbalstu Krievijas agresijai. Pat atbalsta izteikšanas gadījumā ir svarīgi saprast šādas pozīcijas kontekstu – nevis tāpēc, lai attaisnotu, bet tāpēc, lai saprastu pozīcijas izcelsmi un novērstu tās "nodošanu" jaunākajām paaudzēm.

***

Šis teksts ir saīsināta un vienkāršota versija akadēmiskajam rakstam, ko šogad plānots publicēt žurnālā "Journal für Kultur und Geschichte der Deutschen im östlichen Europa (JKGE) / Journal for Culture and History of the Germans in Eastern Europe". Es pateicos Laurai Bužinskai par teksta rediģēšanu.