Sāku rakstīt šo sleju dzejas festivālā "Page Break" Jelgavā. Festivāls notiek otro gadu, tā idejas autore un direktore ir Madara Gruntmane. Visi, arī latviešu autori – Artis Ostups, Sergejs Timofejevs un es –, dzīvojam viesnīcā "Jelgava". Tā mēs varam pilnvērtīgi piedalīties festivālā – ne vien pasākumi, bet arī kopīgas maltītes un brīvais laiks ar citiem viesiem palīdz abstrahēties no ikdienas un iepazīties ar citu zemju dzejniekiem.
Mēģinu atcerēties savu pirmo dzejas festivālu, ja neskaita "Dzejas dienas". Vai par tādu varētu dēvēt Aiovas Starptautisko rakstniecības programmu, kurai es absolūti nebiju gatava? (Mans galvenais sasniegums starptautiskajās attiecībās šīs programmas laikā ir aprakstīts romānā "Mājoklis".) Vai par festivālu varēja uzskatīt dzejas braucienu "Nord West" pa Igauniju, Somiju un, ak vai, Krieviju, kur devāmies 2000. gadā kopā ar Ingu Gaili un Kārli Vērdiņu? To organizēja minēto valstu, kā arī Latvijas, Lietuvas un Zviedrijas tālaika kultūras diplomāti. Brauciens bija neaizmirstams: mēs daudz redzējām, iepazināmies ar ļoti dažādiem, lielākoties ļoti labiem autoriem, tostarp igauni Andresu Ehinu un lietuvieti Ķēstuti Navaku, kuru vairs nav uz šīs zemes, taču visvairāk un paliekošāk satuvinājāmies savā starpā. Cits lietuviešu dzejnieks, kā man likās, vecs ķēms, lai gan viņš tobrīd bija jaunāks nekā es tagad, izrādīja man nevēlamu seksuālu uzmanību, ne tik briesmīgu, lai es par to rakstītu Me Too stāstu, tomēr nepatīkamu. Pēc gada satikāmies vēlreiz tajā pašā braucienā, un notika brīnums: viņš mani vairs neseksualizēja, un es neturēju ļaunu prātu, pat pavadīju pusi dienas viņa sabiedrībā Palangā, kad abi nolēmām nebraukt no Kuršu kāpas uz Kaļiņingradu (kas izrādījās ļoti labs lēmums), un tas jau bija silti un koleģiāli.
2001. gada beigās ar Kārli Stokholmas dzejas festivālā lasījām no liela teātra skatuves. Tālākos divdesmit gadus festivālu kļuva arvien vairāk, un tie visi manā atmiņā ir saplūduši kopā, skaidrāk izceļas tikai dažas epizodes. Piedalīšanās tajos aizvien mazāk nozīmēja aizraujošu pieredzi un aizvien vairāk – grūtu, bet vajadzīgu, lai gan bieži šķita bezjēdzīgu savas personības un tekstu popularizēšanas darbu, kuru labākajos gadījumos atalgoja patiesu un dažkārt pat dziļu, cilvēciski profesionālu attiecību uzplaiksnījumi vai vismaz kopīga izklaide ar domubiedriem.
Tā, piemēram, Jelgavā pie vakariņu galda ar vairākām dzejniecēm apjaušam, cik viegli mums ir sarunāties, lai gan esam tik dažādas. Ekspresīvā irāņu izcelsmes zviedru dzejniece Atēna Farohzāda skumst pēc Berlīnes, kur rezidencē gadu nodzīvojusi ar visu ģimeni. Tagad viņa dabūjusi darbu Stokholmā un tāpēc var nepārcelties uz Malmi, kā gribot viņas argentīniešu izcelsmes dzīvesbiedrs. Malmē viņas bērniem būtu daudz brālēnu un māsīcu, tomēr, redzot Atēnu, kļūst skaidrs, ka šī pilsēta viņai par mazu. Zviedrijā dzīvojošā norvēģiete Monika Ospronga pastāsta, ka viņiem nav daudz dzejnieku ar doktora grādu, jo iespējams izdzīvot tikai ar valsts stipendiju. Tagad stipendijas esot uz desmit gadiem – agrāk bijušas uz visu mūžu, bet tad daudzi pārtraukuši rakstīt. Maja Lē Langveda ir adoptēta uz Dāniju no Dienvidkorejas triju mēnešu vecumā. Losandželosas ķīniete Mina Di Lietuvā noticējusi jokam, ka Rakstnieku savienība padomju gados maksājusi algu tāpat kā Ķīnā. Viņa komentē, ka Ķīnā tie, kas var iztikt tāpat, Rakstnieku savienībā nestājoties, jo tad tiekot regulēts, ko rakstīt. Berlīnes PEN (nejaukt ar Vācijas PEN!) vadītāja Ulrike Almuta Zandiga priecājas par platajām Jelgavas ielām un netaisnojas, kad saku, ka tās tādas ir tāpēc, ka vēsturiskā apbūve nodegusi Otrajā pasaules karā. Mēs visas jokojam un smejamies, sākam runāt, kas ienāk prātā, un pamanām, ka saprotamies ļoti labi. Palīdz ne vien vairāki kopā aizvadīti lasījumi, bet arī siltais vakars uz upes un vīns. Un vēlāk, kad ārā jau top vēss un pēdējo glāzi dzeram iekštelpās, mēs runājam par to, ko lasām: vai tu zini šo rakstnieku un kā tev patīk tā dzejniece, un vai jums ir tulkots šis, un kā pie jums uztver to?
Latviešu autori vairākus gadus ir tikuši starptautiski pozicionēti kā introverti, un tāds, visticamāk, ir arī vairums citu valstu dzejnieku, lai gan izcelsme, mentalitāte un temperaments noteikti pieder pie faktoriem, kas nosaka proporciju. Šīgada festivālā, manuprāt, tikai Atēna un Efe Dujans ir īsti ekstraverti, tomēr arī pārējie atveras, kad sajūt apkārt kolēģus un draugus. Es sāku runāt skaidrāk un ātrāk atcerēties vajadzīgos vārdus angļu valodā. Vai to veicina alkohols vai drīzāk tas, ka citi uzslavē manu uzstāšanos? Tā gluži nav, ka mēs pašu starpā neteiktu labas lietas cits citam, tomēr dažreiz šķiet gaumīgāk pieņemt, ka kolēģi ir labi, bet nav ko lieki par to runāt. Reiz es teicu citai dzejniecei – visi taču zina, ka tu esi ļoti skaista, un viņa atbildēja – redzi, es pati to nezinu. Atceros šo sarunu, kad pie brokastīm islandiešu dzejnieka sieva man pastāsta, ka viņai licies – latviešu publika ar mani lepojas. Es pati to nebiju zinājusi.
Festivālā var nonākt vairākos veidos: pateicoties citos festivālos iegūtām simpātijām; pēc tulkotāja/-u ieteikuma; tiekot no savas valsts izvirzītam kādā tīklošanās platformā, piemēram, "Versopolis", vai caur "Latvian Literature". Neesmu izteikta festivālu dzejniece, ikdienas saskarsmē pārāk nevaldzinu ar savu brīnišķīgo personību, tomēr esmu droša izvēle: ne vien mani teksti un veids, kā tos lasu, ir labi, bet es arī uzvedos diezgan pieklājīgi, kaut varu būt noslēgta; ja vemju, tad diskrēti, un ļaunākais, kas var notikt – noguļu kādu priekšpusdienas pieņemšanu.
Nevaru gan teikt, ka dzejas festivāli būtu garantēts ceļš uz publicēšanu ārzemēs – tos drīzāk apmeklē periodisku literāru izdevumu redaktori, kas bieži paši ir dzejnieki, nevis grāmatu izdevēji. Ar pēdējiem jau vairākus gadus "Latvian Literature" organizē īpašas tikšanās, un autori tiek aicināti sevi prezentēt. Tomēr mehānisms, kas nosaka grāmatu iznākšanu citās valstīs, man joprojām nav skaidrs: mana dzeja ir tulkota daudzās valodās, taču publicēta tikai antoloģijās, nevis izdota atsevišķi. Turklāt gan es, gan Inga Gaile jau pirms vairākiem gadiem bijām par vecu, lai publicētos latviešu dzejas antoloģijā grieķu valodā. Robežšķirtne toreiz bija skaidri definēta: 40 gadu. Kārlim Vērdiņam tobrīd vēl nebija 40, bet mums ar Ingu jau pāri.
Pirms sešiem gadiem manu grāmatu gribēja izdot Čīlē, taču uzreiz tika jautāts, vai varēšu ierasties uz festivālu. Tobrīd tikko biju sapratusi, ka esmu stāvoklī un festivāla laikā mazulim būs dažas nedēļas. Pateicu, ka netieku, bet tagad domāju, ka vajadzēja samelot un beigās neaizbraukt. Izdotu vismaz grāmatu Čīlē.
Kad šī sleja būs publicēta, atkal braukšu uz festivālu – "HeadRead" Tallinā.
5