Vācu rakstnieka Heinriha Bella (1917-1985) romānu „Ar klauna acīm” (1963) nesen laidis klajā apgāds „Zvaigzne” Zelta klasikas sērijā, un tas ir vismaz trešais grāmatas izdevums latviešu valodā – Rīgā tas iepriekš izdots 1967. gadā, bet Ņujorkā – 1972. gadā. Autors 1972. gadā saņēmis Nobela prēmiju. Jau šie fakti vien, kā arī atskārsme, ka viņa darbi bieži minēti dažādu sabiedrisko aptauju (tostarp satori.lv) lasītāju mīļāko grāmatu topa galvgalī, var kalpot par zināmas kvalitātes garantu arī tiem, kam H. Bella daiļrade kādu apstākļu dēļ līdz šim paslīdējusi garām neizzināta.
H. Bells ir pazīstams ar savu visai strikto politisko un reliģisko pārliecību, un arī viņa darbos sociālpolitiskie jautājumi ir vieni no vadošajiem, jo, ja arī neatrodas tiešā uzmanības centrā, tajos sakņojas ne viena vien varoņa dzīvesstāsts, rīcība, motīvi, priekšstati, uztvere. Arī romāns „Ar klauna acīm” nav izņēmums, taču šoreiz vairāk par sociālās vides faktoriem un sižeta virzību uzmanību piesaista klauna tēls. Romāna galvenais varonis Šnīrs, pretēji ģimenes gribai, ir kļuvis par klaunu, precīzāk, komiķi, atzītu komiķi, taču romāna darbības laikā pārdzīvo krīzi – viņu ir pametusi mīļotā sieviete, to viņš mēģina pārdzīvot, lietojot alkoholu, savukārt ļaušanās reibumam gandē viņa karjeru, sākas strauja lejupslīde, kuru vainago iekšējā disharmonija – alkas pēc nesasniedzamā, vēlēšanās ļauties aizmirstībai, asa sapratne par to, ka šāds ceļš ved nekurienē, apzināta šī ceļa iešana, vandīšanās atmiņās, attiecību kārtošana un tā tālāk.
Pats par sevi klauna tēla izmantojums literatūrā un mākslā sen nav novitāte, un nebija tāda arī romāna sarakstīšanas laikā. Nav vērojamas arī kādas radikālas šī tēla metamorfozes. Tomēr ievērības vērta ir klauna Šnīra uzvedība, mērķi, varbūt pat – sūtība, respektīvi, funkcijas, kādas viņš veic romānā/savā dzīvē. Un norādes uz tām slēpjas autora paša sniegtajos atslēgas vārdos.
Klauns literatūrā ir pazīstams jau kopš senseniem laikiem, īsti ziedu laiki tam sākās ap 16. gadsimtu, kad pārspīlētu komisku raksturu tēliem, izstrādātiem, bieži no uzveduma uzvedumā nemainīgiem tipāžiem bija liela nozīme komēdijā dell’arte; klauns (galma āksts, nerrs) kā nevēlamas patiesības paudējs izmantots arī Šekspīra komēdijās. Klauna ambivaltento dabu esejā „Noburtais klauns” lieliski raksturojusi Dita Mālniece: „..klauns neizbēgami paklupa, zaudēja līdzsvaru tieši pirms finiša vai vienkāršākajā ceļa posmā, saglabādams nemainīgu savu neaizsargātā neveiksminieka tēlu. Viņa ķēmīgā grimase, savilktie pleci un lempīgā gaita ļāva man noticēt, ka samest grozā bumbiņas, uzrunāt kādu meiteni vai noiet pa virvi ir viena no grūtākajām lietām pasaulē, uz mirkli aizmirstot, ka klaunam tas ir tikai veids, kā mani izklaidēt. Redzot, kā viņš, būdams tik ļoti nespējīgs izdarīt visvienkāršākās darbības, turpina publiski dzīvot un pārvarēt sevi, es satraucos un iztēlojos klaunu kā drošsirdi, kas pelnījis siltu līdzjūtību. [..]Neizprotot aktiera patiesos nodomus, naivais skatītājs agrāk vai vēlāk konstatēja, ka vispārējos smieklus izraisa komedianta parodija par viņu pašu. [..] rosīdamies visu acu priekšā, palika nepieejams, slēpdamies savās lomās un provocēdams citos jūtas, kuras vēlāk visu acu priekšā izsmēja. Neapzinoties savas rīcības cēloņus, viņš mocījās pašpārmetumos un vainas apziņā, kas jau bija pietiekams sods, lai klaunam piedotu ņirgāšanos par nopietnām lietām un ar interesi vērotu, kā no jauna tiks izspēlēts viņa galvenais triks.”[1] Šis tradicionālais klauna darbības aspekts palicis nemainīgs arī H. Bella darbā, atklādamies gan Šnīra kā komedianta priekšnesuma veidošanas stratēģijā, gan Šnīra kā cilvēka saziņā ar apkārtējo pasauli. Viņš ir arī opozicionārs (tostarp arī opozicionārs savā daiļradē, noraidot, piemēram, savas mākslas jebkādas saistības ar to pašu delartisko komēdiju, kā arī citām skatuves mākslas formām), autsaiders, pašrocīgi izraidītais, ģimenes un sabiedrības nepieņemtais.
Šnīra darbošanās romānā vedina domāt par vairākiem procesiem: pirmkārt, spēli, svētkiem un rituālu; otrkārt, jaunrades procesu.
Rituāls ir viens no
Rituāls ir cieši saistīts ar svētkiem, un dzīves svinēšana, mirkļu krāšana lielā mērā ir arī Šnīra dzīves vadmotīvs. Lai gan skaļi varonis to atzīst tikai romāna nobeigumā, norādes uz svinēšanu kā dzīves vadmotīvu atrodamas jau agrāk, un viena no tām sastopama epizodē, kurā atstāstīts viņa dialogs ar Mariju: „..viņiem šāda atpūtas brīža nevajag, bet viņiem jāsaprot, ka tas nepieciešams māksliniekam. [..] arī viņai Kristus, kas atpūšas, liktos zaimošana, viņš gan esot svinējis svētkus, bet nekad neesot baudījis atpūtas mirkli.” (100.lpp.) Respektīvi, veidojas savdabīgs (ne)vienādojums, kas liecina, ka darbs ir pretējs atpūtai; ka darbs nav svētki; ka svētki nav atpūta. Tātad svētki ir vitāli nepieciešama dzīves sastāvdaļa. Šnīra pārliecība tiek apstiprināta arī darbībā, kas no racionālā viedokļa ir pilnīgi bezjēdzīga, savukārt no emocionālā un eksistenciālā drīzāk līdzinās „dzīrēm mēra laikā” (Aleksandra Puškina 1830. gadā sarakstītā luga). Piemēram, brauciens ar taksi par teju pēdējo naudu. „Svētki izpilda svarīgas sociālas funkcijas: kompensācijas, estētisko, interešu funkciju. Svētkiem vienmēr piemīt optimistisks, dzīvi apliecinošs raksturs. [..] Svētki ir tuvu mākslas katartiskajai iedarbībai,”[2] secinājis kultūras pētnieks A. Kravčenko. Katartiska iedarbība piemīt arī spēlei, kas savā ziņā svētkiem un rituālam cieši rada: „..es tad piepeši kļūstu pavisam tukša un tomēr esmu kā apreibusi, un man gribētos tad nomest arī kurpes un drēbes un kļūt vieglai, vieglai. [..] Man šī varenā tukšuma sajūta reizēm uznāk, ričuraču spēlējot.” (101.lpp.) Svētku un rituālu vadīšana tradicionāli tiek uzticēta īpašai, izredzētai personai, kam lielākoties ir jāpiemīt kādām īpašām spējām – visbiežāk: saziņai ar augstākām sfērām; romāna kontekstā var uzskatīt, ka Šnīrs ir pietiekami advancēta persona rituāla vadīšanai, jo viņam piemīt šī nepieciešamā pārdabiskā varēšana – spēja just smaržas pa telefonu.
Iespējams, rituālais akts romāna beigās ir noticis. Šnīrs mērķtiecīgi realizējis kritienu uz komiķa mākslas karjeras zemākā pakāpiena – dziedāšanas uz ielas, taču – kāda sakritība! – tas notiek tieši karnevāla laikā. „Laimīga sagadīšanās. Profesionālis nekur nevar tik labi paslēpties kā amatieru vidū.” (247.lpp.)
Romāns interesants šķita arī kādā citā, proti, jaunrades procesa aspektā, turklāt divos līmeņos. Pirmkārt, tajā fiksētas atsevišķas komiķa darbības un priekšnesuma idejas rašanās, izstrādāšanas nianses, komiķa emocijas pirms un pēc priekšnesuma, kā arī tā laikā, impulsi, kas liek pārtraukt it kā veiksmīgas izrādes demonstrāciju u.c. Otrkārt, romāns kopumā diezgan cieši sasaucas ar to, ko Bells Nobela lekcijā 1973. gadā sacījis par jaunrades procesu. Viņaprāt, jaunrades procesa izpētei vajadzētu veidot „paralēlprotokolu”, kam „vajadzētu atbilst ne tikai intelektuālajām un garīgajām, bet arī jutekliskajām un materiālajām dimensijām, skaidrojoši stāstīt par barību, garastāvokli, vielmaiņu, untumiem, parādīt apkārtnes funkciju — ne tikai kā visa tā iemiesojumu, bet arī kā fonu. Piemēram, šad tad pilnīgi tukšu galvu skatos sporta reportāžu, lai šādā stāvoklī pavingrinātos pārdomas; pieļauju, ka šī ir diezgan mistiska «nodarbība», bet tomēr visām šīm reportāžām vajadzētu ietilpt protokolā nesaīsinātā veidā, jo kāds spēriens pa futbolbumbu vai sportista lēciens varētu jau būt devis ierosmi manās bezdomu pārdomās: varbūt tā bijusi kāda rokas kustība, kāds smaids, kāds reportiera vārds, kāda reklāma. Tur vajadzētu iekļaut katru telefonsarunu, laika apstākļus, korespondenci, katru cigareti, garāmbraucošu auto, pāļdziņa sitienu, vistas kladzināšanu, visu, kas izjauc kādu kopsakaru.”[3] Un šo romānu var lasīt arī kā komiķa darba un dzīves (jo, kā tika noskaidrots raksta sākumā, Šnīrs neatteicās no klauna maskas un saviem rituāliem arī ikdienas saziņā) „paralēlprotokolu”, kurā ir vieta gan bērnības atmiņām un vēlāko gadu pārdomām par vecāku mājās piedzīvoto, gan kopdzīvei ar sievieti un tukšajām istabām bez viņas, iztēlotajām un reāli notikušajām sarunām, izlīgumam ar tēvu utt. Bet arī te, tieši tāpat kā jebkura mākslinieka radīšanas notikumā, paliek „kaut kas, ko varētu nosaukt par neizdibināmību vai, manis pēc, par noslēpumu [..] kaut arī kā niecīga joma, kurā mūsu cilvēciskais saprāts neiespiežas, jo atduras pret līdz šim vēl nenoskaidroto poēzijas un iztēles spēka saprātu, kura miesiskums paliek tikpat neaptverams kā sievietes, vīrieša vai arī kāda dzīvnieka ķermenis.”[4]
Protams, „starptelpu” diskusijām romānā vēl ir atliku likām, un šeit aplūkotais ir tikai viens no redzējumiem, kādā to var un kādā to šajā konkrētajā brīdī kārojās lasīt.
0